“Ir jāļauj cilvēkam piedzimt un arī novecot. Tas ir bioloģisks process. Neizbēgams,” saka dažādu paaudžu skatītāju mīlētais teātra un TV seriālu aktieris Ģirts Ķesteris. Šodien, 14. februārī, viņš svin savu 60. dzimšanas dienu.
Šo faktu skatuves mākslinieks atzīmēs ar īpaši viņam rakstītu dramaturģes Aivas Birbeles lugas “Vīrietis, kurš gaida” iestudējumu, kura pirmizrāde notiks tieši viņa dzimšanas dienā, 14. februārī, plkst.19.00 Kultūras centrā “Siguldas Devons”.
Mekijs Nazis (B. Brehta, K. Veila “Trīsgrašu opera”, 1997), Mefistofelis (J. V. Gētes, A. Vilcāna “Fausts. Deus ex machina”, 1999), Dons Žuāns (Dž. Dž. Džilindžera “Dons Žuāns X”, 2000), Joske (R. Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā”, 2001), Princis (R. Paula, M. Zālītes “Meža gulbji”, 2005), Leons un Fēlikss (TV seriālos “Neprāta cena” un “UgunsGrēks”, no 2005), Kaligula (A. Kamī “Kaligula”, 2005), Drakula (A. Vilcāna, I. Šlāpina “Drakula. Svešās asinis”, 2007), Eņģelis Gabriēls (N. Beļska un “Jumpravas” “Izredzētais”, 2007), Žans Gabēns (R. Paula, E. Mamajas, L. Brieža “Marlēna”, 2011), Kardināls Rišeljē (Ē. E. Šmita “Milēdija”, 2014), Mesjē Frankenšteins (N. Dīra “Frankenšteins”, 2015), Helge (T. Vinterberga, M. Rukova “Svinības”, 2017), Filips V (K. van Kampenas “Farinelli un karalis”, 2022)… Ģirts Ķesteris ir reizē viņi visi, un tajā pašā laikā - neviens no viņiem nav Ģirts Ķesteris.
Neatkārtojams, rāmjos neierāmējams un standartos neierakstāms. Apbrīnots, pielūgts un neskaitāmas reizes ierindots seksīgāko un iekārojamāko Latvijas vīriešu topos.
Režisoru un publikas mīlēts - tāds ir Ģirts Ķesteris.
Visus savus skatītājus viņš šajā pavasarī gaidīs savas jubilejas izrādēs “Vīrietis, kurš gaida”.
Aktiera jubilejas izrāde "Vīrietis, kurš gaida" ir jautrs un aizkustinošs stāsts par vīrieti, kuram gadās piedzīvojums, kurš liek pārvērtēt savu dzīvi. Parevidēt dzīves “skapi”, lai pielaikotu, kurš kostīmiņš vēl der, bet kurš jau ir par mazu. Tas ir laiks pārvērtēt savas bijušās, esošās un nākotnes attiecības.
Tas varētu būt arī stāsts par aktieri Ģirtu Ķesteri. Bet varbūt arī nē.
Varbūt tas ir uzdevums skatītājiem - uzminēt, kura epizode stāstā ir ņemta no aktiera dzīves, bet kas ir piedomāts. Varbūt tas ir stāsts par mums visiem, nonākot negaidītā situācijā? Bet tas noteikti ir stāsts par attiecībām - par vēlmi mīlēt un tikt mīlētam.
Jauniestudējuma scenogrāfs - Ivars Noviks, kostīmu māksliniece - Jurate Silakaktiņa, horeogrāfe - Inga Krasovska, mūzikas režisore - Zane Dombrovska, video mākslinieks - Jēkabs Vilkārsis. Režisors - Gundars Silakaktiņš.
Nākamās izrādes šajā mēnesī: 16. februārī plkst. 19.00 Liepājas OC Rožu zālē un 29. februārī plkst. 19.00 Vidzemes koncertzālē “Cēsis”. Aktieris ar šo izrādi līdz pat maijam viesosies pie saviem skatītājiem visā Latvijā.
“Dzīvesstilā” saruna ar jubilāru mirkli pirms jauniestudējuma “Vīrietis, kurš gaida” pirmizrādes.
Cik daudz izrāde “Vīrietis, kurš gaida” būs stāsts par Ģirtu Ķesteri?
Sākotnēji tā būs intriga, ko es mēģināšu atspoguļot citāta veidā. Proti, ir rīts.
Varētu būt pilnīgi parasts rīts, bet nav. Manā gultā guļ pilnīgi nepazīstama sieviete…
Vakar viņa iekāpa manā automašīnā un lūdza aizvest. Jautāju, uz kurieni? Viņa teica: “Taisni.” Nu, braucu taisni, cik vien iespējams. Viņai rokās vīna pudele. Viņa skatījās uz mani un jautāja: “Vai tikai tu neesi tas aktieris no tā stulbā seriāla?” Kaut kā mana kinokarjera man vairs nelikās tik fantastiska… Kamēr domāju, ar ko palepoties, viņa izdzēra pus pudeli vīna un aizmiga. Skaista sieviete manā mašīnā. Aizmigusi… Apnika braukt taisni, braucu mājās. Noliku viņu gulēt savā gultā. Pats sēdēju un gaidīju, kad viņa pamodīsies… Gan citāts, gan ļoti personīgs stāsts par Ģirtu Ķesteri. It kā jā un it kā nē. Jo literatūra ir literatūra, dramaturģija ir dramaturģija, un vēstures interpretācijas arī mēdz būt dažādas…
Bet, ņemot vērā, ka trīsdesmit astoņas stundas esmu pavadījis kopā ar Aivu Birbeli, kura ir šīs lugas autore, stāstot un, nenoliedzami, arī pasmaidot gan par savām attiecībām ar meitenēm, gan nopietnām dzīves epizodēm, tas varētu būt stāsts arī par mani. Es ļāvos plūsmai, noskaņojot sevi uz pašironiju, un tas veidojās kā labirints, caur kuru gāju, sākot jau no skolas gadiem. Par to, kas ir sieviete un vīrietis attiecībās. Tas ir universāls veids, kā runāt par savām vājībām, uzrunājot lielu auditoriju - gan vīriešus, gan sievietes. Par to, ko tad viņi attiecībās piedzīvo un kā viņi baidās tajā atzīties. Es neesmu ārsts, lai ārstētu, bet - varbūt tieši smiekli ir labākais veids, kā to darīt.
Tas nozīmē, ka, stāstot par sevi, esi nopietni “parevidējis” savu dzīvi un attiecības?
Lugā mazāk ir runa par ļoti konkrētām manām attiecībām, tie vairāk ir attiecību skeči.
Un, faktiski, “tas džeks” vienmēr piedzīvo fiasko. Jā… Un risinājuma īsti nav. Viņš gan vēlas, gan baidās no tā, ko sauc par attiecībām, un tāpēc viņš tur sēž uz tās gultas…
Jo, nu nevar taču sievieti piestutēt pie sienas un atstāt uz ielas. Tāpēc tu viņu aiznes uz savu māju. Ja nu tā ir tā īstā, izredzētā…
Izrādēs uz skatuves tev pievienosies daiļās skatuves kolēģes Lelde Dreimane un Ērika Eglija-Grāvele.
Jā, es nebūšu viens, būs Lelde vai Ērika.
Nevis abas?
Man pietiek ar vienu… Viņām katrai ir savi uzdevumi - ar horeogrāfiskiem skečiem un muzikāliem numuriem dažādu sieviešu veidolos. Un tas nebūs askētiski - tas būs diezgan ekskluzīvs materiāls ar košiem šova elementiem.
Vai, veidojot šo izrādi un runājot par savām vājībām, esi izdarījis kādus secinājumus un kaut ko vairāk sapratis?
Nē. Esmu tikpat neaptēsts. Bet vīrietim ir jāļauj būt primitīvam. Tāpēc, ka tāds viņš ir. Tas ir arhetipiski, un tas ir ļoti precīzi. Varbūt mums, vīriešiem, nekas arī nav jāsaprot attiecībās, jo attiecību “virpinātāja” vienmēr ir sieviete. Nu, jā. Vīrietis un sieviete ir divas atšķirīgas pasaules, tāpēc daudzos vīriešos tas rada zināmu apjukumu.
Un, lai arī lielākajai daļai ir visnotaļ normālas attiecības, zemapziņa jau met kūleņus un atsevišķās dzīves situācijās ir ļoti grūti noorientēties…
Tāpēc palīgā nāk Ķesteris. Absolūti neuzbāzīgi, bet tajā pašā laikā - pieskaroties vīriešu vājajiem punktiem.
Tas nozīmē, ka izrādes skatītājiem arī nāksies “parevidēt” savas dzīves skapi?
Jā, bet ļoti vieglā formā. Savulaik Dailes teātrī bija leģendāra izrāde - Reja Kūnija/Džona Čepmena komēdija “Ar vīru nav viegli” (2011). Un es atceros, ka bija viens bariņš cilvēku, kuri nāca to skatīties neskaitāmas reizes. Tieši tāpēc, lai caur smaida prizmu paskatītos uz dzīvi, uz vīrieša un sievietes attiecībām. Tā ir vienkāršāk, nekā iet pie psihoterapeita. Bet psihoterapeitu arī noteikti vajag apmeklēt.
Pats esi apmeklējis psihoterapeitu?
Jā. Un es turpināšu to darīt. Ne tāpēc, ka man ir problēma sarunāties, bet tāpēc, ka Ķesterim ir izteikta atvērtība attiecībā uz savām “likstām”. Kā man teica Viesturs Rudzītis: “Tu tagad atnāci palepoties ar savām likstām? Tas ir kaut kāds šovs? Būtu varējis pabraukt garām, bet nē, nodomāji: ieiešu ka’ es pie Viestura parunāties...” Es paliku “uz pauzes”.
Man nav problēmu būt atvērtam, es neesmu intraverts, gluži otrādi - esmu atvērts. Tāpēc man vajag psihoterapiju citā līmenī.
Man vajag “iespert”, nolikt pie vietas, sakot: beidz izlikties un sāc saukt lietas īstajos vārdos!
Jo īpaši, kad šai pasaulē esmu nodzīvojis jau sešus gadu desmitus… Tas uzkrājuma slānis varētu būt diezgan liels, un tas ir jāpatīra. Tā rūsiņa ir jādabū nost.
Jo?
Ir jāļaujas. Tu nevari ieciklēties uz to, ka esi aktieris, kurš visu laiku sevi pucē un spēlē “pats uz sevis”. Es nesaku, ka tā ir problēma, bet tā ir manas profesijas blakne, un ar to ir jārēķinās. Bet nu netaisīsim no tā kaut kādu ažiotāžu, jo es jau neesmu unikāls. Puspasaule meklē attiecības, puspasaule iet pie psihoterapeita, puspasaule mēģina rast kādus risinājumus. Un, ja citiem ir zināmas grūtības par to runāt pat divatā, es to varu darīt arī no skatuves.
Un saukt lietas īstajos vārdos?
Jā. Un “tas džeks” tai izrādē, kuram es pat vārdu nezinu, man palīdz būt ļoti personīgam. Jo sarunā ar tevi es varbūt neesmu tik intīmi atklāts, bet, ieejot tēlā, es tāds varu būt. Viņš man palīdz būt maksimāli atklātam, personīgam un liek pasmaidīt arī pašam par sevi. Tikai tāpēc es nodarbojos ar šo profesiju.
Šajā pasaulē nodzīvoti jau seši gadu desmiti. Vīrietim tas ir daudz?
Es nezinu… Nē. Mums ar Bredu Pitu (60) un Džoniju Depu (60) ar to nav nekādu problēmu. Šobrīd nav. Ir kaut kādas pārmaiņas, kas noteikti ir jārespektē. Es teikšu tā: ir jāļauj cilvēkam piedzimt un arī novecot. Tas ir bioloģisks process. Neizbēgams. Protams, kad tev ir divdesmit pieci, tev tas “pasākums, ko sauc par vecumu”, ir “pie kājas”. Tad neviens nedomā, ka viņam kādreiz būs piecdesmit, sešdesmit, septiņdesmit.
Mums ar draugiem ir tāds treniņš, ko varu ieteikt visiem: kad tev ir četrdesmit astoņi gadi, saki, ka tev ir piecdesmit, kad tev ir piecdesmit astoņi gadi, saki, ka tev jau sešdesmit. Tas tāds labs “trenažieris”, lai pieradinātu sevi pie domas, ka tas neizbēgami notiks. Un tas strādā. Nopietni. Tāda burvīga sevis mānīšana.
Izrāde “Vīrietis, kurš gaida” ir stāsts par attiecībām - par vēlmi mīlēt un tikt mīlētam. Vai Ģirts Ķesteris, medijos dēvēts ne vien par iekārojamāko vīrieti, bet arī par skatītāju mīluli, ikdienā jūt savu skatītāju mīlestību?
Nu, jā. Es jūtos tad ļoti neērti, bet tajā pašā laikā es esmu ļoti atsaucīgs vīrietis… Tādā nozīmē, ja kāds/kāda grib būt kopā selfiju formātā, es neatsaku. Kādreiz es par to sapņoju, nu esmu to piedzīvojis un jau pieradis. Tas ir ļoti dāsni no skatītāju puses, jo tā ir mijiedarbība. Un es nerunāju tikai par “UgunsGrēka” laiku, kad tas bija ļoti aktuāli, pat pārmērīgi daudz. Tā ir arī šobrīd. Esmu to jau stāstījis, bet varu arī atkārtot, jo tas ir unikāli. Es dzīvoju Antonijas ielā, kāpju lejā no sava sestā stāva, izeju ārā un tur skatos: veči stiepj mēbeles.
Viņi ierauga mani un saka: “Ej tu nost! Tā taču ir leģenda!” Leģenda? Tas ir kaut kas tāds, kas jau bijis. Ar pagātnes datumu... Un ar to ir jāsamierinās.
Un vienlaikus tas pieprasa no manis būt formā. Koncentrēties, savākties un izvirzīt jaunus mērķus. Un tāpēc man ir ideja par tēla veidošanas studiju - vairākos līmeņos, ne tikai imidža un vizuālā tēla veidošanu. Lai cilvēkiem dotu iespēju elpot - atbrīvoties no saviem kompleksiem komfortablākai ikdienai.
Cik ilgs laiks nepieciešams līdz šīs idejas realizācijai?
Pagaidām tas ir tikai uzmetuma formā, jāsāk kaut kad realizēt. Jāuzrunā konkrēti cilvēki, kuri būtu gatavi sadarboties. Pats savā pārziņā ņemtu tēla veidošanu, pārējie atbildētu par citiem "sektoriem". Bet pagaidām tas nevar notikt, jo man ir divi lieli projekti (izrādes “Rabarberu vīns” un “Vīrietis, kurš gaida”) un izrādes saplānotas jau tālu uz priekšu. Tam vajag vairāk brīva laika.
Un, kliedējot baumas, ka esmu aizgājis pensijā - tā ir izdienas pensija, pēc 30 teātrī nostrādātiem gadiem -, es rēķinos ar to, ka esmu arī Dailes teātra aktieris. Lai arī pārgājis ārštatā, esmu pakārtots piedāvājumiem no teātra puses. Un es gribu pateikt, ka šāds lēmums tika pieņems, draudzīgi vienojoties. Nebija nekādu konfliktu, nav nekādu zemūdens akmeņu. Mēs, radošie cilvēki, jau visi, patiesībā, esam frīlanceri - kaķi, kuri staigā, kur pašiem patīk… Un es arī gribu brīvāk justies.
Brīvība ir zināms izaicinājums.
Jā, un ļoti riskants izaicinājums. Protams, ērtāk ir būt “tēta” vai “mātes” paspārnē, bet es vienmēr esmu tiecies pēc brīvības. Un tas nav tikai izaicinājums, bet arī baigā atbildība - plānošana, mērķu uzstādīšana… Un mērķi var būt ļoti dažādi. Arī filozofiskā izpratnē…
Tikums nav mērķis, tikums ir darbs, bauda ir mērķis, bauda ir rezultāts. Lūk, tā ir visa atbilde.
Bet šobrīd - atļaujiet man mazliet papeldēt okeānā... Nevajag nepārtraukti iespringt uz kaut kādu sevis realizāciju. Tik daudz egocentrisma ir tajā visā. Vajag ļauties plūsmai, kas sniedz arī gandarījumu, nevis nemitīgi sevi apliecināt un kādam ko pierādīt. Es pieļauju, ka tā ir sešdesmitgadnieka priekšrocība. - jau esmu sevi apliecinājis un visu pierādījis. Kā mans kolēģis Artūrs Dīcis teica kādā intervijā: “Ķesterim vairs nekas nav jāpierāda”.
Šosezon Ķesteris ir “vīrietis, kurš gaida”. Ko viņš gaida?
Velns viņu zina, ko viņš gaida! Patiesībā, izrādei sākotnēji bija cits nosaukums - “Būt Ģirtam Ķesterim”. Bet es no tā vienkārši “aizbēgu”. Nu, kas tas tāds?! Tā nebūs! Un pēc tam bija vēl viens nosaukums - “Kaija”. Jo lugā ir personāžs kaija, ļoti intriģējošs - kā metafora, kā poētisks, pat kaitinošs simbols. Un vienlaikus kaija ir realitāte. Es dzīvoju sestajā stāvā, un ar to ir jārēķinās, ka tādi lieli “makani” četros no rīta dauza ar knābi pie loga. Sākumā man bija šoks. Tad es metu ar čību pa logu un viņa aizlidoja, bet tad, kad viņas nebija, man sāka viņas pietrūkt… Kur tu esi, draudzene, kāpēc šorīt neesi atlidojusi?... Šīs lugas materiālā kaija ir metafora. Ir un nav. Vīrietis, kurš gaida savu kaiju. Tulkojiet to, kā gribat.
Bet, nu, sešdesmit gados būtu smieklīgi runāt, ka vīrietis ir iesprindzis uz kaut kādām savām attiecībām. Nu, nē. Es nesēžu un negaidu. Iepazīšanās metodes var būt visādas, bet - es esmu ļoti konservatīvs. Lai gan… interpretācijas dzīves garumā bijušas ļoti dažādas. Reizēm esmu kā tāds klejojošs donžuāns, bet - attiecību līmenī es zināmā mērā esmu fatālists.
Man nav nekas jāmeklē, nav “jāgrābstās” apkārt. Es ļaujos. Ir, ir, nav - nav.
Ko tev novēlēt dzimšanas dienā?
Man? Es šajā ziņā esmu ieturēts un ļoti kautrīgs. Savā dzimšanas dienā es gribētu vēlēt citiem - mēģināt ieraudzīt un nepazaudēt to skaisto, to individuāli personīgo, kas ir katrā no jums. Un galvenais - nesalīdzināties ar citiem. Ne profesionāli, ne personiski. Tu, cilvēk, mīļais, esi personība, un vienīgi tas tev jārespektē. Visas problēmas sākas no salīdzināšanas.
Kāpēc man nav tā, kā ir visiem? Kāpēc es nedaru tā, kā visi? Tāpēc, ka es esmu Ģirts Ķesteris!
Gundars SILAKAKTIŅŠ, aktieris un režisors:
“Mūsu kopīgi veidotā izrāde saucas “Vīrietis, kurš gaida”. Es Ģirtam novēlētu turpināt būt par vīrieti, kurš joprojām gaida un ir gaidīts. Jo katram māksliniekam jebkurā vecumā ir jāsaglabā šis aktīvais process - vēlme izzināt, saprast, pateikt un satikt savu skatītāju. Eduards Smiļģis ir teicis, ka “jaunību un vecumu nevar skaitīt pēc nodzīvoto gadu skaita.
Vecs ir tas, kam sirds ir cieta un rūgta kā vērmeles, bet jauns - kam sirds kā zieds, kas veras saulē, rasas un medus pilns…”
Es vēlu Ģirtam dzimšanas dienā daudz dzīvesprieka, daudz darba prieka un salīgt mieru ar uzmācīgām kaijām!”
Lelde DREIMANE, aktrise:
“Kad tev šķiet, ka šajā pasaulē ir tik ārkārtīgi tumšs, ka neko nevar redzēt, kad tu nevari atrast gaismas slēdzi un pat nezini, kur to meklēt, atceries: tu pats esi gaisma, un tavas gaismas slēdzis ir tava sirds!
Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļo Ģirtiņ!”
Izrādi "Vīrietis, kurš gaida" varēs noskatīties:
16. februārī plkst.19.00 Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē,
29. februārī plkst.19.00 Koncertzālē "Cēsis",
6. martā plkst.19.00 Jelgavas Kultūras namā,
8. martā plkst.19.00 Kultūras centrā "Ulbrokas Pērle",
9.martā plkst.19.00 Valmieras Kultūras centrā,
15. martā plkst.19.00 Ķekavas Kultūras namā,
21. martā plkst.19.00 Bauskas Kultūras centrā,
24. martā plkst.16.00 Kuldīgas Kultūras centrā,
27. martā plkst.19.00 Ogres Kultūras centrā,
29.martā plkst.19.00 Slampes Kultūras pilī,
31 .martā plkst.16.00 Mazsalacas Kultūras namā,
5. aprīlī plkst.19.00 Madonas Kultūras namā,
12. aprīlī plkst.19.00 Krustpils Kultūras namā,
19. aprīlī plkst.19.00 VEF Kultūras pilī,
28. aprīlī plkst.16.00 Gulbenes Kultūras centrā,
2. maijā plkst.19.00 plkst. Latgales Vēstniecībā GORS.
