“Izlasot lugu, man mati cēlās stāvus un mēģinājuma procesa laikā man no šīs sievietes ļoti ilgi bija reāli slikta dūša. Egoisma, paštaisnuma, atkarību, arī agresijas kokteilis. Ilgi “rakos”, līdz sapratu, kur tam visam “kājas aug”,” atzīst Liepājas teātra aktrise Karīna Tatarinova.
Viņa spēlē Helēnu režisora Mārtiņa Kalitas jauniestudējumā “Medus garša”, kas Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars” savu pirmizrādi piedzīvojis 12. maijā.
“Medus garša” (1958), kas ir Šeilas Dileinijas debijas luga un izrādījusies arī pati veiksmīgākā dramaturģes biogrāfijā, ir stāsts par sarežģītajām mātes (Helēna) un meitas (Džozefīne) attiecībām. Tā kā māti vairāk interesē gan alkohols, gan attiecības ar kārtējo mīļāko, Džo izmisīgi meklē pati savu dzīves ceļu, kas ne vienmēr noved pie labākajām izvēlēm. Lugas dramatismu veido gan smagie sociālie apstākļi, gan mīlestības trūkums, kuru izjūt abas sievietes, cenšoties to kompensēt, kā nu katra prot. Autore lugā nevairās runāt par sarežģītām tēmām - pusaudžu grūtniecību, atkarībām, vientulību.
“Kodols materiālā ir ļoti vienkāršs - par cilvēkiem, kas nesaņem to, ko viņi vēlas.
Lugā ir māte, kura nav ne slikta, ne laba. Viņa ir viena. Ar savu ķibeli. Tāpat kā viņas meita - viena ar šo ķibeli. Abas ir vienas ar bērnu.
Viena ir vientuļa, un otra ir vientuļa. Gan viena, gan otra ļoti grib justies labi, un abas gan jau zina, kā palīdzēt, tikai ir kaut kādi mazie parādiņi vai kaut kādas sāpītes, kuras kāda iemesla pēc nav atrisinātas, un tās tik turpina kraut uz pleciem. Arī dzīvē mēs nespējam pateikt to, ko patiesībā jūtam, mūsdienu pasaulē to ir ļoti grūti izdarīt,” domā jauniestudējuma režisors Mārtiņš Kalita, piebilstot, ka viņš mēģinājis meklēt šajā izrādē arī vieglumu un humoru.
Lomās: Karīna Tatarinova, Agnija Dreimane, Artūrs Irbe, Edgars Pujāts un Armands Kaušelis. Scenogrāfs - Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks - Mārtiņš Feldmanis.
“Mātes un meitas attiecības, vientulība un izmisums, ļaušanās, dzīšanās pēc šīs “medus saldmes”, kas iznīcina ne tikai pašu, bet arī apkārtējos. Par to ir šis stāsts,” saka aktrise Karīna Tatarinova. Viņa spēlē māti. “Māti, kurai varbūt labāk nevajadzēja būt mātei - ne viņa to vēlējās, ne arī viņa tiek ar šo pienākumu galā. Kaut kas dzīvniecisks ir viņas pielāgošanās dzīvei, izdzīvošanai. Diezgan skarbs darbs,” aktrise secina.
Lūgta noraksturot savu atveidojamo varoni, Karīna Tatarinova atzīst, ka sākotnēji, izlasot lugu, viņai mati cēlās stāvus un ļoti ilgi mēģinājuma procesa laikā aktrisei bija reāli slikta dūša no šīs sievietes.
“Egoisma, paštaisnuma, atkarību, arī agresijas kokteilis. Toksiskas attiecības, alkohols… Es ilgi “rakos”, līdz sapratu, kur tam visam “kājas aug”.
Es, protams, esmu sava personāža advokāts, saprotu, ka viss ir cēloņsakarībās, bet līdz galam attaisnot šādu cilvēku es tomēr nevaru.
Mēģināju sev noformulēt, kāpēc skatītājam šāds cilvēks un viņa darbības vispār būtu jāredz… Iespējams, varbūt tāpēc, lai apzinātos, ka arī šādam cilvēkam blakus var līdzās pastāvēt, neaizejot pašam bojā. Vismaz man gribas cerēt, ka ar manas teātra krustmeitas Agnijas Dreimanes atveidoto Džo viss atrisinās labi.”
Izrādi veidojis Liepājas teātra aktieris un režisors Mārtiņš Kalita, kuram šī ir pirmā izrāde Liepājas teātrī pēc Latvijas Kultūras akadēmijas programmas “Audiovizuālā un skatuves māksla” absolvēšanas. Viņa diplomdarbs “Noslēpumainās variācijas”, ko viņš veidoja Goda teātrī, 2022. gadā tika atzīta par labāko izrādi festivālā “Patriarha rudens”. Liepājas teātrī jaunais režisors ir iestudējis arī aktiera Edgara Pujāta monoizrādi “Tas arī viss” (2021) un vairākus koncertuzvedumus.
“Ar Mārtiņu kā režisoru esmu sadarbojusies viņa veidotajos Ziemassvētku koncertos. Un, jā, tas ir sava veida izaicinājums, jo viņš, manuprāt, strādā kino režijai raksturīgā veidā… Ļoti labi jūt katra personāža emocionālo stāvokli, ainas emocionālo spriedzi, ko risina ar gaismas, mūzikas un mizanscēnu palīdzību,” stāsta Karīna Tatarinova. Pēc viņas domām, svarīgākais ir režisoram uzticēties un šo uzticēšanos piepildīt ar saturu. “Uzticēties - tas vienmēr ir izaicinājums,” atzīst talantīgā skatuves māksliniece.
“Medus garša” viņai būs pirmā mazās zāles izrāde Liepājas teātrī, pēc septiņiem gadiem. “Pirms tam, strādājot Teātra Observatorijā, deviņus gadus spēlējām gandrīz tikai mazās formas darbus, kur skatītāja elpu varēja sajust un sasmaržot. Burtiski. Jā, man ir mazliet uztraukums, kādas būs sajūtas šeit, šajās “Lielā dzintara” eksperimentālās skatuves telpās, bet vispār man “nenormāli patīk” tik tuvs kontakts ar skatītāju”.
Teātra sezona tuvojas izskaņai, un aktrisei Karīnai Tatarinovai tā bijusi diezgan aktīva. “Pēc pandēmijas nācās “ielekt” dažās kolēģu lomās, kuri teātri pameta, spēlējam tās izrādes, kuras tapa īsi pirms un pandēmijas laikā, un režisora Regnāra Vaivara izrādes “Igauņu bēres 1999” vajadzībām apguvu vēl viena instrumenta spēli - kontrabasu,” stāsta aktrise, kura šajā izrādē ir viena no bēru kapelas dalībniecēm.
“Šajā sezonā tapis arī jauns Liepājas Radio Teātra iestudējums četrās daļās, kopā ar ģitāristu Miku Akotu restartējām programmu spāņu valodā “Spāniski”, bijuši arī citi koncertdarbi - dziedošo aktieru koncerts “Viena vieta uz brieža vēl brīva” VEF kultūras pilī, ar kuru vasarā “tūrēsim” pa visu Latviju. Tāpat kopā ar ģitāristu Robertu Dinteru turpinām sarunu koncertus “Čaklais. Cits”,” stāsta dziedošā aktrise, piebilstot, ka tuvākie dzejkoncerti gaidāmi piektdien, 19. maijā, Rīgā Kultūras pilī “Ziemeļblāzma” un sestdien, 20. maijā, Talsu bibliotēkā.
“Šis mums abiem ir īpaši. Laikam gadu nebijām spēlējuši šo programmu un, to atkal mēģinot, sapratu, ka baudu un līdz sirds dziļumiem apzinos katru dzejas rindu, katru burtu, katru noti,” saka Karīna Tatarinova, piebilstot, ka sadarbībā ar Robertu Dinteru un citiem mūziķiem noteikti taps arī kas jauns, bet par šiem plāniem vēl esot pāragri runāt.
Aktrise stāsta, ka sadarbība ar Liepājas Radio Teātri aizsākās jau pandēmijas laikā, kad teātri bija slēgti un bija gan brīvs laiks, gan nepieciešamība izpaust savas radošās ambīcijas.
“Man patīk radio izrādes, es esmu Latvijas Radio teātra pastāvīgais klausītājs. Un es nesaskatu šajā teātra žanrā neko senilu vai nepilnīgu. Drīzāk otrādi - tas, ka netiek piedāvāta “bilde”, liek klausītājam kļūt par līdzradītāju, iesaistīt, darbināt iztēli,” aktrise uzskata. Šā gada projekts - Sabīnes Košeļevas prozas darbs “21. gadsimta mīlasstāsts” - gan ir vizuāls un to var apskatīt arī “Youtube” kanālā:
“To veidojām sadarbībā ar Liepājas universitātes jauno mediju māksliniecēm Kristu Dinteri un Dianu Lelis un viņu audzēkņiem. Taču tas nav kino. Videoklips - tās ir asociācijas, noskaņas jeb pavedieni, kurus katrs klausītājs un skatītājs ritina pats,” stāsta Karīna Tatarinova.
Sākotnēji šīs audio izrādes skanēja Liepājas “Rietumu Radio”, bet tagad jau visi ieraksti ir izskanējuši Latvijas Radio un ir atrodami arī arhīvā. Šajos ierakstos piedalās ne tikai Liepājas teātrī nodarbinātie aktieri, bet arī teātra viesmākslinieki. Aktrise uzsver, ka lieliska sadarbība viņai izveidojās ar mūzikla “Purva bridējs ugunī” Edgara lomas atveidotāju Dailes teātra aktieri Gintu Grāveli un kostīmu mākslinieci Madaru Botmani, arī ar aktrisi Ingu Siliņu, kura spēlēja Milēdiju Liepājas teātra izrādē “Ģērbējs”.
“Mūsu vislielākie atbalstītāji ir Liepājas kultūras pārvalde un LSEZ pārvalde, milzīgs paldies viņiem par to! Un, laikam jau pateicoties Liepājā sastrādātajam, režisore Māra Eglīte uzaicināja un uzticēja man veikt diezgan apjomīgu darbu Latvijas Radioteātrī - iestudēt Zanes Zustas “Tarakāni manā galvā” (2021) un “Tarakāni tavā galvā” (2021). Tā bija superīga sadarbība ar skaņu mākslinieku un režisoru Ivo Tauriņu un Rīgas aktieriem.”
Teātra skatītāji ļoti gaida dziedošo aktieru koncertus “Viena vieta uz brieža vēl brīva”, kas jau divreiz izskanējuši pārpildītā VEF Kultūras pils zālē. Pēc publikas vēlēšanās šī koncertprogramma šovasar skanēs arī vairāku Latvijas pilsētu brīvdabas estrādēs: 3. jūnijā Liepājas atjaunotajā koncertdārzā “Pūt, vējiņi”, 22. jūlijā - Jelgavā, brīvdabas koncertzālē “Mītava”, 4. augustā - Ikšķiles estrādē, un tūre ar vērienīgu koncertu noslēgsies 28. augustā Dzintaru koncertzālē.
Šajā muzikālajā salidojumā Karīna Tatarinova uz vienas skatuves atkal satiksies ar saviem kursabiedriem - Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Ditu Lūriņu, Mārci Maņjakovu, Egilu Melbārdi un Aināru Ančevski.
“Tā ir forša kopā būšana. Tā sajūta, ka ir tas stiprais, uzticamais plecs, tavi kursabiedri un draugi, atkal sajust kopskaņas baudījumu. Ir joki, kurus zinām un saprotam tikai mēs, ir tāda ģimenes sajūta.
Mēs ne tikai aktieriski “šarmējam”, bet esam uzlikuši arī augstu izpildījuma, skanējuma latiņu, kuru uzrauga Zane Dombrovska.
Mēs slīpējam arī daudzbalsību, mūsu pavadošais sastāvs ir izcili profesionāļi, un Mārtiņa Egliena rakstītais scenārijs zālei liek smieties un gavilēt,” stāsta Karīna Tatarinova. Viņa ir pilnīgi droša, ka arī vasarā gaidāmajos koncertos joprojām jautri būs ne tikai aktieriem aizskatuvē, bet arī skatītājiem.
Teātra sezonai noslēdzoties, aktrisei īsi pirms Līgo sāksies atvaļinājums. Taujāta, kādi plāni ir vasarai, ko gribētu tajā paveikt un piedzīvot, Karīna Tatarinova atteic pavisam konkrēti, ka plānā ir darbs - gan koncerti, gan teātra projekti.
“Režisors Dmitrijs Petrenko mani ir uzaicinājis piedalīties Valmieras vasaras teātra festivālā, par ko esmu bezgala priecīga. Patīk man tas festivālu ritms, gaisotne, arī spriedzīte,” aktrise atklāj.
Viņa ļoti cer, ka arī šogad izdosies piedalīties mūziķa Kārļa Kazāka “Velomūzikā” - tie ir muzikāli koncertceļojumi pa Latviju ar velosipēdiem, mainot koncertus pret naktsmājām.
“Jā, ceļošana ir mana atkarība, bet kalni - narkotika. Bet patreiz visa vasara jau ir pilna ar darbiem. Tāpēc mans lielais vasaras plāns ir pieradināt un pierast pašai šajos darbos līdzi doties manam sunim Sīpolam, lai abi ilgāku laiku varam pavadīt kopā. Un, tā kā es jau dzīvoju kūrortpilsētā, tad atpūtīšos, nomainot vidi. Vēl nezinu, uz kādu, ļaušos impulsam un improvizācijai.”
