Jau pats apzīmējums „nāves zona” pasaka priekšā, kāpēc šī vieta nav domāta ziņkārīgiem ceļotājiem. Tā sākas aptuveni 8 000 metru augstumā virs jūras līmeņa, kur cilvēka organismam trūkst skābekļa. Tieši šajā augstumā gājusi bojā liela daļa no vairāk nekā 200 alpīnistiem, kuri nav atgriezušies no Everesta.
Veselam cilvēkam turp doties nevajadzētu, tomēr daudzi to dara. Turklāt tik lielā skaitā, ka pat Everesta virsotnē mēdz veidoties sastrēgumi. Cilvēki maksā desmitiem tūkstošu dolāru, lai riskētu ar dzīvību un uz mirkli nostātos uz pasaules jumta. Par saviem novērojumiem vietnē „Quora” raksta blogere „Michelle - MAD PIRATE QUEEN”.
„Es izvēlējos gleznainu lidojumu ar „Yeti Airways” virs Himalajiem, dzēru šampanieti, skatījos uz Everestu un mēģināju uzņemt pašbildes. Tas ir ļoti vienkāršs piemērs tam, ka cilvēki mēdz izvēlēties pilnīgi atšķirīgus riskus,” viņa raksta.
Ziemeļsentinelas sala ir sentineliešu mājvieta. Tā ir kopiena, kas asi noraida jebkādu kontaktu ar ārpasauli un lielā mērā saglabājusi no mūsdienu civilizācijas nošķirtu dzīvesveidu.
Sala atrodas Andamanu salu arhipelāgā Bengālijas līcī un formāli ietilpst Indijas savienības teritorijā. Indijas varas iestādes atzīst vietējo iedzīvotāju tiesības dzīvot netraucēti, tāpēc aprobežojas ar attālinātu novērošanu.
Sentinelieši vairākkārt uzbrukuši cilvēkiem, kuri mēģinājuši pietuvoties salai. 2006. gadā dzīvību zaudēja divi zvejnieki, bet vēlāk arī amerikāņu misionārs. Šī nav vieta spontānam piedzīvojumam vai eksotiskai ekspedīcijai.
Vēstījums ir skaidrs: viņi nevēlas svešiniekus savā salā. Tāpēc saprātīgākā un cieņpilnākā izvēle ir vienkārša — atstāt sentineliešus mierā.
Ņosas ezers ir krātera ezers Kamerūnā, kas atrodas aktīva vulkāna nogāzē. Tas ir viens no nedaudzajiem zināmajiem ezeriem, kuros iespējama limniskā izvirduma parādība. Šādā brīdī no dziļajiem ūdens slāņiem pēkšņi izplūst izšķīdušais oglekļa dioksīds un veido nāvējošu gāzes mākoni.
Tā kā oglekļa dioksīds ir smagāks par gaisu, tas noslīd zemāk un izspiež skābekli. Šāds mākonis var nosmacēt cilvēkus, dzīvniekus un pat kukaiņus. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados divos izvirdumos gāja bojā vairāk nekā 1700 cilvēku un 3500 mājlopu. Kad gāze izklīda, apkārtne atgādināja klusu un baisu tukšumu.
Kāpēc no šīs vietas vajadzētu izvairīties arī veselam cilvēkam? Tāpēc, ka gāzes līmenis ezerā atkal paaugstinās, bet dabiskā siena, kas notur ezera ūdeņus, kļūst vājāka.
ASV zinātnieku komanda, zondējot Ņosas ezera dziļākos ūdeņus, konstatēja, ka kopš 1987. gada maija oglekļa dioksīda daudzums palielinājies par 26 %. „Tā ir trotila nūjiņa, kas gaida sprādzienu,” sacīja pētnieks Džordžs V. Klings, kurš Jūras bioloģijas laboratorijā Vudsholā, Masačūsetsā, analizēja Ņosas ezera ūdens paraugus.
Speciālisti brīdina, ka līdzīga traģēdija var atkārtoties un, iespējams, vēl lielākā mērogā. Šajā gadījumā galvenais jautājums nav „vai”, bet „kad”. Veselais saprāts saka priekšā: no Ņosas ezera apkārtnes labāk turēties pa gabalu.
