Sieviete uzņēmējdarbībā, politikā, mākslā, zinātnē un tehnoloģijās. Sieviete karjerā un ģimenē. Sieviete – līdere. Kāda viņa ir, kā viņai izdodas sabalansēt dažādās lomas, ko uzliek sabiedrība, tradīcijas un viņa pati? Kāda viņa ir? To Dzīvesstils devās skaidrot Iedvesmas un izaugsmes Forumā “Līdere”, kas ar devīzi “Sapņo drošāk, sasniedz vairāk!” šogad notika jau sesto reizi.
Piedāvājam spilgtākās atziņas, pie kādām, attīstot savu personisko un profesionālo potenciālu, nonākušas Latvijā pazīstamas un ne tik zināmas sievietes. Viņu teiktais iedvesmo, tāpēc tajā ir vērts ieklausīties.
Marija NAUMOVA, dziedātāja:
“Buda ir teicis: “Mīli sevi un visa pasaule ap tevi piepildīsies ar mīlestību”. Mīlēt sevi - tieši tas pēdējo gadu sevis meklējumos man ir bijis svarīgākais. Mīlēt sevi - šķiet, tam vajadzētu būt dabiski, taču praksē pieņemt sevi tādu, kāda esmu, piedot sev un mīlēt sevi nav nemaz tik viegli, brīžiem pat neiespējami.“ [..]
Spogulis ir brīnišķīgs instruments darbam ar sevi.
"Galvenais, tas arī neaizņem daudz laika, jo strādāt ar sevi var katru reizi, ieskatoties spogulī vai pat veikala vitrīnas atspulgā. Es, ieskatoties spogulī, katru reizi sev saku: “Marija, tu esi brīnišķīga, es tevi ļoti mīlu”. Un tajā brīdī man uzreiz gribas smaidīt.” [..]
“Visstiprākās valstis ir tās, kurās sievietes valkā visgarākos svārkus. Un ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka sievietes spēku saņem no apakšas, no Mātes Zemes. Jau no seniem laikiem sievietes ir nēsājušas garus lindrakus, jo attiecībā pret zemi tie veido konusu, un tas palīdz gan uzņemt, gan saglabāt to enerģiju un spēku, kas mums, sievietēm, ir dabas dots.”
Māra ZĀLĪTE, dzejniece un dramaturģe:
“Vai es esmu bijusi politikā? Tiešā veidā neesmu, tikai ar vārdu - ar sacītu vai rakstītu. Es saņēmu Eiropas balvu - J. G. Herdera literāro prēmiju (1993), diezgan prestižu balvu, un tas man bija ļoti pa prātam. Diplomā bija rakstīts: “Par Latvijas valsts neatkarības veicināšanu ar literāru, radošu vārdu”. Faktiski tā bija prēmija vārdam.” [..]
“Daudz spožuma un posta ir baudījis mans rakstītais vārds, arī mūsu kopdarbs ar Jāni Lūsēnu - rokopera “Kaupēn, mans mīļais”. Tā tika iestudēta 1999. gadā Liepājā un spēlēta ar ļoti lieliem panākumiem, tā ieguva arī “Spēlmaņu nakts” “Grand Prix”. Jā, sajūsma un spožums, bet posts arī turpat. Sāku telefoniski saņemt draudus un naidīgus vārdus, jo es apdziedot nelieti, slepkavu un laupītāju, turklāt vēl saucot to par savu mīļo… To vajag aizliegt!” [..]
“Vārdam ir spēks. Diemžēl arī ļaunprātīgam vārdam ir spēks. Tāds spēj apvārdot un nozombēt veselas tautas un nācijas, un mēs to spilgti redzam ar Krievijas propagandas piemēru.
Bet vai mēs redzam, ka līdzīgā posta straumē pašlaik sāk plūst arī Latvija?
Tautas iesākums ir valoda, valoda ir kā klēpis, kas auglīgs, un vārds ir tās dzīvības auglis. Un tikai tāds vārds, kurā doma ir kā gaisma, labā griba kā uguns un mīlestība kā spārni. Dievs, dod mums visiem vairāk dzīvības vārdu!” [..]
“Starp citu, pazīšanās ar prezidentiem dažiem šķiet vēl šausmīgāka nekā sakari ar pašu Sicīlijas mafiju. Bet, sakiet man, ko darīt, ja veci draugi kļūst par prezidentiem? Man ir tikai viena atbilde: vecus draugus nelaimē atstāt nedrīkst…”
Anete BILZENA, Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza valdes locekle:
“Nav nozīmes tam, kādos uzņēmumos, kolektīvos vai grupējumos mēs katrs esam. Nozīme ir tikai tam, kas esam mēs paši. Homo sapiens gan ir bara dzīvnieks un es, droši vien arī daudzas no jums, meklējot savu identitāti, meklējam arī piederību noteiktam baram - ģimenei, darbam, draugiem vai, piemēram, korim. Taču ar gadiem mēs saprotam, ka vērtība esam mēs paši. Un, kad mēs nokratām nost visas šīs “birkas”, paliek tikai “es” - ar to, ko tikai es esmu izdarījusi. Kā no kalna ripojošs akmens, kas ir vērtība pats par sevi, un tikai viņa atstātais nospiedums ir viņa sasniegums…”
Marija GOLUBEVA, politiķe, bijusī iekšlietu ministre:
“Es esmu vairāk nekā mana profesija, es esmu vairāk nekā mans amats, es esmu vairāk nekā mans ģimenes stāvoklis. Jo man ir zināšanas, man ir pieredze, man ir viedoklis, man ir jūtas un man ir sava balss. Personībai ir daudz šķautņu, bet reizēm cilvēki grib tev iezīmēt šauru vietu, atgādinot par tavu statusu, jo - tā ir ērtāk.” [..]
“Mans ieteikums sievietēm: ja jums piedāvā ieņemt kādu atbildīgu amatu, mazāk šaubieties, jo vīrietis jūsu vietā, visticamāk, nešaubītos.” [..]
“Ir diezgan droši, ka nākotnē sabiedrībai būs vajadzīgas personības, jo unikāla pieredze, radošums un spēja veidot attiecības ar citiem cilvēkiem - tieši tas mūs atšķir no mākslīgā intelekta.”
Kristīne JARVE, “Deloitte” vadošā partnere Baltijas valstīs:
“Laika man ir akūti maz, man tā vienkārši nepietiek. Es esmu izmēģinājusi visu ko, sākot ar diētām, vitamīniem, uztura bagātinātajiem - ar mērķi uzlabot mana prāta ātrumu un spēju koncentrēties. Esmu izmēģinājusi dažādas fiziskās aktivitātes - atkal ar vienu vienīgu mērķi atrast vairāk enerģijas sevī. Esmu pievērusies daudz un dažādām teorijām par laika plānošanu un laika pareizu vadīšanu… Mans risinājums? Saprast un apzināties, ka es nevaru izdarīt visu, un tas arī nav vajadzīgs. Man ir ārkārtīgi svarīgi sev nodefinēt, kas ir tas, ko es vēlos izdarīt, ko man ir svarīgi izdarīt pašai un - kas ir tas, ko es varētu atmest.
Jo, patiesībā, mēs ļoti daudz darām nevis to, ko vēlamies, bet to, ko no mums vēlas visi apkārtējie.
Noteikti ir lietas, kam vienkārši ir jānotiek, bet man ir izvēle - lūgt palīdzību un uzticēt kādas lietas citiem. Tāpēc es deleģēju un deleģēju daudz. Ne tikai darbā, bet arī mājās. Es zinu, kā tas izklausās, bet es deleģēju savu personisko dzīvi, un es deleģēju savus bērnus - vīram, vecākiem, auklītēm, skolotājiem, treneriem. Jo sieviete nevar un viņai arī nevajag paspēt visu.”
Diāna KRŪMIŅA, paralimpiete:
“Šogad maijā palika 11 gadi, kopš es pārvietojos ratiņkrēslā, bet tas mani neapstādināja dzīvot tālāk. Jo, tā jau ir: kad vienas durvis aizveras, paveras citas. Jā, tas varbūt izklausās savādi, kā autoavārija un nokļūšana ratiņkrēslā var atvērt jaunas durvis… Bet es nokļuvu sporta pasaulē, un tas man deva jaunu iedvesmu un jaunu dzīves elpu - saprast, ka es taču varu tik daudz! Es varu nest Latvijas vārdu pasaulē!"
Un, kad arēnā plīvo Latvijas karogs un man jautā, kas tas ir par karogu, es ar lepnumu saku, ka tas ir mūsu neatkarīgās Latvijas karogs un to mums neviens neatņems!
Evija RODKE, uzņēmēja, plastikas ķirurģe:
“Mūsu ķermenis ir mūsu mājas, kurās mums jājūtas pēc iespējas labāk un omulīgāk. Un neviens no malas nevar pateikt, kur un kādu dīvānu tajā likt, kādu tur uzturēt kārtību vai nekārtību, jo tikai mēs katrs pats zinām vislabāk, kā man ir vajadzīgs. Mīļās, sievietes, pieņemiet lēmumus, tikai dziļi, dziļi ieskatoties sevī un sajūtot sevi! Nesekojiet modei, neklausieties ne vīriešu, ne draudzeņu viedokļos, jo tikai mēs pašas zinām, kā mums ir vislabāk. Mēs ar savu ķermeni dzīvosim kopā visilgāk - 24/7 un visu mūžu.
Tāpēc nemeklē atļauju svešās acīs, atjauj sev pati, dod sev iespēju, jo tu esi vienīgā tāda uz pasaules un tāpēc unikāla un lieliska!
Atļaujies būt, atļaujies gribēt, atļaujies pateikt “jā” un sper pirmo soli, un lec nezināmajā, lai vari izplest spārnus lidojumam!” [..]
“Mēs katra varam izvēlēties, kādu veidot savu dzīvi - vai mierīgu un plūstošu, vai piedzīvojumiem, pipariņiem un rozīnēm bagātu. Tas ir līdzīgi kā ar naudas ieguldījumu - var iet mērenu un sabalansētu ceļu, kas nav nepareizi, bet var iet arī riskanto, kur ilgtermiņā ieguvumu un piedzīvojumu būs vairāk.” [..]
“Ej un dari! Ja kaut ko dziļi, dziļi sirdī esi ilgstoši lolojusi, tad sper to pirmo soli! Tikai nebremzē, nemētājies šurpu turpu, ej kaut maziem solīšiem, kaut līkločiem, neapstājies pie pirmajām grūtībām un sarežģījumiem. Esi kā upe - plūstoši apej visu. Ja zini, ko gribi, ja zini, kā vēlies justies, pieņem drosmīgus lēmumus. Un tev sanāks, un veiksme sekos, tikai atļaujies veidot savu dzīvi pati, jo justies labāk - tā nav veiksme, tas ir lēmums.”
Ieva BRANTE, politiķe, juriste:
“Mīliet sevi! Vienmēr sapņojiet un vēlaties! Un atcerieties, ka neviena vēlēšanās, neviena nav jums par lielu. Neviena! Neviena! Ja gribat pieci, neapstājieties pie četri!” [..]
“Jūs varat raudāt, varat sūdzēties pie spoguļa, varat būt īgnas, varat būt nelabā omā, var sāpēt vēders un viss šķist tizli un “garām”, bet, lūdzu, lūdzu, ticiet brīnumiem! Jo brīnumi notiek tur, kur tiem tic. Dodiet vietu brīnumiem notikt!” [..]
“Kas ir mīlestība? Es sev to esmu noformulējusi. Mīlestība ir tad, kad viņš noguris pēc darba uztaisa tev tēju. Mīlestība ir tad, kad viņš apsedz tavus plecus, kamēr tu guli."
Un mīlestība ir tad, kad tu brauc komandējumā un viņš ieliek čemodānā savu džemperi, lai tev ir silti gulēt viesnīcā…
Zane RĒVALDE, VC4 filiāļu un grupas uzņēmumu vadītāja:
“Tikai no mūsu pašu izvēlēm ir atkarīga mūsu tuvāka un tālāka nākotne. Mēs paši varam izvēlēties, kādas būs mūsu vecumdienas - vai sēdēsim invalīdu ratiņos, pamperos un ļausim mazbērniem mūs barot ar karotīti, vai varbūt ar mazmazbērniem spēlēsim futbolu? Es nevēlos vispārināt, bet lielākajai daļai no mums ir šī izvēle. Viss ir mūsu rokās.” [..]
“Kad nākamreiz kopā ar draudzeni plānosiet kopīgu kafijas iedzeršanu, ieplānojiet kopā aiziet arī uz krūšu ultrasonogrāfiju! Apvienojiet patīkamo ar lietderīgo. Laiks ir vienīgais resurss, ko mēs nevaram atgūt, bet laiks, ko investējam savā veselībā, iespējams, var dot vairāk laika šajā dzīvē.”
Elita PATMALNIECE, modes māksliniece, gleznotāja:
“Kad ir grūta diena, nekas nesanāk un ir pavisam bēdīgi, nav vērts bēdāties, jo - rīt būs atkal jauna, skaista diena. No rīta vienmēr viss šķiet pavisam savādāk, tāpēc dažkārt ir vērts kaut ko atlikt uz rītdienu.” [..]
“Cilvēks dzīvo, visu mūžu pēc kaut kā tiecas, kaut ko veido, un dzīve jau arī visu laiku piespēlē to, kas viņam ir vajadzīgs.
Cilvēks ir dzīvs tikmēr, kamēr viņš pēc kaut kā tiecas.
"Tāpēc vajag gribēt, ticēt un - jā, kaut ko arī darīt lietas labā. Pat, ja neticiet, ka tā var notikt, vajag vismaz gribēt un, iespējams, tā arī notiks…”
Sintija PURGALE, kristīgās programmas “Mirjama” dalībniece:
“Es nebiju gribējusi to, kas notika ar mani, nekad uz to nebiju gājusi apzināti. Manī dzīvoja mazs sešgadīgs bērns, kurš bija vecāku aizvainots, dusmu un naida pilns uz visu pasauli, neapzinoties, ka pasaule pie tā nav vainīga. Kad nokļuvu cietumā, es sapratu, ka vairs nevēlos būt agresīvā un nevaldāmā Sintija - es gribēju būt tā mazā zinātkārā un mācīties gribošā mazā meitene, kāda biju sešu gadu vecumā. Es nezinu, vai viena būtu tikusi galā, ja manā dzīvē nebūtu ienākusi kristīgā programma “Mirjama” un tās vadītāja Rudīte Losāne. Es sēdēju ar tūkstošiem domu galvā, kā izdzīvot, kā sevi savākt, kā dzīvot tālāk, līdz vienā dienā atvērās mazs metāla lodziņš un caur to uz mani skatījās jaukākais acu pāris, kādu es jebkad dzīvē biju redzējusi - siltākais, maigākais un mīlestības pilnākais. Tā bija Rudīte."
Viņa jautāja, vai es esmu Sintija un vai es gribu parunāt? Tas bija jautājums, ko biju gaidījusi 26 gadus…
"Tas bija saulainākais brīdis ne tikai manā “cietuma karjerā”, bet visā manā dzīvē… Iepazīstot Rudīti, es iepazinu arī savādāku dzīvi un to Sintiju, kāda biju patiesībā. Es aktīvi tvēru visu, ko piedāvāja programma “Mirjama”, tā pagāja divarpus gadi un mani atbrīvoja pirms termiņa. Bet ne jau fiziskais cietums bija tas, no kura es gribēju tikt ārā - tas bija garīgais cietums, ko biju sākusi būvēt sešu gadu vecumā…”
Aija KRIŠJĀNE, klīniskā un veselības psiholoģe, LU doktorante:
“Kad tu redzi, ka kādam cilvēkam, kurš ir bijis iegrimis dziļā depresijā vai pat bijis tuvu pašnāvības slieksnim, kuram bijušas ļoti lielas problēmas attiecībās - vai ar vecākiem, vai ar vienaudžiem -, pēc terapijas ir kļuvis labāk, ka viņam tevi vairs nevajag... Tā ir tā sajūta, kas dod milzīgu gandarījumu. Man šķiet, vārda “gandarījums” jēgu es saprotu tikai tagad…”
