“Kādreiz bija sapnis uztaisīt “Ghetto Games” un nopelnīt. Nevaru teikt, ka tas ir izdevies, taču šodien ir milzīgs emocionālais gandarījums par to, ka mēs iedvesmojam miljoniem cilvēkus visā pasaulē. To nevar nopirkt par naudu,” saka “Ghetto Games” līderis Raimonds Elbakjans.
Raimond, apzinies, ka ir noticis pirmais Pasaules kauss 3x3 ielu futbolā Latvijā? Jūs bijāt tie, kuri uzrakstījāt vēsturi, jūs esat pirmie!
Jā, esam priecīgi, taču šajā stāstā ir daudz romantikas. Pēc būtības mēs šo notikumu esam subsidējuši kā startu Getiņa nākotnes plāniem.
Tu tagad pieticīgi skaties uz paveikto?
Man ir sajūta, ka auditorija neuzķēra šo Pasaules kausu - gan Rīgas pašvaldība, gan Latvija kopumā. Mēs organizējam čempionātus klasiskajos sporta veidos, bet ir jāsaprot, ka mēs esam valsts, kurai nebūtu jātērē miljoni vecās lietās, kur mums ir grūti konkurēt, piemēram, hokejā un basketbolā.
Manuprāt, ir jādomā, kas ir tas jaunais, novatoriskais sports vai aktivitāte, kur mēs varētu būt pirmie un tādā veidā pastāstīt pasaulei par mums vairāk.
Ja ir jāskatās kontekstā - Rīga un Latvija, tad es apzinos, ka mēs neizspiedām maksimumu, kā tas varēja notikt. Sākotnēji plānojām Pasaules kausu Rīgas Centrāltirgū, taču to neizdevās realizēt birokrātijas dēļ. Forši un paldies, ka mums bija tas “B variants” ar “Dzintara” telpām, taču šķiet, ka varējām izdarīt vairāk, jo Rīgā bija ielu futbola zvaigznes, kas nākamajā dienā lidoja jau tālāk, lai spēlētu ar Ronaldu vai Neimāru un citiem grandiem.
Man tāda sajūta, ka “Ghetto Games” ir kā celmlauži!
Antons Semeņaks ir galvenais celmlauzis, jo viņš ļoti mīl futbolu.
Es vairāk vai mazāk ar vecākā brāļa plecu stāvu šeit blakus un piepalīdzu ar lielākām vīzijām, bet ir forši redzēt un domāt tālāk, kāds būs ielu futbola pasaules formāts.
Viss notiek nopietni!
Jā, nopietni, mūsu starptautiskie biedri satiekas un komunicē, viens no otra mācās, jo viena lieta ir mācīties no video sociālajos tīklos, bet pavisam kas cits ir piedzīvot šos cilvēkus dabā, šīs tikšanās, tieši tas iedvesmo gan mūs, gan viņus.
Mums arī viesiem izdevās parādīt Grīziņkalnu. Viņiem tā ir ielu sporta sapņu infrastruktūra.
Runājot par izaicinājumiem, viens bija telpas, bet, piemēram, līdzjutēju atbalsts bija jūtams? Tauta atbalstīja?
Bija interesanti, ka, Eiropas komandām, piemēram, Spānijai bija atbraukuši līdzi draugi, lai atbalstītu. Spāņus varēja just labi, taču diemžēl viņi izkrita jau astotdaļfinālā. Arī Latvijas komanda izkrita astotdaļfinālā, par ko bija žēl, jo viņi varēja tikt tālāk.
Savukārt finālā nonāca Nīderlande un Beļģija, kas jau ir tās valstis, kas ir ar ļoti lielām futbola tradīcijām. Arī Dānija. Principā topā bija jābūt arī Latvijai, bet šobrīd spēcīgākie “Ghetto Games” futbolisti spēlē profesionālās līgās. Protams, mums arī iedzīvotāju skaits ir stipri mazāks, nekā, piemēram, Nīderlandei, kur ir 17 miljoni iedzīvotāji, tāpēc viņi var savākt labākas komandas.
Vai ielu futbolam ir nākotne?
Ielu futbols jau šobrīd varētu būt lielākais sporta veids pasaulē, jo bumbu uz ielām spēlē vairāk nekā profesionālajos klubos. Taču pagaidām tas vēl nav apgūts un ir liels jautājums, kādu formu ielu futbols ieņems nākotnē. Šī ir mūsu iespēja to izveidot!
Es gribētu redzēt, lai ielu futbols ir instruments darbā ar jaunieti. Latvijā, Āfrikā un arī Ķīnā, jo mēs redzam sadarbību starp 3, 4 cilvēkiem komandā. Tas ir ļoti labs neformālās izglītības instruments.
Jauniešiem komandā ir par kaut ko jāvienojas, viņiem kopā ir jācīnās par kāda rezultāta sasniegšanu, jauniešiem ir jāiegulda zināms laiks treniņos. Skaidrs, jo tu vairāk noturi jaunieša uzmanību, lai mērķis sasniegtu rezultātu, jo labāk. Tas arī ir galvenais muskulis, kas dzīvē ir jāattīsta. Ja esi iemācījies iet uz rezultātu, tad vari sākt lasīt arī grāmatas, strādāt un veidot sevi par personību.
Tu dedz par šo, kad runā.
Es vienkārši ticu, ka tā ir jābūt.
Ko vēlies uzslavēt saistībā ar šo turnīru?
Viennozīmīgi paldies Antonam Semeņakam un “Ghetto” komandai. Kristoferam Lihtam no Dānijas, tāpat arī Jovanam, kurš ir serbs un dzīvo Austrijā. Viņš ir arī sporta skolotājs skolā un ielu futbols ir hobijs, paldies viņam un viņa brālim. Mums bija arī puisis no Holandes, kurš palīdzēja ar komunikāciju Starptautiskajā federācijā. Mēs tur bijām savākušies kopā sociālie darbinieki. Paldies arī Nastjai (Anastasijai Udalovai), kas ļoti dzīvo līdzi Getiņam un vienmēr atbalsta. Arī šoreiz, kad bija šī vietas problēma, tad sakrita, ka tieši “Dzintarā” bija iespēja rīkot Pasaules kausu.
Kādi ir “Ghetto Games” tālākie nākotnes plāni?
Šobrīd aktīvi gatavojamies nākamajam gadam. Izskatās, ka klāt mums nāks Talsi un Cēsis. Būsim Ogrē, Jēkabpilī, Bauskā un citās pilsētās - esam labi noseguši Latvijas ģeogrāfiju. Vienīgais reģions, kur esam mazākumā, ir Latgale. Rīgā plānojam ļoti lielu pasākumu Krastmalā, tas būs 31. maijā un 1. jūnijā, Bērnu aizsardzības dienā. Pagaidām esam sarunu procesā ar Rīgas domi, bet ceram, ka viss izdosies. Nākamgad būsim arī divas dienas Tallinā - 13.un 14. jūlijā pilsētas centra rātslaukumā.
Lieli mērķi!
Jā, tas ir par Baltijas pusi. Liksim klāt dažādus sacensību formātus, piemēram, U18 Nāciju līgu, kas ir paredzēta Skandināvijas valstīm. Ar Helsinkiem runājam par pasākumu 12. jūnijā, kad notiks Helsinku pilsētas svētki - arī tur varētu notikt “Ghetto Games” sacensības.
Man ir prieks, ka kopā ar “Ghetto” komandu ir izdevies izveidot instrumentu, ko novērtē mums līdzīgie visā pasaulē. Pateicoties internetam, ziņas izplatās daudz vienkāršāk, nevis caur jūrām. Šodien ķīnieši, austrālieši, japāņi un Eiropa kopē mūs, visa pasaule kopē mūs, bet labā ziņā.
Ceru savas dzīves laikā ieraudzīt, kā viņi interpretēs un realizēs “Ghetto Games” iedvesmu savās ielās, savos projektos.
