Kā smaržo japāņu sievietes? Būsiet pārsteigti, bet praktiski nekā, izņemot, iespējams, bēdīgi slaveno svaiguma smaržu. Kā viņas to dara?
Lieta tāda, ka Japānā cilvēki izvirza ļoti augstas prasības pret smakām un smaržām, jo šeit nav pieņemts “valkāt” spilgtas, biezas un smagas smaržas. Tas ir saistīts ar lielo iedzīvotāju blīvumu.
Japāņiem nemitīgi nākas pārkāpt personīgās telpas robežas, kas šajā valstī ir tik vērtīga, grūstoties sabiedriskajā transportā, drūzmā uz ielām, liftos, veikalos un citās telpās. Šādā situācijā ir grūti noslēpt visu smaku klāstu, kas pavada katru cilvēku. Iedomājieties, ka visos šajos apstākļos Uzlecošās saules zemes pilsoņiem ir īpaši jutīga oža.
Japāņu devīze ir bez smaržvielām! Šeit ir termins “smaržas uzmākšanās”, kas tulkojumā nozīmē “uzmākšanās ar smaku”. Pat patīkams aromāts, ja tas izrādās pārāk bagātīgs, tiek uztverts kā kaut kas nepiedienīgs.
Tāpēc japāņu sievietes ik pa laikam ir spiestas veikt īstus brīnumus, lai noslāpētu vai izlīdzinātu dabiskās smakas, gandrīz nelietojot mums ierastās smaržas, tualetes ūdeni, dezodorantus un citus smaržu produktus.
Lai mazinātu dažādas smakas un smaržas, japāņi izvēlas smaržas ar smalkām niansēm. Lai iegūtu svaiguma smaržu, viņi rūpīgi mazgā drēbes un nekad nevalkā “vakardienas drēbes”.
Japāņu sievietes nesmaržo pēc smaržām, bet viņas panāk svaigu smaržu.
Jā, japāņi higiēnu ir pacēluši par kultu, ne tikai sievietes, bet arī vīrieši mazgā sevi ļoti rūpīgi, burtiski “līdz caurumiem”. Reizi nedēļā viņi dodas uz pirti, ko Uzlecošās saules zemē sauc par sento.
Turklāt sievietes dušā iet reizē ar vannu (un šī procedūra nedaudz atgādina organisma attīrīšanas principu sento vannā). Pirmkārt, japāņu sievietes aktīvi mazgājas dušā, izmantojot visu veidu ziepes, želejas, putas un šampūnus. Un tikai tad ieguļas vannā, kur izšķīst sāļi un ēteriskās eļļas. Pēc tam viņas... atkal iet dušā, noskalojot ķermeni ar tīru ūdeni.
Un pēc katras ēdienreizes! Ja viņi pusdieno kafejnīcā vai restorānā, viņi noteikti dosies uz vannas istabu, lai pēc ēšanas ar ceļojumu birsti iztīrītu zobus. Japāņi savu atkārtoti lietojamo zobu tīrīšanas tehniku sauc par hamigaki. Un to viņi māca bērniem jau no mazotnes, izmantojot mīkstākas un mazākas birstītes nekā pie mums, lai netraumētu smaganas un mutes gļotādu.
Tas vēl nav viss. Mēs visi esam pieraduši mazgāt rokas, pārnākot mājās no ielas. Japāņiem ar to nepietiek, viņi ne tikai mazgā rokas, bet arī izskalo muti ar īpašu atsvaidzinošu līdzekli. Ir vēl viens triks. Lai elpa būtu patīkama, japāņu sievietes katru dienu lieto uztura bagātinātājus sliktas elpas novēršanai. Lai noteikti iznīcinātu iespēju smirdēt.
Japānā populārākie pretsviedru dezodoranti ir izgatavoti, pamatojoties uz speciālu tehnoloģiju, kas novērš smaku pat tad, ja cilvēks aktīvi svīst. Japāņu sievietes šādus dezodorantus lieto ne tikai padusēm, bet arī pēdām.
Ir vēl viens satriecošs līdzeklis, ko izgudroja japāņu zinātnieki. Tas darbojas tāpat kā aromatizētājs, taču tas darbojas no ķermeņa. Caur porām izdalās patīkamā, bet neuzbāzīgā aromātisko eļļu smarža. Japāņu sievietēm tas patīk, viņas lieto šīs tabletes. Tiek uzskatīts, ka šis produkts ir nekaitīgs.
Ķirsītis uz kūkas ir koncentrētas matu lakas, kas arī darbojas kā neuzkrītoši aromāti. Kad garām iet japāniete, kratīdama savus matus, šķiet, ka viņa nesmaržo... Bet viņa smaržo pēc kaut ko patīkama un svaiga.
Japāņi apgalvo, ka viņu patīkamās ķermeņa smaržas galvenais noslēpums ir uzturā. Viņi ēd daudz mazāk gaļas nekā eiropieši. Un tieši proteīns piešķir sviedriem nepatīkamu smaku.
Japāņi cenšas ēdienus necept, bet tvaicēt, kas nozīmē, ka viņu ēdienkartē ir ļoti maz rafinētu tauku. Viņi ļoti maz ēd piena produktus (lielākā daļa šīs valsts iedzīvotāju nepanes laktozi).
Japāņu (īpaši sieviešu) galvenais uzturs ir zivis, rīsi, sojas pupas, svaigi dārzeņi un augļi un jūraszāles. Ievērojot šādu diētu, nepatīkamas smakas neparādās.
