Otrā sarunas puse atklāj mūziķa un komponista vērtību skalu, kas liks aizdomāties, jo dzīve ir viena. Žēl tikai, ka reizēm mēs to piemirstam, bet Kārlis Auzāns atgādina šo mantru, kas mazliet aizmaldījusies.
Lai gan visi ceļi, kas reizēm joņo maldu takas, kādu dienu atgriežas mājās. Tā dabā iekārtots un labi, ka tā.
Intervijas sākums, šeit
Runājot par komponēšanu. Ir bijis tā, ka tad, kad dodies kaut kur, piemēram, staigāt tepat pa Mežaparku, vai kur citur, tu dzirdi skaņas?
Es esmu vairāk mediju komponists. Es rakstu mūziku kādam esošam, informatīvam darbam - vai tas ir teātris, vai tā ir filma, vai tas ir balets, kur jādejo.
Sanāk, ka tevi kāds virza?
Jā, mani virza. Mūziku bez kaut kā piesaistīšanas es varētu uzrakstīt, bet tad man vajag filozofisko pamatojumu, kāpēc man ir jāraksta un ko es ar to mūziku vēlos pateikt un kādā veidā. Man ir jāredz gala rezultāts, kā mūzika tiks atspoguļota, kā tā atspoguļosies klausītājos. Bez virsmērķa es nevaru. Man ir svarīgi zināt konkrēti, ja man ir kāds koncerts, kur es sasniegšu auditoriju un zināšu, ko es vēlos pateikt, tad es domāšu par to, ko es vēlos pateikt.
Tā mērķu uzstādīšana ir svarīga. Bez mērķa rakstīt mūziku, nezinu, tas nav mans.
Manā uztverē komponēšana arī nav ikdiena. Tā liekas dāvana! Radīt no nulles.
Savā ziņā, jā. Ja tu to dari un, jo vairāk komponē, tad vieglāk sanāk. Tas ir process. Savā laikā pats jau tīņa vecumā datorā kaut ko radīju, kaut kādas melodijas jau domāju, tad klausījos, kā tas viss izklausās. Un tā pamazām tu ieej izpratnē, kā un kam ir jāskan - skaņdarbam, vai mūzika kādai vajadzībai.
Atminies savu pirmo uzkomponēto skaņdarbu? Tās sajūtas, kas tevi pārņēma?
Kaut ko pa miglai es atceros. Es sāku uzreiz rakstīt mūziku datorā, tas man ir ļoti daudz devis, jo esmu attīstījis skaņu inženiera prasmi, kā rakstīt mūziku. Atminos improvizāciju ar ģitāru, ar taustiņinstrumentiem. Kādos arhīvos, cietajā diskā vēl kas ir palicis. Es rakstīju to, kas man patika un es turpinu to darīt. Es nerakstu to, kas neuzrunā mani pašu. Ja man saka uzraksti deju mūziku, tad es rakstīšu deju mūziku, kas man patīk.
Tu mēdz sev uzsist uz pleca par paveikto mūzikā?
Kad es paskatos uz saviem gadiem un to, cik ir izdarīts, tad diezgan normāli ir izdarīts.
Normāli ir pieticīgs vārds.
Labi, labi, nav jau tā, ka esmu sēdējis un urbinājis degunu, pastrādāts jau ir tagad un es ļoti ceru, ka darbi vēl taps, kā arī tiem būs vēl lielāka rezonanse. Man būtiskākais ir, lai mani darbi, mana mūzika sasniedz savus klausītājus. Mūzika bez klausītājiem? Kāda jēga tad. Kāda jēga, ja tavu mūziku neviens nedzird. Ticu, ka ir tik daudz, simtiem simfoniju, kas stāv skapjos un neviens cilvēks tās nav dzirdējis, bet varbūt tās ir ģeniālas. Žēl, ka tā.
Kas tev ir pats pirmais klausītājs?
Ģimene, vecāki.
Tev ir kāds padomdevējs mūzikā?
Latvijā nav tā īsti, nē. Lai gan man ir tādi cilvēki, kurus es vēroju un redzu, ka viņi iet pareizo ceļu, es mēģinu uz viņiem paskatīties un mēģināt kaut ko līdzīgu darīt, saprast viņu filozofiju. Tādi cilvēki pasaulē ir daudz, kas mani uzrunā - gan kā mākslinieki, gan mūziķi, komponisti.
Un tad es cenšos pieslēgties viņu frekvencēm, sajust kā viņi līdz tam ir nonākuši. Tas palīdz, jo tas iedvesmo.
Tu arī pats daudz dodies uz koncertiem?
Es cenšos. Cenšos apmeklēt īpašus koncertus. Viens no pēdējā laika iespaidīgākajiem bija Berlīnes filharmonijā, kur Berlīnes filharmoniķu pirmā vijole Vineta Sareika sēdēja kā koncertmeistare, Leņingradas simfonija bija superīga. Es sen nebiju bijis tīrā klasiskās mūzikas koncertā, kas mani tiešām uzrunāja par visiem 100%. Bijām tikko arī “Coldplay” koncertā, kas ir pavisam kas cits, bet man patīk lieli koncerti.
Par bailēm. Ir kas tāds, no kā baidies mūzikas virzienā?
Jā, lai gan tās nav bailes, bet vairāk novērojums. Tas, ka cilvēki dažreiz nenovērtē mūziku. Viņi novērtē kādu bildīti, bet nesaprot, ka tā bildīte nemūžam tā nestrādātu, ja nebūtu mūzika. Tas ikdienā ir ļoti bieži, bet tas nebūtu forši, ja tas aizietu pavisam tādā nekontrolētā pašplūsmā, ka liekas, ka tas ir normāli. Piemēram, kad skan lielais orķestris, kur ir 100 cilvēki, kas ir strādājuši stundām, lai tā skaņa tāda arī būtu.
Pat gadiem ir strādājuši.
Jā, gadiem ir mācījušies to instrumentu, lai vispār nospēlētu. Tas ir tas, par ko citreiz man ir žēl.
Pirmajā sarunas pusē pieskārāmies lielkoncertam, bet ticu, ka tas nav nogrieznis tev.
Nē, tas ir liels pasākums vasarā, ar ko ir jātiek galā. Ir arī tādi darbi, kas ir pabeigti, bet tos vēl nevienam nedrīkst rādīt, būs arī vairākas pirmizrādes, kas…
Gaida savu kārtu?
Jā, kas gaida savu kārtu, jo ir jau bijis tā, ka esmu uzrakstījis mūziku filmai, bet skatītājs un klausītājs to ierauga uz ekrāna pēc diviem gadiem.
Kādas ir dienas, kad nedomā par mūziku. Vai tādas dienas nemaz nav?
Nē, ir arī tādas dienas. Tieši šovasar daudz braucam uz laukiem, mums tur zāle aug un tad es to zāli arī trimmerēju.
Kā īsts latvietis!
Jā, kā īsts latvietis, es tieši šogad noķēru īsta latvieša sajūtu, jo patrimmēt, tas ir forši. Man patīk arī braukt ar riteni, ļoti patīk ceļot.
Tev patīk iepazīt un atklāt.
Jā, jo mūzika jau ir tikai viena daļa no manas dzīves. Tā ir mana profesija.
Ir bijusi kāda nožēla karjeras virzienā?
Nav nekas tāds, kam es varētu pateikt: “Nē, vajadzēja darīt citādāk!” Ja jau es toreiz izlēmu darīt tā, tātad tas vienkārši bija lemts. Es neesmu analizējis, kā būtu, ja būtu, jo tas nav reāli, kamēr tas nav realizējies. Tu par to vari tikai filozofēt, bet tā nav realitāte.
Tā ir pasaku fantāziju pasaule, kurā jebkurš un jebkur var dzīvot.
Datorspēlē tu vari ieslēgties, uzvilkt brilles un aizmukt, domāt vai tas ir forši, nav forši, jo esi citā realitātē, bet tā realitāte tajā brīdī ir tāda, kāda tā ir.
Runājot vēl par jaunajiem censoņiem, jo arī tu viņus redzi vaigā un satiec, kā tev liekas, kāda mūsdienu jaunatne ir tagad un kāda tā bija tad, kad tu sāki savas gaitas? Vai jaunieši šodien ir mērķtiecīgāki?
Jaunieši šodien ir daudz brīvāki. Viņiem tā pašapziņa ir daudz augstāka, nekā man savā laikā, jo tad, kad gāju spēlēt eksāmenu, no visa tā, ko es varēju nospēlēt, dažreiz atkrita 40% vienkārši dēļ tā, ka tu satraucies, kad nebūsi tik labs, kā tev vajag būt. Tieši tas uzliek atbildību bērnam. Tagad bērns jūtas pašpārliecināts par to, ko dara un arī tad, kad dara kaut ko sliktu, tad arī viņš jūtas par to pašpārliecināts.
Tagad viņi arī mazāk klausās citus!
Jā, jo viņiem tā pastāvīgā domāšana ir daudz augstāka, līdz ar to, kādus rezultātus arī var sasniegt ātrāk. Tādus īstus rezultātus, kas nav uzpūsti. Ir arī tādi jaunieši, kas ar kaut ko aizraujas, strādā un panākumus sasniedz jau tagad, nevis, kā agrāk, tikai būdami pieauguši. Tas ir tas lielais bonuss.
Ko tu pats mācītos no bērniem?
Viens ir tā pašpārliecība un otrs, lai gan es nezinu, vai es to varētu pat iemācīties, bet šodienas jaunieši daudz citādāk skatās uz pasauli. Vai tas man ir jādara? Es nezinu, bet es varu pamēģināt to, kā viņi vēro, kā viņi uztver pasauli, jo viņi tver savādāk.
Labā nozīmē?
Es teiktu citādāk. Viņiem ir savādākas vērtības, domāšana, lietu izjūta. Mēs dzīvojām vēl laikā, kad kaut ko mēģināja kontrolēt, piemēram, tavas domas. Tagad neviens nekontrolē. Kā pats lemj, tā ir un tas ir forši.
Ko tu no savām meitām mācies?
Man ir prieks noskatīties, ka manām meitām morālā stāja ir pareizajā virzienā. Viņas saprot, kas ir labi, kas ir slikti, viņas saprot, ja kaut kas nav kārtībā un kā to var risināt. Man liekas ir svarīgi izprast…
Robežu?
Jā, robežu un veicināt cilvēciskās, labās īpašības. Un attīstīt tieši labo sevī.
Sākumā gan tas viss nāk no ģimenes.
Tas, jā, bet es neesmu arī tas tētis, kas sēž pie galda kopā ar bērnu un mācās. Es ļauju viņām pašām mācīties, bet pēc tam paprasu un izskaidroju: "Vai tu saproti, ka tas, kādi tev ir rezultāti, tas ir atkarīgs, cik daudz esi mācījusies." Un tad viņas pašas apzinās un risina savas problēmas, to, ko viņas var atrisināt.
Viņas mācās dzīvi.
Jā, nevis tas, ka es viņām saku, kā ir jādzīvo, bet viņas mācās no situācijas, kurā viņas atrodas.
Tu pats esi mērķu cilvēks? Kad uzliec kādu mērķi, tev ir svarīgi to arī īstenot nospraustajā laika sprīdī?
Laika sprīdī nē, bet, piemēram, virsmērķus man patīk uzlikt. Tos es sev pasaku un lēnā garā eju, pat zemapziņā uz viņiem eju. Speciāli, kaut kā ieciklēties, tā nē. Virsmērķi man ir svarīgi. Savi dzīves virzītāji, taču tie nav materiālie mērķi. Tie vairāk ir filozofiskie mērķi, kas saistīti ar izaugsmi, gan arī to, kas varētu būt pēc gadiem, ko es varētu darīt.
Tu domā uz priekšu?
Uz priekšu ir jādomā.
Tu pēc dabas esi mierīgs cilvēks, bet kā mūziķis, komponists, vīrs un tēvs esi stingrs?
Es esmu stingrs. Man ir ļoti svarīgas vērtības. Tiklīdz es ieraugu muļķību, kas nav pamatota, kas nav neveiksme, jo citreiz ir tā, ka neveicas, bet, ja dari kādas muļķības, tad es to piefiksēju, vai arī pasaku un mēģinu to labot kādā veidā.
Savā veidā tāda pieskatīšana visu laiku, ka tu neej nost no ceļa, kas ir labais ceļš. Es cenšos uzturēt to labo.
Tu nevēlies dzīvot dzīvi velti - kā sanāks, tā būs, nē, tev ir jēga visam.
Dzīvei ir jābūt ritmā. Dzīvei ir jābūt liesmai, kas deg, tev ir jādeg. Tu nevari vienkārši būt un viss, un vairs neko, jo kāda jēga no tevis tad. Ne jau tikai citiem, bet, galvenokārt, sev pašam. Tev ir jānovērtē laiks, kas tev ir atlicis šeit. Laiks ir vismilzīgākā vērtība, kas mums ir.
Jā, valūta.
Un nekas lielāks par laiku nav, jo vienā brīdī viss beidzas, līdz ar to, tev šis laiks ir jāizmanto maksimāli efektīgi - gan priekš sevis, gan citiem. Un tas lielas laiks ir mūsu motivators kaut ko darīt.
Pēc iekšējās sajūtas es esmu diezgan slinks, bet tajā pašā laikā dēļ tā slinkuma es izdaru šausmīgi daudz, jo es nevēlos tērēt laiku nevajadzīgām lietām.
Ja es tērēju laiku, tad vēlos, lai tas ir iztērēts maksimāli produktīvi un efektīvi visos virzienos.
