«Mīlestība jau nepazūd. Nekad. Šodien es ļoti nožēloju, ka pārstāju cīnīties par Arni... No mīļotajiem nešķirieties! Blaumanim tomēr taisnība: «Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu – izārdīt un adīt no jauna?»…» saka teātra un kino leģendas Arņa Līcīša (1946-2022) mīļotā sieviete, aktrise Inga Aizbalte. Viņi bija kopā 22 gadus.
Jūnija izskaņā apgāda «Jumava» paspārnē klajā nākusi Nunnas M.P. (Diānas Sproģes) grāmata «Galvenajā lomā Arnis Līcītis». Tā tapusi vairāku gadu garumā un ir veltīta daudzšķautņainā aktiera un personības dzīvei un profesionālajai darbībai.
Grāmatā apkopotas sarunas ar Arni Līcīti viņa dzīves pēdējā vasarā, kā arī tuvāko kolēģu, draugu un tuvinieku - mīļotās sievietes Ingas Aizbaltes, aktieru Ulda Dumpja un Mārtiņa Vilsona, režisoru Valentīna Maculēviča, Virdžīnijas Lejiņas, Aleksandra Kopeikina (Ukraina), Sigita Račkis (Lietuva) un Raimunda Baņona - atmiņas, kas ļauj lasītājiem sajust, kā dzīvojis, ko domājis un ar ko aizrāvies daudzmiljonu auditorijas dievinātais aktieris, kurš visu savu radošo mūžu nesis Latvijas vārdu tālu aiz mūsu valsts robežām, ierakstot spilgtu lappusi teātra un kino vēsturē.
«Es piederu visiem laikiem un esmu vienkārši teātra un kino aktieris,» tā viņš pats teicis.
Grāmatā viņš 11 sērijās ļoti atklāti stāsta par savu mammu, Operetes teātra aktrisi Helgu Līcīti (1919-1983), par savu bērnību Blaumaņielas komunālajā dzīvoklī, un par dzīves notikumiem, kas viņu veidojuši par cilvēku.
Arnis atklāj, kāpēc kļuvis par aktieri un - kas viņš būtu, ja nebūtu aktieris.
Viņš runā par savu darbu teātrī un kino, atsauc atmiņā ārzemju ceļojumus un tajos piedzīvoto. Un, protams, stāsta arī par savām attiecībām ar sievietēm, suņiem, protams, tostarp par savu labāko draugu Gustavu, arī par zirgiem un… ziloņiem.
«Starp mani un Arni bija vārdos neizsakāma, radoši emocionāla cilvēciskā saikne, kas radās 1996. gadā, kad režisors Arnolds Liniņš Latvijas Radioteātrī iestudēja Andras Neiburgas darbu «Stāsts par Tilli un Suņu vīru» (2002). Arnis bija Suņu Vīrs, es - mazā Tille. Kas zina šo stāstu, sapratīs mani bez tālākiem paskaidrojumiem. Kad policisti nošāva Princi, raudāju Arņa klēpī radio studijā kā mazs bērns, kaut man bija jau 27 gadi. Šī grāmata ir mazākais, ko Tille varēja izdarīt sava Suņu Vīra labā, kad viņš jau bija slimāks un nevarīgāks…» tā mirkli pirms klajā nāca grāmata par Arni Līcīti, savā «Facebook» kontā rakstīja tās autore Diāna Sproģe, kura šoreiz un turpmāk radoši darbosies ar pseidonīmu Nunna M. P. Tas viņai nāk līdzi no ļoti agras bērnības - arī tas ir skaists un neparasts stāsts, ko viņa izstāstījusi Arnim un kas tiek atklāts arī šīs grāmatas lappusēs...
«Šis ārēji stiprais, bet dvēselē viegli ievainojamais, harizmātiskais un talantīgais aktieris radošā mūža laikā par saviem saucis četrus teātrus - Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, Nacionālo (tolaik A. Upīša Akadēmisko Drāmas) teātri, Valmieras drāmas teātri un Jaunatnes teātri. Visos no tiem nospēlētas prātā paliekošas lomas, kuras Arnis nekad nedalīja lielās vai mazās, pozitīvās vai negatīvās, galvenais, vai pašam bija vai nebija interesanti strādāt.
Jebkuru lomu viņš uzskatīja par darbu, kas veicams godprātīgi un no sirds. Ja režisors viņam uzticējies, darbs izdarāms godam.
Arī kino. Operatora kameras viņu iemīlēja ar pirmajiem tuvplāna kadriem,» stāsta Diāna Bērza, uzsverot, ka Arņa dziļdomīgās acis savaldzināja miljoniem siržu visā plašajā Padomju Savienībā. Viņu mīlēja un mīl joprojām, bet viņš tamdēļ nekļuva iedomīgs. Lai arī nospēlējis 138 dažāda kalibra un rakstura kino lomas.
Grāmatas «Galvenajā lomā Arnis Līcītis» atvēršana notika svelmaini karstā 27. jūnija pēcpusdienā Jūrmalas centrālajā bibliotēkā, kur bija pulcējušies Arņa kolēģi, draugi, klasesbiedri un talanta cienītāji. Tur klāt bija arī »Vakara ziņas«.
«Tieši pirms trim gadiem, 2021. gada 30. jūnijā, bija mūsu pirmā saruna (aktiera dzīvoklī Čiekurkalna 1. līnijā). Bija tieši tikpat karsts, un Arnis man vēlāk vairākkārt teica: «Ieej karstā, nevis vēsā dušā, pēc tam ārā šķitīs gluži patīkami!» Tāda bija viņa pieredze, filmējoties karstajos dienvidu reģionos. Es uz to nebiju spējīga - es turēju kājas auksta ūdens spainī un šifrēju mūsu sarunas…» stāstīja Nunna M.P.
Laikā, kad dzima ideja grāmatai par Arni Līcīti, aktierim jau bija sašķobījusies veselība. Un viņa draugi saprata, ka ir jādomā, ko katrs var izdarīt Arņa labā.
«Man ienāca prātā, ka es varētu uzrakstīt par Arni grāmatu. Es, protams, neesmu teātra kritiķe, bet mums ar Arni bija ļoti siltas attiecības dažādu radošu iemeslu dēļ.
Un tomēr man bija bažas, ka viņš varētu atteikt, ka viņš varētu negribēt grāmatu par sevi, jo - viņš bija tieši tik vienkāršs. Bet viņš teica: «Jā!».
Un viņa dzīves pēdējais pusgads pagāja, pāršķirstot visu dzīvi. Viņš pats teica, ka esmu «uzrakņājusi» visu viņa dzīvi, ka viņam tagad par to ir jādomā… Bet mūžs ir bijis tik krāsains, arī tik sāpīgs… Man šķiet, viņam bija daudz traumu, kurām viņš grūti tika pāri, bet tas milzīgais kultūrmantojums, ko viņš aiz sevis ir atstājis, ir kā spoža astes zvaigzne… Un man ir ļoti, ļoti, ļoti žēl, ka viņš šodien nav ar mums. Nē, viņš ir!» tā grāmatas prezentācijā klātesošos uzrunāja Nunna M.P.
Pēdējā saruna - 2022. gada 7. janvārī
2022. gada 7. janvārī, dienā pirms aktiera 76. dzimšanas dienas, Arnis pirmo reizi visa sarunu maratona laikā palika gultā guļus, ne reizi nepieceļoties sēdus. Un Diānai pat nepiezagās doma, ka satiek viņu pēdējoreiz… Šīs sarunas atšifrējums ir grāmatas 10. sērija «Baigais slinkums» 15 lappušu garumā.
Šīs sarunas noslēgumā viņš stāsta, ka jau daudzi viņa čomi ir prom, citā saulē.
«Pēc divām nedēļām nebija arī Arņa. Beidzās visi šīs (pa)saules kritēriji, pēc kuriem viņš varēja vai nevarēja, spēja vai nespēja, gribēja vai negribēja turpināt dzīvot starp mums. Izdarīja savas izvēles, kā allaž dzīvē, tās ne ar vienu nesaskaņojot.»
Grāmatas prezentācijas pasākumā Nunna M.P. aicināja klātesošos dalīties savās atmiņās par Arni, un dāvināja viņiem grāmatas - pateicībā par viņu iesaisti grāmatas 12. sērijas («Atmiņas») epizožu tapšanā.
Kā vieni no pirmajiem savās skolas laiku atmiņās dalījās Arņa klasesbiedri Leona Paegles Rīgas 1. vidusskolā Astra Aivare-Strade un profesors Dainis Zelmenis (attēlā). Viņi mācījušies kopā no 1. klasītes.
«Arnis nekad nebija pelēks. Viņš vienmēr bija kustīgs, atraktīvs, smaidīgs un labsirdīgs zēns. Jā, viņš bija foršs. Mēs draudzējāmies trijatā - es, Tamāra Bārda (Jaunatnes teātra aktiera Viļa Bārdas meita) un Arnis. Cits pie cita ciemojāmies arī dzimšanas dienās. Tā bija ļoti sirsnīga bērnu dienu draudzība,» stāstīja Astra Aivare-Strade.
«Protams, ka ģimenē, kādu filmu skatoties, vienmēr pārspriedām: redz’, kur mans klasesbiedrs. Viņš bija ļoti labs aktieris,» piebilda Dainis Zelmenis. Viņš uzsvēra, ka mēs, latvieši, esam maza tauta, un tik izcilu cilvēku, kāds bija Arnis Līcītis, nemaz nav tik daudz.
«Mēs nedrīkstam būt tik izšķērdīgi, neiemūžinot viņu veikumu un piemiņu. Tāpēc liels paldies autorei, ka Arņa Līcīša mūžs ir novērtēts!»
Savās bērnības dienu atmiņās dalījās arī Līga Rimšēviča (attēlā), Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Komunikācijas un starptautisko projektu vadītāja. Viņa dzīvoja kaimiņos ar Elgu Līcīti komunālajā dzīvoklī, kad Arnis tur vairs nedzīvoja. Tur bija 10 istabas, ko apdzīvoja astoņas ģimenes.
«Helga Līcīte ir mana bērnības atmiņu spilgtākā kaimiņiene un viena no īpašākajām parādībām vispār,» viņa šodien secina. «Viņa bija neparasta, gan ar savu veidolu, gan stāju izcēlās pelēkajā padomijas ļaužu pūlī.
Viņai vienmēr bija perfekta, blonda, friziera veidota frizūra, arī apģērbā viņa bija izsmalcināta,» atminas Līga Rimšēviča, atzīstot, ka viņai vienmēr patika viesoties viņas mazajā istabiņā. Tā noteikti nebija lielāka par 12-14 kvadrātmetriem. «Savu Arnīti viņa bezgalīgi mīlēja, viņš bija galvenais viņas dzīvē. Diemžēl Arni ne reizi pie mammas nesatiku.»
Uz sava drauga grāmatas prezentāciju ceļu no Lietuvas mēroja arī režisors Sigits Račkis (attēlā). Grāmatā viņš stāsta, ka abu pēdējā telefonsaruna bija neilgi pirms Arņa aiziešanas mūžībā - viņš to arī sajutis kā pēdējo.
It kā vārdos tas neizskanēja, bet viņam šķita, ka draugs atvadās… Jo palika neizskaidrojama nolemtības sajūta.
Režisors bija nosolījies sev šai pasākumā neraudāt, tomēr, kavējoties kopīgi piedzīvotajā, viņam aizlūza balss un acīs sariesās asaras… «Piedodiet, vecums, esmu kļuvis pārlieku emocionāls. Kāpēc viņš man neko nepateica?...» Šis jautājums paliks neatbildēts.
«Man šodien ir ļoti, ļoti priecīga diena, un tajā pašā laikā - ļoti sāpīga. Man ir grūti šeit būt. Visas rētas atkal ir vaļā…» tā grāmatas prezentācijā atzina Arņa Līcīša mīļotā sieviete aktrise Inga Aizbalte. Viņiem bija 18 gadu starpība, un viņu mīlas stāsts sākās 1996. gadā. Arnim tolaik bija 50 gadu, Ingai - 32.
«Vispār jau divus gadus agrāk… kad mēs VEF Kultūras pilī mēģinājām Bertolda Brehta «Trīsgrašu operu», kur Arnis bija Mekijs Nazis,» viņa precizē.
«Mēģinājumu laikā Arnis man pievērsa nepārprotamu uzmanību. Kad mēs varētu satikties? Mēs taču varētu kaut kur aizbraukt? Es uz to nereaģēju, sakot, ka esmu precēta! Viņš, savukārt, jau bija ievācis informāciju, ka es vairs neesmu precēta.
Turpināju izvairīties, jo zināju, ka viņš ir precēts. Es pat nepieļāvu tādu domu. Man ļoti patika tas cilvēks, un viss.
Bet Arnis... viņš pēc būtības uzvedās kā mazs bērns - ja tu ar mani negribi draudzēties, tad es ar tevi nerunāju. Kā smilšu kastē. Jebkuram cilvēkam patīk, ja viņam kāds pievērš uzmanību. Man arī, protams, patika, ka mani aplido, raksta zīmītes, grimētavā atstāj mazas dāvaniņas.. un pēkšņi visi uzmanības apliecinājumi vienā dienā pazūd. Viss. Kā ar nazi nogriezts. Mums toreiz visiem, sievietēm un vīriešiem, bija viena liela, kopīga grimētava. Es ienāku, viņš lasa savu «Sporta ekspresi» un pat acis nepaceļ. Labdien, Arni. Labdien, Inga. Ne vairāk. Es jautāju kolēģei Intai Bankovičai: «Klausies, man teica, ka es Arnim patīkot, bet viņš ar mani knapi sveicinās. Ko es viņam būtu nodarījusi?» Un Intas atbilde mani nošokē: «Arnis uz tevi ir apvainojies. Viņš tevi aplido, bet tu pat nereaģē.» Un manī ieslēdzās kaķa - peles sindroms. Kā? Mani tagad neviens vairs neaplidos? Un tad bija mana 30. dzimšanas diena, uz kuru es uzaicināju pilnīgi visus kolēģus. Visus. Uz savu mazo vienistabas dzīvoklīti. Mēs tur bijām vismaz 30 cilvēki. Arnis mani apsveica teātrī, uzdāvināja ļoti skaisti iesaiņotas zeķes (!)… Uztvēru to kā ļoti praktisku dāvanu, jo 1994. gadā tas vēl bija reāls deficīts, un ļoti drosmīgi paziņoju: «Vakarā pie manis būs ballīte. Varbūt Jūs arī atnāksiet?» Atbilde bija pilnībā neitrāla: «Paldies, es padomāšu.» Tā Inga stāsta grāmatā.
Viņa atklāj, ka toreiz ieradās visi, izņemot Arni Līcīti. Vēlāk Inga viņam to bieži atgādināja, bet viņš teica: «Tu jau negribēji, lai es nāku». Un tā bija taisnība - Inga tiešām negribēja. Ne tad.
«Lūzums» notika laikā, kad abi sāka mēģināt Bertolda Brehta «Trīsgrašu operu» pie režisora Valentīna Maculēviča.
«Viņš kā Mekijs Nazis bija tik nenormāli šarmants.. un, jā.. es vairs nespēju pretoties.. kaut kas beidzot saslēdzās.. kamolā pirmais mezgliņš iesējās.
Aiz VEF Kultūras pils bija stadions, un tur mēs pēc mēģinājumiem gājām, sēdējām smilšu kaudzē un runājām par mūsu dzīvi.. tas bija tik romantiski.»
Kad Arnis satika Ingu, viņš vēl bija precējies ar Dinu Līcīti, TV režisori. «Jā. Bet es izšķīros. Mums ar Ingu bija milzīga mīlestība,» viņš atklāj grāmatas autorei.
Arnis savu mīlestību pret Ingu neslēpa no draugiem. Viņa jaunības draugs Tālis Freimanis, bijušais «Banka Baltija» prezidents, tagad ordinēts mācītājs, grāmatā stāsta: «Tā bija mīlestība. (..) Kad uzvirmo īsta mīlestība, ir grūti nepieņemt radikālus lēmumus».
Inga un Arnis nodzīvoja kopā līdz 2017. gadam. 22 gadus. Pēc tam dažādu apstākļu dēļ viņu ceļi šķīrās. Tas bija Ingas lēmums.
«Es nevarēju pārdzīvot Arņa nenopietno attieksmi pret viņa problēmām ar alkoholu.
Lai arī viņš bija divas reizes nokodējies pret šo atkarību, katrreiz gandrīz tūlīt pēc tam sekoja atgriešanās pie vecajiem paradumiem. Es nespēju ne palīdzēt, ne pārliecināt viņu, un mūsu kopdzīve zaudēja jēgu.
Bet zini, cik reizes pēc tam es esmu izcepusi reņģītes, lai viņam aiznestu, bet tā arī nesaņēmos aizbraukt? Viņam nenormāli garšoja visparastākās reņģes, miltiņos apvārtītas un apceptas..
Vienreiz sēdēju ar tām karstajām reņģēm uz soliņa viņa pagalmā un skatījos uz Arņa logu cerībā viņu ieraudzīt... Kad reņģes atdzisa, gāju mājās.
Nu nevarēju pieiet pie dzīvokļa durvīm un piezvanīt. Kāpēc? Baidījos, ka Arnis varētu būt naidīgs, noraidošs, tas būtu tik sāpīgi… Mēs vairs nespējām pārkāpt paši savu novilkto sarkano līniju,» viņa vaļsirdīgi stāsta grāmatā.
Bet mīlestība jau nepazuda. Nekad. Un šodien Inga ļoti nožēlo, ka pārstāja cīnīties par Arni.
«No mīļotajiem nešķirieties! Blaumanim tomēr taisnība: «Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu - izārdīt un adīt no jauna?»…»
Savā telefonā Inga joprojām glabā pēdējo gadu saraksti ar Arni. Nespēj izdzēst. Arī tā ir izlasāma grāmatā.
Bet ekskluzīvi tikai »Vakara ziņu« un Dzīvesstila lasītājiem Inga uztic pirmo mīlestības vēstuli, ko saņēmusi no Arņa.
Iespējams, Inga kādreiz publiskos tās visas…
