«Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērni ir lielākā ģimenes svētība. Sievietei bērnu dēļ nekas nav jāupurē. Katram ir savi apstākļi un dažreiz savus plānus uz kādu laiku ir jānoliek malā, bet, ja ģimene var un spēj būt atbalsts brīžos, kad tas ir vajadzīgs, tā ir laimes un piepildījuma sajūta,» saka operdziedātāja un divu dēlu – Ričarda (3) un Deivida (6 mēneši) – mamma Marlēna Keine.
Viņa spēlēs Turaidas jaunavas Maijas lomu Vladimira Bogatoff rokoperā «Turaidas Roze», ko šobrīd iestudē «Amber Way Studio» un kas savu pirmizrādi piedzīvos 1. novembrī Arēnā «Rīga».
Šis būs jau otrais «Amber Way Studio» autorprojekts, pirmais bija jauniešu mūzikls «Black & White», kura pirmizrāde šā gada martā arī notika Arēnā «Rīga».
Rokoperas radošās trupas sastāvs būs starptautisks un tajā darbosies slaveni izpildītāji gan no operas jomas, gan citiem mūzikas žanriem. Galvenajās lomās: Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) solisti Marlēna Keine (Maija) un Renārs Austrums (Maijas līgavainis Viktors), dziedātāji Alekss Silvers (Teicējs) un Lidija Breska (Linete). Viņus pavadīs «JP Magic Orchestra» diriģenta Guntara Bernāta vadībā, ko papildinās arī čellu trio «Melo-M».
Rokoperas iestudējums solās būt oriģināls - skatītāji varēs ne tikai baudīt skaistu mūziku un spēcīgu izpildītāju balsis, bet arī caur milzīgiem LED ekrāniem ienirt viduslaiku Siguldas gaisotnē.
Rokoperas librets, kas rakstīts angļu valodā, ir sirreāls, taču tā dziesmas un to saturs ir aktuāls arī mūsdienu kontekstā.
«Turaidas Rozes» radošā komanda cer, ka rokoperas grandiozais izpildījums gūs panākumus arī ārvalstīs, sniedzot skatītājiem iespēju iepazīt Latvijā dzimušo skaisto leģendu par Turaidas Rozi.
Kad 1601. gada pavasarī zviedru karaspēks ieņēma Turaidas pili, pēc kaujas vietējais rakstvedis Greifs starp mirušajiem atrada dažas nedēļas vecu dzīvu mazu meitenīti. Viņš aiznesa mazulīti mājās, apņēmās bārenīti audzināt un nosauca viņu par Maiju.
Pagāja gadi, Maija izauga par ļoti skaistu meiteni un vietējie viņu iesauca par Turaidas Rozi.
Gaujas pretējā krastā - Siguldas pilī - dzīvoja viņas līgavainis - dārznieks Viktors Heils. Vakaros viņi satikās pie Gūtmaņa alas. Tajā laikā pilī dienēja divi poļu armijas dezertieri, un viens no viņiem - Ādams Jakubovskis - iekāroja Maiju un vēlējās viņu precēt. Maija viņa priekšlikumu noraidīja, taču Jakubovskis nolēma meiteni iegūt ar varu. Viņš ar viltu Viktora vārdā uzrakstīja vēstuli, aicinot viņu steidzami ierasties uz tikšanos Gūtmaņa alā. Ierodoties norunātās satikšanās vietā, Maija saprata, ka ir lamatās. Viņa augstsirdīgi izvēlējās nāvi mīlestības vārdā. Viņai līdzi bija sarkans zīda lakatiņš, un viņa teica Jakubovskim, ka tam piemīt burvju spēks, kas pasargā no zobena cirtieniem. Maija aicināja Jakubovski to pārbaudīt. Viņš pacēla zobenu, un pēc cirtiena Maija saļima pie viņa kājām…
Pievakarē Viktors atrada nogalināto Maiju un izmisumā steidzās uz Turaidu pēc palīdzības. Kad cilvēki ieradās alā, viņi tur atrada dārznieka cirvi. Viktoru apsūdzēja Maijas slepkavībā un tiesāja. Taču notikumu gaitu mainīja Jakubovska līdzgaitnieks, kurš bija sekojis viņam un visu redzējis. Viņš ieradās tiesas sēdē un izstāstīja patiesību. Viktors tika attaisnots, un Maija tika apglabāta kapsētā pie Turaidas baznīcas.
Šogad augustā apritēja 404 gadi, kopš, pēc leģendas, Maija ziedoja savu dzīvību, lai saglabātu nevainību un uzticību savam līgavainim. Tāpēc pašā vasaras izskaņā Turaidas pils vēsturiskajā teritorijā notika īpaša rokoperas «Turaidas roze» dziesmu prezentācija, kur klāt bija arī »Vakara ziņas«.
Pasākumā klātesošie tika iepazīstināti ar sešām no kopumā 24 dziesmām, kas iekļautas rokoperā, un tās izpildīja Marlēna Keine, Renārs Austrums, Alekss Silvers, Lidija Breska un «JP Magic Orchestra» Guntara Bernāta vadībā. Ar pārējo lomu atveidotājiem, tostarp slaveniem ukraiņu solistiem, kuri šobrīd piedalās viesizrādēs Eiropā, skatītāji tiks iepazīstināti tikai 1. novembrī. Pēc dziesmu prezentācijas rokoperas radošā komanda nolika ziedus pie Maijas pieminekļa.
Stāsts par Turaidas 1620. gada notikumiem laika gaitā pārtapis dzīvā leģendā, kuras izklāsts mēdz būt atšķirīgs detaļās, bet ir nemainīgs savā kodolā.
Leģendas iespaidā 1926. gadā Emīls Melngailis uzrakstīja baletu «Maija (Turaidas roze)».
1927. gadā Rainis radījis Turaidas Maijas traģēdiju 5 cēlienos «Mīla stiprāka par nāvi».
2000. gadā Zigmars Liepiņš uzrakstīja operu «Turaidas Roze», kas ir muzikāli un dramaturģiski pārveidota redakcija operai «No rozes un asinīm» un kas 2017. gadā piedzīvoja pirmizrādi LNOB.
Un 2024. gada nogalē pirmizrādi piedzīvos Vladimira Bogatoff rokopera «Turaidas Roze», ko iestudē «Amber Way Studio».
«Šis stāsts, kurš ir jau vairāk nekā četrsimt gadu vecs, būs aktuāls vienmēr, jautājums tikai, kā uz to skatāmies,» uzskata topošās rokoperas «Turaidas Roze» Maijas lomas atveidotāja Marlēna Keine (liriskais soprāns). Viņa, starp citu, dublējoties ar Lauru Bulavu un Jūliju Vasiļjevu, dziedāja Maijas lomu arī LNOB iestudētajā Zigmara Liepiņa operā «Turaidas Roze».
«Es, piemēram, domāju, ka arī mūsdienās ir cilvēki, kuri savas vērtības ciena augstāk par dzīvību. Jā, ir tādi izņēmumi, kuri «iet līdz galam», neskatoties ne uz ko. Tieši tāda bija Maija. Viņa skaidri zināja, ko grib, tāpēc, sapratusi, ka to saglābt nespēs, bija gatava iet nāvē. Viņai nebija jautājumu par «jā» vai «nē», par «pareizi» vai «nepareizi» - tas bija viņas lēmums, par ko viņa nešaubījās, jo viņas mīla bija stiprāka par nāvi,» stāsta Marlēna Keine.
Viņasprāt, agrākos laikos tādu cilvēku nebija retums, tikums tika augstāk vērtēts, un cilvēki bija godīgāki pret sevi un citiem.
«Diemžēl šodien tas ir retāk sastopams,» operdziedātāja nosaka. Tāpēc jautājums par to, vai šim stāstam ir laimīgas beigas, paliek atvērts. «Nāvi katrs piedzīvo agrāk vai vēlāk, bet, vai, ejot nāvē, paliekot uzticīga savām vērtībām, Maija daudz zaudēja? Varbūt tieši otrādi. Jo vai tas, kurš nodod savas vērtības, nodzīvo dzīvi laimīgs? Ja skatāmies no šāda skatupunkta, kurš tad ir laimīgāks?...» operdziedātāja aicina aizdomāties.
Jaunās rokoperas «Turaidas Roze» tapšanas process Marlēnai Keinei paliks atmiņā kā viens no laimīgākajiem, jo - viņas bērni ir tik mazi un aprūpējami, tik pieskatāmi un mīļojami. Abi mazie bija līdzi arī uz dziesmu prezentācijas koncertu Turaidā, un, kamēr mamma bija uz skatuves, Ričardu un Deividu pieskatīja tētis, dziedātājs, mūziķis Arvīds Keinis.
«Šis tiešām ir tāds neaizmirstams laiks, ka varam būt visi kopā.
Ja ir tāda atbalsta komanda, kā man - tik brīnišķīgs vīrs, kurš var pabūt ar bērniem -, nekas nav neiespējams, ne no kā nav jāatsakās.
Un tā tiešām ir svētība, ka tā var,» jaunā māmiņa neslēpj gandarījumu, ka tikai pusgadu pēc otrā bērniņa nākšanas pasaulē jau atkal var būt uz skatuves.
«Vīrs vasarā bija dziesmu rakstīšanas nometnē, tad es vairāk biju ar bērniem. Un, ja ir tāds skaists kopdarbs, tad visu var un neviens nejūtas ierobežots,» saka Marlēna. Viņa ir pateicīga arī savai mammai par katru mirkli, ko viņa var atvēlēt mazbērniem. Jo mamma ļoti daudz strādā.
«Viņa ir mans iedvesmas avots, un mani bērniņi viņu ļoti mīl, tāpat kā mēs. Arī opapam manu bērnu sirdīs ir īpaša vieta!» uzsver Ričarda un Deivida mamma.
«Ir reizes, kad man vairāk jāpastrādā, ir reizes, kad vīram, un ir reizes, kad bērniņi mums ir līdzi. Viņi aug muzikālā vidē, kas ir krasi atšķirīga no ikdienas pelēcības, un tas ir pats svarīgākais, jo - mūzika ir daļa no cilvēka dzīves, daļa no cilvēka dvēseles, un dvēsele ir jāpabaro,» uzskata operdziedātāja. Arī ejot vakara pastaigās, viņa uzliek austiņas, kurās klausās mūziku. «Mūzika mani atjauno,» viņa saka, piebilstot, ka tas varbūt izklausās klišejiski, bet viņa tiešām tā to jūt. Tāpēc arī visas vasaras garumā Marlēna kopā ar vīru un abiem bērniem apmeklēja daudz koncertu, gāja uz Vērmanes dārzu klausīties savu kolēģu sniegumā un tādējādi jutās «muzikāli pabarota».
Operdziedātāja atzīst, ka pēc septiņiem gadiem, kopš viņa pirmo reizi dziedāja Maijas lomu - Zigmara Liepiņa operā «Turaidas Roze» LNOB -, viņa šo lomu izjūt pavisam citādāk.
«Man jau pašai ir bērni, un tagad ir tāda piezemētāka sajūta. Es viņu ļoti labi saprotu, jo uzticība un godīgums pret sevi un līdzcilvēkiem ir arī manas vērtības,» atzīst sievišķīgi šarmantā skatuves māksliniece.
Marlēna Keine stāsta, ka pēc mazulīša Deivida piedzimšanas šā gada februārī, viņa jūlijā jau paspējusi piedalīties XXXI Starptautisko Siguldas Opermūzikas svētku atklāšanas koncertā «Operas uvertīra» un 10. oktobrī ar ganiņa Jano lomu atgriezīsies arī uz LNOB skatuves - Leoša Janāčeka operā «Jenūfa», ko 2023. gadā iestudējis režisors Alvis Hermanis. Iespējams, arī ar Cerlīnu V. A. Mocarta operā «Dons Žuans», ko iestudējis režisors Marselo Lombardero un kurā viņa pērn debitēja.
Arī sadarbībā ar Latvijas Operetes fondu viņa trīs gados ir nospēlējusi trīs skaistas lomas: robežsardzes seržanti Violu Dantesa N. Dostāla operetē «Klīvija» (2014), sabiedrības dāmu Valensjennu F. Lehāra operetē «Jautrā atraitne» (2015) un ekstravaganto džeza komponisti Deiziju P. Abrahama operetē «Balle Savojā» (2016).
«Jā, es atgriežos Operā, bet jauniestudējumiem vēl neesmu gatava, jo tie prasa ļoti, ļoti daudz laika,» piebilst operdziedātāja. Viņa saka, ka šobrīd gatavo arī vienu ļoti lielu un skaistu lomu, bet vēl neatklāj, kādu, jo grib to sevī izlolot, pie vokālā pedagoga rūpīgi sagatavot un atrādīt.
«Un tad jau redzēs, kā tālāk. Man dzīve pati piespēlē lomas, koncertus. Es tā ļoti neraujos, jo zinu, ka viss, kas man paredzēts, atnāks un notiks īstajā laikā.»
Atskatoties uz aizvadīto vasaru, Marlēna jūtas gandarīta, ka gan daudzi koncerti ir izbaudīti, gan brīnišķīgs laiks pavadīts kopā ar bērniem. «Mēs esam rīdzinieki, dzīvojam Čiekurkalnā, Vecāķu pludmale nav tālu, tāpēc, tiklīdz ir labs laiks, tā bērni ir mašīnā un mēs braucam uz jūru.
Kā jau dzīvē, harmonisku līdzsvaru noturēt ir praktiski neiespējami, bet es ceru, ka man savā dzīvē izdosies kaut mazliet realizēt Laura Reinika dziesmas «Vieglāk» vārdus - «Vieglāk! Ņem to visu vieglāk! Dzīvē viss kā kino…» To man ļoti gribētos patiesi izjust un lieki nesatraukties, par ko nav vērts satraukties.
Man ļoti patīk būt kopā ar bērniņiem, un man patīk tas radošais stress - ātri saģērbties, sapakot mantas, pabarot vienu bērnu, pabarot otru, mašīnā iekšā, atkārtot notis, jo tūliņ būs koncerts…
Tas ir tik dzīvīgs enerģijas mutulis, ka es to pat izbaudu. Un, ja ar pirmo bērniņu es jutu, kā gāja mēnesis pēc mēneša, tad ar otro es tiešām nesaprotu, kur palikuši jau seši mēneši. Tagad tiešām varu teikt: pa kuru laiku tie bērni izaug?...»
Marlēna pasmaida, mīļi noskatoties pakaļ, kā Ričards pāri pļavai aizskrien pie tēta. «Tik ātri iet laiks. Re, lielais jau skrien, un tu viņu vairs tik ļoti neapčubināsi...»
