Liene Uresina: Latvijas vārdu pasaulē nesīšu ar godu

© Foto no personiskā albuma

Jau vairākas dienas 4.maija sleja ļauj apstāties un padomāt, kas ir Latvija, neatkarība, brīvība, kādas ir vērtības, kas ir cieņa un atbildība.

Šī sleja, pateicoties uzrunātajiem varoņiem, ir likusi aizdomāties par Latviju un tās nākotni, par cilvēkiem, kas to veido, par to esmu pateicīga un ceru, ka lasītāji novērtē un velk paralēles ar savu dzīvi.

Lienes Uresins dzīves misija ir uzlabot 1 000 000 cilvēku dzīves. Ikdienā viņa dalās savā pieredzē, lai runātu par dažādām tēmām, piemēram, veiksmes kods, veidi kā sazemēties, veidi kā tu ļauj naudai vadīt sevi. Viņa drosmīgi dodas pretī savam mērķim. Par Lieni daudz dzirdēts. Un tas viss ir tikai sākums, par to liecina viņas personība.

Liene, ko tev nozīmē neatkarība? Tas, ka šodien esam brīvi.

Foto no personiskā albuma

Man neatkarība un brīvība ir galvenā pamatvērtība. Tiklīdz mēs nejūtamies brīvi, piemēram, esam attiecībās, bet neesam laimīgi, jo nedarām, ko vēlamies, liekam sevi otrajā plānā, upurējamies, turpinām dzīvot savās bailēs un limitējošos priekšstatos. Tā nav brīvība.

Mēs jūtamies nospiesti. Un tieši tas pats ir ar draugiem un cilvēkiem.

Brīvība ir prāta limitos. Mēs varam izveidot savu nebrīvību jeb cietumu savā prātā. Prāta cietums ir regulāras šaubas par sevi, sevis nerealizēšana, sevis nemīlēšana, regulāras bailes un dusmas.

Tu šodien vari dzīvot brīvā valstī ar visām fantastiskajām iespējām, bet, ja tu nestrādā ar savu prātu, bet gan dzīvo kaut kādos ierobežojumos, turklāt pašu uzliktajos, tā nav brīvība.

Tāpēc uzsāku savu personīgo attīstības ceļu, jo biju sevi ielikusi cietumā.

Foto no personiskā albuma

Un tad man palika grūti dzīvot.. Līdz sāku meklēt, kā es varu izkāpt no visa esošā. Dzīvē nav nekas slikts, labs, pareizs, nepareizs, bet gan tava projekcija par notiekošo. Ja visu laiku tikai staigā, nosodot visu, tad sekas būs sliktas.

Tikai mīlestība var izglābt pasauli. Mīlestība pret sevi, pret saviem tuvākajiem, pret absolūti visu.

Par šīm tēmām ir svarīgi aizdomāties.

Piemērs par Ukrainu. Es esmu pret karu, esmu pret vardarbību, esmu kategoriski pret to, ka dara pāri nevainīgiem cilvēkiem, taču es arī saprotu, ka, ikdienā, stundām par to runājot, liekot fokusu tikai uz negatīvo, tur pazūd tava enerģija.

Ticu enerģijai. Ja mēs vairojam tikai slikto, liekam fokusu uz negatīvo pasaulē, lai dusmotos un pārmestu lietas, ko diemžēl tu nevari mainīt, tu pasauli labāku nepadarīsi. Jautājums ir: “Kā es varu darīt šo pasauli labāko? Ko es varu darīt?” Neskatoties uz to, kas notiek apkārt.

Gandhi ir teicis: “Be the change you wish to see in the world. Ja vēlies redzēt pasauli, mainies.” Sāc ar sevi. Jautājums ir: ko tu spoguļo?

Kad izej ārā no mājām, kad ieej jebkurā telpā, kompānijā, arī savā ģimenē, kā tu sevi spoguļo?

Foto no personiskā albuma

Vai esi cilvēks, kuram ir “+” zīme un tu dod, iedvesmo, dalies ar savu mīlestību un labestību, vai esi tas, kuram ir “-”zīme. Domāju, ka katrs var atbildēt uz šo jautājumu.

Tālā pagātnē izvēlējies doties prom no Latvijas, bet atgriezies mājās. Kas tevi sauca atpakaļ?

Tas bija sen. Nezinu, kas mani atsauca atpakaļ, jo tajā laikā zināju tikai to, ka man ir slikti tur, kur es biju. Tas bija cietums, ko es sev biju uzlikusi. Es katru dienu raudāju, pārdzīvoju. Ja, piemēram, es aizbrauktu uz Ēģipti un būtu tur ar šā brīža prātu, tad es tur ietu, darītu, baudītu un priecātos par savu dzīvi, neskatoties uz to, kas notiek apkārt.

Mani sauca atpakaļ tas, ka es nezināju, kur vēl es varētu būt. Ja tu vari mājās izdarīt to, ko vēlies paveikt, tad pēc tam varēsi to izdarīt pasaulē.

Laikam jau mani mīļie - mamma, tētis, mana vide, draugi atsauca uz Latviju.

Esot mājās, Latvijā, ir sajūta, ka gribi doties pasaulē?

Godīgi varu pateikt, mani velk atpakaļ, bet nevis uz Ēģipti. Gribu būt tur, kur viss notiek, kur varu dalīties lielākos mērogos, kur varu palīdzēt cilvēkiem.

Taču, kā mēs abi ar vīru esam jau runājuši, ja mēs aizbrauktu prom, Latvija vienmēr būs mūsu mājas. Un to saka mans vīrs, kurš ir turks.

Foto no personiskā albuma

Latvija vienmēr būs mūsu sirdī, tās ir mūsu mājas, neskatoties uz to, ko mēs darīsim un kur būsim. Mēs daudz arī ceļojam un tad, kad iebraucam Rīgā, braucam pāri Vanšu tiltam, tad vienmēr viens otram pasakām: “Cik labi ir būt mājās!”

Kādas tradīcijas tavam vīram patīk Latvijā?

Mana vīra pieredzē ir radikāli cita kultūra. Turcijā nav Ziemassvētki un Lieldienas, taču mans vīrs ir latvietis, viņam ir Latvijas pase, viņam ir Latvijas pilsonība. Un tad, kad viņš aiziet uz kādām valsts institūcijām, viņš runā latviski.

Viņš tā arī saka: “Es dzīvoju Latvijā un mans uzdevums ir runāt latviski.” Viņš cieņpilni izturas pret latviešu valodu.

Runājot vēl par svētkiem, mēs atzīmējam visus svētkus. Mums ģimenē nav pat diskusijas - svinēt, nesvinēt. Piemēram, Lieldienās mēs bijām Brīvdabas muzejā, kur vīrs vārīja katlā olas un skatījāmies, kā bērni piedalās olu kaujās. Viņš nav kategorisks, viņš ar lielāko prieku svin - gan Ziemassvētkus, gan citas tradīcijas.

Jāņus mēs arī svinam. Mums patīk ar draugiem svinēt labā kompānijā. Bez alkohola, jo mēs to nelietojam, bet ugunskurs, vainagi, dziesmas, dejas, tas viss gan ir.

Augsti vērtēju vīra cieņu pret latviešiem, pret valsti. Viņš novērtē Latviju. Nekad neko sliktu neesmu no viņa dzirdējusi par šo zemi, viņš ies, darīs un runās latviski, neizvēloties angļu valodu.

Līdz šim ir bijis, ka 4. maijā ceļojam, jo ir garās brīvdienas. Pirms gada bijām Portugālē. Protams, mēs pieminam 4. maiju ģimenē, bet es melotu, ja teiktu, ka visu darām pēc tradīcijām, nē, mēs to nedarām.

Ja tu būtu vēstures skolotāja, ko tu jauniešiem mācītu par Latviju?

Drīzāk, nevis ko mācītu par Latviju, bet kā mācītu. Piemēram, man ir trauma no bērnības, jo veids, kā man tika pasniegta vēsture, bija totalitārā veidā. Es atceros, ka, lai cik ļoti censtos, man grūti gāja ar vēsturi, jo tas veids, kā tika pasniegta vēsture. Tie bija padomju laiki.

Noteikti mācītu cieņu un atbildību. Nav tik svarīgi, kas ir tie fakti, kas ir noticis pagātnē, bet ko mēs paši varam darīt šodien. Un šo vērtību apzināšanās sākas skolā.

Foto no personiskā albuma

Piemēram, paskatoties uz turkiem, viņiem ir tāds patriotisms pret savu valsti. Par Turcijas pasi viņi ceļas un krīt. Es redzu, kā mans vīrs, kad paņem Turcijas pasi, uzsver, ka tā ir viņa pase. Jau no bērna kājas viņam ir ieaudzināts, ka tas ir svarīgākais, kas tev ir.

Es gan nezinu, kā ir tagad, bet vīrs man stāstīja, ka tad, kad viņš sāka iet skolā, viņiem bija kopēja sanākšana, kurā viņiem mācīja: “Es mīlu savu valsti!”, “Es cīnos par savu valsti!”, “Es cienu savu valsti!”, “Es pastāvu par savu valsti!”

Šī mīlestība pret valsti bērniem ieaudzināta jau bērnībā. Un tu vari redzēt, ka viņi visi dzīvo ar citu pašapziņas līmeni. Turklāt neviens nerunā sliktu par Turciju. Nekad savā mūžā neesmu dzirdējusi, ka kāds kaut ko sliktu teiktu par savu zemi, bet par Latviju diemžēl cilvēki iet un saka: “Kāda valdība! Kādi apstākļi!”

Mēs varam kādus faktus minēt, bet Latvija man nav tikai teritorija. Latvija nav tikai politika. Latvija nav ekonomika.

Man Latvija ir - es šodien. Kas esmu, kā cilvēks, kurš pārstāv Latviju.

Ir tāds teiciens, ka viena pilīte var radīt vienu lielu vilni. Un mēs katrs esam savas valsts pārstāvis. Mums ir jāstrādā ar sevi.

Kāpēc tik ļoti cīnījos, kad ienācu Latvijas tirgū un sāku strādāt, jo sāku kovida laikā un redzēju, ka cilvēki ir nobijušies. Uzņēmos atbildību par to, kas notiek.

Atceros, ka toreiz, kad visi ieslēdzās un bija bailes, kas vispār notiek, mans vīrs teica: “Liene, tu ej un dalies ar pasauli, bet savai valstij tu nepalīdzi!” Un tieši tajā mirklī notika klikšķis, tāpēc sāku dalīties ar savām zināšanām un pieredzi Instagram.

Sāku stāstīt, kā strādā prāts un ko var darīt. Mēs visu laiku nevaram paredzēt, kā būs, bet kā mēs tajā konkrētajā situācijā rīkojamies, ko mēs darām, kādu spēku pielietojam, ar kādu mīlestību un cieņu ejam pa dzīvi, to mēs varam ietekmēt. Tas ir tas, ko mācītu arī jauniešiem.

Un tad, kad esi iemācījies patriotismu pret savu valsti, cieņu un mīlestību, tad viņam gribās meklēt, kas ir tur bijis.

Foto no personiskā albuma

Bērnībā vēsture man neinteresēja, taču, laikam ejot, man pašai parādījās interese par kara laiku un ebreju ciešanām. Tagad eju un meklēju, pati vēlos uzzināt.

Tagad taisu dzimtas koku, jo vēlos saprast savus senčus.

Taču iepriekš par to nebiju pat domājusi. Tagad, kad apzinos savu senču ieguldījumu dzīvē, meklēju, kas bija aiz manis. Es prasu mammai: “Ko darīja mans vectēvs, ko darīja mans vecvectēvs!” Man ir ļoti liela interese, jo es cienu savu dzimtu.

Ko novēli latviešiem 4. maijā?

Apzināties, cik daudz patiesībā no mums katra ir atkarīgs tas, kāda būs mūsu valsts. Sākt nevis ar to, ka tu zākā otru un noniecini, bet maini fokusu uz sevi - kā es varu būt labākā sevis versija, kā es varu ieiet telpā ar “+” zīmi. Sāc ar sevi! Tas ir mans novēlējums.

Uzņemties atbildību par to, kas notiek mūsu valstī.

Protams, politiķus nenomainīsi, bet tas, kā mēs varam mirdzēt un darīt labo, neskatoties, kas notiek politiskā mērogā, tā vietā, lai kāds pateiktu: “Nav jēgas, jābrauc prom!”

Nesaku, ka visu mūžu nodzīvošu Latvijā, nekādā gadījumā, bet tas, ko zinu, ja es nesīšu Latvijas vārdu pasaulē, es to nesīšu ar godu. Es to nesīšu ar cieņu.

Zinu, ka sevi parādot no vislabākās puses, ar savu iekšējo viedumu un atbildības uzņemšanos, būs veids, kā varu iznest savu valsts vārdu pasaulē. Un tad cilvēkiem gribēsies uzzināt, kur ir Latvija. Daudziem tā jau ir bijis.

Sarunu ar dziedātāju Dionu Liepiņu, lasiet šeit.

Dzīvesstils

Baltmaize jau sen ir pasaules veselo cilvēku melnajā sarakstā. Patiešām, cepts ar kviešu miltiem, kas iegūti no graudiem, kas ir apstrādāti un kuriem ir atdalīti veselīgie apvalki, šis ātro ogļhidrātu avots izraisa bīstamus cukura līmeņa paaugstināšanos asinīs.