“Kad Ukrainā sākās karš, es biju ļoti apjukusi. Atceros, ka pat saviem “Instagram” sekotājiem jautāju, kā tagad būt – drīkst sociālajos tīklos likt gleznas vai iepauzēt?” saka topošā gleznotāja Laura Juhņeviča (30).
Tas, kas notiek Ukrainā, un tas, ko Krievija nodara nevainīgiem cilvēkiem, mākslinieci ārkārtīgi ietekmē.
Karam sākoties, Laura raudāja teju katru dienu - skatot kara agresijas video un lasot par bērniem, kuri palikuši bez vecākiem.
“Tas viss man lika aizdomāties, kā tieši varēšu palīdzēt otram, savai ģimenei, ja būšu iztukšota, noraudājusies, bez spēka. Arī lidmašīnas drošības instrukcija māca, ka skābekļa maska vispirms jāuzliek sev. Es nezinu, kādā mentālā stāvoklī būtu šodien, ja nebūtu uzlikusi sev “masku” un turpinājusi gleznot un ar savu mākslu dalījusies,” saka Laura Juhņeviča.
Mākslas galerijā ”Art Platz”, kas strādā, lai savienotu mākslu un cilvēkus, motivējot jaunos māksliniekus un piedāvājot viņu darbus plašākai sabiedrībai, atklāta izstāde “Foresight 2024”.
Tā izceļ jauno mākslinieku darbus, kurus vieno viena tēma - cilvēka emocionālā pasaule un pašrefleksija. Šie darbi atspoguļo iekšējās pārdomas, jūtas un sapņus caur mākslas prizmu.
Izstāde “Foresight 2024” aicina iepazīties ar sešām māksliniecēm: Lauru Juhņeviču, Lauru Dainu Upenieci, Irīnu Špakovu, Mariu Pranku, Dagniju Čerevičņiku un Meldru Bulu. Katra no viņām sniedz savu unikālu skatījumu uz mākslas lomu un spēju transformēt skatītāju uzskatus par pasauli.
“Dzīvesstils” tuvāk iepazīstina ar vienu no izstādes dalībniecēm - topošo gleznotāju Lauru Juhņeviču.
“Man ir svarīgi būt godīgai tajā, ko radu. Atļaut sevī uzziedēt kaut kam nebijušam. Ļauties un dauzīties. Atgriezties un justies dzīvai,” saka Laura Juhņeviča.
Ekspozīciju veido viņas jaunākie darbi, kur māksliniece eksperimentē ar tehnikām un materiāliem.
“Savos darbos izmantoju dažādus materiālus - krītiņus, marķierus. Esmu sākusi apvienot akvareļus ar eļļu, miksēju pat akvareļus ar akrilu. Esmu sapratusi, ka var un drīkst visādi. Šajā izstādē visvairāk izmantoju marķierus un tajos riktīgi iemīlējos,” smaidot atklāj jaunā māksliniece.
Gleznām apzināti nav doti nosaukumi, veidojot abstraktu un atvērtu interpretāciju telpu.
Atšķirībā no iepriekšējiem darbiem, kur māksliniece koncentrējās vairāk uz ideju, šajā darbu sērijā akcents ir uz gleznošanas procesa klātbūtni un koncentrēšanos uz savām sajūtām un to, kas tiek radīts.
“Savos iepriekšējos darbos vairāk koncentrējos uz to, ka gribu kaut kādā veidā attēlot mieru. Skaidrs, ka visas gleznas ir par mani, bet vienā mirklī sapratu, ka man kā māksliniecei ir jābūt atklātai, brīvai, un es jau neesmu tikai miers. Es esmu arī trakulīgums, piemēram.
Jūtu, ka šīs gleznas manī ir pavērušas kaut kādus jaunus ceļus pašai priekš sevis un redzu arī, ka cilvēki to novērtē.
Šie mani darbi ir kā atļauja sev būt visādai, neuzliekot sev vienu, konkrētu zīmogu,” stāsta jaunā gleznotāja. Viņa ir uz attīstību un izaugsmi tendēta, un Laurai tas ir asinīs - izzināt, atklāt ko jaunu gan sevī, gan mākslā. “Reizēm domāju, ka būtu forši palikt pie kāda viena konkrēta stila, bet tad saprotu, ka man tas būtu par garlaicīgu.”
Lauras Juhņevičas pirmā izstāde “The Wonder of Getting Closer” (“Pietuvoties”) tika atklāta 2018. gadā un to organizēja t/c “Galerija Centrs”.
“Šī izstāde bija par brīnišķīgu satikšanos - par satikšanos ar Dievu. Es pat īsti nevaru pastāstīt, kā šī izstāde tapa, jo šķiet, biju tikai instruments. Un šī sajūta nekur nav pazudusi. Reizēm tiešām nesaprotu, no kurienes nāk idejas un kāpēc tieši tur uzliekas krāsas triepiens. Protams, viena lieta ir zināmas iemaņas, kas ar katru eksperimentu kļūst bagātākas, bet otrs?... Tas man joprojām ir neatbildēts jautājums.
To nevar izskaidrot, bet tā ir fantastiska sajūta - apzināties, ka man ir dota iespēja, aicinājums izpausties caur krāsām uz audekla,” saka Laura Juhņeviča.
Kopš pirmās izstādes ir pagājuši teju seši gadi un māksliniecei bieži jautāts, kad tad būs nākamā. “Nesen tieši par to aizdomājos un sapratu, ka atgriezenisko saiti saņemu savā “Instagram” kontā, kur man ir savs superīgs atbalstītāju pulks. Bet, kad man piedāvāja piedalīties izstādē “Foresight 2024”, piekritu, ne mirkli nevilcinoties. Es laikam gaidīju īsto brīdi,” māksliniece smaidot piebilst.
Laura stāsta, ka viņa glezno jau desmit gadu - ja “sarēķina kopā” mācības Jaņa Rozentāla Mākslas skolā un sagatavošanas kursus glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) pie gleznotāja Klāva Lora, ko viņa apmeklē šobrīd. Starp skolu un pilna laika mākslinieka darbu gan bija neliela pauzīte, kurā viņa strādāja par dekoratori.
“Bērnībā nevienu brīdi nedomāju, ka gribētu kļūt par gleznotāju,” Laura atzīst. Jā, viņai skolā patika mākslas priekšmets, bet viņa gribēja būt dziedātāja.
“Arī mācoties Jaņa Rozentāla Mākslas skolā un to absolvējot, man nevienu mirkli nebija doma, ka es varētu būt pilna laika gleznotāja. Pat ja iedomājos par to, nekad neticēju, ka manī ir šāds talants, kur nu vēl aicinājums.
Es pabeidzu skolu datorgrafikas novirzienā, bet tagad esmu pilna laika māksliniece un nevaru sevi iztēloties pie datora. Dzīve ir pārsteidzoša, vai ne?”
Laura glezno gandrīz katru dienu. Dažkārt tās ir divas stundas, bet ir dienas, kad pie audekla viņa pavada astoņas un pat vairāk stundu.
“Gleznot man vajag kā elpot,” viņa saka. “Mana mīļā skolotāja gleznotāja Madara Gulbis reiz teica: “Gleznot vajag tiem, kuri nevar negleznot”. Es bieži to atceros, precīzi teikts! Es nevaru negleznot. Tas ir mans aicinājums,” Laura ir sapratusi. Pēc viņas domām, iedvesma ir pārprasts, pārspīlēts vārds. Tā drīzāk ir ideja, ja tā var teikt, tāpēc Laura vārdu savienojumam “gaidīt iedvesmu” liek vienādības zīmi ar “prokrastināciju”.
“Man šķiet, ka iedvesma rodas darot. Protams, ticu, ka mūzika iespaido, arī daba un cilvēki, bet iedvesma ir tā visa kopums, kas atnāk “ciemos”, kad tu darbojies.”
Taujāta, vai viņas tuvākās nākotnes plānos ir studēt Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), ka tāpēc apmeklē sagatavošanas kursus, Laura atteic, ka vienreiz tur jau mēģinājusi iestāties.
“Tas bija pirms daudziem gadiem, gribēju studēt funkcionālo dizainu. Joprojām nezinu, kāpēc šāda izvēle, bet man šķiet, ka tolaik vienkārši gribēju iepriecināt vecākus. Mamma ļoti gribēja, lai tur studēju. Mana mamma vispār mani ir ļoti virzījusi, vadāja turpu šurpu uz visādiem pulciņiem. Par to mammai vislielākais paldies! Bet sagatavošanas kursus akadēmijā sāku apmeklēt, jo gribēju kaut ko mācīties. Psihologos lielā konkursa dēļ netiku un šis bija "plāns B". Bet, jo vairāk eju kursos, jo biežāk prātā iezogas doma - varbūt es tomēr gribētu mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā?... Es nezinu.
Apsolīju sev, ka ļaušos Dieva plānam, jo katru reizi, kad savu dzīvi esmu “izdomājusi”, viss mainās. Ticu, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek.”
Laura atklāj, ka viņas tuvākās nākotnes plānos ir sarīkot īpašu izstādi saviem atbalstītājiem. “Man tādu ir daudz. Es runāju tieši par tiem, kuri man “Instagram” uzraksta kādu jauku un uzmundrinošu vēstuli, kuri man vēl veiksmi vai liek sev vairāk noticēt. Es nespēju vārdos izteikt, cik ļoti māksliniekam tas ir nepieciešams.
Tāpēc es gribētu sarīkot satikšanos ar šiem cilvēkiem un ar katru parunāties, pateikt paldies.
Es ceru, ka man to izdosies izdarīt šogad. Bet pašreiz es gleznoju, eksperimentēju, veidoju pasūtījuma darbus un daudz mācos,” stāsta talantīgā jaunā gleznotāja.
Gleznas radīšana Laurai ir kā transformējošs process, kur izdzīvot un risināt dažādas emocijas. “Man ir svarīgi šobrīd atļaut sev izdzīvot visas emocijas, visas sajūtas. Es gribu būt brīva savos darbos, bet - ar saprātu, jo ar brīvību ir tā “slideni”. Es neesmu no tiem, kuri uzskata, ka visu drīkst atļauties un visur.
Māksla tomēr ir gana spēcīgs instruments, un, tā kā mēs dzīvojam vienā sabiedrībā, mēs tomēr esam atbildīgi cits pret citu. Un kāpēc vairot to tumšo, ja var vairot gaismu?...”
Izstāde “Foresight 2024” galerijā “Art Platz” (Rīgā, Alberta ielā 4-9) būs aplūkojama līdz 30. aprīlim.
Foto galerijā: īss ieskats izstādē “Foresight 2024”, kas aicina iepazīties ar vēl piecām māksliniecēm - Lauru Dainu Upenieci, Irīnu Špakovu, Mariu Pranku, Dagniju Čerevičņiku un Meldru Bulu.
