«Man liekas, ka «Jumpravas» fenomens ir tas, ka cilvēki ir sadzirdējuši to, ko esam gribējuši pateikt. Un «Jumpravu» klausās tāpēc, ka savās dziesmās – gan ar vārdiem, gan mūzikā – runājam par to, kas attiecas ne tikai uz mums četriem, bet uz visiem mums. Un tikt sadzirdētiem – tā patiesi ir brīnišķīga sajūta,» saka režisors un leģendārās grupas «Jumprava» mūziķis Aigars Grauba.
Sestdien, 31. augustā, Aigaru vārda dienā, grupa «Jumprava» aicina uz savu līdz šim vērienīgāko solo koncertu «Jumprava XL», kas notiks Mežaparka Lielajā estrādē.
Iepriekšējais grupas lielkoncerts krāšņi un veiksmīgi tika aizvadīts 2019. gadā skatītāju pārpildītā «Arēnā Rīga», un, kā atzīst grupas dalībnieki, tad šogad, svinot apaļo gadskārtu, ir laiks pacelt latiņu jaunā līmenī.
Grupa «Jumprava» tika izveidota 1984. gadā, un kopš grupas dibināšanas tās pamatsastāvā ir Aigars Grāvers, Aigars Grauba, Aigars Krēsla un grupas dibinātājs Ainārs Ašmanis.
«Es esmu svēti pārliecināts, ka rokmūzikas galvenais uzdevums ir sniegt klausītājiem prieku un pozitīvas enerģijas lādiņu. Tas nozīmē to, ka veids, kā klausītāji uztver vienu vai otru dziesmu, var būt atšķirīgs, jo atkarīgs no katra dzīves pieredzes. Vienam tas ir mežonīgs prieks, citam - bezgalīgas skumjas, vēl citam tās ir atmiņas, saldākas vai rūgtākas.
Jo, kā zināms, labas rokmūzikas dziesmas rezonē ar klausītāja dzīves pieredzi, ko ar šīm dziesmām, vai šīm dziesmām fonā skanot, viņš ir pieredzējis.
Un tāpēc pat tad, ja tai ir skumja nokrāsa, tā pildīta ar pozitīvas enerģijas lādiņu. Un šīs pozitīvās enerģijas izlāde «Jumpravas» izpildījumā notiks 31. augustā Mežaparkā!» saka leģendārās grupas mūziķis Aigars Grauba, uzsverot, ka ar šo koncertu tiks akcentēta grupas 40 gadu būšana uz rokmūzikas skatuves.
«Publikai, kas mīl «Jumpravas» mūziku - un tā ir ne tikai mūsu paaudze, bet arī jaunāki un daudz jaunāki cilvēki -, tā būs iespēja ne tikai klausīties labi pazīstamas un iemīļotas dziesmas, bet arī sasmelties kopā būšanas prieku ar visiem tiem tūkstošiem, kuriem arī šī mūzika kaut ko nozīmē. Iespējams, tā katram nozīmē kaut ko atšķirīgu, bet kopumā tas vienalga ir ar plus zīmi,» uzskata Aigars Grauba.
Viņš stāsta, ka grupa veselu gadu ir pamatīgi gatavojusies šim koncertam, akumulējusi visu savu pozitīvo enerģiju, izvēlējusies dziesmas, kas pašiem ir svarīgas un ko katrs atsevišķi gribētu nospēlēt.
«Un klausītājiem būs iespēja minēt, kuras katram tās ir. Tāpat būs iespēja dzirdēt dziesmas, bez kurām «Jumpravas» koncerts nebūtu iedomājams, un visi grupas fani zina, kuras tās ir. Mums vienmēr ir bijušas zināmas grūtības sastādīt koncerta programmu, kaut gan - kas tās par grūtībām, tā ir veiksme!
Mēs saskaitījām, pareizāk sakot, to izdarīja mūsu rūdītākie fani, ka «Jumpravai» ir ap 150 dziesmu, turklāt tās visas ir atpazīstamas.
Tu izlasi tās nosaukumu, un tev galvā sāk skanēt šis gabals. Tādus radošā darba augļus var novēlēt katrai rokgrupai,» uzskata Aigars Grauba, uzsverot, ka koncertā 31. augustā «Jumprava» ies pie saviem klausītājiem ar savu vislabāko iespējamo enerģiju.
Kā iepriekš ziņots, koncerta «Jumprava XL» datums - 31. augusts - nav izvēlēts nejauši, jo tā ir Aigaru diena, kas grupai ir īpaša, jo tās sastāvā ir trīs Aigari. Un tas ir ļoti loģisks datums šādam koncertam.
«Bet tas, kā mēs jutāmies bērnībā… Nē, bērnība bija saulaina, bezrūpīga un brīnišķīga, bet, kad sākām iet skolā, tas bija pats skumjākais datums vienpadsmit gadu garumā… Tā bija pēdējā saulainās vasaras diena, un nākamajā bija jāiet uz skolu.
Līdz ar to Aigaru vārda dienas svinībās pie svētku galda vienmēr sēdēja skumju bērnu bariņš, kuri skābiem ģīmjiem apēda pa kūciņai un jau drīz posās uz mājām.
Rotaļas arī nevedās, jo bija jāiet mājās un jāmazgā ausis, jāgriež nagi, jākrāmē skolas soma, vasaras sandales jānomaina pret kurpēm, bet šorti - pret uzvalku,» Aigars Grauba kavējas skolas gadu atmiņās, piebilstot, ka tikpat neveiksmīga šī diena noteikti bija arī visām Vilmām.
«No numeroloģijas viedokļa 31. augusts ir interesants ar to, ka «Jumpravā» mēs esam trīs Aigari un viens Ainārs, un es uz šo datumu skatos jau no cita redzes leņķa - 3+1. Un kā jūs domājat, kurā datumā vārda diena ir Ainaram? 13! Jo viņš ir viens Ainārs un mēs - trīs Aigari - 1+3. Nu ļoti zīmīgi. Domāju, numerologiem būtu ko nokomentēt par šīm sakritībām, kas mūsu gadījumā izrādījušās reti veiksmīgas.»
Aigaru diena nav vienīgais svinību iemesls, jo šajā gadā «Jumprava» svin apaļu jubileju, kuras gadskārtas skaitlis, starp citu, ietverts arī koncerta nosaukumā - «Jumprava XL».
Koncerta nosaukumā «XL» apzīmē ne tikai gaidāmā notikuma vērienu un «Jumpravas» dziesmu lielo nozīmi latviešu kultūrtelpā, bet arī ar romiešu cipariem rakstīto skaitli 40. Un te atkal «darbs numerologiem» - 3+1 ir 4, un 40 gadi jeb 4+0 ir 4.
«Bet gadus es neskaitu,» saka Aigars Grauba, piebilstot, ka, protams, tā jau daudzi atrunājas, ka gadi nav svarīgi, ka svarīgāk, kā pats jūties… Viņš to vairāk domā par mums visiem, kuri dzīvojām brīnišķīgā laikā, šajā gadījumā - rokmūzikas laikā.
«Mēs dzīvojām pagājušajā gadsimtā, kas jau izklausās jaudīgi, un mūsu jaunība pagāja tajā laikā, kad rokmūzikas spiediens uz planētu bija fenomenāls un prātam neaptverams.
Bija burtiski tāda sajūta, ka rokmūzikas Dievs dāsni laistīja pasauli ar milzu burvju lejkannu -, jo «rokmūzikas dārzs» pieredzēja pilnīgi neprātīgu uzplaukumu. Mēs iesoļojām tai dārzā laikā, kad, nerunājot par laikabiedriem, tur tikko bija rosījušies un turpināja rosīties «Deep Purple», «Black Sabbath», «Pink Floyd», «Emerson, Lake & Palmer», «Queen», «Kraftwerk», Žans Mišels Žārs, Vangelis, «AC/DC», Pīters Geibriels, un vēl nāks «Nirvana» un daudzi citi visdažādāko žanru diženi mākslinieki… Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt.
Tajā laikā bija poproks, bija pankroks, bija «Sex Pistols», bija repa pirmsākumi. Bija Saimons un Garfunkels («Simon & Garfunkel»), Stings, «Police»… Ja muzikologi papildinātu šo sarakstu ar maksimāli dažādiem žanriem, tad tik varētu novērtēt, cik satriecoši bagātīga bija šī aina.
Ar mums reizē sāka «Depeche Mode». Viņi to darīja Basildonā, mēs - Jumpravas kultūras namā.
Ašais (Ainārs Ašmanis) bija Jumpravā, Grāvis (Aigars Grāvers) uz mēģinājumiem brauca no Zaķumuižas, es - no Juglas, Stīvais (Aigars Krēsla) - no Valmieras…» stāsta Aigars Grauba, grupā saukts par Strēlnieku.
«Muzikālais spiediens tai laikā bija kaut kas anormāls, pozitīvā nozīmē. Mēs visi klausījāmies, mēs atzinām un noliedzām, mēs iedvesmojāmies, influencējāmies un papildinājām. Mēs likām klāt savu, un šodien, pēc četrdesmit gadiem, es tiešām sajūtos kā daļa no šī procesa,» atzīst leģendārās grupas mūziķis, uzsverot, ka tāpēc runa nav par gadiem, bet par to, cik laimīgs vari būt, ka tev ir bijusi iespēja būt daļai no šī procesa.
«Strādāt rokmūzikas virtuvē, kur, atverot «cepeškrāsni», vēl smaržo pēc Maika Oldfīlda un daudziem citiem dižiem rokmūzikas «kulinārijas meistardarbiem»… Tā ir baigi superīgā sajūta!
Jo tas viss ir noticis ar mums, un tas viss ir noticis vienlaikus. Šodien mūziķiem ir savi izaicinājumi, bet mēs arvien baudām tos augļus, kas tolaik izauguši šai rokmūzikas dārzā. Un 31. augustā mēs tos vedīsim uz Mežaparku!» saka Aigars Grauba.
Viņš aicina «Jumpravas» fanus nepaslinkot un atbraukt uz koncertu, kas tiešām būs jaudīgs.
«Pagājušovasar nenoslinkoju un aizbraucu uz savas mīļās rokgrupas «Depeche Mode» koncertu Tallinā. Esot savu ļoti cienīto kolēģu koncertā, es ieguvu ne tikai kaifu un superīgu sajūtu par šo koncertu, bet arī satiku daudz cilvēku no Latvijas un Lietuvas, kuriem arī «Jumpravas» mūzika ir tikpat svarīga un arī mūsu devums kaut ko nozīmē. Man personīgi tas bija arī jaudīgākais autogrāfu sniegšanas notikums, un tas bija tik simboliski - netiekot klāt «Depeche Mode» mūziķiem, cilvēki lūdza autogrāfu man. Saprotot, ka «Jumprava ir daļa no tā visa…»
Aigars Grauba atklāj, ka visu savu mūžu viņš zinājis, ka vēlas būt mūziķis vai taisīt kino. Citas izvēles pat nav bijušas. Tāpēc, aizdomājies par savu ceļu mūzikā, viņš saka, cik svarīgi tomēr ir apstākļi, kas saslēdzas, lai tas varētu notikt. Viņam tas nozīmēja to, ka tālajā 1971. gadā mamma aizņēmās naudu no sava krusttēva Jūlija un paņēma uz nomaksu dēlam klavieres «Rīga».
«Kamēr pārējie mani klasesbiedri spārdīja bumbu, es «dauzīju» klavieres. Man bija tāda iespēja, bet es nesaku, ka tas bija labāk, nekā citiem. Mammai tas prasīja lielus upurus - gadiem strādāt, lai nomaksātu par klavierēm. Turklāt es mūzikas skolā kārtīgi nemācījos, līdz ar to tā ātri beidzās, atšķirībā no pārējiem kolēģiem. Es to darīju pats savā nodabā, mācījos pašmācībā,» stāsta Aigars Grauba.
Vēlāk viņam palaimējās ar literatūras skolotāju Annu Krūmiņu Rīgas 39. vidusskolā, kura atklāja, cik maģisks un varens ir vārds, rakstīts dzejolī, romānā, lugā. Tas atvēra durvis uz atkal jaunu pasauli.
«Un tad man palaimējās ar skolas direktori Ināru Bitleri, kura man atļāva starpbrīžos skolas Aktu zālē spēlēt klavieres, kamēr pārējie bērni staigāja pa gaiteni, jo to pieprasīja iekšējās kārtības noteikumi. Un tas viss kopā man deva pārliecību, ka dzīvē viss ir iespējams. Tu pats to vari izvēlēties, uz to nofokusēties un saprast, kas tev der un kas - neder, kam esi piemērots.
Un ar garām stundām neatlaidīga darba un pacietības tu vari tikt pie tā, ko vēlies.»
Mūziķis atklāj, ka jau gadu viņš sevi sauc par liepājnieku. «Man pēkšņi bija nesagraujama un neapgāžama pārliecība, ka es vēlos dzīvot Liepājā, un es to atrisināju ļoti strauji - pārvācos burtiski divu nedēļu laikā.
Un tagad, nodzīvojis Liepājā jau gadu, esmu sapratis, ka šī pilsēta pilnībā atbilst tam, kā es dzīvē gribētu justies.
Kaut kā tik ļoti vienkārši,» saka Aigars Grauba, kurš ir dzimis un audzis Rīgā.
«Kad es no rīta atveru acis un tikai paskatos ārā pa logu, kad izeju pilsētas ielās un satieku cilvēkus, kad eju gar jūru, tas ir tieši tā, kā es vēlos justies ikdienā. Katru minūti, katru stundu, katru dienu. Liepāja šī gada laikā man ir devusi šo sajūtu, ka tas ir tieši tas, ko es meklēju. Tur to esmu ieguvis, un tur es esmu laimīgs katru brīdi,» viņš atzīstas.
Liepājā viņam svarīgākā vieta ir pie jūras - vai tā ir ziema, vai vasara, viņš katru dienu aiziet līdz jūrai.
Un šo iespējamību vēju pilsētā viņam nodrošina tikai pareizs apģērbs, jo nav sliktu laikapstākļu, lai ietu uz jūru, ir tikai nepiemērots apģērbs. «Līdzko es to sapratu, to esmu nokārtojis.»
Aigars Grauba saka, ka Liepājā viņam ir sajūta, kā atrodoties uz Latvijas sliekšņa. Tādā nozīmē, ka, pasperot vienu soli, var nokļūt tālāk pasaulē. Un vienlaikus Liepāja ir brīnišķīga vieta, kur atkal atgriezties mājās. Savukārt jūras tuvums iedod sajūtu, ka ir daļa no pasaules - ieraudzīts un sadzirdēts.
«Tā es arī izjūtu «Jumpravu», jo tas, ko mums izdevās pieredzēt, pašiem esot ārprātīgi jauniem - es grupā sāku spēlēt 20 gadu vecumā -, ir jāspēj novērtēt. Ka tikām pamanīti, sadzirdēti un saprasti.»
«Man liekas, ka «Jumpravas» fenomens, sauksim to tā, ir tas, ka mēs esam spējuši pašaizliedzīgi strādāt garas stundas, un cilvēki ir sadzirdējuši to, ko esam gribējuši pateikt.
Un, mūsuprāt, «Jumpravu» klausās tāpēc, ka savās dziesmās - gan ar vārdiem, gan mūzikā - mēs runājam par to, kas attiecas ne tikai uz mums četriem, bet uz visiem mums.
Un tikt sadzirdētiem - tā patiesi ir brīnišķīga sajūta! Tā ir liela Dieva dāvana,» domā Aigars Grauba. Jo daudzi pēc tā tiecas. Bet, kāpēc vienā gadījumā tas notiek, bet otrā nē, tas mūžam paliks lielais noslēpums. «Bet neviens nav atbrīvots no vajadzības iet un meklēt, turpināt to darīt vēl un vēl.»
Metjū Makonahija grāmatā «Zaļās gaismas» («Lejupskriešanas māksla») mūziķis izlasījis brīnišķīgu citātu: «Tas, ko tu saproti, ir tavs.»
«Viss, ko mēs saprotam, ir mūsu. Pasaule ir brīnišķīga, iespēju pilna, un tu vari turpināt to, kas jau radīts. Jo, ja tu to saproti, tas jau ir tavs. Un tu vari iet tālāk, darot to, kas tev ir jādara, ar savu radošumu tikai papildinot šo skaisto pasauli.
Šodien, pēc četrdesmit gadiem, es to esmu sapratis -, ka mēs nevis izmainījām pasauli, bet to papildinājām, bagātinājām. Mēs «lietojām» rokmūzikas enerģiju, kas bija iedarbināta, likām klāt savu jaunību un enerģiju, un stāstījām šo stāstu tālāk.
Un mēs uzskatām, ka «Jumpravas» dziesmas jau vairs nav tikai mūsu dziesmas, tās pieder tiem, kuri tās saprot, kuriem tās ievibrē un liek sevī kaut ko atrast...» uzskata Aigars Grauba. Viņš domā, ka tāpēc «Jumpravu» klausās, ka tā nav runa par «Jumpravu» - tas ir stāsts par mums visiem, un tas nolasās gan vārdos, gan mūzikā.
Kad klausītāji viņam saka paldies par kādu dziesmu, mūziķis nevis lepnumā piepūšas kā tītars, bet pateicībā atbild ar to pašu: «Paldies, ka esat sadzirdējuši un sapratuši to, ko es esmu sapratis.» Jo tas, kā dziesmas atnāk, arī mūžam paliks lielais noslēpums.
Aigars Grauba no sirds iesaka sameklēt un palasīt «Jumpravas» dziesmu tekstus, jo «Jumpravā» satiekas vārds un mūzika, un abi ir vienlīdz svarīgi. Plus attieksme, ļoti pašaizliedzīga un godīga.
«Protams, grupas īstenie fani zina šos vārdus, bet, kad tos lasa rakstītā veidā, tas ir kaut kas maģisks.
Es pats tos lasu un domāju, kā kaut kas tāds mums, divdesmit gadu vecumā, varēja ienākt prātā…?
Tas vien pierāda, ka «Jumpravas» asns ir dīdzis, jo ticis dāsni laistīts no rokmūzikas Dieva lejkannas. Un tāpēc to darīt ir bijis tā vērts!» uzskata leģendārās grupas mūziķis.
31.augusta koncertā Mežaparka Lielajā estrādē būs iespēja dzirdēt arī pavisam jaunas grupas dziesmas.
«It kā jau varētu likties mierā pie 150 dziesmām, bet - mēs ejam tālāk, jo mums vēl ir ko teikt!
Ar katru jaunu dziesmu mēs kaut ko noskaidrojam arī paši priekš sevis. Jo, kā mēs jutāmies tad, kad mums bija divdesmit gadu un klausītāji pieņēma mūsu dziesmas, jo viņiem tās šķita svarīgas, tāpat jūtamies arī šodien. Nekas nav mainījies! Ir tāds pats uztraukums, ir tādas pašas sajūtas. Arī Grāvis saka, ka ikreiz, uzejot uz skatuves, viņš jūtas tieši tāpat kā pirms četrdesmit gadiem…»
Aigars Grauba stāsta, ka nākamgad pie saviem skatītājiem nonāks arī spēlfilma «Jumprava. Lielais notikums».
Tas būs stāsts par jaunību, par mīlestību, par mīlestību uz mūziku.
Filma aptvers laiku no 1984. līdz 1991. gadam, un galvenajās lomās būs Gatis Grāvers (Aigars Grāvers), Roberts Vanags (Aigars Grauba), Raimonds Celms (Ainārs Ašmanis), Rihards Zelezņevs (Aigars Krēsla), Mārtiņš kalniņš (Ingus Ulmanis), Gvido Valters (Aigars Voitišķis), Rūdolfs Apse (Hermanis Kaminskis), u.c.
«Esmu aizvadījis ražīgu filmēšanas periodu Liepājā, filmējot nobeiguma fāzi. Esmu ļoti iepriecināts par sadarbību ar Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu, un esmu pārliecināts, ka tas ir tikai sākums mūsu sadarbībai.
Jo es esmu nolēmis pierādīt, ka Liepāja ir pilsēta, kurā piedzimst ne tikai vējš, bet arī kino!
Un es ceru, ka jaunieši, kuri piedalījās filmēšanā, izaugs par man brīnišķīgiem kolēģiem. Domāju, tas jau ir panākums, ja kādi jaunieši saprata, ka gribētu būt daļa no kino pasaules, jo tā viņus piepilda. Tāpat kā tas, ja kādi saprata, ka viņi to nedarīs. Jo, kad esi noskaidrojis, ko tu nekādā gadījumā negribi, tā ir jau puse no uzvaras,» uzskata Aigars Grauba.
Šobrīd mūziķim nav nekā svarīgāka par 31. augustā Mežaparkā gaidāmo koncertu. Bet uz jautājumu, ko viņš darīs 1. septembrī, nākamajā dienā pēc koncerta, Aigars Grauba atteic īsi un kodolīgi: «Es būšu laimīgs».
«Es domāju, ka mēs visi - gan mūziķi, gan jūs, mūsu klausītāji - nākamajā rītā pamodīsimies laimīgi un ar šo sajūtu dzīvosim vēl kādu laiku. Jo mēs «spridzināsim» no skatuves, jūs «spridzināsiet» mums pretī, un tā enerģija, ko cits citam būsim devuši, mums visiem nāks atpakaļ dubultā…
Un tas ir stāsts par to, kāpēc mēs, būdami mazi puikas, reiz teicām, ka izaugsim lieli, nodibināsim rokgrupu un būsim nenormāli slaveni. Tagad saprotam, ka tas nemaz nav svarīgākais. Jo izrādās, ka tās ir garas stundas mēģinājumos, bet beigās tavas dziesmas pieder citiem… Un izrādās, ka nekā labāka un skaistāka par to arī nav…
Tāpēc 1. septembrī mēs būsim ļoti laimīgi!»
