“Vienīgais, ko mēs šajā pasaulē līdz galam varam paredzēt, ir tās mainīgums un neparedzamība,” saka māksliniece Auce Biele. Pēc 12 gadiem, kas pavadīti Šveicē un Marokā, viņa šajā pavasarī kopā ar bērniem atgriezusies mājās, Latvijā, un atklājusi savu darbu izstādi Laidu muižas pilī.
Auce Biele uz Laidu muižas pili (“Radošais Visums”) Kuldīgas novada Laidu pagastā ir atvedusi 101 krāsu princesi ar košu krāsu emociju ūdens ziediem. Izstādē “Princeses nemirst” ir apskatāmi tērpi kā gleznas un gleznas kā tērpi, gleznoti autortehnikā, izmantojot džinsu balinājumus.
Izstādes nosaukums “Princeses nemirst” ir aizgūts no subkultūras saukļa “Panki nemirst”, jo - arī princesēm piemīt dumpinieciskums. Māksliniecei Aucei Bielei viss sākās ar pirmajām gleznotajām panku biksēm pusaudzes gados, taču, gadiem ejot, atrasta un izkopta sava tehnika, kas ļauj tuvoties princeses cienīgam smalkumam.
“Kad es biju mazs bērns, izjutu sevi kā mazu rozā princesi, kura brīnās, kāpēc šajā pasaulē ir tik daudz raupjuma, skarbuma un neglītuma. Mana karstākā vēlēšanās toreiz bija, lai man pieder rozā mašīna ar rozā stikliem, un tad es nekad neredzētu realitāti. Realitāte man bija nepieņemama. Un es to rozā mašīnu dabūju!” stāsta Auce Biele.
Viņas “rozā mašīna” joprojām ir gleznošana, kas vienmēr ļauj ienirt savā sapņu pasaulē, kurā ir daudz ziedu, skaistu krāsu un spīguļu.
“Gleznojot es varu mainīt realitāti, un man joprojām liekas, ka šī pasaule ir diezgan skarba skola! Kaut vai tas, cik daudz sievietei ir jāspēj, cik dažādas lomas no viņas ikdienā sagaida. Par vieglu šo es nenosaukšu!” uzsver Auce Biele.
“Mana iekšējā “pusaudze”' ir meitene-dumpiniece - saplēstos džinsos, zābakos, tieša un skarba. Viņa dara, ko grib, daudz nedomājot par sekām. Tāda pilnīga traka, ar noskūtiem matiem, es biju savos 14 gados. Man toreiz viss pa lielam bija '”pofig”, un tā laikam bija vēl viena aizsardzības forma, tikai gana agresīva,” stāsta Auce Biele.
Māksliniece atzīst, ka viņas pieaugušais “es” lavierē starp šiem diviem tēliem, reizēm abi apvienojas. “Es varu būt mega skarba, tieša un skaļa, panest milzīgus smagumus un varu būt maigs rozā mākonis, vismaz savā gleznošanas pasaulē. Vēl es esmu arī mīļa, man patīk visus samīļot. Vēl man patīk jokoties un es uzskatu, ka nevis skaistums, bet joki un smiešanās glābs pasauli.”
Izstāde “Princeses nemirst” ir stāsts par sievietes pašsaglabāšanās instinktu, par pretstatiem - skarbais džinss un sievišķīgums, maigumam un dumpinieciskumam līdzsvaru meklējot.
“Es laikam gleznoju tik daudz, ka katru gadu varētu taisīt jaunu izstādi. Šoreiz gribēju nevis baltu, sterilu istabu, uz kuru tāpat neviens nenāk, bet vidi, kas palīdz izstāstīt kādu stāstu. Es gribu telpu iesaistīt savā stāstā,” saka Auce Biele, atklājot, ka Laidu muižas pilī saimnieko viņas skolasbiedrene Inga Bermaka. “Viņa piekrita izstādei mūsu sarunas pirmajās trijās minūtēs, savukārt es, ieraugot māju ar kolonnām un tādiem logiem, piekritu jau pirmajā minūtē!”
Izstāde Laidu muižas pilī būs aplūkojama līdz 6. jūnijam, bet, tā kā Laidu muižas pils ir gana tālu no Rīgas, māksliniece Auce Biele stāstīs gleznu stāstus arī “onlainā”.
“Vispār es gribētu mainīt mākslas atrādīšanas veidu. Manas bildes ir par sievietēm-princesēm un viņu garastāvokļiem un mīlestību, un pils viņām piestāv. Es vēl nezinu, kā man tas izdosies, jo tehniski neesmu ļoti laba video veidotāja, bet es varu atklāt savu ieceri - es ļoti vēlos taisīt pietiekami interesantus gleznošanas procesa video, jo uzskatu, ka process varētu būt interesantāks par rezultātu. Jau pirmajās dienās, atgriežoties Latvijā un runājot ar sievietēm šeit, es sajutu, ka sievietēm šeit pietrūkst mīlestības un harmonisku attiecību. Nu, ko? Mēģināšu gleznot mīlestību un atrādīt to savos kontos sociālajos tīklos “Facebook” un “Instagram” - @aucebielejeans,” stāsta māksliniece.
Jau piektdien, 12. maijā, būs pirmā “krāsu vingrošanas” darbnīca Laidu muižas pilī, kas ikvienai sievietei palīdzēs atrast sevī princesi. “Tā būs vizuālā projekcija - aizvērt acis, ieraudzīt un pēc tam to visu uzgleznot.”
Lūgta atklāt, kāda ir viņas gleznošanas tehnika, māksliniece atteic, ka viņai ir tiešām daudz un dažādu tehnisko knifu.
“Lai nu ar ko, bet ar ķīmiju un eksperimentiem savā darbnīcā esmu pamatīgi nodarbojusies. Es varu gleznot ar hloru un pēc tam apstrādāt materiālu tā, lai varu gleznot un slīdēt pāri ar krāsām. Varu arī radīt bildes, kuras ir mazgājamas un nemazgājamas. Jā, tas viss sākās ar manām pusaudzes hlorā mērktām biksēm,” viņa atminas. Māksliniece pati visus audeklus gruntē, un tad pati strādā arī ar pigmentiem un emulsiju, jo ir sapratusi, ka “mākslinieku veikalos” krāsas ir ne tikai dārgas tūbiņas, bet tajās nav arī tā spilgtuma un dziļuma, kas viņai vajadzīgs.
“Es daudz izmatoju džinsu, jo man patīk, ka šis materiāls ar laiku nevis kļūst vecs, bet ar katru brīdi izskatās arvien labāk,” piebilst Auce Biele.
“Laidu muižas koncepcija ir tāda, ka šeit tiek aicināti cilvēki ”meistari”, tā ir kā liela darbnīca, '”master residence” - vieta, kur radīt. Šeit tiek aicināti gan inženieri, gan mūziķi, gan pavāri. Visi, kuri grib radīt. Un, tā kā es šeit sāku dzīvot, es palīdzēšu vadīt procesus,” saka Auce Biele, piebilstot: ja viņas darbus gribēs redzēt arī citviet Latvijā, tas noteikti būs iespējams.
Māksliniece domā, vismaz cer, ka ir atgriezusies Latvijā no saviem laimes zemes meklējumiem, jo, kā pati saka, “tādas laimes zemes vienkārši nav”. Kopumā ārpus Latvijas Auce Biele ir pavadījusi 12 gadus - trīs gadus Šveicē, pēdējos deviņus - saulainajā Marokā, nelielā berberu zvejnieku ciematiņā Tamraght Ouzdar, kas ir Ziemeļatlantijas okeāna krastā netālu no Agadiras.
“Es jūtu, ka esmu sakrājusi ļoti daudz pasaules informācijas, dažādu zemju kultūru un uzskatus, ticības jautājumu atšķirības. Es sajutu, ka man visa pietiek, ka man atkal vajag pārmaiņas. Varbūt riskēt un braukt uz zemi, kuru vislabāk pazīstu…? Jā, es domāju, ka esmu atgriezusies, un es domāju, ka man ar savu ceļojumu bagāžu ir, ko dot un teikt Latvijai,” saka Auce Biele.
Māksliniece atklāj, ka Šveice viņai iemācīja punktualitāti, cieņu pret otra cilvēka laiku. “Es ciest nevaru, ja uz cilvēku nevar paļauties, ja nekas nenotiek tā, kā ir sarunāts.” Savukārt dzīve Marokā viņu sasildīja, iedeva krāsas un okeānu, un vizuļu mirdzumu.
“Grūtākais jautājums ir mans Rašids, manu bērnu tēvs. Mēs neesam saplēsušies, mums vienkārši vairs nesaskan tālākā vīzija - man vajag atkal ko jaunu atklāt, bet viņš savu okeānu un sauli nav gatavs pamest ne par ko. Par to man ir bēdīgi, bet es arī saprotu, ka ar viņa uzskatu sistēmu - marokānisko domāšanu - Rašidam būtu neiespējami izturēt Eiropas dzīves stilu,” atklāj divu bērnu - dēla Alikes (12) un meitiņas Milas Ofranas (4) - mamma.
“Bet bērniem Latvijā patīk! Mēs esam ievākušies pilī, Alike pirmdien (8. maijā) aizbrauca pirmo reizi uz skolu! Mani bērni laikam ir lielākie Latvijas fani, tieši viņi bija tie, kuri mani iedvesmoja atgriezties Latvijā. Viņiem patīk Eiropas šiks, nevis Maroka, viņi grib ziemā sniegu un ēst ledu, viņiem patīk aukstums, Latvijas ēdiens un modernā pasaule.”
Māksliniece nenoliedz, ka tā bija zināma brīvības un plašuma izjūta - katru dienu skatīties uz okeānu. “Bija sajūta, ka viss ir iespējams. Bet šeit arī ir skaistums, cits skaistums. Tepat blakus ir dīķis, un tajā peld divi gulbji…” viņa saka.
Pirms nepilniem diviem gadiem intervijā žurnālam “Vakara ziņas” Auce Biele teica, ka tur, kur ir bērni, mīļotais vīrietis un mīlestība, tur arī var dzīvot. Jo mājas ir tur, kur ir mīlestība. Toreiz viņa uz pusotru mēnesi bija ieradusies Latvijā, lai Mākslas stacijā “Dubulti” atklātu savu personālizstādi “Spēks ziedēt”, vadītu ziedu gleznošanas meistarklases un ar saviem Marokas saules pielietajiem košajiem gleznojumiem mazliet sasildītu arī tautiešus Latvijā. Toreiz viņa teica, ka atgriezties Latvijā vismaz pagaidām neplāno, jo labi jūtas tur, kur ir saule, okeāns un brīvība. Un saule Marokā ir 300 dienas gadā.
“Marokā viss notiek lēnām, bez steigas. Tas arī bija pirmais, ko pamanīju, kad pirmoreiz atbraucu uz Maroku - cilvēki te dzīvo mierīgi un nesteidzīgi. Šeit pie mājām nav pastkastītes, nemaz nerunājot par rēķiniem, ko tajās ielikt,” viņa toreiz teica.
Šodien Auce Biele saka: “Vienīgais, ko mēs šajā pasaulē varam paredzēt līdz galam, ir tās mainīgums un neparedzamība. Kā saka marokāņi: “inshallah” - kā Dievs būs lēmis…”
Viņa neslēpj, ka, atgriezusies Latvijā, pati jūtas kā bangojošā okeānā ar ļoti spēcīgu vēju. “Knapi turos! Bet, runājot par mīlestību, es ļoti gribētu, ka, lai kur es dotos, mans vīrietis gribētu skriet pie manis pāri zemeslodei… Redzēs, var jau būt, ka vēl skries!” māksliniece smaidot nosaka.
