Otro sarunas daļu sāksim ar atziņu, kas bija kā zibens spēriens: “Es nevaru vainot citus nepareizu lēmumu pieņemšanā, jo, ja tu atbildi, tad atbildi par visu pilnībā, ja tevi sit, tad tevi sit pēc pilnas programmas.”
Šis lika apstāties un padomāt. Pateicoties producentam Aigaram Dinsbergam, turpmāk uz producenta pienākumiem, kas prasa 24 stundas 7 dienas nedēļā, kā arī, kā vēlāk atzīs Aigars, arī stiprus nervus, skatīšos citādāk. Paldies par to, jo ziniet, mūsdienās ir labi dzīvot bez plīvura.
Sarunas sākums, šeit Producents Aigars Dinsbergs: Nemāku sevi ielikt grožos
Tu tik silti stāsti par saviem ceļabiedriem!
Tas tāpēc, ka visi manas trupas dalībnieki ir arī labi draugi dzīvē. Atminos savu 55 gadu dzimšanas dienu, kas bija šogad. Man aizsēja acis un sagādāja pārsteigumu. Sieva pēc svētku vakariņām ar ģimeni iesēdināja mani mašīnā un teica, ka vēl kaut kur iebrauksim. Mani ar aizsietām acīm aizveda uz “OratoriO”, kur Rēzija Kalniņa ar Aināru Rubiķi bija sapulcējuši vienkopus visu “Sfinksa” komandu. Sāka skanēt mūzika, man atsēja acis, un visi sagaidīja ar dziesmu, baloniem un dāvanām. Tas bija tik mīļi, patiesi, nekas nebija uzspēlēts, un tā ir patiesā dzīve, ka mēs spējam būt draugi arī ārpus teātra grafikiem. Taču tas, ka esam draugi, nenozīmē, ka drīkstu visus pielaist pārāk tuvu.
Arī tā ir dāvana, jo viens ir izveidot attiecības, esot ar kolēģiem draugu statusā, bet otrs - izveidot trupu? Neesi pieticīgs.
Es neesmu pieticīgs. Iedomājies, Edvards ar Tomu man bija sagatavojuši dažādu aktieru, mākslinieku, komponistu, kolēģu sveicienu dzimšanas dienā video formātā. Ar tik daudziem, kuriem esam visus šos gadus kopā strādājuši. Tā bija pusstundas filma, skatījos un raudāju kā bērns. Sieva to uzlika dzimšanas dienas rītā, tas bija neaprakstāmi. Laikam esmu labs cilvēks. Arī tagad runājot, acīs ir asaras. Emocionālā puse manī ir daudz, tāpēc esmu tur, kur es esmu.
To jūt arī skatītājs. Radīt Latvijā mūziklus, rokoperas, koncertus, kā tas ir, vai ceļš ir bijis ērkšķiem kaisīts?
Nekas nav rozēm kaisīts, ērkšķi gana daudz ir trāpījušies manā dzīvē. Reizēm ir sajūta, ka mēs jūtamies ne līdz galam novērtēti kultūrvēsturiskajā kontekstā, ko mēs radām, jo tas viss ir privātā iniciatīva. Man viss jānopelna pašam, bet tā ir mana izvēle.
Neviens jau man neliek taisīt lielos laika un naudas ietilpīgos projektus. Ja kādreiz es mēģināju balansēt starp šīm lielajām izrādēm un pārējo kompensēt ar koncertiem, kur ir mazāki izdevumi, ko ir vieglāk tapināt. Tagad koncertu paliek mazāk un mazāk, vairāk investējos mūziklos. Darbu pie jebkura jauna mūzikla tapšanas salīdzinu ar bērna iznēsāšanu, tie ir 9 mēneši no idejas līdz realizācijai. Ir jāmeklē telpas, kur mēģinās, kur ražos dekorācijas, rekvizītus, tērpus, kur tos uzglabās, tas viss maksā lielas naudas.
Tagad tikai gaužos, jo neviens jau mani ar varu nav spiedis… Es to pats gribu. Un augstā kvalitātē. Daudzi kolēģi, producenti mani noteikti uzskata par traku. Jo peļņas gūšanu nekad neesmu uzskatījis par primāro. Tas, iespējams, mani atšķir no pārējiem producentiem. Bet priecājos, ka mums katram ir sava niša.
Mēs, protams, necenšamies līst otra laukā, bet mūsu mazajā pīļu dīķī tas nav grūti izdarāms, tāpēc savstarpējās attiecības ir svarīgas.
Arī draudzība ir svarīga!
Jā, jo reti kad dzīvē ir tā, ka divi konkurenti ir labi draugi. Mans kolēģis, viens no maniem labākajiem draugiem ir producents Jānis Kļaviņš. Ar viņu varu pārrunāt jebko, abi esam vienas raudzes, abi esam dulli, lai gan viņš nekad neatļaujas tik ļoti riskēt, kā es to daru, bet man prieks, ka arī viņš tagad ir pieslēdzies teātrim. Lai veicas! Tāpēc jau ir svarīgi nedzīvot tikai savā burbulī, bet gan redzēt un savstarpēji komunicēt, veidojot kultūras piedāvājumu.
Kovida laikā mēs tikām biedēti, ka māksla nevienam nebūs vajadzīga, ka kultūra būs pēdējais, kam cilvēki tērēs naudu, kāda vēl izklaide, ja jādomā par iztiku, elektrības un apkures rēķiniem... Bet jau kopš Dekamerona laikiem dzīres uz mēra fona bija līdzvērtīgas maizei, arī tad neviens nezināja, vai rītdiena pienāks, bet dzīvoja ar pilnu jaudu.
Arī tagad kultūras piedāvājums sit augstu vilni. Man jau pirms pandēmijas likās, ka tas skrējiens bija liels, kovids mazliet piezemēja, lika saprast, ka laiks nospiest bremzi un izvērtēt prioritates Taču šodien tas vāveres skrējiens kļuvis vēl trakāks un, manuprāt, tam nabaga skatītājam ir aizvien grūtāk izvēlēties, jo visam vairs naudas nepietiek. Tāpēc jāizvērtē, ko darīt, jo visu skatītājs vairs nespēj apmeklēt, kā tas bija ziedu laikos pirms krīzes.
Runājot vēl par industrijas ēnas pusi, esi par ko kaut baidījies?
Man ir bijušas bailes būt nevajadzīgam. Tās ir vienīgās bailes, pārējās bailes ir pārvaramas.
Ja uz producenta profesiju skatāmies tuvāk, tad redzam, ka ne velti pasaulē vīriešu šajā amatā ir vairāk, jo gan fiziskā, gan emocionālā slodze, kas jāiztur, ir milzīga.
Ne velti pieminēju, ka man ir milzīgas darba spējas, tāpēc varu arī negulēt. Atceros, kad ik rudeni rīkojām valsts svētkus koncertus, pats tos arī vadīju, braucu daudzas stundas iepriekš, palīdzēju iekārtot un novākt skatuvi, gandrīz katru dienu divas nedēļas no vietas mums bija koncerti. Atbrauc mājās no Ventspils, nākamajā dienā ir jābrauc uz Rēzekni, paskatos pulkstenī un ir palikusi pusotra stunda, kad varu pagulēt, tad domāju - ir vai nav jēga iet gulēt?
Pats braucu pie stūres, kas arī ir riskanti... Šobrīd diez vai tā spētu, taču vēl pirms desmit gadiem tā dzīvoju.
Tagad reizēm pēc labas izrādes nespēju aizmigt, jo galva pilna ar emocijām, taču spēku dod skatītāju mīlestība, enerģija. Ja sinerģija starp skatītāju un mākslinieku ir izdevusies, tad ir vienalga - kāds pārgurums, kādas problēmas citās jomās, jo tieši tas mani restartē un dod spēku.
Pēdējā laikā esmu iesācis ņemt lapu un uzrakstīt visu, kas man nākamajā dienā ir jāizdara, tas palīdz atslēgt smadzenes miegam. Ja tas nav izdarīts, nevaru aizmigt. Pats sev saku: “Pārstāj domāt, pienāks rītdiena un izdarīsi!” Ja kaut ko neizdarīju, tas dzen stresā, jo nezinu, vai rītdien paspēšu, jo rītdiena nāks ar jauniem darbiem.
Kovida laiks izmainīja arī…
Ierasto ritmu?
Nevis ierasto ritmu, bet to, ka es kādreiz nespēju iedomāties, ka spētu strādāt no mājām. Bija birojs, kovida laikā no tā atteicāmies, mājās viena istaba bija brīva, sieva ieteica to ierīkot par darba ofisu. Teicu, ka nespēšu. Likās, ka nespēšu no mājām strādāt, bet šobrīd vairs nespēju iedomāties, ka būtu jāmēro ceļš līdz birojam, lai strādātu.
No rītiem padzeru kafiju un sievai saku: “Tagad eju uz darbu!”, ieeju kabinetā un varu mierīgi darboties. Taču reizēm paskatos pulkstenī un pamanu, ka tuvojas pusnakts, bet esmu vēl pie datora, lai gan sen darbs bija jābeidz. Ja man būtu birojs, tad sevi disciplinētu “no” un “līdz”, lai gan producentam nav “no” un “līdz”. Producentam nav brīvdienu.
Kad citi atpūšas, tad mums ir lielākais darba laiks. Vēl nemāku ilgāk pagulēt, ja no rītiem nāk miegs, jo manas smadzenes saka: “Nevar! Ir jau plkst. 7:00, jāceļas, jāstrādā!” Tāpēc patīk rīti, esmu agrais putns.
Tu atminies savu pirmo producēto pasākumu? Kājas trīcēja?
Šeit būs garš stāsts! Pastāstīšu, kā vispār radās “Producentu grupa 7”. Tas bija 2005. gads, kad vēl strādāju Latvijas Radio, biju Reklāmas daļas vadītājs. Līdz tam radio reklāmā nostrādāju 10 gadus. Biju reklāmas cilvēks, tolaik viens no mūsu darbiem bija arī izdomāt dažādas kreatīvās idejas, lai palielinātu Latvijas Radio 2 auditoriju, toreiz šis radio nebija populārākā radio stacija valstī.
Pie mums atnāca “SEB bankas” (tolaik - Unibanka) pārstāvji, lūdzot radīt ko interesantu, klausītājiem saistošu un ilglaicīgu. Tā kopā ar kolēgiem Valdi Pavlovski un Maiju Tālbergu izdomājām “Muzikālo banku”. 2000.gadā tapa roka un popdziesmu aptauja un dzīvo vēl aizvien. Pēc pāris gadiem, kad aptaujas noslēguma koncertam jau vajadzēja lielākas telpas un mērogus un par ceremonijvietu kļuva Ventspils pilsēta, Dzintris Kolāts, Latvijas Radio ģenerāldirektors, teica: “Ja jūs, reklāmas daļa, esat tie, kas izdomāja “Muzikālo banku”, tad ņem un uztaisi noslēguma koncertu.”
Man, kurš strādāja salīdzinoši administratīvu darbu, pēkšņi kaut ko saprast no pasākumu tāmēšanas, gaismām, skaņām, video un daudzām citām lietām - tā priekš bija tumša bilde. Taču pašmācības ceļā urbos tam visam cauri, un viss izdevās. Tieši tajā brīdī sapratu, ka tā ir lieta un manējā. Sapratu, ka tas ir tas, ko man patīk darīt.
Tie bija arī vēl citi laiki!
Jā! Un es līdz 2005. gadam strādāju Latvijas Radio reklāmā, bet kā tādu svaigu ūdens malku reizi gadā turpināju taisīt “Muzikālās bankas” apbalvošanas ceremonijas lielos noslēguma šovus. Tieši šis pienākums ar radošo pasauli man kompensēja administratīvā sausiņa darbu. 2005. gadā aizgāju prom no darba radio.
Bija viegli aiziet no radio?
Man bija viegli aiziet, jo no reklāmas daļas nāca līdzi daudzi domubiedri. Mēs bijām septiņi dulli cilvēki, kas aizgājuši no darba radio, lai nodibinātu kaut ko savu, tāpēc arī ir šis cipars “7”. Un mūsu pirmā misija bija reanimēt brīvdabas izrāžu žanru, jo kā mazs bērns atceros, ka vasaras sezonā apkārt pa Latviju brīvdabas estrādēs ar viesizrādēm brauca Valmieras, Liepājas, Nacionālais teātris.
Tas man patika. Atceros, cik kādreiz populāri bija “Trīnes grēki”, “Meldermeitiņa”, “Mērnieku laiki”, “Skroderdienas Silmačos”... Bet vienā brīdī tas viss vairs nenotika, tas bija apstājies. Un tā mēs, ar dullumu septiņi apmāti cilvēki, nolēmām, ka ir jāreanimē brīvdabas žanrs un sāksim ar “Vella kalpiem”.
Tā ir augsta latiņa, manuprāt. Sākt ar “Vella kalpiem”!
Kārlis Anitens, ar kuru mēs kopā nodibinājām šo apvienību, jau sen sevī nēsāja ideju par “Vella kalpiem”. Radījām šo izrādi, kas aizgāja ar necerētiem panākumiem. Par tādiem apmeklētības cipariem šajos laikos varam vienkārši sapņot. Mazākā vieta bija 6000 skatītāji brīvdabā, bet vidēji bija no 8000 līdz 10 000 skatītāju, un tā katrā no pilsētām, kur ar “Vella kalpiem” aizbraucām. Visiem pat nepietika vietas.
Iespaidīgi!
Pirmā izrāde bija Kuldīgā, tā arī neko tā līdz galam nesaprotot, kas un kā beigās būs.
Jā, tur jau tā lieta! Jūs jau sākāt no nulles!
No nulles! Sākumā domājām, cik biļetes drukāt. Atceros, rēķinājām - būtu labi, ja atnāktu 500, 600 cilvēku, labi, ka uz Kuldīgu bijām paņēmuši līdzi visas pasūtītās biļetes. Taču tad, kad mēs savām acīm ieraudzījām cilvēku masas, tad abi ar Kārli palīdām zem galda un domājām: “Ko lai tagad dara? Mums pietrūks biļešu!” Tā bija milzīga pieredze, ko ieguvām. Protams, ja es tagad ar šodienas kvalitātes acīm palūkojos uz tālaika tehniskajiem risinājumiem, dekorācijām, tērpiem un man ir kauns.
Taču tas bija tikai sākums!
Tā mēs vairāk nekā 10 gadus katru vasaru radījām jaunu brīvdabas iestudējumu.
Cilvēkiem bija vienalga, kas tas būs, jo mums bija jau izveidojies savs zīmols “Muzikālais teātris 7”. Cilvēki pirka biļetes un nāca uz izrādēm, jo zināja - tā būs laba vasaras vakara izklaide labā kompānijā.
Savu sadarbību sākām ar režisoru Voldemāru Šoriņu, ar kuru vairāku gadu garumā esam radījuši daudz izrāžu. Tas bija laiks, kad sāka sarosīties citi rīkotāji, viņi redzēja, ka labi iet, jo nākamajā gadā jau parādījās citi, kas arī sāka darboties šajā nišā. Un pēc laika sapratu, ka negribu konkurēt ar diletantismu. Ja mēs braucām ar milzīgām dekorācijām, vedām tehniku ar fūri, ieguldījāmies tapšanas procesā, bet citi rada izrādi ar vienu galdu, četriem krēsliem un piecām meijām...
Gadu gaitā sapratu, ka tā vairs negribu, un aizgāju prom no brīvdabas žanra, lai gan šobrīd, atklāti sakot, man par to ir žēl. Jau tad un arī tagad domāju, kas vispār cilvēkiem ir vajadzīgs, varbūt viņiem nemaz nevajag mākslinieciski augstvērtīgu produktu, bet banālus “zemjostasvietas” jokus. Varbūt ir devalvējusies tā prasību latiņa?
Tas bija sāpīgs solis, bet redz, teātra mīlestība nepazuda.
Šis tik ir stāsts! Zini, tu biji atradis savu vietu zem saules un pats pieliki tam visam punktu.
Te ir jāsaka “paldies” Dzintrim Kolātam, kurš teica, lai taisu tāmi un rīkoju “Muzikālo banku”. Paldies viņam, ka man deva šo spērienu. Paldies arī Kārlim Anitenam, lai gan tagad esam aizgājuši katrs savu ceļu, tāpat esam labi paziņas, draugi, kopā ir radīts daudz. Šobrīd no visiem tā laika septiņiem varoņiem esmu kompānijā palicis vienīgais īpašnieks, par visu esmu atbildīgs. Bet nav naida, visi šķīrāmies civilizēti.
Nevaru vainot citus nepareizu lēmumu pieņemšanā, jo, ja tu atbildi, tad atbildi par visu pilnībā, ja tevi sit, tad tevi sit pēc pilnas programmas.
Tu arī esi tas, kurš mūzikla beigās paklanās kopā ar savu trupu. Kāda ir stāvovāciju garša?
Kādreiz regulāri nācu un paklanījos kopā ar māksliniekiem, bet esmu pārstājis to darīt. Daudzus koncertus esmu arī vadījis. Mana sieva tolaik vēl smējās, ka esmu tāds zīmulis, jo man pašam patīk būt uz skatuves. Vairs nevadu, neesmu uz skatuves, bet sajūta, ko piedzīvoju gan esot, gan neesot uz skatuves ir neaprakstāma. Redzu skatītāju mirdzumu acīs, kad, kājās stāvot, ovāciju vilnis plūst no viņiem. Arī mīlestība, ko dod mākslinieki. Tā abpusējā sinerģija ir priekš manis...
Tā spēka osta, par ko iepriekš stāstīji?
Jā, jo tajā brīdī saprotu, ka esam paveikuši svētīgu darbu. Skatītājam esam iedevuši jaunu pievienoto vērtību.
Viņi mājās aiziet labāki, kādi atnāca, tā ir tā pēcgaršas sajūta, ko gribu panākt ar jebkuru darbu. Lai neaiziet vienaldzīgi, lai pēdējā dziesmā neskrien uz garderobi. Bet klusē. Mums “Sfinksā” ir šāds brīdis, kad ne vienmēr ir aplausi, lai gan gaisma nodziest, bet aplausu nav. Un tikai pēc mirkļa sākas aplausu vētra un stāvovācijas, jo cilvēki uz brīdi bija pārņemti ar savām domām un sajūtām.
No sirds vēlos, lai skatītājs aiziet labāks, viedāks, gudrāks, redzošāks un zinošāks, kāds viņš atnāca. Ja esam kaut vienu lietām iedevuši, tad savu misiju esam izpildījuši.
“Sfinksas” beigās izeju uz skatuves kopā ar trupu un vienā brīdī ieslēdzu telefonā gaismiņu. Prieks, ka lēnām cilvēki dara to pašu, un tad ir īpaši vērot, kāds gaismas ceļš parādās starp māksliniekiem un skatītājiem, tas ir skaists mirklis. Kādreiz patika, tagad gan retāk to daru, starpbrīdī pastaigāt un pavērot publiku. Brīdis, kad jau kaut kas ir bijis. Protams, ne visi mani pazīst, bet ir daļa, kas pasveicina un pasaka “paldies”. Tas man dod pateicību gan par manu izvēli, gan par darbu, ko kopā esam paveikuši. Vēl īpaši ir tad, kad mākslinieki pēc izrādes apskaujas. Pirms izrādes cits citam iedodam svētību, noskaitām Tēvreizi sadevušies aplī.
Tas apliecina, ka šodien esat jau ģimene!
Esam izveidojušies kā vienādi domājoša ģimene. Un pat neatceros, kurš šo izdomāja, bet mani, “Sfinksas” rašanās procesā sāka saukt par Dievu. Laikam komponists Jānis Lūsēns vienreiz pateica: “Viņš ir mūsu Dievs!” Un tagad daudzi vēl turpina mani tā saukt, sakot: “Re, atnāca mūsu Dievs, nevis boss!” Tas, protams, ir skaļi teikts, bet...
Arī par kaut ko liecina!
Jā, liek aizdomāties.
Ko novēli sev?
Stipru veselību. Tas ir pats galvenais, jo kā saka, paskaties pasē, cik tev ir gadu, un tad padomā, vai vispār vari tā skriet un tik daudz atļauties - gan negulēt, gan beigt savu nervu sistēmu, gan pārdzīvot. Jo pārējais man ir. Man ir mīloša sieva, trīs jauki bērni, divi burvīgi mazbērni. Man ir fantastiski draugi un kolēģi. Un darbs, ko mīlu.
Un otrs, ko sev novēlēšu, lai neapsīkst jaunas idejas, jo visu pārējo varam nopirkt par naudu un sasniegt ar darbu, bet veselība ir jāsargā un par to jārūpējas.
