Otro sarunas daļu abas ar Kristīni finišējām ar asarām acīs. Iemesls – Ukrainas karš un brīvības jēdziens 21. gadsimtā.
Cik brīvība ir dārga un visos laikos. Ceru, ka saruna ļaus novērtēt šodienu vēl vairāk un apzināties, ka dzīve, brīvība un veselība nav nejauši vārdi vārdnīcā.
Sarunas sākums, šeit
Vai atceries pirmās sajūtas, kad paņēmi iztulkoto grāmatu savās rokās?
Bija dīvaini tajā brīdī, kad mēs ar grāmatas literāro redaktori Aigu Veckalni pirmo reizi caurskatījām gatavo maketu. Mēs strādājām pie viņas birojā, projicējām tekstu uz sienas, kad tika atvērts grāmatas fails, sekoja pirmā lapa, nosaukums latviešu valodā un rakstīts Kristīne Spure. Jutos ļoti dīvaini, jo it kā teksts izskatījās tāpat kā angļu valodā, bet pēkšņi viss bija latviski.
Tajā brīdī jutos kā paralēlā pasaulē. Tā bija sirreāla sajūta.
Bija arī “Instagram” tiešraide, kur “Helios” birojā pirmo reizi uzaicināju arī dažus draugus. Projektu vadītāja Kristīne Lemeševska bija parūpējusies par uzkodām un par dzērieniem, man uzdāvināja skaistu saulespuķi.
Turklāt “Instagram” tiešraidē nebija daudz skatītāju, kā tas ierasti notiek pirmizrādēs, bet tāpat bija labi.
Ar Aigu Veckalni vienmēr ir interesantas sarunas, un klātienē, ja neskaita Kristīni, bija mans vīrs un manas draudzenes no grāmatu kluba. Mēs sēdējām un runājām par Dženetas grāmatu, kā arī par citu literatūru. Vienkārši smējāmies, un bija svētku sajūta.
Un tas man bija pārsteigums, ka no neliela pasākuma var būt tik liels piepildījums. Tas mani sasildīja. Arī manas draudzenes atgādināja, ka ir jāpriecājas, jo esmu iztulkojusi grāmatu.
Šis dzīves nogrieznis bija nepieciešams, lai saprastu, kur doties tālāk?
Jā, domāju, ka noteikti.
Ko šajā ceļā iemācījies? Varbūt kaut ko jaunu uzzināji par sevi?
Sapratu, ka tulkošanas process man šķiet ļoti interesants. Protams, grāmatā bija vietas, kas bija piņķerīgas, brīžiem arī stress, sajūta, ka esmu pārstrādājusies, bet kopumā biju pārsteigta par to, cik radošs process ir tulkošana. Līdz šim nereti licies, ka darbā vajag adrenalīna virzītu pacēlumu, lai labi justos, piemēram, uzstājoties ar grupu vai esot televīzijas tiešraidē. Bet šeit biju viena pati pie datora. Man acu priekšā ir teksts, un es mēģinu izsvērt oriģinālā teksta vērtību pret to, ko likt pretī latviešu valodā, un tas bija nenormāli interesanti.
Man patika tā sajūta. Tieši to sajūtu vēlos vairāk savā dzīvē.
Tas nozīmē, ka tulkosi vēl kādu darbu?
Nevar zināt! Nav nekas sarunāts, bet, ja tāda iespēja būs…
Tad teiksi - jā!
Jā, jo tas ir interesanti. Man ir padomā pāris grāmatas, kas liekas aizraujošas, taču jāskatās, vai tās der Latvijas auditorijai. Pirms grāmatas tulkošanas jau biju strādājusi ar tulkošanu un transkreāciju gan no angļu uz latviešu valodu, gan otrādi, un zināju, kā tas ir.
Toties strādāt ar grāmatu, kas tev pašam patīk, tas ir vēl aizraujošāk.
Tu raksti arī žurnālos, esi absolvējusi Literāro Akadēmiju, kas apliecina, ka valoda tev ir tuva. Kad tu pati rakstīsi grāmata?
Es nezinu. Man liekas, ka tas būtu nereāli forši, ja es pati uzrakstītu kādu grāmatu. Tādā sapņu līmenī mēdzu iztēloties, ka esmu radījusi grāmatu sēriju. Stāstu par kādu personāžu, kuram lasītāji dzīvo līdzi vairāku grāmatu garumā. Līdzīgi dara fantāzijas autori, kuri rada veselu pasauli. Esmu lasījusi vairākas fantāzijas un detektīvu sērijas un grāmatu personāžus sāku uzskatīt par īstiem cilvēkiem.
Ja es kādreiz kaut vai 80 gadu vecumā radīšu šādu tēlu pasauli grāmatu sērijas formātā, tas būs nereāli.
Lai uzrakstītu grāmatu, manuprāt, ir jābūt labai idejai un prasmēm. Ir cilvēki, kas ir atkoduši šo prasmi, ir sapratuši, kā rakstīt labu literāro darbu. Man šķiet, ka man līdz tam vēl ir jānonāk.
Rakstīšana tev nenāk viegli?
Kā kurā formātā un arī kā kurā tēmā. Intervijas un esejas jau top nepiespiestā gaisotnē, bet, ja jārada izdomāts tēls, jāattīsta sižets, uzreiz sastingstu un pārāk daudz domāju par to, kā būtu pareizi rakstīt.
Literārajā Akadēmijā netrenējāties?
Mēs strādājām pie tā. Mums bija jāraksta stāsti. Man ir neliela čupiņa, ko esmu rakstījusi. Un sarakstīto vērtēja gan kursabiedri, gan pasniedzējs. Bija arī lasījumi. Atceros, ka rakstniece Ieva Melgalve bija sarakstījusi gan labas lietas, gan prasmes, ko vajadzētu uzlabot. Man patika, ko viņa ir uzrakstījusi. Es zinu, ka tas, ko viņa saka, ir pilnīga taisnība. Man vēl vajag saprast, kā tieši rakstīt romānu, stāstu, kas ir tik aizraujošs, ka nevar nolikt malā.
Piemēram, par savu ikdienu un to, kas notiek manā galvā, varu dienasgrāmatā pierakstīt daudz, ļoti daudz.
Daudzi tieši ar dienasgrāmatu sāk. Un nākamā jau ir grāmata.
Šajā jomā es nesteidzos. Man pagaidām ir interesanti pētīt un lasīt, ko sarakstījuši citi. Man patīk izzināt rakstniecības procesu, tas ir aizraujoši. Man patīk arī “Pinterest” iedvesmas dēļos saglabāt bildes ar grāmatām un citātiem par rakstīšanu. Redzēs, kā būs. Ja izdosies uzrakstīt grāmatu, tas būs jauki, bet, ja neizdosies…
Atstāsi to likteņa ziņā?
Jā. Es cenšos uz dzīvi skatīties, nekritizējot to, kas notiek. Mācos visu uztvert viegli, gluži kā spēlējot datorspēli un atklājot jaunu, vēl neizzinātu teritoriju kartē. Lai arī nezinu, kas šajā teritorijā sagaida, cenšos to iepazīt un raudzīties uz nezināmo ar ziņkārību, rotaļīgumu. Jo es ļoti ilgu laiku, iespējams, ka vēl tagad tā reizēm daru, visu uztvēru ļoti nopietni. Un iekšējo kritiku arī uztvēru sāpīgi. Ja man kaut kas nesanāca, ilgi pārdzīvoju.
Es mācos mest nost lieku smagumu, jo man nekļūst no tā vieglāk. Ikdienā tāpat nāk virsū dažādi stresi, un tas nesanāk nemaz tik viegli.
Tas ir ceļš.
Tas ir process. Taču ir jābūt tādā kā apzinātības fokusā, un jāņem visu vieglāk. Kurš dziedāja “Ņem to visu vieglāk?”
Lauris Reiniks!
Tad viņš zināja, ko tas nozīmē.
Tu ļoti daudz lasi un arī ceļo. Kā sadali 24 stundas, lai pietiktu visam?
Neesmu no tiem cilvēkiem, kas lasa nenormāli daudz. Visiem iesaku aplikāciju “Goodreads”, jo tur var atrast draugu loku un idejas lasāmvielai. Redzu, ka grāmatu pasaules draugi lasa ļoti daudz, pāri 100 grāmatām gadā. Tas ir iespaidīgi. Mans mērķis šogad ir 40. Man ļoti patīk lasīt, un cenšos atrast pēc iespējas vairāk laika, lai to darītu. Tāpēc, ja saki, ka lasu daudz, es negribētu tā teikt, lai gan man somā vienmēr ir līdzi dienasgrāmata un grāmata, ko tajā brīdī lasu.
Redzi? Tas arī par kaut ko liecina!
Es pat nezinu, vai lasīšana ir kaut kāda aizmiršanās vai kas cits, bet man patīk vest sevi grāmatu pasaulē. Tāpēc arī nav grūti atrast laiku grāmatu lasīšanai, taču es noteikti vēlētos lasīt vēl biežāk. Tas pats arī ar ceļošanu. Man ļoti patīk ceļot kopā ar Mārtiņu.
Protams, ceļojumos ir praktiskā puse, kad viss jāsaplāno, un tāpat kaut kas var noiet greizi. Bet ar baudu iepazīstu citas kultūras, man patīk pamēģināt tradicionālos ēdienus, pieredzēt dabas skaistumu. Un līdzīgi kā ar grāmatām, ceļošana ļauj restartēties, pārslēgties, kas man ir absolūti nepieciešams.
Šī pārslēgšanās ir vajadzīga mums visiem.
Nevarētu teikt, ka tu esi Sprīdītis, kas dodas laimi meklēt, bet, manuprāt, mazs klejotājs, kuram ir svarīgi pasauli izzināt, pateicoties garšām un sajūtām, gan.
Tam es varētu piekrist. Piemēram, ja būtu tāds darbs, kur varu lasīt, rakstīt un ik pa laikam doties uz dažādām pasaules vietām, man tas ļoti patiktu. Kur tāds darbs ir? Es tādu gribētu! Mani fascinē Amerikas Savienotās Valstis, īpaši Ņujorka un tās literārā pasaule. Un nerunāju tikai par grāmatām, bet gan par rakstniecību, jo tur ir iespēja rakstīt dažādos formātos un par dažādām tēmām. Piemēram, vari būt tā sauktais television writer, ko Latvijā varētu dēvēt par TV apskatnieku. Skaties dažādus seriālus, filmas un analizē un raksti par tām.
Tas ir lieliski, ja rakstošai personai ir savām interesēm atbilstoša niša un - kas nav mazāk svarīgi - tas var būt pamatdarbs, kur pieklājīgi pelnīt. Tas šobrīd Latvijā šķiet šīs nozares lielākais izaicinājums.
Turpinot par Ameriku, arī televīzijas un filmu scenāristi ir profesija. Piemēram, tādā seriālā kā “Ofiss” ir scenāristu komanda, kas sastāv no gandrīz 10 cilvēkiem. Viņi strādā tikai ar scenārija rakstīšanu, domā vislabākos jokus, noslīpē visu līdz mazākajai niansei. Tad varam iztēloties, kā ir Latvijā, kad dažreiz režisors, producents, scenārija autors, kafijas pienesējs ir viena persona.
Nāk prātā Kovaļovu tandēms, piemēram, Vlads, kurš ir gan režisors, gan scenārija autors, gan pats montē, gan strādā ar aktieriem.
Arī par Leldi mēdzu reizēm aizdomāties. Viņa ir ļoti daudzpusīga - raksta grāmatas, veido seriālus, pa vidu vēl rada savus plānotājus, nodarbojas ar sportu.
Mācās valodas!
Jā. Un visu apvieno.
Runājot par tevi pašu, rakstīšana tev palīdz izteikties, strādāt televīzijā. Viss iet roku rokā.
Tas gan. Es vēlos, lai mums būtu kā Amerikā, kur TV scenārists ir atsevišķa profesija un vari mācīties radīt seriālu, attīstīt tēlus, dialogus, tas būtu iespaidīgi.
Latvijā Vlads varētu pasniegt kādu meistarklasi, kā rakstīt scenāriju televīzijai.
Jā! Tas būtu interesanti un…
Vērtīgi.
Precīzi. Es gan tādā sapņu kontekstā tagad runāju, bet ceru, ka Latvijā šī joma attīstīsies aizvien vairāk un ka rakstošajiem profesionāļiem būs daudz vairāk, ko darīt, tāpat arī par padarīto, saņemot atbilstošu novērtējumu. Tas, manuprāt, būtu perfekti.
Paskaties, mēs sarunu sākām par sapņiem un noslēgsim. Kāds ir tavs tuvākais sapnis?
Ir labi domāt par sapņiem. Atgriežoties pie vecā, labā “Pinterest”, man ir dažādas fotoattēlu mapītes, kur lieku savus sapņus. Piemēram, vizualizācijas ar māju, kādā es gribētu dzīvot, un tajā būtu bibliotēka ar skaistu logu.
Šobrīd man pats svarīgākais ir noturēt savu labsajūtu. Justies labi ne tikai ķermeniskā sajūtā, bet arī mentāli. Būt priecīgam un stabilam cilvēkam, kas patiesībā ietver tik daudz. Piemēram, lai man attiecībās un manai ģimenei viss ir labi, lai esmu vesela, lai varu kustēties, lai man finansiāli ir labi, lai varu būt neatkarīga, lai varu radoši izpausties, lai varu smieties.
Tieši šīs sajūtas man šobrīd ir svarīgākais dzīvē, un šis nebūt nav mazs sapnis, jo tas ir liels sapnis un to noturēt ilgstoši var būt sarežģīti, bet, ja tas piepildās, tad ir labi.
Tas ir skaists sapnis! Un mums visiem. Ne velti mūsu vecvecāki, apsveicot dzimšanas dienās, vēlēja, sakot, ka galvenais ir veselība, pārējais sekos.
Arī es pēdējā laikā, rakstot dzimšanas dienas kartītes un sūtot sveicienus, vēlu veselību.
Kādam tas var likties klišejiski, bet veselība ir svarīgākā, jo, kamēr jūties labi, viss ir labi, bet, kad kaut kas sāk sāpēt vai nefunkcionēt, pārējais paliek “uz pauzes”.
Pēdējā laikā cenšos ik pa laikam pielikt pēdas stingri pie zemes, tādā veidā sazemējoties un apzinoties, ka esmu šeit, man nekas nesāp, jūtos labi. Mums nav kara.
Filmā “Vienoti brīvībā” ir kadrs, kur triatlonisti ierodas pie Brīvības pieminekļa, kur atrodas godasardzes rota. Man sariesās asaras acīs, jo aizdomājos, ko sargu atrašanās pie pieminekļa nozīmē. Aizdomājos par brīvību, cik tā ir dārga. Tas ir svarīgākais šodien.
