“Neko mēs nedrīkstam darīt bez iekšējās pārliecības par sava lēmuma pareizību, jo jebkura negatīva doma, ko esi palaidis kosmosā, jebkuras šaubas, bailes par neizdošanos, bažas - tas viss ģenerē nākamās bailes un neizdošanos,” secina “Producentu grupas 7” vadītājs, producents Aigars Dinsbergs.
Uz sarunu tikāmies visai ražīgā darba dunā, laikā, kad vēl tapa jaunākais Aigara Dinsberga producētais mūzikls “GALMS [pa]GALMĀ”, kas nozīmēja, ka mēģinājumi ritēja līdz vēlai vakara stundai un pie sāniem bija cerības alkas, kā ies šajā mūziklā. Taču tagad, kad mūzikls raksta savu stāstu zem skatuves starmešiem, ir sajūta, ka šī saruna mums visiem būs īstajā laikā. Sarunas pirmā daļa - par laiku, kam sevi veltām, par kritieniem, kas neļāvuši apstāties, par dzīves pieļautajām kļūdām, kas lika veikt secinājumus, kā arī par cilvēkiem, kuri kļuvuši šodien par ceļabiedriem.
Rudens drīz jau būs galā! Darba cēliens tikpat ražīgs bijis kā vasarā?
Šogad, atšķirībā no citiem gadiem, nezinu, vai ir bijusi tāda vasara, kad esmu tik pilnvērtīgi atpūties. Iedevu sev brīvāku vaļu no darbiem, no ierastā skrējiena. Parasti mums, producentiem, vasara ir ļoti aktīvs periods, bet šoreiz iepauzēt un ļauties bija mans apzināts lēmums.
Lēmums piebremzēt?
Jā, taču tas nenozīmē, ka nestrādāju. Šogad vasaru vienkārši vairāk izbaudīju. Aktīvie koncerti un pasākumi bija ļoti maz. Gatavojos un krāju spēkus jaunajai sezonai - rudenim un pavasarim.
Vai izdevās atjaunot spēkus?
Izdevās, ļoti labi izdevās, jo ar sievu biju devies arī ārpus Latvijas, uz Portugāli. Ceļot man ļoti patīk. Rudens ir iesācies aktīvi, ļoti darbīgi. 3. novembrī klajā nāca mūsu jaunākais darbs - Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūzikls“GALMS [pa]GALMĀ”, kas tapis pēc Hansa Kristiana Andersena darba “Neglītais pīlēns” motīviem. Nomainījām arī nosaukumu, jo režisore Rēzija Kalniņa šim darbam piešķīrusi pavisam citu redzējumu, interpretāciju, tāpēc ir pasaka pieaugušajiem, 14+ vecumam.
Šis darbs ir citādāks. Mēģinājumu process, scenogrāfija, tērpu šūšana, sagatavošanās posms bija ļoti intensīvs. Pēdējās nedēļas mēģinājumi bija katru dienu līdz pat vēlam vakaram, dziedāšana, kustība, aktiermeistarība - viss, ko ietver krāšņs un skaists mūzikls.
Šis mūzikls paģēr augstu kvalitāti un nežēlot līdzekļus. Tā nav vienkārša teātra izrāde. Tas prasījis daudz lielākus ieguldījumus. Cerams, ka tas viss attaisnosies. Kā novembrī sākām, tā decembrī ieskrienamies, atelpa būs Ziemassvētku periods un ar nākamo gadu turpinām iesākto.
Protams, paralēli darbs notiek jau pie nākamā projekta, ko laidīsim klajā februārī. Tas būs vēl viens Jāņa Lūsēna mūzikls, bet ar Normunda Beļska dzeju, kas ir apzināta izrāde bērniem, ne gan vairs 14+ vecumam, bet gan pašiem mazākajiem skatītājiem. Tā būs “Īkstīte” - pasakains mūzikls visai ģimenei.
Viss notiek paralēli!
Jā! Nemaz nemāku sevi ielikt grožos, piemēram, kad ir viens darbs, un tikai pēc tam ķeries pie nākamā klāt, kad pirmais ir pabeigts. Visu laiku ir vāveres skrējiens, kad paralēli ir jāizdara ļoti daudz. Saka, ka sievietes parasti prot koncentrēties uz daudzām lietām vienlaikus. Vīrieši parasti izdara vienu, nedzird citas lietas un ķeras nākamajam darbam klāt tikai tad, kad pabeigts pirmais. Ar mani ir citādāk.
Es varu darīt daudz darbu. Arī nākamgad janvāra beigās svinēsim Latvijas Radio 2 roka un popdziesmu aptaujai “Muzikālā banka” 25. gadu jubileju, kur esmu bijis klātesošs visus šos daudzos gadus. Grandiozais notikums būs Daugavpilī, 25. janvārī.
Rudens nav mans iecienītākais gadalaiks, tāpēc varu pilnvērtīgi nodoties darbam.
Tev ir zelta komanda. Māra Zālīte, Jānis Lūsēns, Rēzija Kalniņa. Personības ar lielo burtu! Tev ir apziņa, ar kādiem cilvēkiem ikdienā tu strādā, jo viens ir viņus visus pazīt, bet otrs - strādāt kopā.
Acīmredzot, es esmu Dieva aplaimots, jo manā dzīvē ir gadījušies spēcīgi cilvēki, ar vieniem īsāku laiku, ar citiem garāku laiku - komponisti Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Uldis Marhilēvičs, tāpat arī dzejniece Māra Zālīte.
Jāteic, ka Māra Zālīte un Jānis Lūsēns ir izcili domubiedri, kuru uzticību esmu ar savu darbu un atbildību nopelnījis. Ar Jāni Lūsēnu, kopš mēs sākām mūsu sadarbību 2012. gadā, esam paveikuši daudz, reizēm viena gada ietvaros pat vairākas lietas.
Man ir viegli strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu, ceru, ka viņam arī. Taču, ja mēs turpinām un ģenerējam aizvien jaunas idejas, tad, acīmredzot, mums abiem sinerģija ir abpusēji patīkama un ved uz rezultātu. Arī ar Māru Zālīti būt labi pazīstamam, komunicēt un radīt ko jaunu, manuprāt, ir Dieva dāvana. Man vienmēr Māras Zālītes dzeja ir bijusi tuva, šie dziļie zemteksti, ko viņa ir ielikusi, tas vieglums un tajā pašā laikā nopietnība... katrs pateiktais vārds ir jēgpilns, Latviju un dzimteni mīlošs.
Šobrīd aiz muguras ir gan rokopera “Kaupēn, mans mīļais”, veiksmīga ir arī šā gada pavasarī sāktā rokopera “Sfinksa”, kas tiek spēlēta ar milzu panākumiem. Tiklīdz izsludinām jaunu izrādi, biļetes tiek izpirktas. Cilvēkus šis darbs ir uzrunājis. Esmu par to tikai pateicīgs, un es no visas sirds mīlu šos abus grandus. Cerams, ka tas ir abpusēji.
Tu ne velti tikko teici - grandi! Ko esi iemācījies no viņiem?
Katrs no viņiem, kā jebkurš cilvēks, ir ar saviem stiķiem un niķiem. Tas nenozīmē, ka mūsu starpā nav radošu strīdu. Mums tādi ir un daudz, bet tie vienmēr ir labestīgi, jo tie aizved pie rezultāta.
Viņi abi man ir iemācījuši reizēm pastāvēt par savu viedokli, nepiekrist, bet reizēm, argumentējot pamatojumu, piekrist viņu viedoklim. Un, manuprāt, tas ir labi, jo mēs cienām cits cita domas.
Arī domāt dziļāk, domāt plašāk, jo man pašam mūzikli ir mīļi un tuvi. Jānis Lūsēns ir vienīgais, kurš savas dzīves laikā ir radījis tik daudz mūziklus, kuram gadiem ir uzkrāta pieredze. Tieši tas pats ir arī ar Māru Zālīti, kuras libreti ir ģeniāli.
Parunāsim vēl par vienu zelta cilvēku, kas ir tavā komandā. Pie kopbildes ar Rēziju Kalniņu raksti: “Redzēt - tālāk. Lidot - augstāk”. Šie vārdi, manuprāt, paši runā par jūsu sadarbību. Kā ir patiesībā?
Šie vārdi ir patiesi un nāk no sirds. Tā ir vēl viena Dieva dāvana. Rēziju Kalniņu gadiem esmu apbrīnojis kā izcilu aktrisi, taču kā režisori es viņu iepazinu pirms gada, pagājušopavasar, kad man kā producentam tika pasūtīts veidot rokoperu “Lāčplēsis”. Domājot par to, kas varētu būt režisors, Zigmars Liepiņš ieteica domu par Rēziju Kalniņu, bet teica, lai es domājot pats. “Viegli nebūs, brīdinu,” viņš man teica, bet man iepatikās šī doma.
Arī pēc pirmās sarunas ar Rēziju es sapratu, ka tur kaut kas ir un kaut kas būs. Paldies Dievam, ka ne mirkli nešaubījos, jo skatos, ko viņa ir paveikusi ar neprofesionāliem aktieriem, jo trupā ir ļoti daudz dziedātāju, arī jauni cilvēki, bet kā viņa prot atvērt… Viņai ir tāds teiciens: “Ielien manā galvā!” Ir tik daudz bijis, ko viņa ir izdomājusi, bet neprot varbūt līdz galam vēl noformulēt, bet man ir jāsajūt, kas notiek viņas galvā.
Reizēm tur ir haoss, bet pārsvarā tās ir ģeniālas lietas. Vēl man patīk, ka katrā lietā viņa vēlas rast izskaidrojumu, meklēt zemtekstus un jaunas šķautnes, ne tikai lidot augstāk, bet rakt dziļāk.
Darbiem, kas ir radīti pirms vairākiem gadiem, Rēzija tik meistarīgi ir atradusi šodienas skatījumu, citu vēstījumu. Viņa saka: “Mēs neesam aktieri un dziedātāji, mēs esam vēstneši un mēs vēstām.” Un savējie vienmēr sapratīs. Būs cilvēki, kas vienmēr visu nesapratīs līdz galam, ko esam vēlējušies teikt. Tas pats bija ar “Sfinksu”, man bija bažas, ka cilvēki mūs…
Nesapratīs?
Kad mēs izsludinājām “Sfinksu”, cilvēki sāka pirkt biļetes, tika iedots milzīgs uzticības kredīts. Rēzija šo izrādi izcēla ārpus laika un telpas, ar citu redzējumu, kam abi autori līdz galam sākotnēji nemaz nepiekrita, taču mēs jebkuru lietu varam pārbaudīt ar skatītāju, vai tas strādās vai nestrādās.
Redzot skatītājus un dzirdot viņu atsauksmes, jāatzīst, ka tas bija ģeniāli un Rēzija Kalniņa ir ģeniāla režisore. Un tas, ko Rēzija ir izdarījusi ar mūsu aktieriem, tas ir brīnišķīgi, arī viņa jau sauc komandu par mūsu trupu. Šis ir jau trešais kopdarbs, un ir lieli plāni nākotnei. Esam atraduši īsto ceļu, jo ir viegli strādāt kopā. Nesaku, ka ir grūti strādāt ar citiem režisoriem, bet Rēzija viennozīmīgi ir mana režisore.
Ar viņu varam radoši diskutēt, reizēm pat man ir sajūta, ka es par daudz jaucos radošajā procesā, jo esmu producents, ir jābūt vairāk gluži kā tādai papīra žurkai, bet man ļoti patīk būt klātesošam arī radošajās idejās.
Esmu pamanījis, ka arī Rēzijai tas patīk, jo viņa saka: “Mīļais, esi klāt, tev ir jātur roka uz pulsa!” Tas, manuprāt, ir labi, jo režisors nesaka: “Nejaucies, tā nav tava darīšana!”
Un tas ir svarīgi!
Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs jau kopīgi meklējam. Tas ir svarīgi arī tāpēc, lai sasniegtu rezultātu tādu, kādu abi esam iedomājušies.
Tev teica, ka ar Rēziju Kalniņu nebūs viegli strādāt, bet pats saprati, kas ir kas. Tātad producentam ir svarīga intuīcija?
Neko nevaram darīt un nedrīkstam darīt bez iekšējās pārliecības par sava lēmuma pareizīgumu, jo jebkura negatīva doma, ko esi palaidis kosmosā, jebkuras šaubas, bailes par neizdošanos, bažas ģenerē nākamās bailes un arī neizdošanos.
Man kā producentam ir jāpieņem lēmumi - iestudēt, rīkot koncertu - tā ir mana izvēle. Es neļaujos pierunāties, nekad uzreiz nesaku “hop”, man vajag ar šo domu padzīvot, reizēm tā ir tikai viena nakts. lai gan ir bijušas reizes, kad es saku “jā” uzreiz, ja mani spēcīgi pārliecina. Manuprāt, ir svarīgi nešaubīties un ilgi neanalizēt, meklējot varbūt tas, varbūt šis. Neesmu cilvēks, kas dzīvo pēc principa - septiņas reizes nomēri, tad griez. Negribu sevi lielīt, bet reizēm pats par sevi brīnos, arī apkārtējie kolēģi saka: “Mēs apbrīnojam tavas darba spējas!”
Man reizēm paliek bail no tā, cik spēju darīt un paveikt. Man ir ātri jāpieņem jebkurš lēmums. Esmu sapratis, ka nedrīkstu ilgi meditēt, jo tad, kad domāju - varbūt tā, varbūt šitā - es pats vairs neredzu vaduguni un gaismu tuneļa galā, ja pats sāku šaubīties, tāpēc sirdsbalsij ir liela nozīme.
Esmu kļūdījies un par savām kļūdām dārgi samaksājis, arī finansiāli, bet tā ir mana kā producenta atbildība.
Nemeklēju vainu citos. Ja esmu bijis spiests par kaut ko neplānoti maksāt, tā bijusi mana izvēle. Vēl ir arī teiciens: “Otro reizi uz tiem pašiem grābekļiem nekāpsi!” Diemžēl, tas nav par mani, jo esmu uzkāpis un vairākkārt, bet tas liekas normāli, jo nevar taču viss būt 100% veiksmīgs. Cepuri nost to producentu priekšā, kuriem tas ir izdevies.
Viens ir kritiens, bet otrs ir spēja piecelties.
Ir tāds teiciens: “Tikai tas spēj augstu lidot, kas zina kritiena sāpes un kurš spēj piecelties!” Spēriens pa pēcpusi reizēm ir bijis vajadzīgs. Acīmredzot, tajā brīdī biju pazaudējis fokusu no galvenā, varbūt pat ļāvies citu ietekmei, spiedienam, bet tā ir bijusi milzīga mācība. Taču tajā pašā laikā esmu cilvēks, kam patīk riskēt. Un augsta riska pakāpe, runāju pēc pieredzes, ne vienmēr ir laba īpašība...
Jo tu dzīvo gluži kā uz naža asmens?
Daudz vieglāk ir dzīvot mierīgu dzīvi, bet man tāda dzīve neinteresē, man vajag to naža asmeni, kā tu saki, un riska sajūtu. Labi, ka man neinteresē azartspēles, jo tad varbūt varētu kļūt neapturams, bet tas ir kaut kas līdzīgs. Adrenalīns ir vajadzīgs.
Vajadzīgs izaicināt pašam sevi. Pat tad, ja viena smadzeņu puslode saka: “Tas ir dārgi, vai tu to vari, vai tev to vajag, vai to vispār cilvēki sapratīs?” Otra puse saka…
Ko man zaudēt?
Jā, ko man zaudēt, jo cits to nedarīs, izdari tu! Un tā pieņemu lēmumu - darīšu. Naudas tobrīd varbūt nav, bet, darot un ejot uz mērķi, ticu, ka viss sakārtosies. Bet dzīvē ir bijuši dažādi brīži.
Cik ilgi jau esi producents?
Es sevi par producentu saucu kopš 2005. gada, kad mūsu kompānija tika dibināta, nākamgad būs 20 gadi.
Labi apzinos, ka nekad nekļūšu bagāts, iestudējot mūziklus, jo tas prasa lielas investīcijas, atšķirībā no koncertu rīkošanas un citiem pasākumiem, bet tā ir mana sirdslieta, kas nāk no manas bērnības. Būdams bērns, biju režisors, kas iestudē visādas izrādes ar saviem radu bērniem.
Cik tad tev bija gadu?
Kādi 10, 11 gadi. Taču ceļš līdz producentam mani noveda caur citiem darbiem, ko darīju. Taču redz, atgriezos pie bērnības. Skolā spēlēju teātri, protams, vislabāk patika prinča lomas.
Skatuve man ir kā svētnīca. Žēl tikai, ka bērnībā vecāki mani neaizveda uz mūzikas skolu, jo man tik ļoti patīk mūzika, patīk vērot, kā tā rodas.
Man reizēm gribās padiskutēt ar kādu mūzikas terminoloģijā, bet tad sieva, kas ir mūziķe, saka: “Pagaidi, tā gan nesaki citiem skaļi, viņi to nesapratīs, tu šobrīd runā pilnīgi garām!” Ja būtu muzikālā izglītība, manuprāt, tas būtu bijis tikai kā papildu bonuss, lai gan tas nenozīmē, ka es būtu bijis dziedātājs, dziedošais aktieris.
Dzīve pati tevi saveda kopā ar mūziku!
Dzīve mani saveda ar mūziku, jo ne tikai mana sieva Anmary ir dziedātāja, bet šobrīd es strādāju ar daudziem un jauniem dziedātājiem. Man ir teikuši: “Klausies, tu vispār nenoveco, kas ir tava formula?”
Jaunības eliksīrs?
Dzīvības un jaunības eliksīrs. Atbildu, ka strādāju ar jauniem cilvēkiem, kuri ir jaunāki pat par maniem bērniem. Lielākā daļa no viņiem ir bijušie Rīgas Doma kora skolas audzēkņi. Pirms vairākiem gadiem sākām viņus iesaistīt mūziklos. Tagad skolas pabeiguši, katrs iet savu ceļu, bet vēl aizvien vēlas atgriezties un spēlēt mūziklos.
Priecājos, ka attiecības un sinerģija ir laba, jo viņi neuzskata mani par bargo bosu. Varam par daudz ko pajokot, pasmieties. Arī šobrīd pie manis strādā jauni puiši - mans asistents Edvards Grieze un PR, reklāmas speciālists Toms Kalderauskis. Abus iepazinu mūziklos, bet tagad viņi ir mana labā un kreisā roka. Priecājos, ka ir lietas, kur varu ieklausīties viņos, kur viņi ir daudz zinošāki un spēcīgāki, piemēram, sociālo mediju jomā, arī dažādos tehniskos risinājumos, bet ir jautājumi, kur viņi respektē manu viedumu.
Tu dod iespēju jaunajiem, un tā arī ir uzticēšanās.
Strādājot ar jauniešiem, protams, daudz vieglāk ir pārdot jau zināmus vārdus, aktierus un dziedātājus, bet vienmēr mēģinām.
Domāju, ka šobrīd runā darbi un “Producentu grupas 7” vārds, atbildība un paveiktais. Tas ir galvenais, un nav svarīgi, vai es pazīstu vai nepazīstu šos cilvēkus kā skatītājs.
Mūziklā ir svarīgi, lai skanētu, tā jau ir tā atšķirība no aktieriem, ko komponists Lūsēns arī saka: “Beidzot manus darbus, manus mūziklus izdzied!” Visi izdzied kā eņģeļi, ko nevar izdarīt dziedošie aktieri.
Aktieri iedos citu sajūtu, caur savu profesionālo aktierspēli, bet jaunieši mācās un profesionāla režisora rokās viņi ir kā plastalīns, un ,ja ļaujies, tad no tevis var radīt nediplomētu profesionāli. Patiesībā, tie jaunieši, kas šobrīd mācās Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļā, viņiem ir spēcīga horeogrāfiskā puse, aktierspēle, dziedāšana, jo viņiem visu to māca, tāpēc viņiem atliek tikai ļauties. Skatītājiem viens, otrs vārds neko neizsaka, bet, nonākot izrādē varā, nav vairs nozīme - kas dzied. Jaunajiem jādod iespēja.
Priecājos, ka man ir trupa, ko es tā arī saucu. Tā ceļo no izrādes uz izrādi. Man pašam ir sapnis, kas diezin vai kādreiz piepildīsies, bet vēlētos, ka kādu dienu man ir pašam savs teātris, sava māja, sava trupa. Vēlos, ka vairs nebūtu šis “ceļojošais cirks”, jo cik gan daudz ir tādu, kas tik augstā līmenī, profesionāli nostrādātus mūziklus izrāda uz lielākām vai mazākām skatuvēm?
Un tas ir dārgi, tas ir nenormāli dārgi, jo nav ne sava dekorāciju, ne šūšanas ceha, viss ir jārada no nulles. Mums nav dotācijas, atšķirībā no citiem teātriem, taču radām tikpat spēcīgas izrādes kā viņi.
Tieši šī, reizi pa reizei, ir liela sāpe. Taču, acīmredzot, tāds ir liktenis - iet un cīnīties. Augstu novērtēju, ka aktieris Maksims Busels, pateicoties “Sfinksai”, ir nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai, jo viņš ir izcils aktieris.
Bet tas, ka žūrija atļāvās pirmo reizi izvirzīt kādai no nominācijām ne valsts vai pašvaldības uzturēta teātra, bet gan privātkompānijas teātra izrādi, tas ir nenovērtējami. Maksims arī ir dāvana no kosmosa, lai viņam veicas. Maksims kļuvis arī mūsu ģimenes draugs, par ko priecājos un esmu pateicīgs.
Sarunas turpinājums sekos!
