Dzintra Geka: Cilvēku likteņi veido Latvijas likteni

«Ir ļoti svarīgi iemūžināt Latvijas kultūras un mākslas personības no visām jomām,» uzskata kinorežisore Dzintra Geka. Viņa izveidojusi filmu par mākslinieku Juri Jurjānu. © FOTO: ĢIRTS OZOLIŅŠ/MN

«Kad piecpadsmit gadu vecumā biju nofilmējusies epizodēs Rīgas kinostudijā, es pieņēmu ļoti stingru lēmumu, ka nekad nebūšu kameras priekšā. Un es esmu ļoti centusies pie tā turēties. Man tās būtu ļoti, ļoti lielas mokas, ja kāds iedomātos filmēt mani,» atzīst kinorežisore Dzintra Geka-Vaska.

Kinoteātros Latvijā skatāma režisores Dzintras Gekas jaunākais veikums - dokumentāla portretfilma «Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu».

«Vakara ziņām» bija ekskluzīva iespēja piedzīvot filmas pirmizrādi, kas, klātesot Jura Jurjāna meitai Kristīnei, tuvākajiem draugiem un arī mākslinieka studentiem, notika 4. maijā Latvijas filmu maratona ietvaros kinoteātrī «Splendid Palace».

Atmiņas, pārdomas un atziņas

«Man ir svarīgi, ka cilvēkiem ir prieks. Man riebj agresija. Man riebj ļaunprātība. Esmu pārliecināts, ka cilvēkam vajag radīt prieku gan tad, kad viņš ir, gan tad, kad viņa vairs nav,» tā mākslinieks Juris Jurjāns reiz teica intervijā «Neatkarīgajai». / Filmas stopkadri

Dokumentālajā filmā režisore Dzintra Geka radījusi saistošu portretu par latviešu gleznotāju Juri Jurjānu (1944-2023), un tā stāsta par mākslinieka esības alkām gleznot līdz mūža galam.

Filma atklāj mākslinieka pasauli un iemieso vizuāli bagātīgu stāstu par brīvību mākslā, dzīves enerģiju un virtuozitāti. Filmā Juris Jurjāns, kā vienmēr, ir brīvs, par savu mākslas tēmu izvēlas skaistumu un atsakās spēlēt pēc noteikumiem, kurus diktē vecums.

Viņš turpina savus ikdienas rituālus, iemalko viskiju, pīpē cigārus un glezno. Lietus līst vai saule spīd, ik dienu viņš ceļas, ņem savu spieķi un mēro garo ceļu no mājas Berģos līdz Vecrīgai, kur tieši pie Līvu laukuma, ļoti senas mājas pašos bēniņos, iekārtota mākslinieka darbnīca. Pa stāvajām kāpnēm viņš dodas uz sesto stāvu un nokļūst savā pasaulē - studijā pie otām un gleznām.

«Es esmu bārdains un krunkains vīrs ar kaitīgiem ieradumiem,» tā par sevi mēdzis teikt Juris Jurjāns. / FILMAS STOPKADRI

Filma par Latvijas Mākslas akadēmijas emeritēto profesoru tapa, filmēšanas komandai režisorei Dzintrai Gekai un operatoram Viktoram Grībermanim vairāk nekā divus gadus pavadot mākslinieku viņa ikdienas gaitās, uzklausot viņa atmiņas, pārdomas un atziņas par dzīvi un mākslu.

Autentiski stāsti un personīgā pieredze

Dzintra Geka šobrīd ir viena no redzamākajām dokumentālā kino režisorēm Latvijā, kuras filmas ir gaidītas un plaši izrādītas Latvijā un pasaulē.

Viņas darbos ir daudz vēsturiski svarīgu un sabiedrībai aktuālu tēmu, kas spēj atainot kompleksas tēmas un notikumus, izmantojot autentiskus stāstus un personīgās pieredzes.

Dzintra Geka un operators Viktors Grībermanis vairāk nekā divus gadus pavadīja mākslinieku viņa ikdienas gaitās, uzklausot viņa atmiņas, pārdomas un atziņas par dzīvi un mākslu. / FOTO: ĢIRTS OZOLIŅŠ/MN

Režisore ir veidojusi daudzu latviešu mākslinieku un radošu personību portretus, tostarp filmas par rakstnieku un dzejnieku Aleksandru Pelēci («Aleksandrs Pelēcis», 1992), mākslinieku Ivaru Poikānu («Poikāns», 1998), pirmo latviešu izcelsmes kinooperatoru Džonu Doredu («Džona Doreda sala», 2007), kino operatoriem Gvido Zvaigzni («Gvido Zvaigzne», 2011) un Eduardu Tisē («Meklējot Tisē», 2017), māksliniekiem Kurtu Fridrihsonu («Kurts Fridrihsons», 2018) un Ilmāru Blumbergu («Ilmārs Blumbergs», 2019). Viņa ir režisējusi daudzas filmas par Sibīrijas un izsūtījuma tēmu, fiksējot atmiņas un liecības par deportācijām un to ietekmi.

Dzīves apliecinājums un iedvesma

«Interese un jēga veidot dokumentālo portretfilmu par mākslinieku Juri Jurjānu bija viņa neparastās personības un harizmas dēļ. Viņa pašpietiekamība, mākslinieka egoisms, aizrautība, bērnišķā ziņkārība par pasauli,» stāsta Dzintra Geka.

Filmas režisore Dzintra Geka-Vaska / Foto: Ģirts OZOLIŅŠ/MN

Režisore atklāj, ka filma ir gan ceļojums caur mākslinieka dzīvi, gan padziļināta refleksija par vecuma gaitā radītajām pārmaiņām un to ietekmi uz māksliniecisko darbību.

Citiem vārdiem sakot, filma ir dzīves apliecinājums un iedvesma skatītājiem nepadoties, visiem spēkiem dzīvot pilnvērtīgi, ar prieku neatkarīgi no ierobežojumiem, ko dzīve uzliek.

Mūziku filmai radījis komponists Arturs Maskats. Mūzikas ierakstā piedalījušies izcili mūziķi: flautiste Dita Krenberga, ērģelnieks Aigars Reinis, perkusionists Ivo Krūzkops, čelliste Dace Zālīte-Zilberte un saksofonists Aigars Raumanis, diriģents - Sigvards Kļava.

Filma veidota, sadarbojoties filmu studijām «Gesta Films» un «Sibīrijas bērni». Filmas garums: 1h 15 min. 16+.

Aktīvs un spilgts mūžs

Gleznotājs un pedagogs Juris Jurjāns (1944-2023) devās mūžībā pērnā gada 30. maijā. Šogad viņam paliktu 80 gadu. Jura Jurjāna un mākslinieces Aijas Jurjānes (1944-2015) ģimenē ir trīs bērni - pazīstamās filmu mākslinieces Kristīne Jurjāne un Ieva Jurjāne, un dēls Pāvils Jurjāns. Viņš sagaidīja pasaulē nākam arī septiņus mazbērnus.

«Mēs ļoti saskanīgi nodzīvojām ar mīļoto. Lielākais prieks bija, kad mani bērni piedzima,» tā filmā saka Juris Jurjāns. Kopā ar Aiju Jurjāni viņi nodzīvoja 49 gadus. / Filmas stopkadri

Juris Jurjāns dzimis 1944. gada 15. februārī, vadījis aktīvu un spilgtu mūžu ne tikai mākslā, bet arī sabiedriskajā dzīvē. Vairākus gadus vadījis Latvijas Mākslinieku savienības Gleznotāju sekciju, kā arī diplomdarbus Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļas meistardarbnīcā.

Juris Jurjāns gan kā mākslinieks, gan kā personība atstājis nozīmīgu iespaidu uz daudziem LMA absolventiem, kuri bijuši viņa audzēkņi.

Jura Jurjāna meita māksliniece Kristīne Jurjāne ar dēlu Jēkabu Jurjānu un meitu Margrietu Plataiskalnu. / Publicitātes foto

Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Tretjakova galerijas Maskavā, kā arī vairākās pasaules privātkolekcijās. No 1969. gada viņš regulāri piedalījās grupu izstādēs Rīgā, Maskavā, Ņujorkā, Parīzē, Madridē, Briselē, Helsinkos, Berlīnē, Viļņā, Tokijā, Tallinā, Londonā, Varšavā un citviet.

Ar Jura Jurjāna daiļradi iespējams iepazīties arī izdevumā «Sarunas ar Juri Jurjānu» (Marika Rozenberga, «Aminori», 2018), kas nāca klajā par godu mākslinieka 75. jubilejai. Tajā iekļautas Marikas Rozenbergas sarunas ar Juri Jurjānu, arī viņa līdzgaitnieku Imanta Vecozola, Džemmas Skulmes, Ingrīdas Burānes un citu domas par mākslinieku, kā arī ap 100 Jura Jurjāna gleznu reprodukciju.

Viena cilvēka portrets

Juris Jurjāns gan kā mākslinieks, gan kā personība atstājis nozīmīgu iespaidu uz daudziem LMA absolventiem, kuri bijuši viņa audzēkņi. / Publicitātes foto

«Kā jau visi, kuri darbojas kultūras jomā, māksliniekus Juri un Aiju Jurjānus zināju ļoti sen, laiku pa laikam redzēju kādus viņu darbus, bet tikties sākām pirms trīsdesmit gadiem - kinooperatora Jāņa Milbreta (1944-2021) 50. dzimšanas dienā, tātad - no 1994. gada,» stāsta Dzintra Geka. Ar Jāni Milbretu viņa savulaik strādāja kopā Rīgas kinostudijā, arī vēlākajos gados abi sadarbojās, un viņš gribēja, lai tieši Dzintra pafilmē viņa jubilejas.

«Katru vasaru 14. jūlijā tikāmies, un tie bija ārkārtīgi interesanti pēcpusdienas sarunu vakari - par mākslu, par mums visiem, par mūsu paaudzi.

Visu safilmēto parasti Jānim atdevu, tolaik nebija tādas iespējas taisīt kopijas, un tagad šīs kasetes ir «izsludinātas meklēšanā». Bet pirms 15 gadiem safilmēto biju saglabājusi sev, un filmā ir redzams fragmentiņš no tās jubilejas, kur bija arī Juris ar Aiju,» stāsta režisore.

Dzintra Geka atklāj, ka nebija plānojusi veidot filmu par Juri Jurjānu, bet 2019. gadā, Jāņa pēdējā dzimšanas dienā, mākslinieks pats aicinājis, lai viņa atbrauc kādreiz pafilmēt, kā viņš glezno.

Filmā Jurim Jurjānam pozē viņa modele - mākslinieka skolniece Anete Kalniņa. / Filmas stopkadri

«Kad mēs ar manu operatoru Viktoru Grībermani pie viņa aizbraucām, jau biju sākusi vākt materiālu filmai «Pēckara bērni». Domāju, ka epizodes ar Juri varētu iekļaut šai filmā, bet, kad sākām filmēt, sapratu, ka tas, protams, būs viena cilvēka portrets.»

Spēlē kārtis, iet pirtī

«Juris bija interesants un šarmants vīrietis, viņam patika sievietes, un man bija sajūta, ka savos spēka gados viņš nebija tik atvērts, tik trausls, kāds cilvēks kļūst mūža beigās, kad dzīves nogrieznis palicis daudz īsāks, nekā tas, kas jau aiz muguras, un kas dokumentālajā kino ir interesantāk un vērtīgāk.

Nereti portretu filmās cilvēki, kuri ir spēka gados, stāsta par savu bērnību, jaunību, tas ir informatīvi un izglītojoši, bet - tas neaizskar skatītāja sirdi un dvēseli, kā tas notiek tad, kad vēro cilvēku, kurš intuitīvi jūt, ka trauslais dzīves pavediens drīz var pārtrūkt…» domā Dzintra Geka.

«Mēs filmējām, cik varējām, daudzas, daudzas stundas pavadījām kopā - runājot, klusējot, Jurim gleznojot… Mēs bijām uz viena viļņa, labi sapratāmies. Filmējām, kā Juri apciemo mazdēls, kā viņš glezno savu modeli Aneti Kalniņu, kā spēlē kārtis ar draugiem, kā mazgājas pirtī. Bet sākās kovids, Jurim pasliktinājās veselība… Vēl mazliet pafilmējām 2022. gadā, bijām iecerējuši vēl sagaidīt viņa 80. jubileju un tad kopā skatīties filmu. Bet tā nesanāca…» nosaka filmas režisore.

Režisore Dzintra Geka un mākslinieka modele Anete Kalniņa ar bērniem filmas pirmizrādes ballītē. / Foto: Ģirts OZOLIŅŠ/MN

Viņa atklāj, ka ir ļoti daudz materiāla, sarunu, kas neiegāja filmā, kur Juris stāsta par saviem laikabiedriem. Par Borisu Bērziņu (1930-2002), par Jāni Pauļuku (1906-1984) un Felicitu Pauļuku (1925-2014). Par saviem studentiem. Par tiem viņš stāstījis daudz un labprāt. Kā pats teicis, viņā nekad nav dzīvojusi tāda īpašība kā skaudība - viņš ar sajūsmu stāstījis par talantīgiem cilvēkiem, kuriem «eņģelis pieskāries».

Viens ar sevi

Juris Jurjāns katru dienu ar vairākiem transportlīdzekļiem devās no mājām Berģos uz Vecrīgu, lai savā darbnīcā pavadītu laiku ar savu lielāko kaislību - gleznošanu. / FILMAS STOPKADRI

«Mūža nogalē Juris sāka nogurt, nevarēja vairs gleznot daudzas stundas. Un, būdams ļoti vīrišķīgs, viņš ļoti kautrējās, ka nogurst. Un tad viņš man teica, ka varu doties prom, ka viņš paliks kopā ar manu operatoru Viktoru… Viktora nopelns ir milzīgs! Parasti jau es biju klāt, koordinēju, ko filmēsim, skatījos, kādā Juris ir štimmungā - vai grib sarunāties, vai klusēs… Tas bieži bija no viņa atkarīgs,» stāsta filmas autore, un viņai šķita svarīgi tādi esības mirkļi.

Viņa domā, ka filma par Juri Jurjānu no citām portretfilmām par māksliniekiem atšķiras ar to, ka tā parāda viņa būtību - to, ka mākslinieks ir viens. Viens ar sevi.

«Viņš nedomā, cik gudri runās, ko pateiks, cik smuki izskatīsies… Un tas ir ieguvums,» uzskata Dzintra Geka. Viņai bija svarīgi, lai skatītājs uztver viņa stāsta esību caur to, ko ierauga kadrā.

Atcerēties, ko mācījuši tēvu tēvi

«Juris bija apbrīnojami informēts par visu, kas notiek dzīvē, par visu, kas notiek Latvijā un pasaulē. Un, lai cik maigs viņš izskatītos uz ekrāna, dzīvē viņš varēja būt arī diezgan šerps,» filmas pirmizrādē teica Jura Jurjāna draugs režisors Valdis Lūriņš, atklājot, ka vienam otram viņa kolēģim, ar ko kopā spēlējuši kārtis, Juris atklāti pateicis, ka tas esot galīgs sūds, ko viņš uztaisījis… Un tā viņu kāršu spēlmaņu kompānija saruka.

«Skatoties filmu, sapratu, cik gan tie vecie cilvēki ir skaisti… Viņos ir kaut kāds tāds miers…» pēc filmas noskatīšanās teica Jura Jurjāna draugs un kāršu spēles partneris režisors Valdis Lūriņš. / Foto: Ģirts OZOLIŅŠ/MN

«Manuprāt, viens no vērtīgākajiem kadriem filmā, kas mani uzrunāja, ir tas, kur Juris ir jauns un, tiekoties ar skolniekiem klasē, aicina viņus atcerēties, ko mācījuši tēvu tēvi, un ar šo mācību iet tālāk,» atklāj Valdis Lūriņš.

Pārdomājot redzēto, viņš secinājis: cik maz mēs spējam pateikt vārdos, un cik daudz mēs varam pateikt mākslas valodā.

Ir svarīgi iemūžināt personības

«Ir ļoti svarīgi iemūžināt Latvijas kultūras un mākslas personības no visām jomām. Daudzi cilvēki nav pietiekami iemūžināti. Man bija doma filmēt Helēnu Celmiņu (rakstnieci, nacionālās pretošanās kustības dalībnieci, bijušo politieslodzīto, 1929-2017). Arī aktrisi Regīnu Razumu (1951-2023) diezgan maz paspējām safilmēt. Esmu vairākus projektus sniegusi, lai iegūtu finansējumu, bet, ja tu nesavāc projektam nepieciešamo punktu skaitu. Protams, var filmēt par saviem līdzekļiem, un es to arī esmu darījusi daudzu gadu garumā - visas manas Sibīrijas filmas ir mans personīgais ieguldījums,» stāsta Dzintra Geka, piebilstot, ka Nacionālais kino centrs neatbalstīja ne filmu par Juri Jurjānu, ne arī «Pēckara bērnus», kas šobrīd ir tapšanas procesā.

Dzintru Geku pirmizrādē sveic leģendārais kinooperators un režisors Ivars Seleckis, kurš 22. septembrī svinēs savu 90. dzimšanas dienu, un viņa dzīvesbiedre kinomontāžas režisore Maija Selecka. / Publicitātes foto

«Finansējuma meklējumi ir šausmīgi. Man, protams, ir mana studija, varam vienmēr filmēt, bet, lai izveidotu filmu, nepieciešami lielāki līdzekļi. Tāpēc mēs sniedzam projektus. Tie kolēģi, kuri jau izmēģinājuši mākslīgā intelekta iespējas, par saviem projektiem savāc vairāk punktu, bet tam, ka esi uztaisījis jau vairākas vērtīgas portretfilmas, nav pilnīgi nekādas nozīmes. To neņem vērā. Bet par to taču varētu nākt klāt kāds punkts. Tāpat kā par cilvēku, kuru gribētu filmēt, jo - tas vienkārši ir jāpaspēj izdarīt…

Vai tad tā nav vērtība, ka mēs iemūžinām savus cilvēkus? Tā taču ir mūsu vēsture. Bet varbūt mums, latviešiem, kas esam palikuši vien nepilni divi miljoni, nemaz nevajag tādas filmas?...» režisore retoriski vaicā.

Viņa uzsver, ka tā nav sūkstīšanās, jo viņai vairs nav 15 gadu, un viņa lieliski saprot realitāti.

Un realitātē ne visi atbalstītie projekti ir izcili. Par finansējumu ieguvušajiem projektiem ir bieži dzirdēts sakām: no tā taču nekas nav iznācis! Uz ko parasti ir atbilde: ko jūs runājat, projekts taču bija labs…

«Faktiski visu filmēšanas laiku nekādu atbalstu nedz no Nacionālā kino centra, nedz Kultūrkapitāla fonda nedabūjām, līdz 2022. gadā fonds piešķīra finansējumu filmas pabeigšanai.»

Cilvēku likteņi veido Latvijas likteni

Kopā ar Dzintru Geku viņas jaunākās filmas pirmizrādē bija arī režisores dzīvesbiedrs un lielākais atbalstītājs komponists Pēteris Vasks. / FOTO: ĢIRTS OZOLIŅŠ/MN

Dzintra Geka atklāj, ka šobrīd viņa strādā pie filmas par cilvēkiem, kuri dzimuši Sibīrijā. Diezgan daudz jau ir safilmēts, un šie stāsti esot ļoti atšķirīgi.

Tāpat režisore turpina arī pēckara bērnu tēmu - filmai «Pēckara bērni» jābūt gatavai 2025. gada beigās.

Un, iespējams, nākamā portretfilma būs par dziesminieku Haraldu Sīmani. «Mēs viņu daudz filmējām, četrus gadus, materiāls ir. Kad pirms pāris nedēļām projektam «Dzimuši Sibīrijā» filmējām Gitu Sīmani, kura bija Haralda pirmā sieva, viņa man cēla ārā albūmu albūmus, un tur bija tik daudz Haralda fotogrāfijas… Fotogrāfijās ir tāds spēks! Tās ir tik uzrunājošas, sevišķi melnbaltās, astoņdesmitie, deviņdesmitie gadi. To sapratu, arī nupat nesen skatoties filmu par savu kolēģi Juri Podnieku («Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks», 2024), kuru es vienkārši dievinu. Domāju, ka arī manās nākotnes dokumentālajās filmās fotogrāfijas varētu ļoti labi noderēt, jo tās iedod vizuālu spēku,» stāsta Dzintra Geka, piebilstot, ka viņai allaž bijis būtiski stāstīt stāstus par dažādiem cilvēkiem, kuru likteņi veido Latvijas likteni.

Sevi asociēja ar pūci

Kad darbs bija pilnībā pabeigts, mākslinieks Juris Jurjāns tā otrā pusē uzzīmēja pūci. Viņš pats sevi asociēja ar pūci, un tāpēc filmā nozīmīgu lomu spēlē arī pūce. / FILMAS STOPKADRI

«Mums jābūt ļoti atbildīgiem, līdz mūsu pūces aizlido,» režisore uzsver, sarunas noslēgumā atgriežoties pie filmas par Juri Jurjānu.

Tajā nozīmīgu lomu spēlē arī pūce, jo viņš pats sevi asociēja ar pūci. Viņš ar tām sarunājās, viņš tās juta. Un, kad darbs bija pilnībā pabeigts, mākslinieks tā otrā pusē uzzīmēja pūci.

«Mēs mēģinājām filmēt dzīvas pūces, bet Zooloģiskajā dārzā ir ļoti jūtams, ka viņas ir būros. Pēdējo filmas kadru, kurā pūce aizlido - tā simboliski ir cilvēka dvēsele -, dabā izdevās nofilmēt operatoram un ornitologam Edgaram Dzenim.

«Mākslas darba patiesā vērtība atklājas tikai 50, pat 100 gadus pēc mākslinieka nāves. Tikai tad var saprast, vai darbs ir izcils vai tikai šāds tāds,» tā mākslinieks Juris Jurjāns reiz teica intervijā «Neatkarīgajai». / Publicitātes foto

«Pūces ir ļoti gudras un nosvērtas, tās ir grūti atrast, bet, kad tās ir atrastas, tās ir viegli filmēt, jo viņas ir fotogēniskas un parasti piekrīt filmēties. Nevaru iedomāties nevienu citu putnu, kurš šai filmai atbilstu vēl labāk,» pēc filmas pirmizrādes teica Edgars Dzenis.

Īpašais seanss, kur būs iespēja satikt filmas «Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu» radošo komandu: 23. maijā plkst. 19.00 Liepājā, kultūras namā «Wiktorija».

Dzīvesstils

Šajā atsvaidzinošajā sorbetā apvienojas skābie rabarberi, saldās meža zemenes un stiprais ingvers. Tas iegūst gludu konsistenci no nedaudz prosecco. Kā atsvaidzinošs deserts šis ir garšīgs un atspirdzinošs vasaras gardums, īpaši Līgo vakaram.

Svarīgākais