“Štrunts par dāvanām! Es neesmu savtīgs. Man svarīgāk, ka paskatās acīs, pasmaida un paspiež roku,” saka tautā mīlētais teātra un kino aktieris Mārtiņš Vilsons. Šodien, 13. decembrī, viņu sirsnīgi sveicam 70. šūpuļsvētkos!
Savā dzimšanas dienā aktieris būs kopā ar saviem skatītājiem - Dobeles pilī, kur pulksten 19.00 gaidāma Ziemassvētku programma “Silti”.
Tā ir jauna programma, kurā pirmo reizi muzikālā tandēmā satiekas divi talantīgi Mārtiņi - Mārtiņš Vilsons un Mārtiņš Egliens -, lai caur stāstiem, dzeju un mūziku atvērtu skatītāju sirdis Ziemassvētku brīnumam.
“Zīmīgi, ka savā dzimšanas dienā būšu vietā, no kurienes nāk manas saknes - tur netālu, Auros, pie Auru muižas savulaik bija mana vectēva mājas “Dārznieki”. Es gan piedzimu Krievijā, bet man ir bērnības atmiņas arī no Latvijas,” stāsta jubilārs, piebilstot, ka nesen bijis tai vietā, izstaigājis bērnības takas.
“Pašu māju vairs nav. Mamma ar brāli zemi pārdeva, jo vajadzēja naudu mazbērniem studijām. Nebijām bagāti, diezgan švaki dzīvojām, bet atmiņas jau, protams, no bērnības, kā jau visiem bērniem, man ir skaistas.”
Jubilārs ir priecīgs, ka viņam savā dzimšanas dienā ir jāstrādā. Patiesībā, daudzus pēdējos gadus tā bijis praktiski ikreiz.
“Tas jau ir baigi forši, ka ir darbs, ka varu būt noderīgs. Tas nozīmē, ka vēl esmu vajadzīgs šai pasaulei.”
Aizdomājies par savu jubileju svinībām, Mārtiņš saka, ka spilgtā atmiņā viņam palikušas divas. Pirmā bija viņa 16. dzimšanas diena.
“Tolaik dzīvojām Ikšķilē. Parasti uz jubilejām nāca krustmāte, mammas radi, bet tajā reizē neatnāca neviens… Atceros, kā stāvēju, piespiedies ar muguru pret krāsni - tas bija tāds pārdomu brīdis, kurā sapratu, ka tagad esmu liels… Un vienlaikus sapratu, ka laikam jau dzimšanas dienas nav tik vērtas, cik augstu tās ceļ -, ka svarīgi ir tikties ar savējiem katru dienu. Kaut kā tā.”
Un otra, kas palikusi atmiņā, bija Mārtiņa 54. dzimšanas diena. Tolaik viņš filmējās Krievijā - arheologa lomā seriālā “Skitu zelts” (“Золото Скифов”, 2009).
“Atceros, ka teicu: “Man ir ļoti svarīgi, ka man paliek piecdesmit četri gadi, jo esmu dzimis piecdesmit ceturtajā gadā.” Vēl arī to, ka man uzdāvināja kaut kādas divas vāzes, ko meitenes no radošās komandas bija nopirkušas vietējā veikalā. Vairāk neko neatceros,” Mārtiņš smaidot nosaka, piebilstot, ka dāvanas viņam nekad nav bijušas svarīgas. “Štrunts par dāvanām! Es neesmu savtīgs.
Man svarīgāk, ka paskatās acīs, pasmaida un paspiež roku,” viņš saka.
Protams, kad bijis mazs, tad gan gribējis tādu pašu mašīnu kā brālim. “Man bija kādi trīsarpus vai četri gadi, un es nesapratu, kāpēc brālim ir mašīna, bet man nav. Mamma teica, ka brālis ir mazāks, un es kliedzu pretī: “Bet es arī esmu maziņš!” To es atceros. Un jau tolaik pats arī sapratu: tā nebija smuki, Mārtiņ… Iespējams, tolaik es arī atbrīvojos no savtīgām domām turpmākās dzīves laikā.”
Taujāts, ko viņam novēlēt dzimšanas dienā, jubilārs atteic: “Novēliet man skaidru prātu! Jo man vēl daudz kas radoši ir paveicams. Fiziski es sevi turu formā, nekādu problēmu man nav. Cilvēki paši vainīgi, ja viņiem sāp rokas, kājas, mugura,” viņš uzskata, sakot, ka vienkārši katru dienu vajag kaut ko darīt, lai nekas nesāpētu.
“Ja jaunībā organisms pats ar visu tiek galā, tad, gadiem ejot, ir baigi jāpiespiežas, jo ne vienmēr jau gribas kustēties un kaut ko darīt.
Bet katru dienu vienu stundu vajag ziedot tam, lai sevi fiziski turētu formā, tad problēmu nav!
Un vajag skaidru prātu. Jo, paskatieties, kāds ir slavenais Holivudas aktieris Brūss Villis… Viņam ir diagnosticēta neārstējama demence un viņš zaudējis runas spējas. Nedod, Dievs! Mēs esam praktiski vienā vecumā. Man galva vēl laba.”
Aktieris atklāj, ko dara, lai fiziski būtu labā formā. “Es katru rītu izpildu savus vingrojumus, jo, kā jau visiem padomju laika bērniem, arī man mugura ir “sačakarēta”. Bijušas trūces un kas tik vēl ne.
Bet es varu palielīties - es bez problēmām varu atspiesties uz “kentusiem” jeb pirkstu kauliņiem divdesmit reizes! Cits jaunībā to nevar.
Vairāk nemēģinu, kam man vairāk?” viņš saka un atklāj, ka no leģendārās veselīga dzīvesveida popularizētājas Ineses Ziņģītes jau sen aizguvis metodi, kas sakārto muguru - un tā ir rāpošana.
“Man jau pirms 25 gadiem taisīja mugurai blokādes, jo nevarēju pastaigāt. Un tad es sāku rāpot un viss palika arvien labāk. Man ir sava tehnika, kā es to daru. Varbūt katru dienu nē, bet katru otro es izrāpoju pa dzīvokli un - viss ir kārtībā! Ne jau tikai to. Arī “izvicinos”, lai visi locekļi un locītavas iekustās. Diezgan daudz arī staigāju un ļoti mīlu braukt ar riteni, pamatā tā pa Rīgu arī pārvietojos,” nosaka skatītāju mīlētais aktieris.
Bet, runājot par saviem tuvākās nākotnes radošajiem plāniem, Mārtiņš atklāj, ka viņš gribētu iestudēt kādu gaumīgu franču komēdiju - pēc ilgiem laikiem atkal atgriezties uz skatuves komēdijžanrā.
“Man baigi labi padodas komēdijas. Daudzi man arī jautā, kāpēc vairs nespēlēju komēdijas, jo savulaik, man tikai uznākot uz skatuves, skatītāji jau esot smējušies kā traki. Tad nu tagad ir padomā ko tādu iestudēt, bet vēl meklējam materiālu,” saka aktieris.
Un otra iecere ir izveidot muzikālu programmu ar komponista Emīla Dārziņa mūziku.
“Mana bērnība pagāja, klausoties Emīla Dārziņa dziesmas, ko man onkulis pie auss dziedāja. Tās manī skan joprojām, un es gribētu tas savīt kopā ar dzeju un atmiņu stāstiem par savu bērnību. Jā, radošu ideju man ir daudz un dažādu,” saka Mārtiņš Vilsons.
Viņu uz skatuves šobrīd var redzēt ne tikai Ziemassvētku programmā “Silti” (tuvākie koncerti gaidāmi: 14. decembrī plkst. 14.00 un 18.00 un 23. decembrī plkst. 14.00 Vilsonu verandā, Talsu novada “Rūķos”, 25. decembrī plkst. 15.00 Mazmežotnes muižā un 26. decembrī plkst. 14.00 Kalnciema kvartālā Rīgā), bet arī dzejas izrādēs “Ziemeļnieks”, “Čaks. Vilsons. Iedomu spoguļi” un “Mīlestības gads. Aleksandrs Čaks. Niks Matvejevs. Mārtiņš Vilsons”.
