Anita Arbidāne: Klasiskā glezniecība ir mans patvērums

Mākslinieces Anitas Arbidānes darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik nemanāmi un pašsaprotami, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera. © Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Es saprotu, ka mūsdienās māksliniekam noteikti par kaut ko ir jāiestājas – jābūt «par» vai «pret», ir jānāk ar lozungiem. Bet es melotu pati sev, ja ietu ar lozungiem un mēģinātu kādam kaut ko iestāstīt. Jā, man ir savs viedoklis par dažādām tēmām, man ir sava politiskā pārliecība, bet gleznošana man ir svēta lieta. Tā ir cita pasaule, un tas ir mans patvērums,» saka māksliniece Anita Arbidāne.

Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē atklāta gleznotājas Anitas Arbidānes darbu izstāde «Māksla uz paplātes», ko Liepājas muzejs veidojis sadarbībā ar mākslas centru «Zuzeum».

Svētā vakarēdiena un furšeta apvienojums

Izsalkums. / Foto: Normunds Brasliņš

Izstādē lielākoties skatāmas Anitas Arbidānes gleznas no mākslas centra «Zuzeum» mākslas priekšmetu kolekcijas, kā arī darbi no mākslinieces pašas krājumiem un daži pavisam jauni darbi, kas tapuši speciāli šai izstādei.

Izstāde «Māksla uz paplātes» Liepājas muzejā ir mākslinieces Anitas Arbidānes darbu retrospekcija, kas aptver pēdējo 16 gadu aktīvas mākslinieciskās darbības posmu - kopš Latvijas Mākslas Akadēmijas absolvēšanas 2008. gadā līdz pat mūsdienām.

«Māksla uz paplātes» ir kā Svētā vakarēdiena un furšeta apvienojums, kur katrs var izvēlēties sev tīkamāko veidu, kā izprast redzēto, iedziļināties mākslas vēstures simbolos un zemtekstos vai vienkārši baudīt vizuāli estētiskas bildes.

Dzīves metamorfozes. / Foto: Normunds Brasliņš

Anitas Arbidānes darbos uzmanību saista atturīgie, aristokrātiskie, smalki izstrādātie gleznojumi, izsmalcinātas detaļas un tēli.

Mākslinieces darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik nemanāmi un pašsaprotami, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera.

Auksts pavasaris. / Foto: Normunds Brasliņš

Anitas Arbidānes gleznas aizrauj ar savu dekoratīvismu un tēmas dažādību, taču vienojošais elements ir interese par cilvēku, figurālo glezniecību, klasiskiem sižetiem un klasisku akadēmisku izpildījumu. Daudzus darbus caurvij gastronomiski motīvi, no gleznām skatītāju kārdina puskailas sievietes ar vārītiem omāriem, eklēriem, persikiem un baklažāniem, sulīgi augļi pretnostatīti pūstošiem, it kā atgādinot par laicīgās dzīves nepastāvīgo un trauslo dabu.

Kristiana Brektes scenogrāfija

Foto: Kārlis Volkovskis

«Ja godīgi, nebiju plānojusi taisīt izstādi. Es tā «uz sitiena» nemaz nevarētu izstādi uztaisīt, man vienkārši nebūtu, ko izlikt. Tāpēc, kad man piezvanīja no Liepājas muzeja un piedāvāja, es parunāju ar «Zuzeum», kam ir liela manu gleznu kolekcija, ar citiem cilvēkiem, kuri manu mākslu ir atbalstījuši, un, tikai sapratusi, ka varam šos darbus savākt, piekritu,» stāsta Anita Arbidāne, atklājot, ka šī pavisam noteikti ir līdz šim visplašākā viņas darbu izstāde. Tajā aplūkojamas ap 50 mākslinieces gleznu. Arī tādi darbi, kas nekad nav bijuši izstādīti.

«Jā, es jau sajutos kā vecmeistars, kuru izstāda muzejā simt četrdesmit piecos kvadrātmetros,» māksliniece sirsnīgi nosmej, sakot, ka, viņasprāt, vēl jau nav pelnījusi tādu retrospekciju, bet kaut kā tā sanāca.

«Kaut kā tā sanāca» arī tas, ka izstādes scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte.

«Godīgi sakot, domāju, ka pati aizbraukšu, izlikšu savus darbus, bet man piedāvāja, ka to izdarīs Kristians Brekte, un man tas likās interesanti. Jo mēs strādājam ļoti atšķirīgi. Viņš uzreiz noņēma skandināviski atturīgās pelēkās sienas, jo tās esot pārāk garlaicīgas. Es jau smejos, ka būs kā čigānu kāzās - krāsainas sienas, koši un ļoti dažādi darbi. Nu, tas pavisam noteikti ir kičīgi. Vēl tikai ielu muzikantus vajadzētu pasaukt…» joko māksliniece, sakot, ka patiesībā izstādes iekārtojums ir klasiskās muzeja tradīcijās.

Atmest visu lieko

«Es pat nezinu, vai gleznojot domāju par to, ko gribētu pateikt skatītājam. Drīzāk man ir sajūtas, galvā ir kāds sižets, ko gribētu uzgleznot, un parasti tā ir dziļi personiska vēlme,» atzīst māksliniece Anita Arbidāne. / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Visos šajos darbos stils ir viens, bet var redzēt, kā, gadiem ejot, tas attīstījies, kā mainījušies akcenti. Ja kādreiz man ļoti patika iegrimt detaļās, pat pārblīvēt ar detaļām - eklēriem un vīnogām -, tad mani pēdējo gadu darbi ir minimālistiski, vairāk koncentrējos uz cilvēku, ideju, ir mazāk izskaistinājumu. Tas laikam ir vecums - vēlme atmest visu lieko,» māksliniece pasmaida un atklāj, ka izstādes nosaukums, kura pamatā ir mirkli pirms izstādes pabeigtā glezna «Māksla uz paplātes», ļoti raksturo viņas gleznas - gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē.

«Katra bilde ir stāstoša - nav pat nepieciešams gleznas apraksts, skatītājs pats tajā var «izlasīt» stāstu.

Maskarāde. / Foto: Normunds Brasliņš

Ja skatītājs nepārzina mākslas vēsturi, mitoloģiju un reliģiju, var protams, «ieguglēt» kādus vārdus, kas doti gleznas aprakstā, bet man ir sajūta, kas cilvēki lielākoties sajūt simbolismu, ko esmu ielikusi katrā gleznā. Jo es jau pamatā izvēlos populārākos sižetus, simbolus no renesanses un baroka laikmeta līdz pat modernismam,» stāsta Anita Arbidāne.

Dziļi personiska vēlme

/ Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Es pat nezinu, vai gleznojot domāju par to, ko gribētu pateikt skatītājam. Drīzāk man ir sajūtas, galvā ir kāds sižets, ko gribētu uzgleznot, un parasti tā ir dziļi personiska vēlme. Un es negribu skatītājam teikt priekšā, ka tas nozīmē tikai to, ka, skatoties uz kādu konkrētu manu gleznu, ir jādomā tikai šādi. Lai skatītājs pats «lasa» savu stāstu, lai domā, ko viņam tas nozīmē,» māksliniece aicina.

Anta Arbidāne atklāj, ka gleznas nosaukums parasti rodas, kad darbs ir pabeigts. Nekad otrādi. Jo, lai arī sākotnēji ir ideja, ko viņa gribētu uzgleznot, bieži vien bilde aiziet pati savu ceļu.

Eiropas nolaupīšana. / Foto: Normunds Brasliņš

«Jo es gleznoju ilgi, pie viena darba parasti strādāju kādu mēnesi, divus. Laika gaitā kaut ko noņemu nost, kaut ko aizkrāsoju, kaut kas jauns nāk klāt. Procesā tas apaug ar savu kārtu, un nereti to nemaz nevar ietērpt «vienā rāmī», vienā nosaukumā - ka tas ir tikai par to un neko citu. Nē, ja skatītājs domā savādāk, nekā es, tad viņam ir tā. Jo arī skatītājs gleznā saskata tikai to, kas viņu uzrunā, un tas bieži vien ir kaut kas viņam ļoti personisks.

Kad skatītāji man kādreiz stāsta, ko «izlasījuši» manā gleznā, es saprotu, ka, veidojot šo darbu, par to pat neesmu domājusi. Bet - mēs katrs mākslas darbu esam tiesīgi interpretēt pa savam,» uzskata māksliniece.

Spriedze, kas saasina uzmanību

Madonna ar kartupeli. / Foto: Normunds Brasliņš

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš Galerijas «Daugava» izdotajā mākslinieces darbu katalogā raksta, ka Anita Arbidānes gleznu reālisms ir psiholoģisks tādā izpratnē, kādu pazīstam pēc Freida, kad cilvēka rīcībā sajaucas apzināti un neapzināti impulsi, sagādājot skatītājam grūtības uzminēt to raksturus. Aiz teksta vienmēr ir zemteksts, aiz redzamā - noklusētais.

«Anitas Arbidānes gleznas ieved skatītāju daiļā, bagātīgā un izsmalcinātā pasaulē. Tomēr tajā uzreiz ir uztverama spriedze, kas saasina uzmanību un gluži kā aizdomīgam detektīvam liek meklēt slēptu drāmu.

Izskatīgo sieviešu tēli, melanholiskās sejas izteiksmes, graciozie žesti, līdzsvarotās kompozīcijas un gleznieciskā izpildījuma pilnība kontrastē ar sajūtamo diskomforta atmosfēru, kas atsevišķos darbos ir gandrīz vai biedējoša. Šķiet, ka dramatisms tīšām ieslēpts pārbagātos klusās dabas uzstādījumos vai ietīts kupli drapēriju krokās.»

Ideālu apstākļu nav nekad

«Protams, arī man, tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem, ir pazīstama prokrastinēšana, kad neko negribas darīt. Nepatīk pabeigt iesākto, patīk sākt jaunus darbus. Tāpēc nereti vecie darbi stāv un gaida, kad tiks novesti līdz beigām,» atzīst māksliniece. / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Anita Arbidāne atklāj, ka gleznošanai viņa pieiet kā darbam, negaida nekādus ideālos apstākļus, jo tad viņa uzgleznotu vienu bildi divos gados.

«Patiesībā, tādu ideālu apstākļu gleznošanai nav nekad, un laika paliek arvien mazāk, tāda ir mana sajūta. Tāpēc, kad ir laiks, es gleznoju,» viņa saka.

«Mana profesija var izklausīties pēc hobija, un ir jau saprotams, kāpēc tā. Bet, ja mākslinieks gaida mūzu un tikai tad glezno, ir pavisam neiespējami ar šo profesiju izdzīvot,» māksliniece paskaidro, atklājot, ka tāpēc viņa katru dienu no Piņķiem mēro ceļu uz savu darbnīcu, kas iekārtota pašā Rīgas centrā. Aizved meitu - Aleksandrai ir deviņi gadi - uz skolu un brauc uz darbiņu. «Bet tas ir darbs, kas man patīk,» viņa uzsver.

Jau gadu māksliniece arī privāti pasniedz gleznošanu pieaugušajiem, daļa no kuriem grib uzlabot savu gleznošanas tehniku, citi - piepildīt savus sapņus. Jo «notika dzīve un nenotika māksla».

«Un tas ir tik patīkami - apzināties, ka tieši es varu palīdzēt kādam piepildīt savu sapni…» māksliniece ir gandarīta.

Anita Arbidāne stāsta, ka cilvēkus, kuri nonāk viņas darbnīcā, interesē tieši tāda veida glezniecība, kādā viņa strādā - akadēmiskā, kas nav Latvijā vispopulārākais glezniecības žanrs. Un visi mākslinieci absolūti personiskā līmenī atrod paši.

Praktiskāka un stratēģiskāka

«Mana profesija var izklausīties pēc hobija, un ir jau saprotams, kāpēc tā. Bet, ja mākslinieks gaida mūzu un tikai tad glezno, ir pavisam neiespējami ar šo profesiju izdzīvot,» māksliniece paskaidro. / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Protams, arī man, tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem, ir pazīstama prokrastinēšana, kad neko negribas darīt. Nepatīk pabeigt iesākto, patīk sākt jaunus darbus. Tāpēc nereti vecie darbi stāv un gaida, kad tiks novesti līdz beigām. Tas pat nav slinkums, vienkārši nāk jaunas idejas, un katrs sākums vienmēr ir entuziasma un enerģijas pilns. Bet iesāktie darbi ir jāpabeidz, es to apzinos. Ārā gluži nemetu, sagriezusi savus darbus arī neesmu.

Raudājusi, kad kaut kas nav sanācis vai ir radušies kādi tehnoloģiski defekti, ko nav bijis iespējams izlabot, gan esmu. Bet tas bija studiju gados.

Tagad es par saviem darbiem vairs neraudu,» māksliniece pasmaida un saka, kopš viņai ir meita, ir mainījušies akcenti, prioritātes. Viņa arvien spēcīgāk apzinās, ka darbs vairs nav visa viņas dzīve, un viņa spēj uz to paskatīties jau mazliet objektīvāk.

Dienišķā maize. / Foto: Normunds Brasliņš

«Protams, gadās, ka «uznāk melnie», bet tas notiek arvien retāk. Jo, patiesībā, tas, ka laika paliek arvien mazāk, savā ziņā palīdz - tu nevari vairs ilgi ņemties ap kaut ko vienu, jo ir vēl desmitiem sadzīvisku lietu, kas jāpagūst.

Nav laika negulēt naktis, pārdzīvojot par kādu sīkumu. Tādā ziņā esmu kļuvusi praktiskāka un stratēģiskāka.»

Māksla mākslai

«Es spītīgi turos pie tā, ka gleznoju tikai to, ko gleznoju. Nu, nekas, ja tas nav aktuāli, ja tas nav laikmetīgi. Es palieku pie klasiskām vērtībām. Pie estētikas. Māksla mākslai. Tas mani nomierina.» / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Māksliniece atklāj, ka radošu ideju viņai nekad netrūkst, tās iekrājušās jau desmit gadiem uz priekšu. Viņa pieraksta savas idejas, noglabā ideju skices un, atverot šīs mapītes, secina, ka laikam ejot, dažas vairs nav aktuālas.

«Tad nodomāju: labi, ka neuzgleznoju. Jā, sajūtas par to, ko vēlos gleznot, mainās,» viņa secina. Taujāta, vai tā ir apkārtējās pasaules mainība, kas ietekmē šīs sajūtas, Anita Arbidāne atbild noliedzoši.

«Es spītīgi turos pie tā, ka gleznoju tikai to, ko gleznoju. Es saprotu, ka laikmetīgajās mākslas biennālēs galvenais akcents ir uz politisko žanru, uz ekoloģiju, ka māksliniekam noteikti par kaut ko ir jāiestājas - «par» vai «pret», ir jānāk ar lozungiem. Varbūt mani tagad nomētās ar akmeņiem, bet es melotu pati sev, ja ietu ar lozungiem un mēģinātu kādam kaut ko iestāstīt.

Balle. / Foto: Normunds Brasliņš

Jā, man ir savs viedoklis par dažādām tēmām, man ir sava politiskā pārliecība, bet gleznošana man ir svēta lieta.

Tā ir mākslas vēsture, kas mani interesē, tā ir klasiskā glezniecība. Tā ir cita pasaule, un tas ir mans patvērums.

Nu, nekas, ja tas nav aktuāli, ja tas nav laikmetīgi. Pārdzīvošu,» nosaka Anita Arbidāne, piebilstot, ka viņa jau arī nav ne slavenība, ne sociālo mediju zvaigzne, kurai seko miljoni un no kuras sagaida konkrētu viedokli par pasaulē aktuālo. «Es palieku pie klasiskām vērtībām. Pie estētikas. Māksla mākslai. Tas mani nomierina.»

Veidot rotas un rotāties

«Tas ir mans hobijs - veidot rotas. Arī man pašai patīk rotāties,» saka māksliniece Anita Arbidāne. Rotu zīmols «Musha» ir viņas un dzīvesbiedra Vladimira Avramenko kopdarbs. / Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Mākslas estētika ir klātesoša arī Anitas Arbidānes un viņas dzīvesbiedra mākslinieka Vladimira Avramenko kopīgi darinātajās rotās (zīmols «Musha»), kas aplūkojamas un arī iegādājamas mākslinieces mājaslapā «arbidaneart.com». «Tas ir mans hobijs - veidot rotas. Arī man pašai patīk rotāties,» saka māksliniece.

Rotaslietas, galvenokārt bižutērija, kas bija mammai un mammas draudzenēm, viņai patikušas jau no agras bērnības.

Publicitātes foto

«Tolaik jau nekādu dārgumu nebija nevienam, un man ļoti patika «rakāties» pa rotaslietu lādītēm. Vēlāk jau pati sev sāku pirkt dažādas rotas. Tad gribējās ko vērtīgāku un es sāku interesēties par antikvārām lietām.

Iespējams, tas saistīts ar to, ka man patīk vecmeistaru glezniecība.

Renesanse, baroks - to laikmetu portretos ir tik bagātīgi tērpi un rotas… Florencē Ufici galerijā (Galleria degli Uffizi), kas ir viens no vecākajiem un slavenākajiem mākslas muzejiem pasaulē, ir rotaslietu veikaliņš, kur var nopirkt no lētākiem materiāliem darinātas šo krāšņo rotu replikas,» stāsta māksliniece.

Viņa atklāj, ka savulaik sāka ar pērļošanu, kā daudzi. Pamazām apguva to pašmācībā, no «Youtube». Vēlāk saprata, ka tas nav nopietni, gribēja veidot jau ko interesantāku, sarežģītāku. Dzīvojot Indijā, bija iespēja sadarboties ar juvelieriem, kuri palīdzēja realizēt kādas sarežģītākas idejas.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

«Kopā ar vīru domājām, ka varētu gleznot mazas miniatūras un likt tās sudrabā. Kopā «štukojām», kā tehnoloģiski to visu pareizi nostiprināt, lai lietū vai dušā gleznojums nepazūd, lai rotaslieta ilgi kalpotu…

Un tā šī ideja, kas sākotnēji bija tikai vēlme izveidot rotas pašai priekš sevis, pavisam neplānoti sāka velties kā sniega bumba,» stāsta gleznotāja un rotu meistare.

Publicitātes foto

«Vispirms draugi sāka interesēties, kur tādas rotas iespējams iegādāties, pēc tam vēl citi sāka jautāt. Nebiju domājusi, ka likšu tās veikalā un mēģināšu realizēt,» šodien atzīst Anita Arbidāne.

Pēc iespējas patiesāka

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Māksliniece 2008. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības meistarklasi un izstādēs regulāri piedalās kopš 2004. gada.

«Mana darbnīca ir mans patvērums. Šeit, starp eļļas krāsām, otām un mākslas grāmatām, es varu justies patiesi mierā ar sevi.

Tikai gleznojot sastopos ar iedvesmu - skaisto sajūtu, kad radošais process pārņem pilnībā un man atliek tikai tam sekot un gleznot,» viņa saka.

Anita Arbidāne stāsta, ka viņas līdzšinējās un, domājams, arī turpmākās mākslinieciskās darbības pamatā ir patiesa interese par reālistisko glezniecību.

«Jau Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas koledžā manu radošo procesu spēcīgi ietekmēja reālisms. Pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā mans stils attīstījās, kļuva personiskāks, un vēlme iet savu māksliniecisko ceļu kļuva arvien spēcīgāka. Vīzija, ideja, forma un krāsa - tās ir lietas, kas virza manu radošo procesu. Darbos cenšos būt pēc iespējas patiesāka pret to, ko gleznoju, tāpēc sirsnība ir tā īpašība, ko es visvairāk novērtēju labā gleznā.»

Dekadents. / Foto: Normunds Brasliņš

Skaistums un gleznieciska meistarība

Mākslas kolekcionārs, mecenāts Jānis Zuzāns (izstādē «Māksla uz paplātes» lielākoties skatāmas gleznas no mākslas centra «Zuzeum» mākslas priekšmetu kolekcijas) ar Anitas Arbidānes glezniecību pirmo reizi sastapies 21. gadsimta pirmās desmitgades beigās. Viņu fascinējusi mākslinieces gleznieciskā meistarība un viņas gleznās mītošais skaistums. Anitas Arbidānes glezniecība izcēlusies kopējā ainā, jo tā šķietami atradās ārpus ierastās laikmetīgās mākslas straumes.

«Mani vienmēr aizrāvis tas, cik meistarīgi viņa spējusi atstāt mānīgo iespaidu, ka šodienas pasaule viņu neinteresē, tomēr, rūpīgi ieskatoties, atklājas detaļas, kas liecina par 21. gadsimtu.

Tagadne viņas gleznās ir nepārprotami klātesoša. Tik ciešajā sasaistē ar mākslas vēstures tēliem zūd konkrētā laika rāmējums un viņas māksla savā veidā kļūst pārlaicīga, pēctecīga. Taču pāri visam paliek tēlu emocijas, kas izpaužas portretējamo personāžu žestos, grimasēs un ķermeņa valodā.

Madonna ar bērnu. / Foto: Normunds Brasliņš

Anitas Arbidānes sievietes ir krāšņas, pērļu mirdzums - blāvi mirdzošs.

Ir sajūta, ka gaisā vējo smagnēja pūdera smarža, kas ielavījusies funkcionālajā un pragmatiskajā 21. gadsimtā,» tā Jānis Zuzāns raksta Galerijas «Daugava» izdotajā mākslinieces Anitas Arbidānes darbu katalogā.

Izstāde «Māksla uz paplātes» Liepājas muzejā (Kūrmājas prospektā 16/18) būs aplūkojama līdz 22. septembrim.

Foto galerijā - izstādes atklāšana Liepājas muzejā 17. maijā. Foto: Kārlis Volkovskis.

Dzīvesstils

Aizmirstiet par alus slazdiem un kailgliemežu indes granulām. Dāņu zinātniece uzskata, ka ir tikai viena metode, lai atbrīvotu dārzu no kaitinošiem spāņu gliemežiem, raksta sciencenordic.com.

Svarīgākais