Turpinot gaidīt Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu, saruna ar mūziķi Dionu Liepiņu, kurai saistībā ar 4.maiju ir īpašs stāsts, kā dziedātāja izjūt savas saknes un patriotismu.
“Manā bērnībā, atzīmējot Latvijas himnas autora Baumaņu Kārļa 180. dzimšanas dienu, Valsts kanceleja izsludināja patriotisko dziesmu konkursu “Skani Latvijai!”, aicinot bērnus un jauniešus komponēt un izpildīt valstij veltītas dziesmas. Kategorijā līdz 13 gadu vecumam tika saņemtas 5 dziesmas.”
Diona stāsta, ka viena no pieteiktajām dziesmām bija viņas. “Kad šo dziesmu rakstīju, tad man bija 12 gadi un es mācījos 6. klasē, bet 7.klasē konkurss noslēdzās. Manas dziesmas nosaukums bija “Tu esi patriots”. Uzvarot konkursā, bija iespēja laimēt ierakstu studijā. Tā bija man pirmā pieredze profesionālajā studijā. Dziesma tika ierakstīta. Kādu laiku tā bija arī publiska, bet es pēc tam šo dziesmu arhivēju. Man ir plāni nākotnē šo dziesmu atjaunot. Tajā ir vārdi: “Tu esi patriots, kas savu valsti Latviju mīl. Tu katru dienu redzi sauli, kā tā spoži un gaiši spīd.” Šie vārdi radās dabiski un jau tad apliecināja, ka Latvija man ir īpaša.”
Cik svarīgi tev ir dziedāt latviski?
Man ir svarīgi dziedāt un radīt dziesmas latviski, jo Latvija ir manas mājas. Un vēl jo vairāk saku tieši, ka Latvija ir manas mājas, jo esmu dzīvojusi 10 gadus dzimtajos Limbažos - Vidzemē, 10 gadus - Latgalē un tagad jau gandrīz 2 gadus - Rīgā, tāpēc varu apgalvot, ka man viena pilsēta nav mājas.
Visa Latvija ir manas mājas.
Man patīk, ja mani saprot, un visvairāk jūtos saprasta tieši dziedot un dziedot latviski jo īpaši. Ir jauki dziedāt citu dziesmas, taču vislabāk būtību un emocijas varu izpaust ar savām dziesmām. Kad klausītājos iemieso mana dziesma, es jūtos sadzirdēta, jūtos saprasta, vairs neesmu viena.
Es lielākoties radu dziesmas latviski, jo tās ir manas saknes, mana būtība, mana miesa un asinis
Vārdi un frāzes, kas dzīvo manās dziesmās, radušies dabiski un nepiespiesti. Manā galvā vārdi krīt no debesīm un tie ir dzimtajā valodā. Tā tam jābūt. Jau bērnudārzā dziedāju savas izdomātas dziesmiņas, skaitīju savus izdomātus dzejoļus. Dzimtā valoda mākslinieciskā veidā manī ievijas jau no bērnības, tādēļ vienmēr būs svarīga.
Manuprāt, dziesmām, kas radītas dzimtajā valodā ir lielāka pievienotā vērtība, jo īpaši tādēļ, ka dziesmu vārdus rakstu pati. Latviešu valoda ar mani bijusi kopā visu laiku un šaubos, vai kādreiz kāda cita valoda spēs aizstāt latviešu valodas burvību, kas manī mīt.
Man ir liels prieks un lepnums, ka manas dziesmas skan radio dzimtajā valodā. Ir liels gods un prieks, ka manas dziesmas novērtē mediji un mana tauta.
Tava mīļākā tautas dziesma?
Tautasdziesma „Pie Dieviņa gari galdi” manī izraisa īpašas sajūtas. Tā iemieso augstas vibrācijas, rada pacilātību un pozitīvu auru. Šķiet, ka šī dziesma raisa ļoti ciešu kontaktu ar Dievu tiem, kuri to dzied. Protams, tā man ir īpaša, vēl jo vairāk tādēļ, ka mana iedvesma un mūzikas paraugs Mārtiņš Freimanis to kādreiz izpildīja kopā ar grupu „Tumsa”.
Vai ir kāda Latvijas autoru filma, kas ir atstājusi pēdas?
Ja godīgi, tad latviešu kino man ir ļoti tuvs. Vienmēr cenšos noskatīties latviešu radītos mākslas darbus. Lai gan skolā vēsture nebija mans favorītpriekšmets, filmas „Dvēseļu putenis” un „Melānijas hronika” manī izraisīja lielāku interesi par Latvijas vēsturi.
Vēsturiskā kara drāma “Dvēseļu putenis” šajos laikos liek “iztaisnot muguru”, jūtot līdzi latviešu karavīru gaitām, tā laika ļaužu pārdzīvojumiem, piedzīvojumiem un pieredzei.
Arī vēsturiskā spēlfilma „Melānijas hronika” izraisa līdzīgas sajūtas, jo liek noprast tā laika ļaužu sāpes un cīņassparu, nesalaužamo garu un vēlmi pēc dzīves pat tad, kad jaunības sapņi un dzīves labākie gadi ir nolaupīti. Abas filmas šķita manā mūžā interesantākās vēstures stundas.
Ko tev nozīmē, ka Latvija ir neatkarīga valsts?
Man tā noteikti ir vārda brīvība, jo es uzskatu, ka katram var būt savs personīgais viedoklis par jebkuru lietu. Man patīk izteikties, tādēļ pat nevaru iedomāties sevi dzīvojam nedemokrātiskā valstī. Tā ir pieeja dažādiem ārzemju mūzikas un literatūras avotiem. Neatkarīga valsts jau pati par sevi iemieso vārdu “neatkarīgs”, tādēļ lemt, pastāvēt un būt pašiem ir liels gods. Šajos laikos tu vari būt jebkas.
4.maiju sauc arī par Baltā galdauta svētkiem!
Šos svētkus iepriekš īpaši neizplānoju, taču vakarā vienmēr ir bijusi īpašāka maltīte - tā arī šogad. Tā kā Baltā galdauta svētki simbolizē arī rūpes un tīrību, šogad sakopsim pagalmu pie vēl vienām manām mājām Jūrmalā.
Ko tev nozīmē pasē - latviete?
Vārds “latviete” man uzreiz saistās ar mūsu karoga krāsām - sarkan-balt-sarkano, kā arī tautasdziesmām un folkloru. Tas nav tikai vārds, tā ir vēsture, tie ir mūsu senči un vienojošās rakstura īpašības, tās ir mūsu tautas īpašās tradīcijas, kā arī valoda. Būt latvietim ir liels gods arī valodas sakarā, jo bieži vien latviešu valoda tiek uzskatīta par vienu no grūtākajām valodām.
Kas tev ir patriotisms?
Latviešu tradīciju ievērošana, lai nākamajām paaudzēm nodotu šīs paražas. Mūzikas radīšana un izpildīšana dzimtajā valodā, lai pēc manis kā mākslinieka paliktu mans dvēseles darbs arī kā kulturvēsturisks mantojums. Patriotisms noteikti man arī saistās ar vietējo ražotāju atbalstīšanu, mīlestību pret dabu un vidi, kurā dzīvoju. Noteikti esmu patriote, jo bieži vien saviesīgos pasākumos, koncertos un jo īpaši reizēs, kad esmu piedalījusies Dziesmu un Deju svētkos, izjūtu kopības un pacilātības sajūtu. Tās skudriņas, kas pārskrien pāri ķermenim un asaras acīs, ir neizskaidrojama mīlestība pret savu dzimteni.
Ja tu būtu skolotāja, ko par Latviju mācītu jauniešiem?
Es mācītu latviešu tautasdziesmas, svētkus, paražas, tradīcijas, visu latviešu folkloras bagātību, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Savā ziņā grāmatas, kas ietver senlatviešu radītās tautasdziesmas, teikas, pasakas, sakāmvārdus un citus folkloras materiālus, var uzskatīt par latviešu Bībeli.
Ko cieni latviešos?
Latviešos es cienu to, ka mēs spējam ievērot senču tradīcijas. Cienu, ka mēs protam lepoties ar latviešu folkloras bagātību, nodot to nākamajām paaudzēm, praktizēt dzīvē, stāstīt un iepazīstināt arī cittautiešus ar mūsu kultūru.
