"Es vienmēr esmu iemīlējies. Vai arī esmu ceļā uz iemīlēšanos," viegli smaidot, saka Jānis Lūsēns.
Viņam nepatīk skatīties uz pagātni un analizēt – kāpēc mīlēju šo meiteni, kāpēc mēs šķīrāmies? Lūsēns tiešām nedzīvo pagātnē, un par savām dziesmām viņš saka: "Tiklīdz dziesma ir sacerēta, tā aiziet cilvēkos, tā vairs nepieder man, tā ir vakardiena, lai tā tur dzīvo, bet es skatos rītdienā – ko es vēl varētu izdarīt?"
Pagātne ir arī 11. novembris, kad skaņradim Jānim Lūsēnam pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Tas ir gods, bet Lūsēns no šā fakta neko neuztaisa: ja viņš izvirzīts šim ordenim, tas nozīmē – cilvēkiem šķitis svarīgi tas, ko Lūsēns darījis Latvijas labā.
– Kā tu jūties, ordeni saņēmis?
– Vai kaut kā īpaši vajadzētu justies?
– Jā, varētu būt saviļņojums.
– Es cenšos par to nedomāt: tas tiešām ir pārāk emocionāls moments. Man ir rūgta pieredze ar manu 50 gadu jubileju – divus mēnešus es tik ļoti iespringu uz šo pasākumu, ka nervi bija čupā. Taču es pat nebiju domājis kaut ko svinēt, jo man tādas lietas nepatīk. Apaļās jubilejas ir tikai cilvēku izdomāti cipariņi, kuriem viņi piešķir maģisku nozīmi. Un ko tad es – tā sadzīviski kaut ko svinēšu? Ar 50 gadiem bija mazliet citādi – visi gribēja koncertu. Bet pa pagātni rakāties es negribēju – cik tur dziesmas sacerētas, kā tur ar Zodiaku gāja...
– Komponistam tomēr vajag būt mazliet publiskam.
– Lai citi rakājas pa pagātni, es gribu dzīvot uz priekšu.
– Tavs 50 gadu koncerts tomēr bija sirsnīgs, un arī tu biji atvērts un saulains.
– Jā, koncerts Operā bija ļoti labs. Mani tiešām ar milzīgām pūlēm pierunāja sarīkot koncertu, bet pēc tam bija milzīgs gandarījums. Tādu sajutu arī oktobrī, kad kopā ar Juri Vaivodu Dailes teātrī sarīkojām muzikālo vakaru Labvakar, Latvija! – cilvēki cēlās kājās, kad skanēja dziesma Tautas laiks, bija tāds saviļņojums! Mēs atcerējāmies Atmodu un sajūtas, kādas mūsos toreiz valdīja, kad domājām par savu valsti, par to, ka varēsim tajā būt saimnieki... Kas ir tagad? Jā, mēs esam saimnieki, tikai ar to saimniekošanu tā švakāk... Labāk jau būtu, ja cilvēki mazāk piketētu, bet vairāk domātu par savu ģimeni, māju un pagalmu.
– Skumji esam sākuši sarunu... Ja par šāda veida sajūtām: vai zini, kura no tavām dziesmām ir visskumjākā? Es, piemēram, zinu.
– Skumjākā? Jā, man lielākoties ir tādas apcerīgi elēģiskas dziesmas. Tā ir tādas ideālās pasaules radīšana – vismaz dziesmās. Bet reālā pasaule parasti nesakrīt ar ideālo, tāpēc strāvo skumjas.
– Man no tavām dziesmām visskumjākā šķiet Savādā pasaule. Droši vien tāpēc, ka tā skanēja tad, kad līdz Mūžības vārtiem pavadījām Līvi dalībniekus – bundzinieku Daini Virgu un skaņu operatoru Juri Jakovļevu, kuri gāja bojā traģiskā autoavārijā. Kāpēc šī pasaule ir tik savāda – aiziet labākie...
– Pareizi nolasījies... Es savulaik uztaisīju platīti, kas veltīta Talsu traģēdijā bojāgājušajiem. Dziesmas iedziedāja Igo. Savādā pasaule bija mazliet it kā izgājusi ārpus cikla un sāka dzīvot savu dzīvi. Dziesma ir gaiša, tā ir mažorā, bet mazliet skumja, elēģiska. Dzīve arī rakstīta mažorā – ar skumju plīvuru. Mažorā tāpēc, ka tā mums vienkārši uzdāvināta – ne par ko. Bet mēs meklējam ciešanas un tās arī atrodam. Un tad ar patikšanu liekam sev ciest. Bet man gribas tikt ārā no skumšanas, no pagātnes. Tā ir jāaizmirst kaut vai tāpēc, ka mēs no tās neko nemācāmies. Pilnīgi neko, neviens un nekad!
– Bet bērnība? Tā taču arī ir pagātne. Cik sen tu sevi atceries bērnībā?
– Ar to bērnību man ir baigās problēmas – es neatceros pat to, kas bija pirms nedēļas... Esmu iemanījies dzīvot uz priekšu. Tāpēc man nepatīk rakņāties pagātnē, kas ir absolūti nemainīga – tā bija, un viss. Bet tad, kad es kaut ko saceru, uzplaiksnī neskaidras atmiņas, bērnības asociācijas – kaut kāda smarža, saules izgaismots pagalms... Nevis kaut kāds notikums, bet gan sīkas drumslas, zemapziņas mirkļi. Vai arī – eju pa ielu un pēkšņi atceros, ka TĀ noticis pirms kādiem četrdesmit trim gadiem. Bet šī sajūta ir pāris sekundes, tad tā pazūd. Kad bērnībā dzīvoju Liepājā, mums bija tāds romantisks pagalms – ar bruģi, ar malkas kaudzēm, dālijām un ķiršiem. Šī pagalma sajūta manī vēl ir palikusi.
– Un bērnības garša?
– Pīrāgi! Tikko no krāsns izņemti pīrāgi. Cepšana notika reizi gadā uz Ziemsvētkiem. Tas bija kaut kas brīnišķīgs – mēs ar māsu skaitījām dienas, kad pienāks pīrāgu cepšana. Tagad gan pīrāgus vairs neēdu – pats kā pīrādziņš! Turklāt veģetārietis.
– Mana bērnības garša – īstais plombīra saldējums. Bet, ja runājam par kaut ko īpašu – tas ir auzu pārslu ķīselis, ko prata gatavot tikai Latgalē. Bet tu, cik noprotu, būdams kurzemnieks, tomēr ar sirdi esi ieracies Vidzemes pakalnos, tev pat ir māja Raunas pagastā. Kāpēc ne Kurzemē?
– Jā, sanāk paradokss. Man šķiet, kurzemnieki ir ārkārtīgi noslēgti un pašpietiekami, un viņi ar to lepojas. Nu, tik ļoti lepojas, ka reizēm šķiet – tas ir pilnīgi šķērsām. Nu nesapas man ar kurzemniekiem. Vidzemē, tur ir vīrs un vārds, runāts – darīts. Vidzemnieki ir atklātāki, viņi konsekventāk pilda savas norunas, skatās vairāk uz priekšu, nevis atpakaļ. Kurzemnieki izskatās iesīkstējuši savā pašapmierinātībā. Vidzemē ne tik krasi izjūt tā saucamo krīzi, vidzemnieki meklē iespējas, pat pilnīgi negaidītas, darbojas. Savukārt kurzemnieki – ja ir ragi dūņās, tad tiem jābūt pavisam dūņās. Kurzemnieki dzīvo savos noslēgtajos pulciņos, nevienu nelaižot klāt.
– Tu Raunas mājā esi apmeties viens pats?
– Nuja. Dažkārt atbrauc mamma, dēls Jānis atbrauc ar savu draudzeni. Vasarās tur dzīvoju nedēļām ilgi, kādreiz atnāk ciemos kāds kaimiņš un saka: parunāsim! Bet vienas cigaretes garums man jau šķiet par ilgu, un es sāku domāt: kā man atkal gribas būt vienam!
– Kāds domātājs reiz teica: ja cilvēks iemācījies būt viens, tad viņš ir iemācījies dzīvot.
– Nezinu, vai es to esmu iemācījies, bet man ir svarīga iekšējās brīvības sajūta. Man nepatīk, ja mani mēģina iesaistīt pulciņos vai partijās, es negribu, lai man tiktu uztiepts kaut kāds kopīgais viedoklis. Tā ir milzīga priekšrocība – būt vienam, jo tad tu mierīgi vari paiet malā un pavērot, kā cilvēki rīkojas. Es mēdzu uzbraukt tiem kristiešiem, kas vienreiz gadā dodas uz Aglonu, bet pārējās dienas viņiem ir viss vienalga. Es saku: Kristus 40 dienas pavadīja tuksnesī, pamēģiniet jūs arī! Esiet kādu laiku vieni, tad galva sakārtosies. Apkārt redzu tik daudz cilvēku, kuri ir gluži kā narkotiskā atkarībā no sabiedrības – viņi nespēj iztikt bez tusiņiem un bez uzmanības, ko izrāda šī sabiedrība. Cilvēki vispār ir tendēti uz atkarībām: no viedokļa, no barības, no cigaretēm, no seksa, no alkohola...
– No kā tu esi atkarīgs?
– No daudz kā. Esmu ļoti azartisks cilvēks, un mani var pavilkt uz visādām lietām: uz alkoholu, uz iemīlēšanos. Jā, esmu atkarīgs arī no savas vienpatības – man ir svarīgi zināmu laiku pavadīt vientulībā. Tāpēc arī attiecības veidot man ir ļoti grūti – es varu pazust uz nedēļu un neatbildēt uz zvaniem.
– Tev nepatīk cilvēki?
– Nē, man patīk cilvēki. Man patīk viņus vērot. Tas ir tāpat kā aiziet uz tirgu vai Jaunā Rīgas teātra izrādi. Es skatos uz cilvēkiem kā sociologs, kā antropologs. Vēroju un spriežu: interesanti, ar ko nodarbojas šis cilvēks? Kāda ir viņa dzīve? Es varu izdomāt veselu stāstu par šo cilvēku. Muzikālu stāstu. Tik daudzus gadus esmu strādājis ar tekstiem, ka to drēbi jau pazīstu... Taču reizēm paveras kaut kas pavisam jauns. Pirms dažam dienām pēkšņi sāku izjust Imantu Ziedoni – sāku dzīvot tā kā viņš! Viena lieta ir izlasīt un saprast, pavisam cita – izlaist caur sevi.
– Tad jau kaut kas varētu tapt ar Imanta Ziedoņa dzeju?
– Iespējams.
– Ļoti skaista, smalka mīlestības dzeja. Kā tu domā – vai pazīsti sievietes?
– Jā. Sievietes ir baigi foršās. Sievietes ir kā narkotika. Sievietes ir vampīri. Viņas atņem mums, vīriešiem, spēkus. Un tieši sievietes izvēlas, nevis vīrieši.
– Labi, ka tu to atzīsti.
– Vīrieši tēlo, ka izvēlas.
– Nē, viņi no sirds domā, ka izvēlas.
– Bet ja nav klikšķa, tad nekas nevar būt.
– To jau sieviete arī saprot. Vai tu piekrīti teicienam, ka sievietes ir no Veneras, ber vīrieši – no Marsa?
– (Ilga pauze). Ja rupji tēšam, tad tā varētu būt – divas pasaules, kas mēģina tuvināties, gūstot kaut ko viena no otras.
– Bet šīs pasaules nekad nesavienosies, jo ir absolūti dažādas.
– Tās ir mūsu egoisma un audzināšanas sekas. Mēs katrs taču gribam paturēt to otru pasauli.
– Tu esi mēģinājis kādu paturēt?
– Jā, protams, esmu riktīgi atkarīgais – ja es iemīlos, tad ir briesmas un šausmas. Mana pirmā mīlestība bija kādos sešpadsmit gados, un tā bija fatāla! Mēs abi mācījāmies Liepājas mūzikas skolā. Bet es aizgāju uz konservatoriju, un meitenei radās citi puiši... Katrā no mums sēž mīlestības vīruss, un, ja parādās objekts, kas to vīrusu aktivizē, tad viss notiek. Mīlestība ir eiforija. Tas ir tā, it kā alkoholiķis katru dienu ierautu pa sotaciņam un kaifotu no tā.
– Bet tu jau nerauj tos sotaciņus.
– Nē, es tā nevaru. Es – reizi gadā. Bet kārtīgi. Es apbrīnoju tos, kas var pa druskai dzert katru dienu. Man ir svarīga skaidrība, jo mani dzen darbs. Reizēm es pat naktīs nevaru gulēt, jo domāju par mūziku. Un tad nāk atslābums – ar alkoholu. Pēc tam ir paģiras, un sliktā sajūta kulminē kvadrātsaknē. Un tad pirmajā skaidrības nedēļā galvā nāk milzum daudz foršu, radošu ideju.
– Bet mīlestība kādreiz beidzas, tad ir sirdssāpes.
– Zini, kā ir? Ar mīlestību ir tāpat kā ar auto: tu esi laimīgs divas reizes – esi laimīgs, kad to dabū, un esi laimīgs, kad tiec no tās vaļā.
– Nu, neesi jau tik cinisks, kā izsakies.
– Protams, ne. Tas cilvēkā ģenētiski ir ielikts iekšā – atrast savu otro pusīti. Manuprāt, atrašanu nosaka smarža. Tu vari samelot ar skatienu vai vārdiem, pat ar žestiem, bet ar smaržu tu nesamelosi nekad – tu smaržo tā, kā daba tevi ir radījusi. Ja man patīk šī smarža, tad jūtu ķīmija nostrādā, ja ne – tad ne. Bet tavs pieminētais gadījums par izbeigušos mīlestību... Nu, tur var būt tā, ka cilvēki, piemēram, pārāk ilgi ir bijuši kopā, pārāk cieši kopā – smarža apnīk! Ja nav iespēju pabūt vienam, tas ir dramatiski. Piemēram, aristokrātu pāri gulēja atsevišķi – sieva vienā istabā, vīrs citā. Un tad gāja viens pie otra ciemos. Manuprāt, tas ir normāli. Turklāt cilvēkam vajag pabūt vienam ne tikai uz mirkli, bet arī ilgāk – ja ir sajūta, ka kopdzīvē kaut kas neiet, jāmeklē iespēja vienatnībai, lai varētu izanalizēt notiekošo. Neviens – ne radinieks, ne draugs – nevarēs dot padomu situācijās, kad attiecības sāk irt – padoms būs tikai tevī pašā. Bet tad tev jāprot ar sevi sarunāties. Kamēr esi iekšā savās attiecībās, tikmēr tu nevari uz tām paskatīties no malas.
– Vai patlaban esi
iemīlējies?
– Es vienmēr esmu iemīlējies. Man ir jāuztur sevī šī sajūta. Kas būs mans objekts – vēl nezinu... Varbūt tūlīt nāks man pretim. Un nezinu, vai šī mīlestība būs pārdevēja veikalā, aktrise vai skolotāja – to jau pateiks smarža... Bet prāts kā tāds pelēkais kardināls urķēsies: kāda pārdevēja?! Tu taču esi komponists! Kas tev ko runāt ar pārdevēju?! Taču prāts jau nezinās, ka viņai varbūt vajag tavu gudrību, savukārt tev – viņas nesamaitātību. Iespējams, kādā šķietami necilā meitenē ir tāds viedums, kuru tu neatradīsi nevienā augstajā plauktā... Bet cik ilgi manī būs šī iemīlēšanās sajūta – nezinu. Domāju, ka tas lielā mērā saistīts ar cilvēka bioloģiskām norisēm. Kad man pienāks vecums, tad to sapratīšu.
– Ar smaidu sakot: kad svinēsi nākamo 50 gadu jubileju, tad tev viss būs skaidrs. Bet tad, kad svinēji pirmos piecdesmit, mani un droši vien daudzus citus aizkustināja tavs cēlais žests, kad tu pateicies savām mūža sievietēm – mammai un bijušajai dzīvesbiedrei Maijai. Atceroties jūsu abu vētraino šķiršanos, ar kuras interpretējumiem bija pilni mediji, tava pateicība izskanēja kā skaistas samierināšanās melodija.
– Maija ir mana bērna mamma, un dēls Jānis ir mans tuvākais cilvēks. Tas, ka es to pateicu, ir pašsaprotami. Un vispār – cilvēkiem ir jāmācās piedot.
– Tu Maijai esi piedevis?
– Es vispār ikvienam cilvēkam piedodu. Nav ko visu mūžu pērties un ņemties.
– Īpašu publicitāti nav ieguvis fakts, ka esi bijis precējies arī pirms Maijas.
– Jā, tas bija manis pieminētais mīlestības vīruss, ko vajadzēja izslimot. Slimības laiks bija īss, bet jauks. Joprojām uzturu labus kontaktus ar pirmo sievu, joprojām – savā veidā – mīlu savas bijušās sievas. Tā ir daļa no manas dzīves, no tās nevaru atteikties. Tagad, mazliet ieskatoties pagātnē, domāju, ka, iespējams, no Maijas būtu šķīries agrāk, ja vien tik ļoti nemīlētu dēlu. Bet kāpēc jāmoka bērns, ja pieaugušie nesader kopā? Kad ilgstoši juka manas attiecības ar Maiju, man bija iespēja vienatnē par to padomāt. Un tad, aizbraucis koncertēt, arī sapratu, ka attiecības beigušās, nav ko mocīt vienam otru.
– Tagad tu ikvienai sievietei esi īsts atradums: tāds mierīgs, stabils, gana smuks un, šķiet, arī brīvs!
– Protu taisīt ēst, mazgāt veļu, uzkopt māju un organizēt darbus. Vienīgais, ko gribu sagaidīt no sievietes – lai viņa man neizvirza noteikumus un lai viņa nav vampīriska būtne, kas mēģina no manis izsūkt visus spēkus un uzsvērt to, ka tikai viņai ir taisnība. Tādas attiecības ir degradējošas. Es vēlos sev blakus redzēt un just līdzvērtīgu partneri. Es neesmu lieta, kas kādam var piederēt.
Elita Veidemane
