«Pēdējoreiz uz Dailes teātra skatuves biju tik sen, ka vairs pat neatceros, kad. Tā bija cita Akvelīna, cita dzīve, cits teātris un cita pasaule. Tā patiešām bija cita pasaule. Pēdējie pieci gadi man ir ļoti atvēruši acis, es pārāk daudz redzu un saprotu…» saka skatītāju mīlētā teātra un kino aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane.
Šī vasara aktrisei nākusi ar negaidīti radošu piepildījumu - skaistām lomām divos muzikālos brīvdabas uzvedumos - Jāņu koncertuzvedumā «Meklē mani papardēs» un Ulda Marhileviča un Māras Zālītes dziesmuspēlē «Tobāgo!», kas ar atjaunotu aktieru sastāvu devās pie saviem skatītājiem visā Latvijā.
«Bija laiks, kad daudzas vasaras pēc kārtas biju kopā ar «Muzikālo teātri 7», piedaloties tā veidotajos brīvdabas iestudējumos. Tad sekoja paliela pauze, un nu pilnīgi nejauši nāca šie divi piedāvājumi.
Sākās ar to, ka man palūdza sagatavot Amālijas Kores lomu dziesmuspēlē «Tobāgo!» - lai varu «ielēkt» aktrises Indras Briķes vietā, jo viņai bija ieplānota pirmizrāde Dailes teātrī. Nospēlēju pirmo izrādi, kas bija maijā, un - ja reiz biju šo lomu sagatavojusi, arī turpmāk dalījāmies,» stāsta Akvelīna Līvmane.
Viņas atveidotās Amālijas vīru Ģiertu Kori, zvanu kalēju no Puzes, spēlēja Dailes teātra aktieris Artis Robežnieks. Pārējās lomās: Mārcis Maņjakovs (Andrejs Vītols, kuģu būvētājs no Ventspils), Aija Dzērve (Ieva Pakalniņa, Andreja Līgava), Varis Vētra (Sīmanis Zaķītis, buru audējs no Piltenes), Katrīne Pasternaka vai Daiga Gaismiņa (Līna Zaķītis, viņa sieva), Dita Lūriņa (Lulla Zaķītis), Juris Kalniņš (Vilis Olektiņš, zemnieks no Popes), Olga Dreģe (Grieta Olektiņa, viņa sieva), Edgars Pujāts (Kornēlijs Hansens, holandiešu jūrnieks), Madara Botmane (Lilija, krogusmeita, Hansena mīļotā), Rūdolfs Cīrulis (Akeravana, avaraki indiāņu karalis un Piektdienis), Juris Strenga (Robinsons Krūzo). Atjaunojuma režisors - Juris Kalniņš.
«Koncertuzvedums «Meklē mani papardēs» bija ļoti kustīgs, muzikāls, jāsagatavo īsā laikā. Tas bija ļoti koncentrēti, interesanti - kā vienmēr šādos vasaras projektos, kur satiekas kolēģi no dažādiem teātriem. Bija laba sajūta, ka esam šajā pasaulē, ka esam jauki un draudzīgi.
Tur biju kopā ar jauniem cilvēkiem - visi bija jaunāki par mani, un man bija jātur viņiem līdzi,» stāsta Akvelīna Līvmane.
Attiecīgi dziesmuspēlē «Tobāgo!» aktrisei bija «jāielec», jo tā jau bija praktiski gatava izrāde, tāpēc šī loma bija jāsagatavo pašai - gan dziesmas, gan kustības -, un izrādē jābūt precīzi savā vietā.
«Visvairāk uztraucos par muzikālo gabaliņu, kā tikšu ar to galā. Biju dzirdējusi, ka Uldis mēģinājumos esot bijis skarbs, rājies. Baidījos, ka arī mani sarās, bet viņš bija tik labs, tik sirsnīgs un laipns pret mani… Vislabākās atmiņas man par šo pirmo izrādi, ko jau nospēlējām,» priecīgi stāsta lieliskā aktrise. Viņa neslēpj, ka piedāvājums spēlēt «Tobāgo!» nācis absolūti negaidīti, kā debesu dāvana. Un viņai nebija jādomā, teikt «jā» vai «nē.
«Jo meitenes labākajos gados, un jau esmu vislabākajos, pieņem šādus piedāvājumus.»
Šajā vasarā Akvelīna Līvmane jau paguvusi gan izrādes nospēlēt, gan dažādas zāļu tējas ievākt, gan no korintēm ievārījumu ziemai savārīt, gan kopā ar draugu izbraukt grupu ekskursijā pa dienvidu zemēm un apskatīt Austriju, Horvātiju, Itāliju.
«Man patīk, ka varu visu paspēt, tāpēc es vienmēr sarunājos, paceļot acis uz augšu -, lai man palīdz visu sakārtot. Un, paldies Dieviņam - es atkal paceļu acis augšup -, ka man viss arī izdevās,» saka aktrise, piebilstot, ka vēl jau šai vasarai un rudenim ieplānotas tuvākas un tālākas ekskursijas, un kalendārā atzīmēts arī tas, kad kādas tējiņas vēl jāievāc, kad odziņas, kad gurķīšus jāieskābē.
Nē, viņa to nedara savos laukos, jo aktrisei tādu nav. «Man ir Dieva doti lauki. Es zinu takas un tīrumus, ne pārāk tālu no Rīgas, kur ir gan korintes, gan ugunspuķes, gan vēlāk būs arī mārsils. Citus gadus Rīgā uz balkona audzēju kādus gurķīšus, tomātus, bet šogad dēļ izbraukuma izrādēm un ieplānotajām ekskursijām tos neaudzēju, jo zināju, ka man nebūs laika aplaistīt. Aug tikai puķes un baziliks. Un, kad ir ļoti, ļoti karsts, es ar viņiem runājos: mīļie, izturiet… Bet šogad jau Dieviņš laista, vismaz reizi nedēļā kārtīgi palaista, un viss ļoti labi aug.»
«Tā arī paiet manas dienas. Katru dienu kaut ko ieplānoju, daru priekš sevis, lai būtu priecīga,» viņa saka.
Dzīvesprieks no aktrises burtiski staro, viņa ir izcilā fiziskā formā, un tā ir viņas pašas izvēle, kas iedvesmo arī apkārtējos.
Kāds teiks, ka tie ir gēni, bet Akvelīna Līvmane ir pārliecināta, ka tā ir attieksme - pret to, ko domā, kā dzīvo, ko ēd. Tāpēc viņa daudz lasa, ieklausās gudros cilvēkos un, mēģinot salikt plusus un mīnusus, izvēlas to, kas der tieši viņai. Jo tādas «receptes», kā vajag, jau nav.
«Izlasīju «Youtube» atziņu, ka ārējā pasaule ir spogulis, kurā katrs redz tikai sevi pašu. Ja spogulī ieraugāt izspūrušu cilvēku, pats sevi, jūs taču neķemmējat spoguli. Saķemmējiet sevi un tā bilde rādīsies labāka!» viņa iesaka, uzreiz gan piebilstot, ka mēs jau visi to zinām, jo par to tik daudz ir rakstīts, tikai… ne visiem lemts to saprast.
Aktrise lieliski saprot, cik būtiskas labai pašsajūtai ir arī fiziskās aktivitātes, tāpēc viņa regulāri sporto.
«Jā, vingrot es vingroju, divas reizes nedēļā eju uz cigun, ar dvielīti rīvējos, jo jāsaka tā: gadi dara savu.
Ja jūtu muguru vai kaut kas iesāpas, nevar vairs paļauties, ka gan jau… Tas pašai ir jāatrisina, citādi jau nevarētu piedalīties izrādēs… Un nevis ar tableti vai pie daktera. Man pašai savs spēks jākrāj, tas pats nekrājas.»
Akvelīna Līvmane stāsta, ka viņa pati gatavo, cenšas nepārēsties, neēd starp ēdienreizēm. Viņai mājās nav cepumu, konfekšu, grauzdiņu, riekstiņu.
«Agrāk cilvēkiem nebija nekādu našķu - cik briesmīgi šis vārds skan! -, un cilvēki bija labā formā. Ar visu to, ka ēda ceptus kartupeļus un balto miltu mērces, kūkas un tortes. Jo pa vidu starp ēdienreizēm neēda, jo - nekā jau nebija. Un, neuzņemot liekas kalorijas, cilvēki bija spēcīgāki, izturīgāki. Ja mēs iedomājamies, ka cilvēka ķermenis ir kā māja, ko sāk būvēt no agras bērnības, vispirms vedot iekšā materiālus un vēlāk veicot iekštelpu apdari, tad pieaugušā vecumā šai mājai vairs nav nepieciešami materiāli, vien jāgādā, kā uzturēt to tīru. Iespējams, veicot kādu kosmētisko remontiņu. Un tas nozīmē, nelikt sevī iekšā neko lieku. Citas atbildes vienkārši nav!» saka Akvelīna Līvmane, un viņas teiktajā ir vērts ieklausīties.
«Tā arī cenšos dzīvot. Jo neviens cits jau man nevar palīdzēt - ne dakteris, ne dziednieks, ne burvis. Burve sev esmu es pati.
Cik saprotu, tik daru un darīšu. Cik to rūgto negaršīgo ziemā iedzeršu, tik arī būs - gan spēks, gan veselība.»
Šodien vislielāko prieku aktrisei sniedz tas, ka ir otrs cilvēks līdzās, ka ir laba veselība un iespēja iet pļavā un mežā, braukt ekskursijās un izzināt pasauli, apciemot radiņus un būt brīvai.
«Dod, Dievs, to saglabāt arī uz priekšu - būt veselai, pie pilna prāta un pilnas apziņas.» Un baudīt šo pasauli? Nē, piedodiet, bet viņai nepatīk vārds «baudīt».
«Es nebaudu. Es skatos un vēroju, pieņemu, secinu, izmantoju priekš sevis. Tas man patīk. Tagad jau neviens vairs ēdienu neēd, bet bauda. Mūziku neklausās, tikai bauda. Cilvēki vairs neko nedara, un no bezdarbības ir visas šī laika problēmas. Veļa nav jāmazgā, nav jāšuj, nav jālāpa, nav jāgatavo. Visu var nopirkt veikalā un visi tikai bauda. Nu, varbūt ne visi, bet vairākums. Arī bērniem un jauniešiem vairs nav ko darīt, viņiem viss ir atņemts! Nav jālasa, nav jāzina, nav jāravē, nedod, Dievs!
Bet man tika mācīts: tev vaiga sviedros sava maizīte jānopelna… Un, ja man nav sava dārziņa, ko ravēt, es vaiga sviedros daru to, ko varu darīt, lai pati sevi apgādātu,» stāsta Akvelīna Līvmane.
Viņa atgādina, ka «grūtajos laikos» cilvēki nezināja, kas ir depresija, jo viņiem nebija laika par to domāt. Bija jāgatavo un jābaro bērni, jāšuj apģērbs, bija jāizdzīvo. Šodien cilvēkiem nav ko darīt un viņi sēž psihoterapeita kabinetā…
«Man ir tik piepildītas dienas, visu laiku ir ko darīt. Jāaizbrauc uz tirgu, jānopērk tas un tas, jāuztaisa aukstā zupa, varbūt jāpamēģina kaut kas jauns… Pļavā jāieiet un dzeltenās madaras un biškrēsliņi jāsalasa. Uz mežu pēc gailenītēm jāaizbrauc, turpat arī Īslandes ķērpis jāpaņem, lai ziemā ir palīgs pret klepu un nav jāiet uz aptieku… Un liepziedi jāsalasa. Drīz mežrozītes jāievāc un ievārījumā jāsavāra. Tas, protams, ir liels darbs, jo katra uz pusēm jāpārgriež, jāizknibina sēkliņas, bet tas garšo kā mežrozīšu sīrups bērnībā…»
Savas zināšanas un dzīvē iegūto pieredzi Akvelīna Līvmane jau savulaik apkopojusi grāmatās «Dziedināt mīlot», «Veselība - pilienu pa pilienam», «Zaļās iedvesmas grāmata. Veselībai un dzīvespriekam», kur lasītājiem viegli uztveramā valodā stāsta par veselības principiem un dažādām metodēm, kā sistemātiski rūpēties par savu labsajūtu. Ar vērtīgiem padomiem viņa dalās arī savā ikgadējā astroloģijas kalendārā «Garam. Dvēselei. Miesai», kas nākamgad iznāks jau 20. reizi.
«Esmu ļoti daudz lasījusi, man ir ļoti daudz literatūras, daudz ko pati esmu piedzīvojusi. Un visvairāk es meklēju spēku sevī.
Piemēram, kad pagājušogad braucu ekskursijā uz Gruziju, bija nogurdinošs ceļš lidmašīnā, ar autobusiem, negulētas naktis, un manas kājas nejutās labi. Atgriežoties mājās, domāju, ka kaut kur noteikti ir jābūt atbildei, kā šādos pārbraucienos sev palīdzēt. Un te pēkšņi es «uzdūros» informācijai, ko gan jau agrāk zināju - par pirkstu jeb Mudru mācību, kas radusies Ķīnā pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Un tur bija piebilde, ka tieši šīs pirkstu kustības var palīdzēt uzlabot asinsriti - īpaši ceļojumos, ilgi sēžot autobusā, lidmašīnā. Šovasar, braucot ekskursijā, es to izmēģināju - pa 15 minūtēm, pa pusstundai -, un jāatzīst, ka manas kājas jutās daudz labāk. Šīs mudras būs nākamā gada kalendārā, bet - vai kāds tam pievērsīs uzmanību?...»
Akvelīna Līvmane stāsta, ka viņas lielais dzīves Skolotājs bija viņas dzīvesbiedrs, kurš pāragri devās mūžībā.
«No viņa es iemācījos ļoti daudz. Pirms viņu satiku, zināju tikai to, ko biju iemācījusies no vecmāmiņas, no mammas, ko pati dzīvē pieredzējusi, kam tikusi pāri, bet viņš man atvēra durvis uz pilnīgi citu pasauli, uz burtiski paralēlo pasauli, dzīves zināšanu bibliotēku, par kuras eksistenci neko iepriekš nezināju.»
Aktrise stāsta, ka viņa seko līdzi notiekošajam pasaulē, lasa ziņas, bet ārējās pasaules nemiers viņu nespēj izsist no līdzsvara. Viņa ir iemācījusies saglabāt iekšējo mieru. Un to viņai palīdzējusi arī Lācīša Pūka Dao mācība (amerikāņu autora Bendžamina Hofa grāmata «Pūka Dao», kurā tiek skaidroti un atklāti daoisma principi ar visiem labi zināmās grāmatas «Vinnijs Pūks» varoņu palīdzību).
«Pie Lācīša Pūka atskrien ēzelītis Ī-ā brēkdams: Ārprāts, ārprāts! Paragvajā nogāzusies lidmašīna!
Lācītis Pūks (pavisam mierīgs): Ja?
Ēzelītis Ī-ā: Jā! Kāpēc tu neuztraucies?! Lidmašīna ir nokritusi!
Lācītis Pūks: Es varu kā līdzēt?
Ēzelītis Ī-ā: Nē, tu nevari līdzēt! Bet kāpēc tu neuztraucies?!
Lācītis Pūks: Nu, ja es nevaru līdzēt, paskaties - cik brīnišķīga diena!
Un tā arī es sev ik pa laikam atgādinu, ko dos mans uztraukums? Tas tikai tricina kosmosu.
Jo mūsu domas ir viļņi, un tie, kuri mūs nevis aicina saglabāt mieru, bet mudina krāmēt 72 stundu somas, tricina mūs visus un attiecīgi kosmosu. Bet es izvēlos saglabāt mieru, tāpēc ik pa laikam sev atgādinu: cik brīnišķīga diena!»
