3.lapa
Septembra sākumā mūžībā devies Rihards Pīks (1941-2026), kurš 21. gadsimtā vairāk bija pazīstams kā politiķis un uzņēmējs, taču Latvijas kinovēsturē paliks kā talantīgs kinooperators un četru spēlfilmu režisors.
Šo aspektu uzsver filmu kolekcija, kas pieejama Nacionālā Kino centra portālā Filmas.lv, - trīs dokumentālās filmas un septiņas spēlfilmas (1964-1986), kuru režisors vai operators ir Rihards Pīks.
Riharda Pīka interese par kino jau skolas gados izpaudusies visai radikālā veidā - no 1949. gada viņš mācījās Rīgas 1. vidusskolā (šobrīd Rīgas Valsts 1. ģimnāzija), bet pēdējā mācību gadā, 1958. gada rudenī, sācis strādāt par kinooperatora asistentu Rīgas kinostudijā, mācības pabeidzot Rīgas J. Raiņa vakara vidusskolā.
1961. gadā Rihards Pīks iestājās Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā un 1964. gadā uzsāka patstāvīgu kinooperatora darbu, filmējot kinožurnālus un dokumentālās filmas, drīz arī spēlfilmas.
Par sākuma periodu jaunā kinooperatora dzīvē liecina kolekcijā iekļautā dokumentālā īsfilma “Rudens balāde” (1964), kuras nosaukumu režisoram Varim Krūmiņam pēdējā brīdī lika nomainīt uz abstrakto “Darbs”.
Filma liriski un vizuāli pārdomāti stāsta par rudens darbu cēlienu Piebalgas pusē.
Līdzīgā pieklusināti poētiskā stilistikā filmēta režisora Aivara Freimaņa dokumentālā īsfilma “Tēvs” (1967) - tā laika kontekstā pavisam atšķirīgs, dzīvs un cilvēcisks skatījums uz kādu strēlnieku un kara veterānu, bez padomju kino aprakstiem ierastajām heroiskajām klišejām.
Dokumentālā kino sadaļu šajā kolekcijā noslēdz vērienīgā pilnmetrāžas lielfilma “235 000 000” (1967), kuru režisora Ulda Brauna un scenārista Herca Franka vadībā visā PSRS teritorijā filmēja četras Rīgas dokumentālistu brigādes, Rihards Pīks bija operators vienībā “Kamera-1”.
Jau 60. gadu beigās operatoram Rihardam Pīkam sāka uzticēt arī darbu pie pilnmetrāžas spēlfilmām, un šajā kolekcijā attiecīgo periodu pārstāv sadarbība ar režisoriem Jāni Streiču un Aloizu Brenču.
“Šauj manā vietā” (1970) ir jaunā režisora Jāņa Streiča pirmā patstāvīgā spēlfilma.
Simboliski, ka melnbaltā kinolentē uzņemtā filma stāsta par kinomākslas spēku un jauna kinomehāniķa vēlēšanos padarīt pasauli labāku, vienkārši rādot filmas, nevis karojot.
Zīmīgi, ka melnbaltas ir arī abas šajā kolekcijā iekļautās režisora Aloiza Brenča kriminālfilmas “Paradīzes atslēgas” (1975) un “Liekam būt” (1976).
Īpaši filma "Liekam būt" uzskatāma par ievērojamu parādību Latvijas kino vēsturē, apvienojot spēcīgas psiholoģiskas drāmas un film noir elementus.
Tajā pašā laikā, 70. gadu vidū, Rihards Pīks sajuta vēlēšanos pievērsties kino režijai un iestājās Vissavienības Augstākajos scenāristu un kinorežisoru kursos.
Absolventa diplomdarbs ir spēles īsfilma ”Sitiens” (1979) pēc Ēvalda Vilka stāsta.
Tā ir psiholoģiska etīde par savstarpējas uzticēšanās un neuzticēšanās līkločiem, kurus piedzīvo piepilsētas autobusa šoferis un tikko no cietuma iznācis jauns puisis (lomā - Niks Ērglis).
Režisora Riharda Pīka pirmā pilnmetrāžas spēlfilma ir bērnu auditorijai adresētā piedzīvojumu filma “Ja nebūtu šī skuķa” (1980).
Filma tapusi pēc igauņu bērnu rakstnieka Eno Rauda stāsta “Lidojošie šķīvīši” motīviem - mazpilsētas bērnu kompānijas vasaras piedzīvojumi centrējas ap Kārli, kura bagātā fantāzija visur redz "lidojošos šķīvīšus".
Arī nākamajās filmās Rihards Pīks scenārija pamatā ņēmis literārus darbus, turklāt respektējamu autoru sacerējumus.
Viņa otrā pilnmetrāžas spēlfilma ir “Šāviens mežā” (1983) pēc Alberta Bela romāna “Saknes” (ar Eduardu Pāvulu galvenajā lomā) un Andra Kolberga romānā "Ēna" balstītā spēlfilma “Dubultnieks” (1986), kur galvenās lomas spēlē brāļi Juris un Andrejs Žagari.
