Sarunāties ar Andri Keišu ir kā ķert saules zaķus. Tev liekas- re, rokā ir, bet pacel plaukstu un mirdzošais plankums jau draiskojas kaut kur citur.
Tik ļoti tam negribas tikt noķertam. Un atliek vien mesties šajā spēlē un virpuļot līdzi Andra stāstam tādā siltā un rotaļīgā vieglumā.
Sarunas sākumu lasiet šeit.
Pagājušajā sezonā tu kļuvi arī par rakstnieku. JRT iznāca grāmata. Man bija dzimšanas diena, un es biju slima. Gulēju un lasīju tevis rakstīto, un man bija tik silta sajūta, staigājot pa tiem visiem gaiteņiem kopā ar tevi. Kā bija būt rakstniekam?
Man ļoti patīk. Es kad stāstu kaut ko, es esmu liels stāstnieks, man mūžīgi ir viss kaut kādi gadījumi, es varu izstāstīt, lai visiem ir jautri. Bet es palīdzu ar seju, palīdzu ar žestiem, ar pauzēm. Tekstā tas nav, un man tā patīk meklēt to teikuma uzbūvi, lai saprastu, ka tas ir joks nevis nopietni rakstīts. Ko es tur aprakstu?
Mums bija izcils elektriķis Jaunajā Rīgas teātrī pirms rekonstrukcijas - Modris, kurš izskatījās tā kā Lāčplēsis (trīsdesmitajos gados vai divdesmitajos bija filma par Lāčplēsi). Bet nu, pilnīgi! Viņš bija tāds Lāčplēsis, tāds Lāčplēša maiss. Maiss tika nolikts pie televizora, un tā tas maiss tur arī visu dienu atradās. Ne viņš īsti televizoru skatījās, ne ko. Modris sēdēja pie televizora, bet tad tu domā, kā aprakstīt, ka viņš tur bija kā tāds Lāčplēšmaiss. Viņš bija tiešām kolosāls, ļoti īpatnējs, ārkārtīgi noslēpumains. Tik ļoti.
Manas mammas darbā, slimnīcā, elektriķiem, santehniķiem vienmēr bija tāds zilpelēks halāts. Un tāds bija Modrim, un tad tu ej un vakarā skaties, ka viņš "Ozīrisā" sēž. Kas nezina, tā ir tāda dārga Rīgas kafejnīca, restorāns, kur parasti pulcējas elitāra publika.
Un tur sēž Modris un malko kafiju ar kūciņu. Nu, ļoti noslēpumaina persona. Un tad to visu tā aprakstīt cilvēkiem, kas nezina Modri, nezina gaiteņus un tos dermantīna pufīgos krēslus, kas bija kā Kongresu namā un kultūras namos.
Jā, es atceros! Tie krēsli nebija sadriskāti?
Droši vien viens bija, otrs nebija. Bet tā dermantīna krēslu smarža! Tu celies, un tas tā.. (ievelk un izpūš elpu). Tik silti!
Tā tas ir. Vai tā gurkstoņa...
Modris…un tad es viņam saku - atā, Modri! Un tad aprakstu to - viņa galvas pamājienu un visu. Ļoti, ļoti es iedvesmojos. Es domāju, ka tas mani vēl kaut kur vedīs.
Tu biji pirms tam rakstījis?
Nē, nē.
Un pēc šī darba tu sevī atklāji kaut ko jaunu?
Ja pievēršamies manai necilajai personībai, tad tur ir kas tāds, kur es baidos no savām emocijām. Vai ne no savām emocijām, bet es baidos kaut kā sevi formulēt, es baidos būt kaut kas. Es baidos sevi formulēt, nostabilizēt un teikt: es esmu tāds.
Tāpēc, ka, piemēram, es īstenībā rakstu jau kopš vidusskolas gadiem. Vidusskolā tā fragmentāri, un no 1995.gada, no studiju gadiem rakstu. Man sākumā bija blociņi, kur rakstīju, kura lekcija, kur izrāde vakarā pēc trešā kursa, kad jau sāku "aktierēt" profesionālā teātrī.
Un tad kaut kā "panesās," ka rakstu, kura izrāde, un beigās pierakstu, vai izrāde bija laba, kas tur bija, kaut kādu komentāru pie tās izrādes. Un tas tā auga, un kopš 1996.gada jau es rakstu fiziski, ko es daru katru dienu.
Tā kā dienasgrāmatu?
Nē, dienasgrāmata ir tā, kad es rakstītu: šorīt es pamodos un atskārtu, ka būtībā es esmu viens. Dienasgrāmata ir tāda, ko arī citi pēc tam lasīs un sapratīs, cik tu esi sarežģīts cilvēks. Bet es rakstu tā - nopeldējos, atbrauca ciemos tas, vakarā olimpiādē vinnēja tas. Es rakstu tikai faktus. Tas ir tas, ko es tev saku - man bail, ka es kaut kā sevi noformulēšu.
Un kas tad būs, ja tu sevi noformulēsi?
Nevis sevi, bet tur atbrauca ciemiņi, un es biju šausmīgi priecīgs par to utt. Nav tikai prieks. Tur ir tik daudz kas. Un es pierakstu tikai to faktu tā iemesla dēļ, ka paies gadi, un es atvēršu to ierakstu….
Es aizvakar tieši biju dārzā un iebrauc draugi, kas divus gadus nebija bijuši. Ne viņi piezvanīja, neko. Nu, iebrauksim - būsiet būsiet, nebūsiet nebūsiet. Un pēkšņi viņi iebrauc! Tas bija kaut kā, un tur bija daudz - gan uztraukums par viņiem, ka vajag tagad dot kaut ko ēst, prieks un viss. Tik daudz viss kaut kas bija, un mēs arī parunājām tā nopietnāk. Tur bija milzīga "buķete". Kā tu to "buķeti" vari pierakstīt? Tā ka vienkārši pieraksti, ka viņi iebrauca. Un tad jau, kad pēc gadiem lasīsi to teikumu, tad visa tā "buķete" atgriezīsies.
Atgriežas? Tu vari atcerēties?
Cik es skatos, jā. Cik reizes es pārkārtoju plauktu - 1998.gads. Atšķiru, piemēram, šo datumu. Tu esi tur, tur. Kaut vai kādu bankas izrakstu paņem desmit gadus vecu, un skaties to veikalu un to veikalu. Un pēkšņi atceries: jā, tur taču bija tāds veikals uz stūra! Un tad, ā, pareizi, es taču tur gāju! Ā, es gāju tur! Tas tik tiešām tā ir.
Jā, un tāpēc tā formulēšana... Turklāt latviešu valoda ir tāda īsa, skarba un robusta valoda. Es domāju, ka tā ir, jo tas, ko mēs sakām nozīmē vienu konkrētu lietu. Es saprotu, ka tāpēc ar angļu valodu ir tik grūti. Es gan to esmu tikai dzirdējis, ka arābu valodā katram vārdam ir simts nozīmes, un tikai no konteksta tu saproti. Citiem vārdiem sakot, tu vairāk tā kā sajūti to domu. Nevis- “es gāju priecīgs pa ielu” - nu kā tu citādāk to vari pateikt? Un tad tālāk- kas kuram vispār ir prieks, kā kurš to saprot.
Tas izklausās tā, ja es pareizi sajutu, ka tā emocija ir tik kompleksa, ka ir bail to ar kādu vārdu padarīt konkrētu, lai to nenoplicinātu?
Nu, jā, jā. Tu to nekad nenosauksi. Varbūt tāpēc es arī sevi nekad nenodefinēšu, jo manī nav tik radikālu īpašību, lai es definētu un ar to cīnītos.
Varbūt ir kas tāds, ko neviens nevar iedomāties, kas tevi raksturotu? Varbūt tas būtu liels pārsteigums, ja cilvēki uzzinātu?
Tad man varbūt no otra gala jāsāk teikt, kas ir tas, kas es esmu cilvēku prātos, galvā. Kāds es esmu, kas es esmu.
To mēs it kā nezinām. Vai zinām?
Tur jau ir tā lieta. Varbūr kāds domā: tas nu gan ir viens maitasgabals! Saproti?
Diezin vai. Tu jau esi tāds pozitīvais tēls.
Es arī neesmu, es nevienam neko sliktu neesmu izdarījis. Man tā vismaz liekas.
Ir kaut kas jauns, ko tu vēl gribētu pamēģināt? Vai, no kā tu baidies?
Man bija tāda doma. Tas bija ļoti sen, pats gadsimta sākums, pirmais, otrais gads. Es vispār negatavoju. Es tur olas uzcepu, rīsus izvāru. Arī kartupeļus uzvāru. Es nevaru iedomāties, ka es izcepu gaļu. Es domāju, ka tas ir kaut kas tik sarežģīts.
Bet man bija doma, tad, kad mēs uzcelsim Jaunpilī māju, kad tā būs uzcelta, "Namejos" būs virtuve, tad man būs pavārgrāmata, un tad es taisīšu tur tādu vai tādu ēdienu. Nekas tāds nav noticis. Es kaut kā nevaru, nav manī tas. Vienkārši nav.
Kas tāds varētu būt, kas ir manī? Es gribētu, bet to es domāju, ka arī īstenošu ar laiku, redzēs kā man profesija ļaus, bet es gribētu, ka man ir tāds šosejas velosipēds, es braucu vismaz reizi nedēļā, un es nobraucu kādus 100 kilometrus vienā piegājienā. Ar "šosejnieku" tas nemaz nav tik daudz. Tie velosipēdi ir mega jaudīgi, ātri ripo, un, ja tu nemāki ar to braukt, var nosisties.
Vienīgi pa Latvijas ceļiem...bedrēm. Mums šosejas arī ir tādas.
Man stāstīja treneris, tāds Juris, viņš bija ceļu policists, bet viņš bija kolosāls stāstnieks. Viņam bija draugs, kurš ārzemēs ir profesionālis riteņbraukšanā, trenējas. Viņi tur kaut kā pasēdējuši, drusku ierāvuši. Viņš minās, bet viņu "stopē" policija. Viņš muka no policijas, un tie uz 70 dzenas viņam pakaļ. Viņam kājas lielākas par ķermeni, un tā arī laikam viņš aizlaidās.
Tiešām?
Tas tāds pussapnis, pusstāsts. Ir daudz tādu pussapņu, pusstāstu, kas bagātina dzīvi, bet diez vai tā ir noticis.
Tas, ko es gribētu pamēģināt, vai no kā baidos? Tas nav manā dabā, ilgoties pēc kaut kā, no kā es baidos. Kāpt kalnā kaut kur.
Bail no augstuma?
Nē, nē. No Dieva radītā augstuma es nebaidos, es baidos no cilvēka radītā. Es esmu bijis Zalcburgā. Tur kalnos, divu kilometru augstumā, gandrīz pie pašas malas tev īsti nav bail, tas ir stabili. Bet, kad tev ir jākāpj kaut kādā panorāmas ratā, kuru marihuānu appīpējies dredains čalis ir saskrūvējis. Nē, paldies! Un tad tas vēl kaut kā iebrakšķas...Nē, nē. Tur tiešām ir bail.
Bet teikšu tā, ka nav man īsti tāda… Kā jau teicu, sapņi un mērķi tevi ieliek tādā rāmī un, ja nepiepildās, liek tev vilties. Bet ir kaut kas, kas pēkšņi tā kā… Kā mākslinieks glezno gleznu. Viņš glezno, un labāk uzreiz prom, lai nesabojātu, jo gribas kaut ko vēl. Bet, ja tu izdomā kaut ko, tas nav tas.
Man negribas neko izdomāt. Droši vien globāli kādām divām trim elementārām izejām ir jābūt dzīvē, ja nu kas. Tādām tīri praktiskām. Bet, attiecībā pret tādu dzīves lielumu, nē.
Bet tev ir vienmēr bijis skaidrs, ko tu gribi? Tev nekad nav bijušas šaubas par profesijas izvēli, vai palikšanu profesijā?
Nē. Man nav bijis šaubu. Lai gan, protams, ir tas vidus pārejas vecums, tas nav tikai 50, bet sākot jau ar 40 utt. Bet es vēl neesmu ar to saskāries.
Tev nebija pusmūža krīze?
To varētu saukt par pāreju, pusmūža pāreju. Bet es ik pa laikam draugu vidū saskaros, ka pēkšņi draugi sāk apšaubīt savas izvēles. Es jau to esmu teicis, ka man liktens bijis veiksmīgs, pirmkārt, ar skolotājiem, otrkārt, kad mēs pabeidzām studijas, un mēs nokļuvām JRT.
Man ir kaut kā visu laiku veicies. Un arī kino. Ir taču tik daudz tas kino bijis. Redzēs, varbūt nāks laiks, un nebūs varbūt vairs to lomu. Tad atkal kaut kā tā "glezna" citur aizies, bet man pašlaik liekas, pat, ja tev nebūs nekā, ka tu pats vari tomēr kaut ko izdomāt. Pats kaut ko vari radīt.
Ja tev nebūtu teātris, ko tu darītu?
Es pat nezinu. Es pabeidzu "videni" un iestājos Mājturības fakultātē, bet es nezinu, vai es ar mājturību nodarbotos.
Ko tu darīji Mājturības fakultātē?
Lauksaimniecības universitātē joprojām ir Mājturības fakultāte, un es varētu būt mēbeļu restaurators. Paralēli es droši vien spēlētu Jelgavas teātrī. Es domāju, noteikti es spēlētu, jo es jau biju nospēlējis pāris lomas kā skolnieks. Pirmā loma man bija Kazanova, sešpadsmit gados.
Bet, es nezinu, ja tagad paņemtu nost teātri, ko es varētu darīt. Es domāju, ka es varētu būt tādā situācijā, ka ir ļoti labs meistars, kas ceļ māju, un kurš man saka, kas man ir jādara. Es viņam varētu palīdzēt.
Nevis es būtu tas meistars, bet tāds kā māceklis daļēji. To es nevienam nenovēlu, dzīvot tādā mājā, ko es esmu uzcēlis. Tas ir manā dabā, ka es neesmu režisors, bet režisors izdomā, un tad mēs tur kopā. Te arī meistars izdomā un mēs kopā to īstenojam, māju vai vēl kaut ko.
Jā, bet tu esi ļoti proaktīvs aktieris. Tu tomēr ļoti daudz ieguldies pats un tu piedāvā. Tavs pienesums ir ļoti liels, nav tā, ka tu tikai izpildi, ko tev saka. Tu esi tāds īsts darbarūķis.
Tas jā. Tas laikam ar gadiem mazinās bišķi. Es nezinu.
Nobeidzot sarunu, es tev uzdošu jautājumu, kurš šobrīd mani pašu ārkārtīgi nodarbina. Es par to daudz reflektēju savā galvā. Mani interesē. Es arī gribu vākt šobrīd gudru cilvēku pārdomas par šo tēmu. Mums iznāca diezgan daudz paceļot pavasarī un vasarā, gan tālāk, gan tuvāk. Bijām tepat kaimiņos - Lietuvā un Igaunijā, un arī Polijā. Un kaut kā ļoti bēdīgi palika par mūsu dzimteni. Un arī tā visa statistika, ka mēs tagad visur esam apakšā, visi mums ir aizgājuši priekšā. Es domāju, kāpēc? Kas mums ir par problēmu? Man ir mana personīgā atbilde. Vai tu esi par to domājis? Pat, ja neesi domājis, es tev tagad to jautāju.
Agrāk, kad sākās netkarība un arī tie nultie gadi, politiķi vairāk komunicēja ar uzņēmējiem. Vairāk bija ekonomiskais pamats. Tāda sajūta ir. Tagad tomēr mēs visi kaut kā vēlam par idejām, mēs esam tādi baigi idejiskie kļuvuši visi. Ja mēs lasām partiju programmas, mēs vairāk lasām par idejām, nevis par ekonomiskiem priekšlikumiem.
Tie, kas par "Progresīvajiem" balso, vai viņi zina, ko "Progresīvie" ekonomiski piedāvā? Tikai idejiski. Vai jebkurš. "Nacionālie," piemēram. Ko viņi piedāvā ekonomiski? Viņi piedāvā idejas, un tās idejas "lecās" savā starpā. Kaut kur varbūt tur ir tā vaina.
Man patika ar Birkavu intervija. Lai vai kā, viņš saka, mēs pieļāvām kļūdas. Protams, ka viņi pieļāva kļūdas, bet galvenais jau bija labklājība. Valsts labklājība. Bet mēs ideju dēļ "ēdam" viens otru nost. Un arī tās partijas. Kaut kas tur tāds ir.
Labi. Bet tad ir arī latviešu mentalitātē kaut kas tāds, ka mēs turpinām un turpinām iet balsot par tiem pašiem. Zinot par Kariņa lidojumiem, viņa partija atkal tika ievēlēta Eiroparlamentā. Tas man sagrāva jebkuru ticību.
To es nezinu. To es nesaprotu. Mani vēlēšanās ļoti noskumdināja procents, kurš ir atnācis, cik daudz ir vienaldzīgu cilvēku.
Un, otrkārt, pēc tā, ko ar mums izdarīja kovida laikā, cik ļoti mūs nospieda. Es joprojām vēl jūtu kaut kādas garīgas sekas no tā, ka man lika sēdēt mājās, nepaskaidrojot, kāpēc. Un paralēli ir igauņi, kuri spēlēja izrādes nepārtraukti pilnās zālēs. Bet man ir jāsēž mājās, un tā saslimšana bija vienāda. Tas kaut kā mani ļoti "izsita."
Un tāpat vēlēšanās uzvarēja tie, kuri lika mums sēdēt mājās, nepaskaidrojot. Es nevaru atrast pamatojumu. Es nesaprotu, kas mudina cilvēkus vēlēt par to. Es domāju, ka tas ir tas, mēs veidojām tādu brīnišķīgu izrādi "Pirmie aplausi," bija kolosāls vēsturnieks mums pieaicināts, Kaspars Kļaviņš.
Viņš ir izcils vēsturnieks, viņš bija kļuvis par margināli, jo viņš, piemēram, ir aprakstījis , kā reāli radās Latvijas karogs. Tā kā jauca nost mūsu mītus, bet pret viņu kā pret jokupēteri izturējās visi. Tas, ka nav tā 800 gadu jūga bijis, ka tiešām reāli nav. Viens posms bija šausmīgs latviešu tautai. Bet kādi vergi 800 gadus? Kas tas par šausmīgu mītu? Nu, nav tā bijis.
Viņš teica, ka latviešu tautu pazudinās pārlieku liela dedzība un alkoholisms. Man liekas, ka alkohols tomēr iet mazumā, jo es atceros deviņdesmitos, mūsu studiju gadus, sabiedrību. Tur tomēr bija daudz vairāk.
Kad tu ieslēdz "Brīvo mikrofonu", tur dzirdams dziļš sašutums, bet šis sašutums ir jānomaina pret kādu konstruktīvu izeju no problēmas. Var dziļi sašust par kaut ko, bet ar mieru un prātu. Tās ir tās idejas. Visi mēs esam tādi eksaltiski idejiski. Tas ir, kura pusē tu esi, kas tu esi, bet padomāsim tā, lai mēs visi būtu turīgāki. Lai tauta, valsts būtu turīgāka. Līdz ar to tad arī ceļi, kultūra.
Tad tu varēsi ar to šosejnieku traukties?
Tagad es varu tikai pa lielajiem, pa Vidzemes artēriju, kā teica Ojārs Vācietis.
