Pēdējos gados "darbs ar sevi” kļuvis īpaši populārs. Tomēr pēc laika daudzi atkal nonāk sākumpunktā: atkārtojas līdzīgas attiecības un konflikti, atgriežas bailes un ierobežojumi. Tad rodas būtisks jautājums: ja nu problēma nav pašā dzīvē? Varbūt jāielūkojas dziļāk un jāpārskata priekšstats par to, kas mēs esam, vēsta “Psychologies”.
Viens no sarežģītākajiem psiholoģiskā darba aspektiem ir šāds: mēs varam patiesi vēlēties pārmaiņas, bet neapzināti darīt visu, lai tās nenotiktu. Turklāt tas ne vienmēr ir pamanāms.
Cilvēks var pārcelties uz citu pilsētu, izbeigt attiecības, aiziet no smacīga biroja un izveidot veiksmīgu uzņēmumu vai sākt jaunas attiecības. Ārēji šķiet, ka viņš kļuvis pavisam cits. Tomēr laiks un distance nereti atklāj: tie paši dzīves scenāriji atkārtojas jaunā vidē.
Iepriekšējā priekšnieka vietā var nākt padotie, taču konflikti saglabājas. Jaunās attiecībās var atgriezties vecās sāpes. Ienākumi var augt, bet bailes visu zaudēt — nepazust.
Tas notiek, kad mainām ārējos apstākļus, vienlaikus saglabājot iekšējo attieksmi.
Psiholoģijā priekšstatu par sevi dēvē par "es koncepciju” — zināšanu un pārliecību kopumu par savām īpašībām un spējām. Tā ir samērā stabila, tomēr var mainīties, kad sastopamies ar pieredzi, kas neatbilst līdzšinējiem priekšstatiem, un spējam šo pieredzi apzināti izvērtēt.
Ikvienam ir sava iekšējā biogrāfija. To veido dzīves notikumi — dzimšanas vieta, skola, attiecības, darbs — un personiski skaidrojumi: "Es agri kļuvu patstāvīgs”, "Es neprotu lūgt palīdzību”, "Es vienmēr izvēlos sarežģītus partnerus” vai "Man ir grūti sarunāties ar ietekmīgiem cilvēkiem”.
No faktu un to interpretāciju kopuma pakāpeniski veidojas personiskais dzīvesstāsts. Mēs mēdzam dzīvot tā, it kā tas būtu objektīvs personības raksturojums, lai gan patiesībā tā ir subjektīva pagātnes pieredzes interpretācija.
Iedomājieties sievieti, kura 25 gadu vecumā bija ļoti atkarīga no citu viedokļa. Pēc gadiem viņa vada uzņēmumu, pieņem sarežģītus lēmumus, audzina bērnus un pati pārvarējusi vairākas nopietnas dzīves krīzes. Tomēr citas autoritātes klātbūtnē viņā it kā pamostas toreizējais nedrošais cilvēks, kurš apšauba sevi un savus lēmumus.
Fakti stāsta vienu, bet iekšējais dzīvesstāsts — ko citu. Kamēr šo stāstu uzskatām par neapstrīdamu patiesību, mēs ignorējam jaunu pieredzi un saglabājam nemainīgu attieksmi pret sevi.
1. Jūs redzat vecus scenārijus jaunos apstākļos
Pie manis vērsās sieviete, kura dažu gadu laikā bija nomainījusi trīs partnerus. Katras attiecības sākās daudzsološi: vīrietis uzņēmās iniciatīvu, izrādīja uzmanību un plānoja kopīgu nākotni. Pēc laika viņš kļuva emocionāli nepieejams.
Sieviete kļuva nemierīga, centās atjaunot bijušo tuvību un vairāk ieguldīja attiecībās.
Viņa jautāja: "Kāpēc es vienmēr satieku vienādus vīriešus?” Izrādījās, ka būtiska nozīme bija viņas priekšstatam par sevi. Viņa bija pieradusi būt tā, kurai mīlestība jānopelna ar pūlēm. Spēcīgu satraukumu viņa sajauca ar dziļām jūtām, savukārt mierīgas un paredzamas attiecības šķita garlaicīgas. Problēma nebija "vienādos” vīriešos, bet gan nemainīgajā iekšējā lomā, ar kuru viņa iesaistījās attiecībās.
2. Jūs esat sasniedzis iecerēto, bet gandarījumu nejūtat
Tas īpaši jūtams pēc lieliem sasniegumiem. Cilvēks iegūst kāroto, bet atklāj, ka iekšēji nav gatavs ar to sadzīvot. Iedomājieties vīrieti, kurš desmit gadus veidojis uzņēmumu. Viņš tiecās pēc finansiālas brīvības, noteikta ienākumu līmeņa un neatkarības no darba devēja.
Viņš galu galā sasniedza savu mērķi, bet tagad katru viņa pieņemto lēmumu pavada trauksme.
Viņš neļauj sev tērēt naudu, baidās pieņemt darbā spēcīgus speciālistus un pastāvīgi raizējas, ka uzņēmums sabruks. No malas viņš šķiet veiksmīgs, bet iekšēji joprojām baidās zaudēt to mazumiņu, kas viņam ir. Dzīve ir mainījusies, bet pašvērtējums — ne. Šī neatbilstība rada sāpes.
E.Torija Higinsa pašneatbilstības teorija skaidro plaisu starp to, kā cilvēks sevi redz, kāds viņš vēlētos būt un kādam, pēc viņa domām, viņam vajadzētu būt. Šādas neatbilstības var izraisīt dažādus emocionālus stāvokļus. Tāpēc nākamais izaugsmes solis reizēm nav sasniegt vēl vairāk, bet gan pieņemt jau sasniegto kā savas dzīves daļu.
3. Jums pastāvīgi jāpierāda, ka esat tas, par ko vēlaties izskatīties
Daži cilvēki tērē milzumu laika, enerģijas un naudas, lai uzturētu noteiktu tēlu. Viņi vēlas, lai citi viņus uzskatītu par "veiksmīgu cilvēku”, "labu māti”, "ideālu partneri”, "stipru sievieti” vai "neaizstājamu speciālistu”. Šajos apzīmējumos nav nekā slikta, līdz tēls kļūst svarīgāks par pašu dzīvi.
Piemēram, cilvēks gadiem dara darbu, kas viņam nepatīk un nešķiet saistošs, tikai tāpēc, ka iedomātie "nopietnie cilvēki” nekad nepadodas.
Stāsta būtība ir vienkārša: sevi var mainīt, bet sevi var arī pazaudēt. Tāpēc pieauguša cilvēka izaugsmei nepieciešama spēja atšķirt paša izvēlētas pārmaiņas no ārēji uzspiestām.
4. Jūs raksturojat sevi ar vārdiem, kas vairs neatbilst patiesībai.
Īpaši uzmanīgi jāizturas pret negatīviem apgalvojumiem: "Es nespēju nopelnīt”, "Es neesmu labs vadītājs”, "Es vienmēr izvēlos nepiemērotus partnerus”, "Es neprotu atpūsties”, "Esmu pārāk maigs”, "Sākt ir par vēlu” vai "Tāds vienkārši es esmu”.
Aiz katra šāda apgalvojuma slēpjas stāsts, kas dažreiz patiesi izskaidro pagātni, bet ne vienmēr nosaka jūsu nākotni.
Īpaši piesardzīgi jāizturas pret vārdiem "vienmēr”, "nekad” un frāzi "tāds es vienkārši esmu”. Jo stingrāka definīcija, jo mazāk vietas pārmaiņām. Vienlaikus nav vērts krist otrā galējībā un sev apgalvot: "Es varu pilnīgi visu!” Tas nebūtu reālistiski. Noderīgāk ir sev pajautāt: "Uz ko balstās mans priekšstats par sevi? Vai mana pašreizējā dzīve to joprojām apstiprina?”
5. Jūsu veco priekšstatu par sevi uztur ģimenes vēsture
Priekšstats par sevi nerodas tukšā vietā. No ģimenes un tuvākā loka mantojam ne tikai ieradumus un saziņas veidus, bet arī priekšstatus par to, kāds cilvēks ir drošībā, ko drīkstam vēlēties, cik daudz varam atļauties un kāda loma mums jāuzņemas.
Ģimenē, kur sievietes ir pieradušas visu risināt pašas, lūgums pēc palīdzības tiek uztverts kā vājuma pazīme.
Ģimenē, kur nauda vienmēr saistīta ar problēmām, augsti ienākumi var radīt nevis prieku, bet iekšēju spriedzi. Vidē, kur sasniegumi vērtēti augstāk par visu, cilvēkam var būt grūti justies vērtīgam bez nākamā panākuma.
Tomēr nevainojiet par visu vecākus. Svarīgāk ir saprast, kuri noteikumi reiz palīdzēja ģimenei tikt galā ar grūtībām, bet tagad vairs nav noderīgi. Pajautājiet sev, pie kuriem uzskatiem turaties arī tad, kad apstākļi jau mainījušies.
Īss tests: vai pienācis laiks mainīt priekšstatu par sevi? Izmēģiniet vienkāršu vingrinājumu. Iedomājieties, ka neviens nevērtē jūsu dzīvi un jums nekas nav jāpierāda. Nav jāizliekas, ka visu zināt, jāattaisno vecāku cerības, jāatstāj iespaids uz draugiem vai jāpārliecina bijušais partneris, ka pēc šķiršanās esat nevainojami laimīgs un veiksmīgs.
Vai varat to iztēloties? Tagad padomājiet, kā šādos apstākļos izskatītos jūsu dzīve. Kādus lēmumus jūs pieņemtu, ja nebūtu jāapstiprina ierastais priekšstats par sevi?
Atbilde var pārsteigt. Kāds sapratīs, ka pienācis laiks mainīt karjeru, cits — ka ir noguris vienmēr būt "stiprais”. Vēl kāds atklās, ka vairs nevēlas turēties pie attiecībām, kuras sevi izsmēlušas. Savukārt daži sapratīs, ka pašreizējā dzīve viņiem der — viņi tikai nav atļāvušies to atzīt.
Sāciet ar savu biogrāfiju. Izvēlieties dažus ierastus sevis raksturojumus un izsekojiet to izcelsmei. Palīdzēs šādi jautājumi:
Nošķiriet faktus no secinājumiem. "Bērnībā man bija grūti runāt klases priekšā” ir fakts. "Es neprotu runāt auditorijas priekšā” ir secinājums. "Reiz piedzīvoju neveiksmi uzņēmējdarbībā” ir fakts. "Es neesmu radīts uzņēmējdarbībai” ir interpretācija. Tieši telpā starp objektīvu informāciju un subjektīviem secinājumiem rodas iespēja mainīties.
Tas palīdzēs nošķirt savu pieredzi no citu cilvēku dotajiem apzīmējumiem, pagātni no tagadnes un reālus ierobežojumus no tiem, kuriem sekojat tikai ieraduma dēļ.
Jauna dzīve bieži sākas ar jaunu atbildi uz jautājumu "Kas es esmu?”. Filmā "Trūmena šovs” galvenais varonis ilgi dzīvo mākslīgi radītā realitātē. Viņš domā, ka zina, kas ir, kur dzīvo, no kā baidās un kā ritēs viņa diena. Tikai pamanot pretrunas un sākot apšaubīt ierasto pasaules ainu, viņš ierauga citas dzīves iespēju.
Patiesībā viss parasti notiek daudz mierīgāk. Lai pārrakstītu savu dzīvesstāstu, nav jāizlaužas cauri mākslīgai pasaulei. Dažreiz pietiek atzīt, ka sen esat kļuvis par citu cilvēku, taču joprojām dzīvojat pēc noteikumiem, kas radušies pirms 10, 20 vai 30 gadiem. Pārmaiņas sākas, kad veco pašraksturojumu vairs neuztverat kā galīgu spriedumu. Tas prasa saudzīgu attieksmi pret sevi, īpaši tad, ja jāpārskata uzskati, kas reiz palīdzējuši izdzīvot, piederēt vai saņemt atzinību.
Jā, reizēm apstākļi patiešām jāmaina. Taču pirms pametat darbu, pārceļaties uz citu pilsētu, pārtraucat attiecības vai apgriežat visu dzīvi kājām gaisā, apstājieties un ieskatieties sevī. Varbūt durvis jau ir atvērtas — tikai cilvēks, kurš stāv to priekšā, joprojām domā, ka viņam tur nav vietas.
Vairāk rakstu par psiholoģiju lasiet šeit.
