«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.
«Velomūzikas» dalībnieki uz skaistākajām Latvijas vietām savus klausītājus aicina jau 13. vasaru.
Šovasar velomūziķu ceļi un neceļi vīsies pa Sēlijas un Latgales novadiem, iegriežoties tādās apdzīvotās vietās kā Andzēni, Lone, Elkšņi, Mežgale, Dignāja, Muktupāveli, Promi, Sutri, Zelta Dibens, Polkorona, Hatki, Krupeniški, Foļvarka, Raģeļi, Šķeltova, Višķi, Zūsāni, Šauri, Rasnači, Lazdāni un daudzās citās.
Plašākam apmeklētāju lokam «Velomūzikas» koncerti šovasar būs pieejami: 28. jūnijā - «Smaidas» Feimaņos, 29. jūnijā - «Mežvīni» Jaudzemos, Šķeltovas pagastā, 30. jūnijā - Vaboles muižas parkā un 1. jūlijā - «Upeskrastu mājas» Vilcānos, Upmalas pagastā.
Koncertu sākums - plkst. 20.00. Ieeja visos «Velomūzikas» koncertos ir bez maksas, un arī paši mūziķi par pavadīto laiku ceļā un muzicēšanu koncertos atlīdzību nesaņem.
Šīs vasaras «Velomūzikā» pedāļus mīs un koncertos ar klausītājiem satiksies mūziķi Kārlis, Kazāks, Maija Ušča, Kaspars Tobis, kā arī aktieri Karīna Tatarinova, Kaspars Zvīgulis un nebūs liels pārsteigums, ja nosauktajiem pievienosies vēl arī citi piedzīvojumu meklētāji.
«Velomūzikas» koncertos izskanēs gan Kārļa Kazāka orģinālmūzika, gan latviešu, līvu un latgaliešu tautasdziesmas. «Velomūzikas» koncerti norit bez papildu apskaņošanas, izmantojot tikai uz velosipēdiem līdzi vestus akustiskos mūzikas instrumentus - ģitāras, mandolīnu, ukuleli un basa ukuleli.
«Velomūzikas» piedzīvojums ir aizsācies 2012. gadā un līdz šim gadam pa Latvijas mazākajiem ceļiem un takām kopumā mēroti jau aptuveni 6500 km, kā arī piedzīvoti vairāk nekā simt muzikāli vakari.
«Velomūzikas» pirmajos 10 braucienos piedzīvotais ticis aprakstīts Kārļa Kazāka grāmatā «Sākums mūs atrod pats» («Zvaigzne ABC», 2021).
Tas ir viņa stāsts par cilvēkiem, ceļu un Latvijas vietām. Tas ir arī Kārļa Kazāka mīlestības stāsts.
«Šī grāmata sākas ar distanci. Ar riteņiem paveikto, aizvien tālāk no normāliem cilvēkiem klīstošo un domās aiz Kazāka askētiskajiem teikumiem jaušamo. Stāsta gaitā distance pakāpeniski izzūd, jēdzieni «Tobis» vai «Blaubis» jau varētu raksturot suni vai citu vides objektu, un mēs saprotam, ka šī ir jaunas paaudzes cīņa par brīvu Latviju pirmatnējā brīvības nozīmē. Paaudzei nav nepieciešami atklājumi un atziņas par katru cenu, pietiek ar skaistu klātbūtni. Kāds ir jūsu veids, lai apstātos un turpinātu ceļu?» tā šīs grāmatas pieteikumā raksta Andris Akmentiņš.
Atsevišķi «Velomūzikas» piedzīvojumi ir fiksēti arī filmās «No Sakstagala līdz Raunai» (2016, režisors Dāvis Doršs) un «Velomūzika» (režisors Edgars Lūsiņš).
«Kad pirms divpadsmit gadiem pabeidzām pirmo velobraucienu, kas tika arī filmēts, ir saglabājies ieraksts, kurā es saku, ka «Velomūzikas» stāsts ir beidzies, jo - divreiz vienā upē nevar iekāpt. Likās, ka ir tik daudz piedzīvots… Acīmredzot, šis stāsts bija gudrāks par mani un tas netaisījās beigties,» saka Kārlis Kazāks, atminoties, ka jau tā paša gada izskaņā bija sajūta: paga’, paga’, ko tad nākamajā vasarā darīsim?... Un viņš sāka plānot otro «Velomūzikas» maršrutu.
Tūliņ pēc Jāņiem startējis nu jau 13. brauciens. «Ar katru gadu pieredze krājas, un arī «Velomūzikas» atpazīstamība pieaug. Ja salīdzinām ar pirmo gadu, kad, jau esot ceļā, vēl nācās meklēt vietas, kur pārnakšņot, tad šogad gatavošanās braucienam bija salīdzinoši viegla - es ievietoju informāciju sociālajos tīklos, ka «Velomūzika» meklē vietas Latgalē un Sēlijā, kur mainīt mūziku pret naktsmājām, un man «saskrēja» tik daudz pieteikumu no sirsnīgiem cilvēkiem, kuri ir gatavi uzņemt pie sevis, ka man atlika vien atzīmēt kartē «punktiņus» un saprast, kā šo maršrutu interesantāk salikt.
Šogad diezgan daudziem nācās pat atteikt, apsolot, ka pie viņiem aizbrauksim citugad…
Tā ir ļoti forša pārliecinoša sajūta, ka cilvēki mūs gaida, un ka nu jau mūs ne tikai izguldīs, bet arī pabaros,» pateicīgs ir «Velomūzikas» idejas autors.
Kārlis Kazāks stāsta, ka pirmajos «Velomūzikas» braucienos viņi bija trīs līdz pieci cilvēki, un brauciena laikā skaits pamainījās. «Tam ir milzīga nozīme, ka tu neesi viens.
Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki - gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties.
Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam, par skaisto Latvijas vasaru pat nerunājot.»
Taujāts, cik cilvēku dosies šīs vasaras velobraucienā, mūziķis atteic, ka precīzs skaits būs zināms, vien iekāpjot vilcienā.
«Kādi astoņi noteikti būsim, gan jau vēl kāds pievienosies,» saka Kārlis Kazāks, secinot, ka viņš ir vienīgais, kurš nobraucis pilnīgi visus braucienos no A līdz Z. Vistuvāk viņam nobraukto kilometru ziņā ir Kaspars Tobis, kurš brauc arī šogad. Nu jau daudzos braucienos piedalījušies ir arī aktieri Kaspars Zvīgulis un Karīna Tatarinova, bet pēdējos gados cītīgi pievienojas mūziķe Maija Ušča.
«Gadiem ejot, daži atbirst, daži nāk klāt, daži atkal atgriežas. Atbirst tāpēc, ka nav jau tik vienkārši mūsdienu dzīves straujajā ritējumā ieplānot vasarā brīvu nedēļu. Tāpēc katru gadu esam mazliet citādākā sastāvā, bet tas arī iedod katram braucienam savu krāsu,» secina Kārlis Kazāks.
Kārlim Kazākam ir brīnišķīgs stāsts par kādu dāmu, kura pievienojās vienā no pašiem pirmajiem braucieniem. Sapratusi, ka velomūziķi brauc mazliet citādāk, nekā viņa gribētu/varētu, tāpēc jau vismaz desmit gadu rīko pati savu paralēlo braucienu, kas pāris reizes sakrustojas ar «Velomūziku» kādās naktsmājās vai meža ceļa krustojumā…
«Ir gana daudz cilvēku, kuri ir atguvuši ticību tam, ka ceļot pa Latviju ar velosipēdu ir forši. Un tas brīnišķīgi, ka mūsu «Velomūzika» ir izprovocējusi arī šādu paralēlo braucienu.»
Būdams velobrauciena idejas autors un organizators, Kārlis Kazāks atzīst, ka visnogurdinošākā ir atbildība par saviem ceļabiedriem. «Lai arī visi esam pieauguši cilvēki, mani nepamet sajūta, ka man ir jāgādā, lai visiem viss būtu forši. Un tieši man savi līdzbraucēji šad tad ir jāpamudina mīties aktīvāk, «pielikt soli», lai savlaicīgi tiktu līdz finišam, jo es jau esmu vienīgais, kurš nākamajiem naktsmāju devējiem apsolījis, ka mēs būsim,» stāsta Kārlis Kazāks. Taču viņš ar gandarījumu secina, ka pēdējos gados viņam līdzi brauc cilvēki, kuri viņa vietā skatās karti.
«Man vairs nav vienam visu laiku jādzīvo ar degunu kartē. Lai nepazaudētos no maršruta, kas ved arī pa meža celiņiem, ir ļoti jākoncentrējas. Un ir forši, ka reizēm to dara arī kāds cits, un arī es varu izbaudīt pašu braucienu.»
Pirms doties ceļā, «Velomūzikas» dalībnieki satiekas un samēģina vairāk dziesmu, nekā nepieciešams, un tad katrā koncerta vietā pēc sajūtām «velk ārā» tās, kas pašas grib tur skanēt.
«Tas ir brīnums man pašam, kā dziesmas ieskanas «Velomūzikā», kā mēs skanam katrā vietā citādi, cik ļoti vieta, klausītāji un nogurums maina mūs pašus,» stāsta Kārlis Kazāks, piebilstot, ka nereti pat pēcpusdienā viņi vēl nezina, kas tieši skanēs vakara koncertā.
«Kādā piektajā dienā «Velomūzikas» sastāvs skan jau citādi. Ja pirmie koncertiņi ir «godīgāki un centīgāki», jo gribam parādīt, ko saviem klausītājiem esam sagatavojuši, tad vēlāk mēs esam iespēlējušies un jau «dauzāmies» mūzikā,» stāsta Kārlis Kazāks.
Taujāts, vai mūziku, kas izskan šajos koncertos, ir plānots ierakstīt, mūziķis atteic, ka viņš ir mēģinājis to darīt, bet sapratis, ka, lai saglabātu šo koncertu īpašo šarmu, klasiskā studijas variantā to nav iespējams izdarīt.
«Es sapņoju, ka kādreiz kādu no šiem koncertiem dabā varētu ierakstīt - ar visu, kas notiek apkārt, bet vēl neesmu saņēmies to realizēt. Iespējams, kādreiz to izdarīsim. Bet skaidrs, ka katrs «Velomūzikas» koncerts ir citāds, un, ierakstot vienu, nevarēs teikt, ka tā notiek visos koncertos. Un skaidrs, ka, zinot, ka apkārt ir mikrofoni, mēs muzicēsim citādi, jo mūziķiem ir augsta profesionālā atbildība pret ierakstu - mēs sāksim pie tā piedomāt, censties, kas «Velomūzikas» formātam nudien nav nepieciešams.
Varbūt kādreiz «pa kluso» to varētu noorganizēt, pārējiem to nezinot,» mūziķis iedomājas, piebilstot, ka ideālā variantā - arī viņam pašam to nezinot.
«Bez «Velomūzikas» man nebūtu vasaras,» saka Kārlis Kazāks. Viņam ārkārtīgi patīk tā nedēļa, kuras laikā viņš iedvesmojas no cilvēkiem, kurus satiek. Tie ir gan naktsmāju devēji, gan koncertu apmeklētāji, gan, protams, savējie, ar kuriem, kopā mērojot ceļu no A līdz Z, var runāt muļķības un «dauzīties» mūzikā.
«Es ārkārtīgi izbaudu vēl neredzēto Latviju, katru meža taciņu un ainavas, kas pārsteidz. Es izbaudu pat lietu, jo gadās arī salīt, un «cepšanos» saulē, un to, ka pēc gara pārbrauciena nevaru apsēsties uz krēsla, jo sāp dibens. Man tas viss nāk komplektā, un es to visu arī izbaudu komplektā,» stāsta Kārlis Kazāks, pieņemot, ka katram, kurš brauc «Velomūzikā», ir savs stāsts, kāpēc viņš to dara.
Ja sākotnēji «Velomūzikas» maršruti tika plānoti pa reģioniem - Latgale, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale -, tad nu jau izbraukto maršrutu karte ir «sastrīpojusies» krustu šķērsu. Un tomēr joprojām ir vietas, kur «Velomūzika» nav skanējusi.
«Veidojot maršrutu, pārsvarā izvēlos tās vietas, kur savus ceļabiedrus gribētu aizvest, jo zinu, ka tur ir forši, vai arī - tās vietas, kur neesmu bijis, kur pats gribu paskatīties, vai tik’ tur nav forši…» stāsta Kārlis Kazāks.
Viņš domā, ka nu ja pa tiem celiņiem, kas izbraukti pirms desmit gadiem, būtu vērts izbraukt otrreiz.
«Savā grāmatā par to jau rakstīju, ka pirmajā un devītajā gadā nejauši sastapts viens un tas pats ceļa posms ir atšķirīgs, jo atšķiras gan mūsu skatījums uz vietām un lietām, gan pašas vietas ir mainījušas. Kāda muiža ir sabrukusi, kāda ir atjaunota, kādas dzirnavas ir skaisti «sapucējušās», un to ir brīnišķīgi piedzīvot. Turklāt, braucot pa blakus celiņiem, ir pilnīgi citi piedzīvojumi, un tādu blakus celiņu jau izbrauktajos maršrutos vēl ir daudz.»
Kārlis Kazāks stāsta, ka parasti brauciena pirmajā dienā visi savstarpēji izrunājas. Ja ir kāds jauniņais, kurš brauc pirmo reizi, viņš tiek iepazīstināts ar iekšējās kārtības noteikumiem, tradīcijām un jokiem. Otrajā, trešajā dienā sākas sarunas par to, kas katram sāp, bet ceturtajā, piektajā dienā brauciens jau ir tādā režīmā, ka var visu dienu braukt nesarunājoties. Visi viens otru jau ir iepazinuši, tāpēc, ja redz un jūt, ka kāds negrib sarunāties, viņam ļauj vienkārši braukt.
«Pirmajās dienās to vēl nevar novērot, bet vēlāk, kad jau noguruši apsēžamies pretī cilvēkiem, mēs nevaram stāstīt kaut kādus izdomātus stāstus. Tie vairs nestrādā. Tad viss ir pa īstam.
Un tā sajūta, kad tev nav spēka «melot», ir tik forša… Jo tad tas viss ir tik ļoti pa īstam.»
Mūziķis stāsta, ka nereti cilvēki, kuri atnākuši uz koncertu, pēc koncerta grib ar mūziķiem kopā paballēties, bet «Velomūzikas» nogurums neļauj bohēmai izplesties - viņi visi vienkārši iet gulēt. Jo zina, ka no rīta astoņos jāceļas un jādodas tālāk. Jo ceļš viņus jau gaida, un viņi alkst to piedzīvot.
«Es nezinu, par ko katrs domā brauciena laikā. Man tas ir brīnišķīgs laiks, kurā es beidzot varu nedomāt, bet vienkārši būt. Droši vien, ka smadzenēs visi zobratiņi turpina griezties ikdienā ierastajā ātrumā, bet - es nedomāju neko konkrētu. Taču pēc šīs nedēļas es pavisam noteikti esmu daudz sakārtotāks cilvēks, nekā biju, uzsākot šo braucienu,» atzīst «Velomūzikas» idejas autors un organizators.
Taujāts, vai pieredze «Velomūzikā» bijusi tikai pozitīva, Kārlis Kazāks nosmej, sakot, ka pa muti vēl nekur nav dabūjuši, kas jau ir labi. Viņš saka, ka ir bijuši dažādi kuriozi, bet tie bijuši vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Arī tehnika ir dumpojusies - ir plīsušas riepas un ķēdes, bet šī pieredze braucienu padarījusi tikai interesantāku.
«Ir bijušas situācijas, kas pasaka priekšā, ka nedrīkst saplānot pilnīgi visu, kaut kam ir jāļauj notikt arī pašam. Un arī šajās situācijās ir satikti brīnišķīgi cilvēki.
Piemēram, Kārķu pusē, Ziemeļvidzemē. Kad ierakstījām soctīklos, vai kādam nav pieejama velo riepa, un vai kāds varētu mums to atvest, taču atradās cilvēks, kuram bija un kurš no Valmieras atbrauca un atveda - lai mēs varētu turpināt ceļu… Nu, tas ir skaisti! Tādi mirkļi ir brīnišķīgi. Mēs viņam nodziedājām dziesmu un devāmies tālāk,» mūziķis ar prieku to atminas. Un, gatavojoties savai 13. «Velomūzikai», viņš vairs nesaka, ka vienā upē otrreiz nevar iekāpt. Tagad viņš saka, ka upe mainās, un tajā ir interesanti kāpt vēlreiz.
Kārļa Kazāka ikdiena paiet Latvijas Radio 5. «Es mēģinu darboties tā, lai radītu foršu jaunās mūzikas radio, ko gribētu klausīties cilvēki, kuriem interesē, kādā virzienā attīstās mūzika un kā tas notiek Latvijā. Tas tiešām ir aizraujoši ikdienā par to domāt, un tā ir bauda strādāt komandā ar foršiem cilvēkiem,» uzsver Latvijas Radio 5 direktors.
«Velomūzikas» brauciens ir iespēja uz nedēļu «apstāties» no ikdienas skrējiena un pienākumiem, lai pēc tam atkal atgrieztos ierastajā ritmā.
«Šajā vasarā esmu atklājis brīnišķīgu sastāvu - ar Maiju Ušču (kontrabass) un Aneti Kozlovsku (klavieres). Šur tur paspēlēsim šādā sastāvā un paralēli arī gatavosim ierakstu klusā akustiskā skanējumā. Mūzikas skaņas izpratnē tas, droši vien, nav aktuāli šodien, kad visam ir jāskan «daudz, lieli un elektroniski», bet mēs vēlamies pameklēt pretējo ceļu - ierakstīt akustiskas dziesmas tā, lai skan patiesi. Šis tas jau ir izdevies, bet vēl ir jāstrādā, lai mēs atrastu to sajūtu, kad paši varam teikt: jā, tā tam ir jāskan! Jo nav viss jāpadara par popmūziku, roku vai deju mūziku, var arī vienkārši pamuzicēt. Un šo sajūtu noķert ierakstā - tāds ir mūsu šīs vasaras uzdevums,» atklāj talantīgais mūziķis.
Un, kas zina, iespējams, kādreiz taps arī turpinājums grāmatai par «Velomūziku», jo ir jau sakrājušies jauni stāsti, kas nav aprakstīti.
«Jācer, ka ne kovids, bet es pats sevi izprovocēšu atkal kaut ko uzrakstīt, ka gribēšu uz to atskatīties un iziet vēlreiz tam cauri. Jo arī tas bija brīnišķīgs piedzīvojums - rakstot skatīties, kā Latvijas karte manās atmiņās atdzīvojas un stāsta stāstus. Tas tiešām bija forši!»