«Savā pirmajā basketbola izlaidumā audzēkņiem teicu, ka tad, ja vēl būšu basketbola treneris un ja kādu dienu nopelnīšu medaļas, tad puse no medaļām pienāksies viņiem, jo tieši viņi bija mani pirmie audzēkņi. Tieši ar viņiem daudz kļūdījos, nezināju, ko darīt, kā darīt, bet daudz sapratu,» atklāj sporta skolotājs un basketbola treneris Krišs Matisons.
Un tā tas notika. Kriša vārdi īstenojās pietiekami ātri, lai tagad šis stāsts kļūtu par iedvesmu citiem.
Sarunas sākums: Basketbola treneris un skolotājs Krišs Matisons: «Daru to, kas man vislabāk patīk»
Pateicoties tev, basketbola komanda «Vilku Banda» dzīvoja līdzi 3x3 basketbola Latvijas izlasei. Kāpēc tas ir svarīgi?
Raimonds Feldmanis, kas ir olimpiskais čempions un šā gada olimpisko spēļu 4. vietas ieguvēju 3x3 basketbolistu treneris, dodas līdzi uz nometnēm, ko organizēju. Mums abiem ir izveidojušās ļoti labas attiecības. Vienmēr sekoju viņa vadītajai komandai līdzi un atbalstu, domāju, ka mani basketbolisti seko līdzi vēl vairāk. Kad nometnes iekrīt spēļu laikā, tad mēs uzliekam projektoru un visi kopā skatāmies, atbalstām. Pirms četriem gadiem, kad sportisti atbrauca mājās ar medaļām, «Vilku Bandai» bija ekskluzīva iespēja viņus sagaidīt lidostā. Tas bija pasākums, kas paliks atmiņā.
Un uz mūžu!
Tas bija neaizmirstams brīdis, un ne visiem tas ir dots. Mēs tikām uzaicināti, jo Raimonds Feldmanis savulaik bija puišu treneris, abi strādājām kopā ar komandu. Par Raimondu varu teikt tikai labāko, jo arī tagad viņš ir mans mentors. Esmu daudz mācījies un pārņēmis no viņa un esmu pateicīgs par visu. Gods bija strādāt kopā, un tagad esam palikuši labi draugi, arī ikdienā sazināmies un, ja ir nepieciešams kāds padoms tad to lūdzu, un viņš nekad neatsaka. Arī pēc katras spēles Raimonds saņem no manis ziņas. Šogad pēc olimpiskajām spēlēm bijām blakus. Lai kādu vietu 3x3 basketbola komanda izcīnītu, viņus sagaidīsim, jo 4. vieta tāpat ir nereāls sasniegums. Prieks, ka Raimonds ir pastāstījis par «Vilku Bandu», jo bija tā, ka olimpieši paši jau uzsauca: «Re, vilku banda!»
Jūs pazina!
Mūs atpazīst, par to man ir liels prieks, jo puiši to varēja piedzīvot. Tas brīdis bija tāds, ka no pārdzīvojuma uzmetas zosāda, jo viens ir tad, ka tu sagaidi olimpiešus, bet otrs, ka ejam viņiem pretī un olimpieši uzsauc “aaaauuu” gluži kā tādi vilki. Tas palika mūsu atmiņās.
3x3 basketbolisti parādīja, ka sports ir nežēlīgs. Arī jums.
Sports ir ļoti nežēlīgs, jo kāds uzvar, bet kāds vienmēr zaudē. Taču ir jāmāk zaudēt, to savējiem mācu. Un arī tad, ja tas ir sāpīgi.
Tā vienkārši ir - kāds vienmēr būs uzvarētājs, kāds vienmēr būs zaudētājs. Ir labi uzvarēt un tad, kad esi uzvarējis, tad par to ir jāpriecājas. Tāpat arī olimpiskajās spēlēs Parīzē pieradām pie septiņām uzvarām pēc kārtas. Katra spēle bija laba, tāpēc sakāves brīdis bija tik sāpīgs. Tici man, arī es vēlējos, lai būtu kas vairāk.
Kas ir tava dzīves vērtīgākā uzvara līdz šim?
Ja runājam par dzīvi, tad tā ir mana meita. Esmu ļoti priecīgs, ka viņa man ir, jo tie ir brīži pāri basketbolam, pāri skolai, kas man ir vissvarīgākie. Viņa ir manas dzīves prioritāte.
Katru dienu, katru mirkli, kad esam kopā, es izbaudu laiku. Ikdienā nedzīvoju kopā ar bērna māti, taču meitiņa ikdienā ir ļoti daudz pie manis. Domāju, ka viņa arī ir priecīga pavadīt laiku kopā ar mani, daudz ir bijusi blakus gan treniņos, gan turnīros. Novērtēju šos brīžus, kad varam būt kopā.
Tā arī ir vērtība, ka meita redz, kā tu skolo bērnus. Viņa redz darba medaļas otru pusi.
Tas viss iet roku rokā. Esmu skolotājs, jo man patīk bērni. Bērni līp pie manis. Ja tu tagad jautāsi, kāpēc tā ir, es nezinu, es neprotu atbildēt uz šo jautājumu, bet zinu, ka tāpēc esmu tur, kur esmu. Meita zina, kas ir «Vilku Banda». Kad mēs pēc treniņa vai turnīra saliekam kopā rokas, tad viņa būs viena no pirmajām, kas pieskries klāt. Sporta skolā Deizija pavada daudz laika. Rīdzenē viņu zina gandrīz visi, sākot ar dežurantēm. Ja tētis ir treneris, tad bērns laiku pavadīs spēlē un turnīros. Prieks, ka ir vecāki, kuriem arī ir mazāki bērni, un viņu atvases spēlējas ar Deiziju. Arī nometnēs viņa ir ar mani, un tā mēs kopā roku rokā ejam.
Turpinot par basketbolu, tad svarīgākā un emocijām bagātākā uzvara bija pagājušajā sezonā, kad mums «Vilku Bandai» izdevās izcīnīt Latvijas čempionu titulu.
Atklāti sakot, mazam lokam cilvēku interesē U13 Latvijas čempiona tituls un zelts. Tas ir svarīgi spēlētājiem, vecākiem, treneriem. Man šis zelts nozīmē daudz, jo visu gadu esi cītīgi strādājis, un izcīnīt zeltu bija satriecošas emocijas. Es pat teiktu, ka emocijas nedēļas garumā.
Laiks apstājās?
Tas bija tāds pacēlums, ko vēl nekad nebiju piedzīvojis. Tagad varu iedomāties, kādas ir patiesās emocijas brīdī, kad esi izcīnījis olimpisko zeltu. Ja biju ļoti priecīgs un lepns par U13 Latvijas čempionu titulu, kas ir tad, ja sasniegumi ir augstāki? Tās ir emocijas, ko vēlētos piedzīvot vēl un vēl.
Karjerā esi baidījies vai šaubījies?
Neteiktu, ka tās ir bailes vai šaubas. Drīzāk tie ir izaicinājumi. Ir bijušas kaut kādas lietas, kas ir nopietnāk jāapdomā, vai es to vēlos vai nevēlos. Vismaz pagaidām neesmu saskāries ar bailēm. Tas tāpēc, ka viss ritējis savu gaitu.
Laikam sportā īsti bailes neiet kopā.
Kaut kad iet, kaut kad neiet, ir satraukums ir. Īpaši tad, kad tuvojas svarīgākas spēles, tad ir atbildīgāk, nopietnāk jāgatavojas. Tajos brīžos jūtu, ka satraukums ir lielāks. Tad mēdzu pazvanīt saviem draugiem, kolēģiem un apspriest, kā viņi gatavojas turnīriem. Tā laikam ir vēlme, lai vārdi un uzmundrinājumi spētu nomierināt. Tad, kad sākas spēles un turnīri, tad satraukums pazūd.
Ko tu domā, kad «Vilku Banda» dodas laukumā spēlēt? Īpaši turnīros.
Vienmēr, kad puiši iziet uz laukumu, es kā treneris vēlos, lai viņi izdara visu, ko pirms spēles, sapulcē esam izrunājuši, lai plāns tiek pildīts. Ja to īsteno, tad ir labi. Ja plāns kaut kur netiek ievērots, netiek pildīts, tad sākas problēmas. Taču tad sākas visinteresantākais brīdis. Kurš no komandas uzņemsies spēles vadību, tad «kauliņi» ir jāsāk likt pa vietām. Jāsaprot, kā spēles laikā runāt ar vienu, runāt ar otru.
Piemēram, pirms gada bija varēju mierīgi apsēsties un izbaudīt spēli. Un tas arī ir ļoti labi, jo redzu savus darba augļus.
Kad pretī ir spēcīgāka komanda vai labāki pretinieki, tad ir jādomā, kā viss saliksies. Lai gan tas man ir aizraujoši un interesanti, jo tad redzu kļūdas, pie kā jāstrādā nākamajos treniņos.
Manas māsas dēls spēlē hokeju Ventspilī, tāpēc esmu bijusi ģērbtuvēs gan pēc uzvarām, gan arī pēc sakāvēm. Pēc zaudējumiem kādam ir asaras, kādam - dusmas. Kā tiec galā ar šīm emocijām?
Runāšana, runāšana un vēlreiz runāšana. Ar bērniem ir jārunā. Viņiem ir jāstāsta.
Bet ir bijis, ka sirds lūzt pušu, redzot bērnus pārdzīvojam?
Es neteiktu, ka mana sirds lūzt, kad es redzu, ka mans audzēknis raud pēc sakāves. Tieši tad saprotu, ka man viņam ir jāiemāca zaudēt.
Jo es zinu, ka tā ir daļa no sporta, arī no basketbola. Sakāves būs. Piemēram, nesen bija turnīrs Valmierā, un man bija jāsapurina audzēknis, jāstāsta, jāizskaidro, ka zaudēt ir normāli, ka ir jāsavācas pēc tam, ir jānomierinās, jo tikai tā varam tikt uz priekšu.
Viņi basketbolu šajā vecumā uztver ļoti nopietni. Ja viņiem pajautāsi, kas viņiem ir svarīgākais šobrīd dzīvē? Daudzi atbildēs, ka basketbols.
Runājot par jauno sezonu, kādus mērķus esi uzstādījis saviem basketbolistiem?
Tikai un vienīgi tiekties vēl augstāk. Man ir divas basketbola komandas. Ar vienu mēs pirms gada bijām čempioni, bet ar otru palikām 7. vietā. Te man bija vilšanās, jo tas nebija tas, uz ko cerējām. Mēs gājām uz augstāku mērķi. Ja neej uz augstāko mērķi, tad nav šeit ko darīt, tad kaut ko dari nepareizi. Labi, ir jābūt reālam, ir jāapzinās visi blakus apstākļi. Šogad trenešu U14 un U15 komandas, un mērķis ir izcīnīt Latvijas čempionu titulus. Ar vienu komandu atkārtoti, bet ar otru izcīnīt.
Un pats galvenais mērķis, ko vēlos, lai viņi iemācās, ir disciplīna. Jo, protams, paliekot vecākiem, intereses arī var pienākt kāt, piemēram, kādam būs meitene.
Ar viņiem daudz runāju par to, kas ir svarīgs. Mācības ir jāmāk apvienot, ir jābūt uz spēlēm, ir jānāk uz treniņiem. Katram vecuma posmam ir savas lietas, kas jāmāk pastāstīt un ievirzīt, lai viņi iegūst pašu labāko.
Tu teici 7. vieta. No cik komandām?
Finālā tiek astoņas stiprākās komandas. Komandu skaits sezonā ir četri desmiti, ja nemaldos.
Bet 7. vieta ir septītā stiprākā komanda Latvijā.
Mēs jau trīs gadus pēc kārtas ar viņiem esam palikuši septītie. Sarunājām, ka džekpots ir, 3 septītnieki, tagad būtu jādodas pēc kā labāka. Ceru, ka šogad izdosies. To pateica arī audzēkņi.
«Savā pirmajā izlaidumā basketbola audzēkņiem teicu, ka tad, ja vēl būšu basketbola treneris un ja kādu dienu nopelnīšu medaļas, tad puse no medaļām pienāksies viņiem, jo tieši viņi bija mani pirmie audzēkņi.» Kad izcīnīju savu pirmo medaļu, tad tā arī atgādināju, ka puse pienākas viņiem. Domāju, ka arī viņi priecājās. Mēdzam satikties un vēl aizvien esam labi draugi.
Tu atceries savu pirmo basketbola treneri? Vai pēdas ir atstātas?
Atceros savu pirmo treneri - Gulbenes sporta skolas trenere Vija Kalniņa. Man arī tagad ar treneri ir labs kontakts, ik pa laikam viņu satieku, īpaši tad, kad esmu vasarās Gulbenē. Un brīvajās dienās, nejauši vai jauši, viņu vēl aizvien satieku sporta skolā, tad aprunājamies, kāda ir sezona, kādi ir mani mērķi, kā trenerei klājas. Prieks, ka viņa arī apsveic, ja ir kādi rezultāti un vienmēr novēl veiksmi. Viņai saku tikai paldies par to, ka esmu tur, kur esmu.
Saku paldies kolēģiem gan skolā, gan sporta skolā, jo man ir superīgi kolēģi, man ir labas attiecības, kā arī neviens nekad neatteiks padomu. Tāpat uzskatu, ka piederu pie jaunās paaudzes skolotājiem. Man nekad netiek liegts padoms, pats arī nekaunos to prasīt.
Vai tad, kad kopā ar draugiem spēlēji basketbolu, varēji aizdomāties, ka būs sava komanda, ko trenēt, ko aizvest līdz Latvijas čempionu titulam?
Tajā laikā par to nedomāju, jo biju ieciklējies, ko daru. Varbūt kāds no maniem audzēkņiem pēc gadiem būs mans kolēģis. Neko nevar zināt. Vai esmu lepns? Jā, esmu lepns par saviem puišiem, par izdarīto, par rezultātu. Un vēl, svarīga ir sadarbība ar vecākiem. Par to esmu tikai pateicīgs, jo ar savu komandu vecākiem varu izrunāties, sazvanīties, brīvi pastāstīt idejas. Tas mūsdienās ir svarīgi, jo bērni to pamana.
Nestrīdas, jo jūs esat komanda ar lielo burtu!
Bieži skaidroju, ka esam ģimene nr. 2. Mājās ir ģimene nr. 1.
Tad, kad atnāk kāds jauniņais, viņu pieņemam uzreiz, vecākie vienmēr aizstāv jaunākos, treniņi ir bez domstarpībām, bez bulinga.
Tas ir tas, ko es sev galvā esmu ielicis, un tā būs. Man ir svarīgi un tas tā ir, jo esmu audzināts labā ģimenē. Šis nāk no maniem vecākiem, par ko viņiem pateicos. Arī tas, kāpēc esmu šeit, kā es darbojos ar audzēkņiem, noteikti ir manas mammas un tēta nopelns. Tāpat treniņos bērni ir vecāku spogulis. To esmu iepazinis gan strādājot skolā, gan redzot, kā viss notiek.
Tas, ko arī vēl citi nesaprot, bet, manuprāt, tas ir labi, ja audzēkņi vēlas treniņa laikā izkauties par katru bumbu.
Un tā ir liela atšķirība.
Tā ir ļoti liela atšķirība. Ja es redzu, ka viņi vēlas izkauties basketbola dēļ, tad labi. Bet, ja viņi ir kaujas garderobē tāpēc, ka kāds kādam kaut ko ne tā pateica, tad to esmu kategoriski aizliedzis. Tas nenotiks.
Par otro ģimeni vēl runājot, šis, manuprāt, ir reti.
Tas ir tas, ko es sev galvā esmu ielicis un tā būs. Man tas ir svarīgi un tas tā ir, jo es pats nāku no ļoti labi audzinātas ģimenes.
Šis nāk no maniem vecākiem, par ko es viņiem varu tikai pateikties. Arī tas, kāpēc esmu šeit, kā es viņus audzinu, tas noteikti ir arī manas mammas un tēta nopelns. Tāpat kā skolā, tā arī šeit, bērni ir vecāku spogulis. To es pats esmu iepazinis - gan strādājot skolā, gan redzot, kā viss notiek.
Ko vēlies iemācīt Deizijai?
Mana galvenā vērtība ir, lai tu būtu labs cilvēks. Ir jāciena citi, tad cilvēki cienīs arī tevi. Ja būsi godīgs, tad viss pārējais sekos. Ceru, ka viņa to sapratīs un iemācīsies. Viņa pati redz manu piemēru. Meita redz no manis, ka būt pieklājīgam - labdien, uz redzēšanos, paldies, lūdzu, uz veselību. Ja es tā daru, tad viņa redz, ka tā arī ir jādara. Man svarīgākais, lai viņai ir veselība, lai vēlētos mācīties un lai patiktu mācīties, lai viņai būtu laba izglītība, lai viņa būtu gudra un apzinīga meitene, kas pati sasniedz to, ko vēlas. Un, ja būs nepieciešama palīdzība, tad zinās, ka var vērsties pie vecākiem.
Paliekot vecāks, esmu sapratis, ka visiem nebūsi labs, visiem nebūsi perfekts. Ja kaut kas neizdodas, tas ir labi, jo tas māca. Ja paliec labāks un labāks, īpaši basketbolā, tad paliec interesantāks arī pārējiem, tevi vēlas uzvarēt, jo čempionus ir saldāk uzvarēt.
Domāju, ka šis būs interesants gads, tāpēc es vairs nebaidos arī no negatīvā. Protams, bieži negācijas dzirdēt nav jauki, bet tas iedod stimulu, lai gan tas vairs neietekmē, jo zinu, cik spējīgs un spēcīgs esmu.
Līdz šādai veselīgajai domāšanai arī bija jānonāk.
Man bija jānopelna panākumi, lai iegūtu šo pārliecību par sevi. Es gan vēl nejūtos, ka esmu daudz dzīvē sasniedzis, bet man ir mērķi, uz ko iet. Un, jo palieku vecāks, jo palieku arī gudrāks. Vēl esmu pateicīgs, ka strādāju mūzikas novirziena skolā. Esmu pamanījis, ka skolēni nāk uz sportu ar prieku, jo zina, ka viņiem būs iespēja izskrieties.
Vieta, kur izlādēties!
Rīgas 6. vidusskolā taisām arī deju starpbrīžus, kur var izdejoties. Visu cieņu matemātikas skolotājiem, kuri gatavo bērnus eksāmeniem. Ir apsveicami, ka, piemēram, Jaunatnes līgā no puišiem prasa konkrētas sekmes, ja viņiem nebūs sekmīgas atzīmes, tad finālturnīrā piedalīties nedrīkstēs.
Tas ir uzstādījums no Jaunatnes basketbola savienības, regulāri sekoju līdzi puišu sekmēm, prasot, lai arī man atnes liecības. Līmenim ir jābūt labam. Tas motivē puišus, protams, ir priekšmeti, kas nesanāk, lai kā mācītos, bet centība un apziņa motivē gan kā sportistu, gan kā personību. Komandā mums ir puisis, kas mācās Rīgas 1. ģimnāzijā, tēvs atnāca un jautāja, vai dēlam būtu vieta, kur palikt, lai pēc skolas līdz treniņam varētu pamācīties. Manuprāt, par to uzslavas Basketbola savienībai.
Kādas ir skolotāja darba ēnas puses? Neticu, ka viss ir tikai balts un rožains.
Viss nav balts un rožains, bet sev apkārt esmu izveidojis vidi salīdzinoši patīkamu. Skolā ir mobings un bulings, bet to tik daudz nejūtu. Skolas ēnas puses, ir kaitīgie laika zagļi, piemēram, cigaretes, salti, bet ar tiem ir vienkārši jācīnās.
Tā arī ir tava nasta skolā?
Ja esi sporta skolotājs, tad esi arī pedagogs, tā ir arī mana atbildība par skolas audzēkņiem. Ja kāds stūrī raud un to redzu, vienmēr iešu klāt un jautāšu, kas noticis, kā varu palīdzēt. Domāju, ka mūsdienās visās skolās cīnās ar telefonu patēriņa biežumu un daudzumu, bet jāsaprot, ka tā ir nākotne. Piemēram, nesen skolā spēlējām futbolu. 5. klasē kādam puisim tā īsti nesanāk, par viņu paņirgājās un puika raud. Pieeju un jautāju: «Kas tev sanāk, ko tu proti?» Puisis sāk stāstīt par IT, datoru pasauli, man mute atvērās, jo pusi nesapratu, ko viņš stāsta. Piektā klase. Tas man likās iespaidīgi, viņam pateicu, ja kaut kas notiks ar manu datoru, tad iešu pie pēc padoma. Viņš atbildēja: «Droši». Tad puikam paskaidroju, ka viņam vēl nesanāk spēlēt futbolu, bet es un klasesbiedri neprot to, ko viņš māk. Un puika nomierinājās.
Šis stāsts tikai apliecina, ka bērni vēl aizvien ir ievainojami.
Atļaušos teikt, ka bērni mūsdienās ir trauslāki, nekā tad, kad mēs gājām skolā. Tagad viņus arī vecāki, ja kaut kas notiek, daudz vairāk aizstāv.
Diemžēl laikam mūsdienas.
Bet vai tas ir labi, ja vecāki aizstāv? Lai gan nevar teikt, ka iepriekš vecākiem bija vienalga, jo vienkārši ir citi laiki. Arī telefoni un datori ir mūsdienas un nākotne.
Ko novēli bērniem un jauniešiem?
Laba doma, ko izmanto arī mans kolēģis Raimonds Feldmanis: «Pieredzi nevar nopirkt, pieredzi var tikai iegūt.» Labāk mēģināt, darīt un nožēlot, nekā nedarīt un tāpat nožēlot. Tas ir tas, kam ticu un ko novēlu.
