Kristīne Spure, ko esam pieraduši manīt TV3 rīta raidījumā “900 sekundes” un dzirdēt radio “Star FM” viļņos, šķiet īsts saules stars. Allaž smaidīga, pozitīva, atvērta, prieka mākonī ieskauta.
Taču aiz smaida slēpjas vārdu medniece, kura mācās nebaidīties būt pati. Meklējot ceļu, ko dzīvē saukt par savu. Tā, lai dienas beigās būtu gandarījums un piepildījums.
Sekojot līdzi tavām darba gaitām, ir sajūta, ka esi viena no tām, kura var parakstīties zem tā, ka sapņi piepildās tiem, kas iet tiem pretī. Tā ir?
Man liekas, ka sākumā ir jāsaprot, kas ir tavs īstais sapnis. Ja tu sapņo, tad ir vieglāk to ceļu arī atrast. No malas vienmēr izskatās pavisam citādāk, nekā ir patiesībā. Sociālajos tīklos var izskatīties, ka kaut kas notiek dažādās jomās, bet…
Vai tie ir sapņi?
No vienas puses tie ir sapņi, taču man iekšēji nekad nav bijusi sajūta, ka skaidri zinu, ka šis ir tas - vau - sapnis. Man bijis daudz meklējumu. Un, iespējams, ka arī reizēm esmu izniekojusi laiku un enerģiju, maldoties, lai saprastu, kas ir tas, kas man patīk.
Tajā pašā laikā - tu mēģini, kļūdies un tad izdari secinājumus, ko un kā darīt tālāk. Nav bijis viegli saprast, kas mani patiesi interesē. Laikam vienā brīdī sāku mēģināt iet dažādus ceļus. Es strādāju televīzijā, radio, pa vidu ir bijusi mūzika, bet rakstniecība sāk manā dzīvē ienākt arvien vairāk.
Televīzija, radio un rakstīšana, manuprāt, sasaucas cita ar citu.
Noteikti, jo visās šajās jomās liela nozīme ir tekstam un saturam - gan rakstītam, gan mutiskam. Mans vīrs Mārtiņš ik pa laikam ir atgādinājis, ka man taču vienmēr ir paticis rakstīt. Un tā ir, bet vienā brīdī man bija sajūta, ka rakstīšana ir pārāk introverts darbs, un tam pretojos. Taču tagad jau ir tā, ka vairāk ļaujos rakstīšanai un cenšos noreducēt apkārtējo pasauli un gaidas, lai tās ietekmētu mani pēc iespējas mazāk.
Noreducēties uz savām patiesajām sajūtām, ielīst kaut kur, lai nedzirdu, ko saka citi, un neredzu pati arī savas ekspektācijas.
Vēl man ļoti patīk iet uz grāmatnīcām un pavadīt laiku tur. Tagad cenšos tik daudz nedomāt par savu profesionālo karjeru. Dažreiz cilvēki jautā, kā visu paspēju, un godīgi atbildu, ka daudz nepaspēju. Un tas nav viegli, jo brīžiem tev ir jāizdara izvēles, kam veltīt savu laiku. Tieši to šogad esmu mācījusies arī skarbākā veidā.
Veselība par sevi atgādināja?
Precīzi.
Tev ir tā, ka reizēm ir jāpadomā, kas notika pirms trīs dienām?
Jā, jo tu esi kā vāvere ritenī. Reizēm arī ir tā, ka jāpadomā, kas bija vakar.
Un tad sāc domāt, kur un kāpēc skrienam.
Jā. Esmu ļoti ilgu laiku strādājusi, strādājusi, strādājusi, bet vienā brīdī ķermenis piespiež apstāties, jo ar prātu tu pat neapzinies, cik dziļā bedrē esi jau nonācis.
Cilvēki, kas vēlas sasniegt daudz un vēlas nodrošināt savu ģimeni, ir ar ļoti lielām darba spējām. Taču vienlaikus tas var būt arī izaicinājums. No vienas puses apžilbina, ka ir lielāki ienākumi un ka patīk pats darbs, ir interesanti. Skrienu un daru, man ir draivs.
Arī jauns vēl esi!
Jā, bet no otras puses tas ir reāls apdraudējums. Aprunājoties ar cilvēkiem, secinu, ka daudz ir tādu, kas šo otru pusi paslauka zem tepiķa, sakot, ka tā vienkārši ir. Ir jāstrādā un daudz jāstrādā. Taču, manuprāt, šis ir risks, ko cilvēki līdz galam neapzinās.
Tajā pašā laikā tev ir lielas darba spējas.
Jā, taču vienlaikus ne līdz galam tās apzinos, jo iekšēji esmu ļoti paškritiska. Man liekas, ka taču neizdarīju to, neizdarīju šo, varēju to izdarīt labāk… Kāpēc neesmu apmeklējusi to festivālu un pasākumu, neesmu pie ģimenes bijusi ciemos? Kāpēc vēl nav sasniegts tas?
Tas nav par skarbu? Īpaši pret sevi.
Noteikti. Jāteic, ka tagad jau ir tāds brīdis, kad pati saprotu, ka tiešām ir par skarbu. Protams, paškritika nav veselīga un neizklausās motivējoša, taču reizēm tieši tas dzen uz priekšu. Man šķiet, ka daudzām publiskām personām tas, ko tās rāda uz āru, nav tas pats, kas notiek iekšēji. Daudziem tā iekšējā sajūta ir…
Īsta viesuļvētra?
Jā. Man ir prieks, ka šodien vairāk runājam par savu mentālo veselību. Arī darbavietās. Tas ir būtiski un, manuprāt, ja mēs izdzīvojām pandēmiju, tad tagad vēl viena epidēmija ir mentālās veselības izaicinājumi. Tas ir arī likumsakarīgi, jo mēs dzīvojam ļoti ātrā laikmetā, mums ir tik daudz informācijas, ziņu, sociālo tīklu satura.
Cilvēkam dots tik daudz iespēju, ka tas viss liek dzīvot paātrinājumā, taču beigās vari eksplodēt.
Nesen biju dokumentālās filmas “Vienoti brīvībā” pirmizrāde. Un Lukass Edgars Lappuķe, kurš ir viens no triatlonistiem, kas trīs dienās pieveica 700 kilometru, lai godinātu Baltijas ceļu, filmā saka: “Brīvība var būt arī bīstama.” Tas man lika aizdomāties, jo tev ir brīvība un vari izvēlēties, bet tā ir atbildība pašam pret sevi.
Ko tev nozīmē brīvība?
Brīvību redzu dažādos līmeņos. Visam pamatā ir brīvība, kad es kā indivīds neesmu aizturēta, tāpat arī manai valstij neviens neuzbrūk, manu pilsētu nebombardē. Tik dīvaini, ka 21. gadsimtā jārunā par tik pašsaprotamu lietu un ka Ukrainā un citviet aizvien jācīnās par šo pamatvērtību. Tāpat būtiska ir identitātes un vārda brīvība.
Brīvība mīlēt to cilvēku, ko mīlu, drīkstēt bez bailēm paust savu viedokli, izdarīt reproduktīvās izvēles, klausīties tādu mūziku un lasīt tādu literatūru, kāda man interesē, un neraizēties, ka kāds man par to varētu “sadot pa galvu” vai “izslēgt” no sabiedrības.
Tad seko brīvība sadzīviskā, ikdienišķā līmenī - piemēram, iespēja izvēlēties, ko vēlos darīt ar savu laiku, kā sakārtot dienu. Taču aizvien vairāk domāju par prāta brīvību. Cik daudz no tā, ko domājām, ir mūsu varā un cik ļoti mūsu izvēles ietekmē tas, ko par normu uzskata ģimene, sabiedrība?
Paldies, ka liki aizdomāties par brīvību šodien. Kā tas ir strādāt televīzijā?
Es teiktu, ka darbs televīzijā ir aizraujošs, daudzveidīgs, dinamisks, radošs, iedvesmojošs. Tas ļauj iepazīt sevi un cilvēka dabu. Vienlaikus tam raksturīga arī paaugstināta atbildība, pārmērīgs stress un liels darba apjoms.
TV3 raidījumā “Zilonis studijā” strādāji no pirmsākumiem un četras sezonas biji redaktore. Tas ir pietiekami, lai saprastu televīzijas esenci.
Tieši atsevišķas tēmas bija tās, kas man patika un par kurām man likās, ka ir svarīgi runāt, piemēram, par sievietes lomu sabiedrībā, LGBT, arī par lasītprasmi, par eidžismu, mentālo veselību.
Man pašai nenormāli interesanti bija iepazīties ar cilvēkiem, ko aicināju uz raidījumiem. Taču televīzijas intensitāti ir grūti iztēloties, ja ar to neesi saskāries.
Raidījuma redaktora pienākumos ietilpa ne tikai scenārija rakstīšana. Redaktoram ir jāatrod viesi, jānoskaņo viņi raidījumam, jāsagatavo video intervijas un cits vizuālais materiāls, jākomunicē ar moderatoriem filmēšanas laikā. Nenormāls darbu un cilvēku apjoms.
Un, ja kāds viesis saslimst dienu vai pat stundu pirms filmēšanas, un tā ir bijis vairākkārt, kur tu pēkšņi dabūsi kādu psihoterapeitu, kurš specializējas konkrētā tēmā? Tas bija nenormāls stress. Ir tādi cilvēki, kuri tieši no šādiem apstākļiem kaut ko gūst.
Piemēram, kaifu!
Jā!
Un tad tu izdegi?
Nezinu, vai to varu saukt par izdegšanu, bet pazaudēju ļoti daudz spēka. Un no sākuma nesapratu, ka tas notiek, turpināju darīt, jo degsme dzen uz priekšu. Bet tad vienā brīdī pēkšņi saproti, ka vairs nav resursu, no kurienes pasmelties spēkus. Ir laiks ņemt pauzi vai doties tālāk. Un tas, manuprāt, ir pilnīgi loģiski. Tā notiek jebkurā vietā.
Iespējams, ka tu arī izaugi ceļā.
Daudz ieguvu tieši režijas telpā. Raidījuma tapšanas laikā redaktors sazinās ar raidījuma vadītājiem, “tur” viņus pie scenārija vai ģenerē jaunus jautājumus. Man bija ļoti interesanti skatīties, piemēram, kā Agnese Drunka un Oskars Lepers vada raidījumus, kā reaģē un pārslēdzas starp jautājumiem, kā spēj fokusēties dažādās situācijās. Apbrīnoju viņu spējas.
Tu pati arī vadi reportāžas “900 sekundēs”. Atceries savu pirmo tiešraidi? Adrenalīns nav pazudis?
Esmu cilvēks, kas uztraucas vienmēr. Tā ir bijis pirms “Franco Franco” koncertiem, tā ir bijis pirms “900 sekundēm”, tā bija arī mūzikas skolā, kad uzstājos.
Uztraukties jau ir labi. Tas nozīmē, ka rūp.
Protams, jo fokuss ir uz to, lai iecerēto paveiktu. Domāju, ka uztraukums nemaz nepazudīs, bet tas arī nav tāds, kāds bija pirmajā tiešraidē, kad vispār nezināju, ar ko rēķināties. Likās, ka tik daudz var noiet greizi.
Runājot par adrenalīnu, aizvien to jūtu. Man patīk reportēt tiešraidē, jo tajos brīžos esmu uz viena viļņa ar cilvēku, ko intervēju. Parasti tiešraides ir par pozitīvām un informatīvām tēmām, piemēram, atklāta jauna kultūrtelpa, notiks vērtīgs pasākums, roņu mazuli laidīs brīvsolī, Āgenskalnā tapis jauns murālis. Tiešraides man ir ar svētku sajūtu. Uzklausot cilvēku, daru viņam labu, rūpējos par to, lai viņu sadzird.
Parunāsim par tavu jaunāko lolojumu. Tu iztulkoji Dženetas Makkērdijas autobiogrāfiju “Priecājos, ka mana mamma nomira”. Izstāstīt personīgo dzīvi nav nemaz tik viegli. Kā veicās?
Nekad neiedomājos, ka fakts, ka tā ir autobiogrāfija, varētu padarīt tulkošanu grūtāku. Ar grāmatu sākotnēji iepazinos audio formātā. Mana draudzene un tulkotāja Dita Katlapa pirmā izlasīja Dženetas grāmatu un ieteica man. Zināju, ka viņas ieteikumiem var uzticēties, jo mums ir līdzīga gaume. Man stāsts nenormāli patika. Viņa pati ir ierunājusi grāmatu, viņas balss tonis ievelk. Sapratu, ka šis stāsts varētu rezonēt ar daudziem.
Tu nekļūdījies! Tava iztulkotā grāmata pārdotāko grāmatu topos atradās divus mēnešus.
Šī grāmata ir pašas Dženetas Makkērdijas dzīvesstāsts. Aktrises ikdiena ir tikai viena grāmatas tēma. Būtiskākais, manuprāt, šajā stāstā ir viņas attiecības ar mammu un pašai ar sevi pieaugot. Tas, kā viņa iegūst pārliecību.
Attiecības ar mammu ir cilvēka pašas pirmās attiecības, tādēļ daudziem tās ir tik nozīmīgas. Pēc grāmatas izlasīšanas jutos tā, it kā būtu izlasījusi kādu psiholoģijas grāmatu.
It kā Dženeta stāstītu par to, ko jūtu es pati. Un tā sapratu, ka šis stāsts ir jāpiedāvā tulkošanai. Iespējams, ka tādēļ grāmatu izlasījuši tik daudz cilvēku visā pasaulē. Rakstīju grāmatu izdevniecībai “Helios”, ar ko man jau iepriekš bija izveidojies labs kontakts. Prieks, ka viņi teica: “Jā, mēģinām”. Tulkošanas process bija patīkams, jo jutos tā, it kā Dženeta būtu mana draudzene. Likās, ka esmu līdzīga viņai, tāpēc arī atrast vārdus bija vieglāk. Arī Amerikas izklaides industrija man šķiet aizraujoša un saprotama.
Dženetas stāsts nonāca īstajās rokās.
Un man pašai bija sajūta, ka stāstu nepieciešams dzirdēt, ka tam jābūt pieejamam arī cilvēkiem, kas lasa latviešu valodā. Taču no otras puses, man ir neērti runāt par grāmatu, jo tā taču nav mana grāmata. Tas ir tikai mans tulkojums.
Uz grāmatas ir arī tavs vārds. Tu ieliki pūles, lai grāmata nonāktu pie lasītājiem, tāpēc tā ir arī tava grāmata! Pirms mūsu sarunas, es viņu paskatījos “Instagram”. Viņai seko visa pasaule. Man liekas, ka nereāli viņu tagad būtu redzēt mums abām blakus.
Viņai seko miljoniem cilvēku, jā.
Vai viņa zina par tevi un to, ko esi paveikusi? Viņa zina, ka tagad viņas stāstu lasa latviski?
Šis ir ļoti labs jautājums! Lai iegūtu tiesības izdot grāmatu citā valodā, protams, abas puses sazinās. Seko vienošanās. Iespējams, iztulkotās grāmatas eksemplāri nonāk pie paša autora, teorētiski Dženeta varētu zināt, ka grāmata ir iztulkota latviešu valodā.
Man šobrīd ir sajūta, ka svinu grāmatu cita cilvēka vietā. Tajā pašā laikā priecājos par izdarīto darbu, jo tas prasīja ilgu laiku un daudz resursu. Un man ir prieks, ka grāmata ir topos, lai tikai cilvēki lasa.
Vai lasītāji ar atsauksmēm vēršas pie tevis?
Kopumā ir labas atsauksmes. Cilvēki saprot šo stāstu. Esmu pamanījusi, ka daudzi pēc izlasīšanas ir sašutuši un dusmīgi, un arī pati tāda biju, jo lasot grūti izturēt, ka Dženetas mamma ir tāda, kāda viņa ir, un ka Dženeta pieņem visu, kas ar viņu notiek. Arī man sākumā bija ar šīm emocijām grūti.
Kad tulkoji, paralēli tev bija arī darbs. Kā sadalīji laiku, jo, lai paveiktu, jābūt dzelžainai disciplīnai. Tu sekoji līdzi deadline, termiņam?
Cenšos sekot termiņiem, bet ne vienmēr izdodas. Plānošana palīdz. Biju izrēķinājusi un plānotājā piefiksējusi, cik lappušu dienā jāiztulko. Sākumā tās bija septiņas astoņas lapas, bet pēc tam palika aizvien vairāk, un zināju, ka nav variantu gaidīt un slinkot. Tajā laikā vienojos par mierīgāku režīmu tiešraidēs. Bija sākusies arī “Zilonis studijā” 4. sezonas filmēšana, un ar producenti vienojos, ka pieslēgšos filmēšanai mazliet vēlāk, jo man bija jāpabeidz tulkojums. Tulkošana prasa, lai koncentrētos tikai un vienīgi uz tekstu, jo, ja pievēršos kam citam, tas izsit no ritma. Un grūti tajā ieiet atpakaļ. Un tā tulkoju - pa lapiņai uz priekšu. Tā ir mana pirmā iztulkotā grāmata.
Un pirmā vienmēr būs pirmā grāmata!
Visticamāk, ka tajā brīdī, kad iznāk otrā grāmata, viss atkal ir jauns. Tā ir vislielākā svinēšana, ka esi izdarījis un paveicis, jo iepriekš nezini, kā būs vai sanāks. Tomēr izdevās.
Sarunas turpinājums sekos.
