“Ja mums nebūs jaunu cilvēku, kuriem interesē teātris un tādi, kuri vēlas strādāt profesionāli visaugstākajā līmenī, tad teātrim tālāk nav jēgas,” saka režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, kurš kopā ar savu komandu organizē Valmieras vasaras teātra festivālu, kas norisināsies no 2. līdz 4. augustam Valmierā.
Viņš ikdienā ar degsmi strādā ar studentiem, nododot tālāk savas zināšanas, jo no visas sirds tic jauniešiem.
Intervijas sākums, šeit
Skatoties uz festivālu šodienas acīm, ko teiktu Reinim, kurš 2016. gadā sāka šo ceļu?
Festivāls kopš tā pirmsākumiem, protams, ir ļoti mainījies, attīstījies un izaudzis. Mums ir izveidojusies stabila un uzticama komanda. Saturiski šobrīd liels uzsvars tiek likts uz bērnu un jauniešu auditoriju, izrāžu veidošanu un festivālu jaunākajiem teātra skatītājiem. Mēs arī izglītojam teātra profesionāļus teātra radīšanā bērnu auditorijai. Sākotnēji to nebijām plānojuši.
Lai gan sākumā tā nelikās, tomēr daudzi mani un komandas lēmumi ir bijuši vērtīgi un attīstību veicinoši atspērieni.
Sanāk, ka sakustinājāt ledu?
Tieši tā! Pirmajā gadā mēs divatā, ar teātra komunikācijas un sadarbību veidotāju Liju Lauzi darījām darbu, ko šobrīd dara 10 cilvēki. Un tas bija uz spēku izsīkuma robežas. Neslēpsim, ka tur bija arī visas problēmas pēc tam - gan organizatoriskās kļūdas, gan citas nianses.
Tas ir tas, ko mēs cenšamies labot, bet es sev tāpat teiktu - riskē, dari, tas ir izdarāms! Esmu tagad priecīgs, ka mums ir šī pieredze. Līdz tam ir bijis arī Blaumaņa festivāls un “NoMadi” teātra festivāls, ko veidoja Mārtiņš Eihe un Krista Burāne. Ir bijuši dažādi formāti. Viens vairāk uz autoru, Blaumani, otrs uz izrāžu vešanu, mēs izlēmām iet jaunrades ceļu.
Jūs izvēlējāties sākt no nulles.
Tas ir riskants ceļš. Turklāt nevaram pateikt mūsu skatītājiem, ka esam redzējuši izrādi un ka būs super. Mēs aicinām mums uzticēties. Tas arī nav gadījums, kad redzam populāru mūzikas festivālu plakātus, kas vēsta par koncertiem un pirms tam varam noklausīties viņu dziesmas. Valmieras vasaras teātra festivālā cilvēki nāk uz nezināmo. Mēs to ieraugām un atklājam kopā.
No kā baidies tagad, organizējot festivālu?
Es izbaudu risku. Man nav problēmu uzņemties atbildību. Man nav problēmu pateikt, ka es kļūdījos un meklēju risinājumu vai palīdzību. To man vairs nav tik grūti izdarīt. Nav bail no negatīvā. Šajā festivālā ir noteikums, ka tie, kas organizē, paši nerada izrādes.
Šeit ir sadarbošanās ar kolēģiem, tāpēc ir jāveido gan profesionālas, gan arī draudzīgas attiecības. Festivālā ir iesaistīti arī lieli naudas līdzekļi, un tas nav viegli. Parādās emocijas, veidojas dažādas attiecības. Festivāls aug lielāks, un parādās jautājumi, kāpēc uzaicināji to, kāpēc neuzaicināji to. Kad organizēju, tad es nezīmēju shēmas: to aicināt, to nē. Mēs radām festivālu, balstoties uz intuīciju un pieredzi.
Cik tev pašam ir viegli uzticēties? Palaist grožus vaļīgākus?
Arvien vieglāk. Es pie tā strādāju un cenšos. Es nebaidos uzņemties atbildību brīdī, kad tā ir jāuzņemas, bet man ir viegli deleģēt un atdot arī kādam citam. Un dažreiz man pietiek spēka paņemt to atpakaļ. Ja esmu uzticējies un saprotu, ka kaut kas nav, tad tas ir visnepatīkamākais.
Tā ir bijis un tādās reizēs jābūt drosmei un spēkam.
Organizējot lielus pasākumus, tas ir neizbēgami, ka ir kaut kas, par ko būs vilšanās, par ko būs prieks. Pamatā tomēr jābūt priekam un tad viss izdosies.
Kāds, pēc tavām domām, ir 21. gadsimta skatītājs?
21.gadsimta teātra skatītājs ir ietekmīgāks, nekā iepriekš. Ja cilvēkam patīk izrāde, ko viņš noskatās, tad viņš daudz vairāk ietekmēs to, vai uz šo izrādi nāks un skatīsies arī citi. Šodien reakcija ir daudz tiešāka.
Ir arī asa reakcija, piemēram, var izcelties sociālo tīklu kari par konkrētām tēmām dažādos burbuļos un grupās. Vēl esmu pamanījis, ka mūsdienās skatītājs ir aktīvāks. Skatītājs ar savu aktivitāti var ļoti palīdzēt, bet var arī traucēt.
Ikdienas skatītājs citreiz var nepamanīt to, ko var pamanīt profesionālis - kritiķis, cits režisors vai aktieris, jo katrā izrādē var būt jauna teātra forma, valoda, tēma, izteiksmes līdzekļi. Protams, uz teātri iet, lai izklaidētos, sevi bagātinātu vai cita iemesla pēc, katram tie ir savi mērķi, bet skatītājs var arī kaut ko nepamanīt un nemaz nesaprast.
Tāpēc ir svarīgi, ka uz teātri nāk profesionāls skatītājs, kurš tic vai netic izrādei, kurš ar saviem komentāriem, kādu publisku recenziju atbalsta izrādi vai mākslinieku.
Ikdienā svarīgi, ka skatītājs veido teātra kopienu. Ja izrādei skatītājs ir atbalstošs, tas iedrošina arī citus. Arvien vairāk uzticas citiem, līdzīgi domājošiem. Darbojas tā saucamā “no mutes mutē” reklāma. Šeit medijiem ir mazāka nozīme.
Otrs ir tas, ka šodienas skatītājs daudz ir redzējis. Cilvēki labprāt brauc un skatās izrādes arī ārzemēs. Viņiem ir, ko salīdzināt.
Tu esi daudzpusīgs, tev ir vairākas profesionālas šķautnes?
Man ir arī pedagoģiskās ievirzes izglītība. Pirms gada absolvēju Rīgas Stradiņa universitāti, iegūstot maģistra grādu. Un ikdienā strādāju ar studentiem.
Tas ir jēgpilns darbs. Ja mums nebūs jaunu cilvēku, kuriem interesē teātris un tādi, kuri vēlas strādāt profesionāli visaugstākajā līmenī, tad teātra attīstība nevar notikt.
Tā ir mana personīgā atbildība, kā pilnveidot teātra nozari, kur strādās šie jaunie cilvēki. Ir arī tāds uzskats, ka māksliniekiem nevajag strādāt pedagoģijā, jo viņš nespējot koncentrēties uz mākslu, bet atdod uzmanību studentiem. Es tā neuzskatu.
Pirmkārt, strādājot ar studentiem, var tikai iegūt, jo esi saskarē ar šodienas jaunajiem cilvēkiem un zini, ko viņi domā, kādas ir viņiem interesējošās tēmas. Otrkārt, tā ir iespēja palīdzēt veidot plašāku teātra kopienu un iedot man svarīgās lietas - to, ko es pats esmu iemācījies no saviem pedagogiem, profesoriem. Un tā dabiski notiek teātra kopienas izaugsme.
Tu esi kā tilts vai turpinājums?
Būtu jau labi, ja man tas izdotos, strādājot ar studentiem.
Kā tev liekas, kā nonākt līdz izcilībai?
Tas ir mans ceļš. Es ļoti ticu darīšanas jeb amatnieciskam ceļam, kad darbs dara darītāju. Darbi, ko daru, cits citu papildina un bagātina. Ir arī cits ceļš - saglabāt savu unikālo mākslinieka vīziju un visu dzīvi censties to noslīpēt un pilnveidot. Jāatzīst, ka, atrodoties darbu jūrā, arī man, protams, dažkārt gribas apstāties, fokusēties uz ko vienu.
Cenšos to pa laikam sev noorganizēt. Kad to izdodas piedzīvot, tad priecājos. Piemēram, šajā pavasarī, kad iestudēju Valmieras teātrī izrādi “Pazudušais dēls”, man bija iespēja teātrī sevi pieklusināt. Darbs ar šo izrādi bija liels enerģijas patēriņš, lai gan uz to tik ilgi briedu jau sagatavošanās laikā. Prieks, ka izdevās atrast balansu.
Tu tik strauji dodies uz priekšu, vai spēj atcerēties to, kas notika pirms divām nedēļām?
To vēl mācos. Man spēcīgāks ir iekšējais skeptiķis - tas ir dzinulis, kas dzen uz priekšu, lai nākamo ieplānoto arī izdarītu. Ir brīži, kad varu sev pateikt: “Šo es labi izdarīju!” To gan ir vieglāk izdarīt reizēs, kad darbi saņēmuši publisku atzinību.
Esmu daudz lutināts ar “Spēlmaņu nakts” balvām un nominācijām, man ir bijusi iespēja būt un strādāt arī starptautiskā vidē, esmu saņēmis ārvalstu balvas. No otras puses vienmēr esmu centies saglabāt sevī “nezinīti” un eksperimentētāju. Publiskajā vidē, kādu laiku neesam uzstājušies ar grupu “Sūdi”, jo tā ir viena no aktivitātēm un tie ir cilvēki, ar kuriem varu atrast brīvību un neprognozējamību.
Esmu pateicīgs tai sabiedrības daļai, kurai mans darbs liekas vērtīgs un kuri to arī pasaka skaļi.
Kad pirms tam jautāji par mūsdienu skatītāju, man liekas interesanti arī tas, kā mēs komunicējam. Piemēram, sociālie tīkli ir telpa, kur neesmu. Nekad neesmu bijis nevienā no populārajām socializēšanās platformām.
Tā ir mana izvēle. Te gan ir dažādi apsvērumi un, plusi, kāpēc tas tā ir. Taču viena no negatīvajām lietām, ko esmu sapratis, ir tā, ka mazāk cilvēki pateiks tev uz ielas, satiekot tevi, cik tev forši ir sanācis, jo tu jau esi uzspiedis “like”, uzrakstījis kādu komentāru un viss. Tā ir mana izvēle un es šo brīvību - būt brīvam no sociālajiem tīkliem - vērtēju ļoti augstu.
Ko novēli sev un tam skatītājam, kas Valmieras vasaras teātra festivālu baudīs šogad pirmo reizi?
Sev novēlu, jo tas ne katru gadu sanāk, bet vēlētos katra mākslinieka izrādi izdzīvot pilnasinīgi. Man ir tā iespēja redzēt ģenerālmēģinājumu, bet tā tomēr vēl nav izrāde. Īstā izrāde piedzimst tad, kad nāk skatītāji. Es šogad vēlos redzēt un piedzīvot astoņas pirmizrādes.
Bieži ir tā, ka, skatoties kādu izrādi, man kā festivāla direktoram, ir jābūt pieejamam jebkurā brīdī, jo var gadīties kāda neparedzēta situācija, kas būs jārisina. Piemēram, kā bija pirms 2 gadiem, kad izrādes laikā sākās ugunsdzēsības trauksme. Izrādes laikā sekoja evakuācija un pēc tam bija papildu izrāde, kas sākās naktī. Ir tādi brīži, ko neviens nevar ietekmēt. Ceru, ka šogad nekas tāds nebūs.
Skatītājam novēlu mēģināt no festivāla saņemt maksimālo. Censties noskatīties vairāk par vienu izrādi.
Kā piemēru varu izstāstīt par kādu ģimeni, kas atbrauca uz festivālu uz vienu dienu. Taču viņi tik ļoti aizrāvās, ka nolēma palikt uz nākamo dienu. Valmierā naktsmītņu iespēju vairs nebija, bet viņi palika mašīnā pa nakti pie baznīcas un nākamajā dienā devās uz izrādēm.
Uzkrāto emociju viņiem pietika vēl pēc tam ilgam laikam, būtībā visai ziemas sezonai līdz nākamajai vasarai un nākamajam festivālam. To plānot sākam jau tagad, jo 2025. gads būs ievērojams ar to, ka atzīmēsim teātra festivāla 10 gadu jubileju.
