Vērts apmeklēt!
No 18. maija līdz 9. jūlijam Galerijā “Alma” skatāma mākslinieces Aijas Zariņas (attēlā) lielformāta gleznu izstāde “Saule Gaisma Vējš”.
Aija Zariņa (1954) ir viena no ievērojamākajām latviešu gleznotājām. Veidojusi objektus un telpiskas instalācijas ar plašu izstāžu spektru vairāku desmitu gadu garumā, gan Eiropā, gan ASV, piederot tā sauktajai “robežpārkāpēju” paaudzei. 20. gadsimta 80. un 90. gados viņa kopā ar citiem māksliniekiem veidoja Latvijas laikmetīgās mākslas avangardu, lauza padomju mākslas kanonus, radīja mietpilsoniskajai gaumei pāri stāvošus darbus, reducējot glezniecību līdz zīmējuma kontūrai un krāsu kontrastiem, izvēršot to telpā.
2015. gadā Galerijā “Alma” (Tērbatas ielā 64, Rīgā) notika mākslinieces personālizstāde “RA i nis”, kas bija balstīta mitoloģijā. Politiskajam saturam, kuru Aija Zariņa sauc par “analītisko” kultūras vai kultūrpolitisko darbu, ir pakārtota nozīme.
Agnese Gaile-Irbe izstādes “RA i nis” pavadošā esejā izteicās: “Man šķiet, ka tik liela nopietnība, ar kādu izdomāti un radīti šie darbi, mūsu laikabiedru mākslā sastopama diezgan reti.”
Līdzīgi par Aijas Zariņas daiļradi ir izteikusies Helēna Demakova: “Šādas kvalitātes darbus reti var sastapt mūsu platuma grādos.”
Jaunākajā izstādē galerijā “Alma” Aija turpina savu atpazīstamo rokrakstu un glezniecības praksi, kas caurvij Latvijas vēsturi jau 40 gadu garumā.
“Māksla ir dzīvība. Māksla nav filozofija, socioloģija, sistēmas kuras ir sastingušas, nostiprinoties civilizācijai. Māksla ir dzīvība. Spēja redzēt, skatoties plaši. Projekts “Kādu dziesmu koklē viņš” ir ieklausīšanās un skatīšanās. Kā skatīties, lai redzētu? Redzēt ir savienoties ar tiem iekšējiem cilvēka resursiem, kuri ir doti, lai cilvēks varētu attīstīties. Skatīties ir uzturēt saiti ar dzīvības plūsmu. Zaudējot šo saiti ar dzīvību zūd tautas saite ar kultūras mantojumu, kuru tautas glabā gadu simtiem un tūkstošiem. Zūd kultūras saite. Par dīvainu parastais mūsdienu cilvēks sauc mākslinieku, kurš redz, visiem spēkiem cenšas ieraudzīt. Cenšas uzturēt šo nepārtraukto kultūras dzīvības saiti, iepriekš jau ieraugot notikumus. Dzīvojot ārpus laika, skatoties plaši. Šai izstādei mani iedvesmoja kāda armēņu pasaka par karalieni, kura katru rītu izbrauca ar zirgiem apskatīt savu karaļvalsti. Viss ir valstī tā sakārtots, ka pavalstnieki paši savas problēmas var atrisināt. Tikai tajos gadījumos, kad pavalstnieki metas zirgu pajūgā ceļā ar saucieniem “Vārdi un darbi”, karaliene apstājās, jo te ir jāiejaucas. Ir izjaukti pamatprincipi. Vārdi nesakrīt ar darbiem. Šis ir tas mirklis. Mums tāds laiks ir pienācis, kad Saules karaļvalstī, vērtības ir pārkāptas. Ir tāda veca ikona, kur Georgam kas ierodas uz baltā zirga, zobena vietā nāk gaismas stars no pieres. Tā sakot rīta gaismu tas simbolizē, kas aizdzen tumsu. Zobens ir tā gaisma. Gaisma ir informācija. Gaisma apgaismo. Paolo Učello gleznā un vecajās ikonās blakus Georgam stāv Anna, kura sarkanā saitē tur pūķi, kurš ir izlauzies no klints alas. Savalda pūķi, - apvalda sabiedrības garīgos vīrusus, kas neļauj dzīvei ritēt tālāk harmoniski, ievērojot cilvēcisko mēru, izmantojot visus cilvēkam dotos iekšējos resursus, - kamēr ierodas gaisma. Ziemeļu vēji Boreļi no Hiperborejas. Mītiska vieta ziemeļos uz kuru grieķu dievi Artemīda un Apollons brauc pēc palīdzības. Vieta, kas ievieš, atjauno kārtību. Tas ir arī mirklis, kas kāršu spēlētājs, spēlētājs ar acīmredzot sliktām kārtīm, apgāž kāršu galdu, izjaucot noteikumus,” tā par izstādi izsakās Aija Zariņa.
