Tā izklausās pēc miera, brieduma un pieauguša cilvēka savaldības. Bet dažreiz "vienošanās nepiekrist" nav risinājums — tā ir klusa kapsēta visiem konfliktiem, ko nekad neesat patiesi atrisinājuši.
Droši vien pazīstat šo sajūtu: jūs strīdaties, griežaties pa apli, neviens nepadodas — un galu galā viens no jums, izsmelts, saka: "Ziniet ko? Vienkārši vienosimies, ka mēs nepiekrītam." Fū. Istaba uzreiz kļūst gaišāka, jūs maināt tēmu, un vakars turpinās. Tīrs atvieglojums, raksta "Desired".
Un bieži vien tas ir pilnīgi normāli. Bet dažreiz jūs vēlāk guļat nomodā un saprotat: nekas patiesībā nav atrisināts. Problēma joprojām ir tur, tikai padarīta neredzama. Tieši šeit lietas kļūst interesantas — un dažreiz bīstamas, kā "Psychology Today" vietnē skaidro psihologs Čangizs Mohijedini, Toronto Universitātes profesors.
Grāmatzīme vai slēgts fails?
Saskaņā ar ASV psihologa teikto, frāze "nepiekritīsim" var nozīmēt divas pilnīgi dažādas lietas. Dažreiz šī frāze ir kā grāmatzīme — tēma paliek atvērta, un jūs abi zināt, ka pie tās vēlāk atgriezīsieties. Citreiz tā ir kā slēgta lieta — saruna tiek uzskatīta par pabeigtu, pat ja katrs cilvēks spītīgi turas pie savas nostājas.
Un otrajā gadījumā šī frāze izklausās tikai pēc
kompromisa. Patiesībā tā bieži vien ir pieklājīgs spriedums, saka Mohijedini: viens cilvēks ir nolēmis, ka otrs kļūdās, un vienkārši pārtrauc diskusiju, to nepasakot. Nav kopīgas valodas, bet gan klusa atkāpšanās.
Dažām tēmām šī frāze patiesībā ir nekaitīga
Varbūt daži mierinājuma vārdi: ne katrs strīds ir jāapspriež līdz rūgtajām beigām. Neatkarīgi no tā, vai dāvināsiet draugiem vīna pudeli vai neko vispār, vai skatīsieties krimināldrāmu, kamēr partneris izvēlas realitātes šovu — šādas domstarpības var palikt neatrisinātas, neradot ilgstošu kaitējumu. Runājot par vēlmēm un gaumes jautājumiem, "vienoties nepiekrist" patiesībā var būt svētība, jo dažas lietas vienkārši nevar apspriest (lai gan mēs dažreiz vēlētos, lai tās varētu).
Problēma rodas tikai tad, kad izņēmums kļūst par paraugu — un kad runa ir par "lieliem" jautājumiem.
Kad jūsu attiecību pamatnoteikumi paliek nedefinēti
Jo ir jautājumi, ko vienkārši nevarat ignorēt: ko jūs uzskatāt par krāpšanu? Ko nozīmē uzticēšanās — un kur sākas privātums katram no jums? Vai vēlaties bērnus? Tie ir pamati, uz kuriem tiek veidotas attiecības.
Ja uz šādiem jautājumiem netiek atbildēts ilgstoši, notiek kaut kas delikāts: abi partneri rīkojas saskaņā ar saviem neizteiktajiem noteikumiem. Tas, ko jūs uzskatāt par nepārprotamu uzticības pārkāpumu, partnerim var šķist pilnīgi nekaitīgs, un konflikts jau ir neizbēgams. Tas, kas sākās kā īsa pauze, ir kļuvis par visu veidu neatrisinātu jautājumu izgāztuvi. Mohijedini šo vietu trāpīgi sauc par "kapsētu".
Godīgs viena gada tests
Mohijedini piedāvā gudru testu, ko varat izmantot uzreiz. Pajautājiet sev: ja šis jautājums paliks neatrisināts gadu, kas to izšķirs?
Ja godīgā atbilde ir "nekas, jo tam patiesībā nav nozīmes", tad jūsu "piekrītu nepiekrist" darbojas perfekti. Bet, ja patiesībā lēmumu pieņem "status quo" vai vienkārši persona ar lielāku ietekmi attiecībās, tad saruna nav beigusies — lēmums vienkārši ir slepeni atlikts vai deleģēts vienam no jums. Piemēram, darbā galu galā ir priekšnieks, kurš nosaka, kas ir derīgs. Partnerattiecībās šādas pilnvaras nav paredzētas. Tieši tāpēc ir tik riskanti svarīgos jautājumus vienkārši atstāt karājamies gaisā.
Ko saka pētījums
Fakts, ka neatrisināti konflikti var klusībā saindēt
attiecības, ir labi dokumentēts arī zinātniski. Pētījumā, kas publicēts žurnālā "Frontiers in Psychology", ir aprakstīts klasiskais "pieprasījuma-atkāpšanās" modelis: viens cilvēks uzstāj uz sarunu, otrs vilcinās, atkāpjas vai noslēdzas — un tieši šī atkāpšanās ir saistīta ar zemāku apmierinātību ar attiecībām abiem.
Vēl pārsteidzošāki ir atzītā attiecību pētnieka Džona Gotmena ilgtermiņa novērojumi: tā sauktā "akmens siena" jeb jutīgu tēmu apklusināšana ir viena no spēcīgākajām brīdinājuma pazīmēm, kas liecina par attiecību izjukšanu. Nomierināšana un problēmu nolikšana malā īstermiņā var šķist harmonija, bet ilgtermiņā tā rada tieši pretējo.
Ko mēs no tā varam mācīties?
Mohijedini apstiprina: jums nav jāatrisina visas domstarpības. Dažas domstarpības pastāvēs bezgalīgi un neradīs nekādu kaitējumu. Izšķirošais ir pavisam kas cits: nepadarīt patiesi svarīgos jautājumus neredzamus.
