Režisors Reinis Suhanovs: Mākslinieks novērtē radošo brīvību

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Reinis Suhanovs ir scenogrāfs, režisors un Valmieras vasaras teātra festivāla dibinātājs. Šobrīd Reinis ir arī pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Kultūras akadēmijā.

Un visi, kuriem ir lemts viņu pazīt tuvāk, piekritīs, ka visas balvas, izrādes un sasniegumi, piemēram, jaunākā no tām, kas ir šā gada “Spēlmaņu nakts” nominācijas par “Gada režiju” un “Gada scenogrāfiju”, ir pamatīga darba rezultāts. Par to arī ir šī saruna. Par mākslinieka neatlaidību, kas ļauj sasniegt izvirzītos mērķus. Un par spēju redzēt vairāk.

Foto: Festivāla publicitātes foto

Rit pēdējās dienas līdz Valmieras vasaras teātra festivālam. Kalendārā tiek svītrotas dienas?

Īsti vairs nē, lai gan pirmajos gados svītrojām dienas. Tagad tas ir vairāk process. Šobrīd sistēma jau ir zināma. Lai gan skaidrs, ka jebkurai radošai organizācijai ir uztraukums par to, kā sanāks, kā viss izveidosies.

Tie paši laikapstākļi?

Laikapstākļi mūs mazāk satrauc. Protams, ir nepatīkami, ja ir vēss, lietains, bet lielākoties laikapstākļi ir bijuši mainīgi, tāpēc arī rīkojam festivālu augusta sākumā. Visbiežāk ir bijis tā, ja no rīta lietus līst, tad pēcpusdienā jau saule spīd, vai arī otrādi. Mums nav ilgstoši bijuši karstuma viļņi, vismaz tā līdz šim nav bijis, kas ir patīkami. Tagad jau ir zināms, kādas problēmas var uzpeldēt. Turklāt lielākā daļa skatītāju jau zina, kas ir Valmieras vasaras teātra festivāls, gaida un brauc. Tas ir tas, ko ir izdevies pa šiem gadiem arī izdarīt. Nav vairs jāskrien un jāstāsta, kas šis ir par festivālu.

Foto: Festivāla publicitātes foto

Protams, pirmie gadi pagāja cīnoties - gan ar sevi, gan ar publiku, jo katram ir savas gaidas par visu jauno. Taču tagad ir tā, ka cilvēki jau gaida to, ko mēs piedāvājam.

Mani uzrunāja arī šā gada festivāla tēma - dzīvība. Tā ir izvēlēta tāpēc, ka Ukrainā notiek karš?

Festivālam vienmēr ir tēma, kuru mēs izsūtam māksliniekiem, aicinot domāt par šo tēmu. Tad mākslinieki izdomā, vai viņi vēlas radīt šai tēmai izrādi vai nevēlas. Sākot jau ar festivāla otro gadu, visi darbi ir bijuši jaundarbi, oriģināldarbi.

Tas, ko mēs kopjam, ir tas, lai teātris vasarā būtu jaunrades festivāls, lai māksliniekiem tā ir iespēja meklēt kaut ko jaunu, toties skatītājiem, kuri mīl teātri, viņiem būtu iespēja vasarā baudīt jaunradi, jo vasarās valsts teātri ir ciet, visi ir atvaļinājumos.

Pēdējos gados gan attīstās izklaides teātris, un tur, lai dabūtu pilnu lielo komercskatuvi, ir nepieciešami stāsti, kas ir atpazīstami. Šī vasara ir pilna ar klasiskiem, lieliem darbiem, ko spēlē estrādēs. Mēs, savukārt, mēģinām ap sevi pulcināt tos māksliniekus un skatītājus, kurus interesē jaunrade. Protams, lai to visu sasietu kopā, ir nepieciešama tēma.

Viens no aspektiem, kāpēc šogad tēma ir izvēlēta - dzīvība, dzīvais, ir tāpēc, ka Ukrainā notiek karš. Tieši tur tiek pārbaudīta dzīvības patiesā vērtība.

Otrs aspekts ir mākslīgais intelekts un tā izaicinājumi mākslas vidē, kur daudz ko var izdarīt, bet teātrī joprojām dzīvajam kontaktam ir vislielākā nozīme.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Sanāk, ka svarīgs ir dialogs?

Jā, jo galvenais ir tikšanās ar izpildītāju, ar dzīvu cilvēku dzeju, ar dzīvu cilvēku dziedājumu. Mēs meklējam šo dzīvību. Cilvēks tiksies ar cilvēku. Atbrauc 100 cilvēki, apsēžas un skatās kā 4 cilvēki viņiem stāsta stāstu. Teātra lielākā vērtība ir dzīvais kontakts un dzīvais izpildījums. Protams, šeit arī pieminu dzīvību, kā dzīvības došanu, bērniņa nākšanu pasaulē. Šie aspekti ir svarīgi un ne velti tie ir šogad programmā.

Kas tev pašam ir dzīvība?

Te nav ko liegties, es strādāju ar teātri visās tās formās. Man šī dzīvā māksla ir ļoti būtiska. Tā ir manas identitātes sastāvdaļa. Kustība ir dzīvība, tāpēc es arī nebaidos strādāt teātra žanrā. Šeit man jau ir pieredze. Lai gan man ir pārmests: “Reini, tu tur producē, organizē, tad taisi izrādes, citreiz esi uz skatuves kā aktieris!” Es daudz taisu izrādes kā režisors, scenogrāfs, dažreiz arī spēlēju izrādes kā aktieris.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Un par to tev tiek pārmests?

Jā, ir bijis, ka pārmet. Šis plašais profils citiem arī liek domāt, vai tas ir “ok”. Cilvēki mēdz domāt, ka esi vienā virzienā un tad varbūt līdz galam neizdari, jo dari daudz.

Žēl, ka mūsdienās vēl eksistē šie stereotipi.

Jā, mūsdienās tādi vēl ir, bet ne visiem, protams. Tas ir tas, ko es esmu dzirdējis savā virzienā. Taču tā jau ir mana lieta. Urbties iekšā teātrī no dažādām pusēm.

Festivālā piedalās režisori, kas jau ir pazīstami, un ir arī debitanti.

Mūsu mērķis vienmēr ir censties piedāvāt daudzveidīgu programmu. Ir tādi darbi, kas ir dramatiskie darbi. Tad vēl festivālā ir laba pieredze ar kustību izrādēm. Tieši tāpat ir ar muzikāliem darbiem. Piemēram, izrāde: opera “Vēsā” 2022. gadā tika izvirzīta “Lielajai mūzikas balvai” un ieguva balvu “Gada uzvedums”. Tas, protams, ir simpātiski.

Šogad, ja mēs runājam par tēmu - dzīvība, politisks konteksts, karš Ukrainā, tad man ir jāpiemin režisors Valters Sīlis, kurš šobrīd ir Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos, bet Valteram ir šī spēja un patiesa vēlme stāstīt un veidot oriģinālos stāstus, šīs dienas aktuālos stāstus.

Režisoram jau ir sadarbība ar aktieriem no Ukrainas. Izrāde stāstīs par pilsētu, kur notiek karš, reālā situācija, kā šobrīd tur ir. Arī turpinot kara tēmu, otrs režisors, kurš regulāri pieskaras politiskām un vēsturiskām tēmām, ir Leļļu teātra valdes loceklis Mārtiņš Eihe.

Viņš veido “Izdzīvošanas piezīmes”, kas ir divas dokumentālas liecības par sievietēm un karu, kā arī izdzīvošanu karā.

Šī būs izrāde, kas pēc tam tiks spēlēta Valmieras teātra repertuārā. Tālāk, pilnīgi pretēji, ir režisore Iveta Pole ar izrādi “Daudz laimes dzimšanas dienā”, kura nokļuva festivālā dažādu apstākļu sakritību pēc, par ko esmu ļoti priecīgs. Iveta Tallinā studējusi fizisko teātri, tā ir vizuālā un fiziskā teātra valoda, kas atkal ir cita teātra pieredze.

Ne velti Iveta pirms gada “Spēlmaņu nakts” ceremonijā saņēma lielo balvu par savu izrādi, tāpēc ir prieks sadarboties un iedot telpu, jo šajā sezonā Latvijas teātra telpā Ivetai nav citu darbu.

Foto: Festivāla publicitātes foto

Programmā ir pieredzes bagāti mākslinieki un tādi, kas tikai nākošgad savu profesionālo karjeru sāks. Par piemēru tam minu režisora Elmāra Seņkova izrādi: “Kristāla bērni”, kurā piedalās Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra mākslas 4. kursa studenti. Tas ir stāsts par šodienas jauniešiem, kā viņi izjūt sevi kā paaudzi, kristāla bērnu paaudzi, viņi centīsies definēt šodienas jauniešu paaudzi, vai vispār tas ir definējams.

Tāpat mums ir svarīgi, ka festivālā ir klātesoši tie cilvēki, kas tikko tikai iesākuši savu teātra ceļu. Līdzīgi varu minēt Matīsu Budovski, kurš Latvijas teātri ir pazīstams - gan kā aktieris, gan ar saviem debijas režijas darbiem, taču Matīss ir viens no mūsu festivāla veterāniem.

Viņš pats piedalījās otrajā festivālā, režisora Andra Kalnozola izrādē “Traktopera”. Šogad Matīss veido filozofisku traģikomēdiju “Šķirsts” ļoti interesantā vietā - Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorijā, kur netīrie notekūdenī tiek pārvērsti par tīriem ūdeņiem un tiek atgriezti dabā.

Vēl programmā ir koncertizrāde “Jaunība”, kuras komandā ir Klāvs Mellis, bet impulss nāk no Agneses Budovskas un Edgara Mākena. Izrādē būs Edgara Mākena mūzika, kas atspoguļos radošas draudzības un interesi pēc šodienas mūzikas.

Foto: Festivāla publicitātes foto

Viena no tēmām, ko mēs festivālā darām, mēs mēģinām jaunradīt stāstus, meklēt šodienas stāstus, balsis, tēmas. Mākslinieki mūsdienu dzeju būs ieviesuši šajā koncertizrādē.

Tad būs izrāde “Smieklīgais kalns”, kas ir vizuālā teātra izrāde, kas ir starptautiski veidota izrāde, kuru iestudē režisore no Igaunijas, kas pirms gada ieguva teātra balvu - Neti Nīganena (Netti Nüganen). Viņa ir ietekmīga, radikāla, slavena igauņu teātra māksliniece, kuras performatīvās izrādes ir spēcīgas, atmosfērīgas un savdabīgas.

Un šī noteikti ir pavisam cita veida teātra pieredze, kaut kas pavisam pretējs dramatiskajam teātrim, kur dominē luga, tādēļ šī ir vizuālā teātra pieredze. Tad ir pavisam interesanta izrāde, kas tiek veidota sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu, izrāde “Kaimiņš no dzeltenās mājas”, kur Portugāles mākslinieks Makss Fernandess (Max Fernandes) kopā ar Latvijas komandu divas nedēļas dzīvo Sedā, kur viņi kopā ar vietējo kopienu veido stāstu par Sedu.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Par vietu, kas reiz bija dzīva, jo tur bija kūdras izstrādes fabrika, bet šobrīd Seda cīnās par savu izdzīvošanu. Vietai ir ļoti sarežģīta vēsture ar krāsainu etnisko sastāvu Vidzemes sirdī. Tas mums priekš festivāla ir ļoti liels notikums, jo mēs paplašinām telpu un ģeogrāfiju Valmieras novadā.

Tad ir vēl 3 izrādes, kas ir no pagājušā gada programmas bērniem, jo mēs pozicionējam sevi visplašākajā nozīmē, kā ģimenes festivāls. Tas nozīmē, ka esam atvērti visu paaudžu skatītājiem. Vēlamies, lai mūsu festivālu apmeklē kopā visa ģimene un pēc izrādēm sarunājas, veidojot teātra kopienu.

Ja mēs runājam par bērniem, tad mēs uzskatām, ka tad, ja ģimenē ir bērni, tad viņu ceļš uz teātri vislabāk ir kopā ar vecākiem, ar kuriem pēc izrādes savas sajūtas var pārrunāt. Bērni redz, ka vecākiem teātris ir būtisks - tas interesē, aizrauj, tieši tā mēs veidojam teātra kopienu.

Foto: Festivāla publicitātes foto

Pretējā gadījumā bērni teātri iepazīst tikai kopā ar klasi, bet teātra pieredzi nosaka klases kopējais klimats, klases attieksme.

Tāpēc arī rādām izrādes bērniem. Šogad tās ir sekojošas: “Briesmīgi priecīgas lietas”, režisors Matīss Budovskis, tad ir izrāde “Skolotājas”, režisors Edgars Kaufelds sadarbībā ar Latvijas Leļļu teātri, kā arī izrāde: “Figūras”, režisore Liena Šmukste. Visas izrādes radītas mūsu festivālam.

Jūs iedodat izvēles brīvību!

Jā un katru dienu kaut kas notiek. Teātra kopiena jau zina, kas viņiem vairāk interesē, kas mazāk. To, kas cilvēkiem vislabāk patiks, to gan nekad nevar prognozēt, jo dažkārt tieši tas, kas sākotnēji šķiet lielākais eksperiments un, iespējams, šauram lokam, cilvēkiem tieši tas šķiet visinteresantākais.

Iepriekš minēji, ka režisoriem dod telpu. Kas, tavuprāt, ir tas, ko režisori novērtē visvairāk?

Nav ko slēpt. Tie ir sarežģīti apstākļi, kādos mēs strādājam festivālā. Ja strādā teātrī, tad tev ir atbalsta mehānisms: ir skatuves strādnieki, ir gaismas, ir kaut kāds budžets. Šajā gadījumā tas ir vides festivāls, tā ir pielāgošanās kādām lietām. Tas, ko mākslinieki saņem festivālā un gatavošanās laikā, ir ļoti svarīgi. Viens ir liela kopienas izjūta.

Lielākā daļa mākslinieku dzīvo uz vietas, vienā telpā Valmierā, taču jāsaprot ir tas, ka Valmierā nav tik plašas dzīvošanas iespējas, viņi dzīvo kopmītnēs. Un es saku tā, ka festivāls ir 3+3+3, jo 3 mēnešus ir šī aktīvā fāze, kad notiek gatavošanās darbi festivālam, protams, komanda strādā visu gadu, bet 3 mēneši pirms festivāla ir laiks, kad paziņo biļetes, sākas komunikācija, intervijas. Tālāk 3 nedēļas Valmierā, no rīta līdz vakaram, notiek mēģinājumi un tad seko 3 dienas, kad mēs satiekamies ar publiku.

Pēdējos gados esam ieviesuši arī savu tradīciju, kad mēs pēdējā festivāla dienā satiekamies uz sarunām, kas ir tāda kopienas svinēšana.

Tas ir viens no tiem mērķiem, kāpēc Valmieras teātrī ir būtiski, ka pilsētā strādā arī citi mākslinieki. Pilsēta ir pieradusi visu gadu iet uz teātri un skatīties brīnišķīgos Valmieras teātra aktierus, bet festivālā ir iespēja satikt pilnīgi citus aktierus un režisorus. Festivāla aktieru sastāvi ir dažādi. Šeit tiek pārstāvēts gandrīz katrs Latvijas teātris.

Un tā ir privilēģija - viņus ieraudzīt uz vienas skatuves.

Jā, skatītājs to jūt un novērtē. Toties mākslinieki novērtē radošo brīvību. Mums nav jāpārdod lielās zāles. Šogad ir mazās formas, kamerizrāžu festivāls. Mēs fokusējamies uz skaitu - līdz 150 skatītājiem vienā izrādē. Tas ir pietiekami ekskluzīvs produkts, vārda vislabākajā nozīmē. Arī mūsu radošā komūna, kas ir izveidojusies, ir tas, ko mākslinieki novērtē.

Neslēpšu, ka pirmajos gados negāja tik viegli, jo mēs uzrunājām māksliniekus, bet īsti nebija ko piedāvāt pretī. Šobrīd ir prieks, ka mākslinieki vēlas un grib piedalīties. Paši piedāvā idejas un vēlas būt daļa no festivāla.

Foto: Festivāla publicitātes foto

Kā ir atgūties pēc šīm nedēļām? Vispār ir sajūta, ka dzīve ir “pirms” un “pēc”?

Tā ir sajūta, ko es iemācījos pēc pirmajiem diviem festivāla gadiem. Tas bija laiks, kad es, kā jauns organizatora iesācējs, atdevu visu - dvēseli un sirdi. Šodien mēs esam iemācījušies svinēt festivālu. Festivāla pēdējā dienā, kas ir svētdiena, lēnām no visiem atvadāmies - gan no skatītājiem, gan no māksliniekiem. Kad visi ir aizbraukuši, tad organizatoru komanda sanākam kopā.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Ticu, ka arī novērtējat paveikto.

Jā. Šodien festivāls ir uzņēmis tādu ritmu, apgriezienus, ka mēs jau lēnītēm sākam strādāt pie nākošā festivāla.

Tieši tā! Smeldzei nav laika!

Protams, beidzoties festivālam ir lietas, kas ir jāsakārto tīri juridiski - līgumi, rēķini, jo aiz šīs publiskās puses, ir milzīgi organizatoriskie resursi, kur ir iesaistīti ļoti daudz cilvēki. Ne velti paralēli mums ir izglītības programmas, mums ir bērnu un jauniešu teātra institūts, kur grupiņa studentu veselu nedēļu apgūst zināšanas, kas ir būtiskais, lai veidotu bērnu un jauniešu teātra izrādes.

Tur piesakās profesionāļi, kas iegūst zināšanas un pieredzi no citiem profesionāļiem, kas ikdienā strādā ar bērniem un jauniešiem. Arī pamata zināšanas darbā ar tiesībām, bērnu un jauniešu psiholoģiskās attīstības specifiku. Šādas zināšanas izglītības sistēma nepiedāvā.

Institūta ideju attīstīja un programmu veido Jānis Znotiņš. Savukārt, tā kā mēs esam pilsētvides festivāls, mums nav savas mājas. Mūsu festivāls ir pilsētā. Pirms vairākiem gadiem uzrunājām arhitekti Dinu Suhanovu veidot īslaicīgās arhitektūras un pilsētvides vasaras skolu. Sākumā tā bija sadarbība ar RISEBA arhitektūras fakultāti, tagad RISEBA arī turpina iesākto, bet klāt nācis Latvijas Mākslas akadēmijas laikmetīgās mākslas un arhitektūras institūts, kas veido šo starptautisko vasaras skolu, kur piedalās studenti no visas plašās pasaules, arī no Latvijas, un viņi divu nedēļu laikā domā par to, kā izveidot apvienojošu telpu.

Vai tie būs vides objekti vai kas cits, bet viņu galvenais uzdevums ir izdomāt un saprast, kā būs, lai skatītājs ieraudzītu un secinātu, ka tieši tā izskatās festivāls pilsētvidē. Viņi būvē un domā, kā ko izdarīt, jo izrāžu norises vietas ir dažādas - ir garāža, ir parks, ir pagalms. Viņi veido un domā, kā skatītājs to visu uztvers kopā, kas arī ir svarīgs jautājums. Un vēl ir arī rezidences teātra profesionāļiem, kuri strādā pie izrāžu idejām tālākai nākotnei. Mūsu izglītības programma, teātra festivāla ietvaros, šobrīd ir gana plaša.

Jūs esat vairāki zobrati, kas šo mehānismu liek kopā. Ticu, ka viens ir paspēt visu laikā, bet otrs, manuprāt, ir mākslinieka perfekcionisms, uzstādītā mērķa noturēšana. Kas tev pašam ir izaicinošākais?

Izaicinošākais ir tikt galā ar visām negaidītajām situācijām. Kā mans draugs un kolēģis Jānis Znotiņš teica: “Visu var festivālā izdarīt. Var uzbūvēt tribīnes 500 skatītājiem, var noorganizēt to un to, var atrast naudu, praktiski var gandrīz visu, bet tās lielās problēmas vienalga pēc tam sākas ar tualetes papīru.”

Notiek uzkāršanās. Tieši tās mazās lietiņas. Protams, mēs par festivālu domājam un strādājam gadu. Tajā brīdī, kad mēs ar māksliniekiem sākam runāt tādā sapņu līmenī, tad viss šķiet iespējams un arī reāli.

Ja vajag 10 traktorus uz izrādi, super, tas ir izdarāms, taču tad, kad nāk tuvāk, tad pēkšņi parādās traktors, kurš salūzt, kurš pēkšņi vairs nevar iedot savu traktoru uz izrādi. Sāk parādīties tās mazās lietas, kas lielo bildi neietekmē, bet ļoti nervozē to radīšanas brīdi.

Cilvēki reizēm nemaz neaizdomājas, kas patiesībā aiz tās lielās bildes stāv?

Pamatkompānija, kas strādā pie festivāla no pirmās dienas, ir 4 cilvēki, tālāk ir nākamā paplašinātā komanda, kas ir ap 10 cilvēkiem un tad, sākoties festivālam, mākslinieku komandai pienākot, cilvēku skaits jau ir ap 100, tad vēl ir brīvprātīgo kopiena, kas mums ir milzīgs atbalsts.

Kad mēs izsludinām pieteikšanos, tad mums piesakās daudz cilvēku un brauc uz nedēļu, lai par brīvu strādātu. Tas ir pilna laika darbs.

Taču viņi iegūst pieredzi, CV ierakstu.

Jā, iespēju redzēt teātri no iekšpuses. Daudzi no viņiem pēc tam arī izlemj par profesijas izvēli, kad jādodas studēt. Vēl tā ir arī iespēja piedzīvot un redzēt izrādes. Un tas ir brīnišķīgi.

Gadiem ejot, ja sākumā mēs nevarējām sapulcināt pietiekamu skaitu brīvprātīgo, tad šodien ir tā, ka diemžēl brīvprātīgo koordinatore ir spiesta atteikt, jo pieteikumu skaits ir krietni lielāks nekā brīvprātīgo vietu skaits. Šodien jūtam, ka sākam izaugt. Arī interese ir lielāka.

Foto: Festivāla publicitātes foto

Protams, mēs arī nevienu gadu neesam pārtraukuši jau kopš pirmsākumiem, kad 2016. gadā sākām veidot Valmieras vasaras teātra festivālu. Tas ir Valmieras novada pašvaldības iniciēts projekts, tāpēc viņu atbalsts un uzticēšanās ir ļoti būtiska. Arī noturēt festivālu Covid-19 gados, kad veiksmīgi atradām iespējas, kā cilvēkiem, lai arī stipri mazākā skaitā, tomēr pieredzēt festivālu. Un mēs varējām teātri…

Atdzīvināt?

Jā, un vispār spēlēt. Tas mums iedeva milzīgu spēku.

Sarunas turpinājums sekos.