Grupas "Tranzīts" solists Ralfs Rubenis: Jūtos novērtēts

DZIESMU IZPILDĪTĀJS. “Es neesmu dziedātājs, es esmu savu dziesmu izpildītājs. Viss ir kārtībā, man nav sakāpis galvā,” smaidot saka deju grupas “Tranzīts” solists Ralfs Rubenis  © NO RALFA RUBEŅA PERSONISKĀ ARHĪVA 

“Manās dziesmās nav ne abstrakciju, ne kādu apzināti veidotu konstrukciju. Es dziedu par to, kas mani uztrauc. Es esmu godīgs un patiess pret sevi un arī savu klausītāju mānīt negribu,” saka populārās deju mūzikas grupas “Tranzīts” solists Ralfs Rubenis.

Sestdien, 13. maijā, pulksten 19.00 ar koncertu “Vecie, labie 90’tie!” VEF Kultūras pili pieskandinās leģendārās grupas “Tranzīts” un “Hameleoni”, kas 90. gados bija vieni no komerciāli veiksmīgākajiem mūzikas projektiem.

“Tranzīts” un “Hameleoni”

Deju mūzikas grupas „Tranzīts” pirmsākumi meklējami 1994. gadā festivālā „Sinepes un medus”, un līdz pat šai dienai neviena īstena ballīte nav iedomāja bez tādiem grupas hītiem kā „Strauts”, „Nevaru būt balts”, „Zelta būrītis”, „Septiņas dienas” un citiem. Lai arī „Tranzīts” parasti muzicē ārpus galvaspilsētas, vien pāris reizes gadā iegriežoties Rīgas klubos, šoreiz koncerts notiks pašā galvaspilsētas sirdī, “normāliem” cilvēkiem “normālā” diennakts laikā, ar sēdvietām.

DEJU MŪZIKAS grupas „Tranzīts” pirmsākumi meklējami 1994. gadā. “Daudzi domā, ka “Tranzīts” sākās ar dziesmu “Nevaru būt balts”, bet tas bija jau 1997. gads, un grupas vēsture bija jau trīs gadu gara,” atgādina Ralfs Rubenis / NO RALFA RUBEŅA PERSONISKĀ ARHĪVA

Koncertā piedalīsies arī romantiskais popmūzikas duets „Hameleoni”, kas šogad atzīmē savas pastāvēšanas 25 gadus, bet tās dalībnieki Ēriks Budēvics un Andris Veinbergs - 60 gadu jubileju. Vasaras sākumā dienasgaismu ieraudzīs „Hameleonu” jaunais albums „Dāvana”, kurā būs apkopotas gan pavisam jaunas, gan līdz šim citos albumos neiekļautas dziesmas. Koncertā VEF Kultūras pilī skanēs visu laiku populārākās „Hameleonu” dziesmas -„Pērles un dimanti”, „Atsaucies”, „Nakts”, „Vēlreiz” un daudzi citi hīti. Iespējams, būs arī kāda no jaunā albuma dziesmām. 

Vairākas fanu paaudzes

“Tranzīts” koncertā uzstāsies ar 50 minūšu programmu, kurā skanēs ne gluži visas šīs deju mūzikas grupas dziesmas, jo tādu ir daudz, bet, kā sola grupas līderis Ralfs Rubenis, uzticamāko fanu vēlmes tiks apmierinātas. “Parādīsim arī, kas mēs šodien esam un uz kurieni ejam,” mirkli pirms koncerta sarunā ar “Neatkarīgo” saka Ralfs Rubenis.

Kas tad šodien ir 90. gadu populārā deju mūzikas grupa “Tranzīts”? Kāds ir tās “īsais stāsts”?

“Salīdzinot ar grupu “Hameleoni”, stāsts par “Tranzītu” ir stipri garāks, un mums ir ļoti konkrēts fanu pulks. Pirmie grupas fani nāk no 1995., 1996. gada, kad mūsu mūziku varēja klausīties kasetēs - “Paralēlās pasaules (1995) un “Es esmu tāds” (1996). Daudzi domā, ka “Tranzīts” sākās ar dziesmu “Nevaru būt balts”, bet tas bija jau 1997. gads, un grupas vēsture bija jau trīs gadu gara. Bet tādu klausītāju, kuri koncertos prasa “Ūpi” (dziesmu “Bezcerīgs monologs” no pirmās kasetes), gan ir ļoti maz,” stāsta Ralfs Rubenis, piebilstot, ka ar dziesmu “Nevaru būt balts” grupas fanu pulks ievērojami palielinājās.

DZIEDOŠAIS DĪDŽEJS. “Es biju dziedošais dīdžejs un ar to atšķīros no citiem,” saka Ralfs Rubenis, kavējoties vairāk nekā 30 gadu senās atmiņās. Tolaik kopā ar draugu Raimondu viņiem Gulbenes rajona Stāmerienas pagastā bija savs klubiņš “Alianse”, kur viņi desmit gadu garumā katru nedēļu spēlēja disenes / NO RALFA RUBEŅA PERSONISKĀ ARHĪVA

Mūziķis domā, ka “Tranzīta” nākamā fanu paaudze veidojās ar “Zelta būrīti” (2004). “Tas mūsu grupai bija jauns lēciens, jo - kaut ka nebijis, no mums nedzirdēts. Interesanti, ka ar šo albumu mēs pazaudējām daļu Latgales klausītāju, jo līdz tam mums bija tādi “taisnie gabali” kā “Nevaru būt balts”, “Visu vai neko” un “Atpakaļ nākotnē”, bet albumā “Zelta būrītis” jau bija vairāk R&B elementu, tādi lauztie ritmi, un tie patika atkal jaunai paaudzei - tās bija dziesmas “Cik labi tu šovakar izskaties”, “Zelta būrītis” un arī citas dziesmas, kas ir šai albumā.”

Grupas nākamais albums - “Atspulgi”, kas bija labāko dziesmu izlase - iznāca 2009. gadā, un līdz ar to grupas fanu pulkam pievienojās atkal jauna paaudze. “Un viņi visi satiekas mūsu koncertos,” smaidot saka Ralfs Rubenis, neslēpjot gandarījumu, ka grupai šodien klājas tik labi, kā nekad. Kovids ir pārdzīvots un “Tranzīts” visur tiek aicināts, gaidīts un iet “uz urrā”.

Dziedošais dīdžejs

Grupas jaunākais albums - “Tauriņa efekts” - iznāca 2015. gadā. Ir jauna, pandēmijas “brīvdienu” laikā tapusi dziesma “Par tevi”, ko “Tranzīts” izpilda koncertos, bet tā nav ierakstīta un “oficiāli” izlaista.

“Protams, jaunu dziesmu rakstīšana notiek, bet stipri lēnāk, nekā kādreiz, kad to vajadzēja izdevējam. Tas motivēja to darīt,” atzīst mūziķis. “Bet vispār es esmu dīdžejs,” viņš precizē. “Gulbenes Bērnu mūzikas skolā esmu beidzis klavieru klasi, bet pianists no manis nesanāca. Ar skaudību klausījos, kā meitenes spēlēja gammas, bet man gāja kā pa celmiem. Vidusskolā sapņoju kļūt par dīdžeju un klausījos visu, kas bija populārs - Latvijā tā bija “Jumprava”, ārzemēs tas bija “Depeche Mode”. Tas viss man patika, es arī to gribēju darīt, bet - man nebija tādu iespēju. Un tad es darīju līdzīgi kā Roberts Gobziņš - meklēju ārzemju gabalus, singliem bieži bija instrumentālās versijas bez balss, un es ar šķērītēm graizīju lentiņas, ar caurspīdīgo skoču līmēju kopā un pārrakstīju no lentas uz lentu, lai sanāktu gabals. Tagad uz datora to var izdarīt dažu sekunžu laikā. Rakstīju savus vārdus un spēlēju savās disenēs. Ar to arī atšķīros no citiem, ka biju dziedošais dīdžejs,” Ralfs Rubenis kavējas vairāk nekā 30 gadu senās atmiņās. Tolaik kopā ar draugu Raimondu viņiem Gulbenes rajona Stāmerienas pagastā bija savs klubiņš “Alianse”, kur viņi desmit gadu garumā - no 1989. līdz 1999. - katru nedēļu spēlēja disenes.

ŠODIEN grupa “Tranzīts” brauc un koncertē pa visu Latviju, drīz sāksies koncerti brīvdabas estrādēs, pilsētu svētkos, būs jāspēlē arī kāzās / Rolands ŠULCS

Sinepes, medus un feniletilamīns

“1993. gadā man izveidojās veiksmīga sadarbība ar Aldi Zaļūksni, ar ko drusciņ kopā darbojāmies jau vidusskolas laikā. Viņam bija instruments, man bija vēlme dziedāt, un tā mēs sākām - rakstījām dziesmas, dziedājām un ar savām oriģināldziesmām un kaverversijām spēlējām ballītes. 1994. gadā piedalījāmies festivālā “Sinepes un medus” Madonā, un mums tur labi gāja - es saņēmu balvu par labākajiem dziesmu tekstiem, bet Aldis - par labākajiem dziesmu aranžējumiem, kā arī aicinājumu turpmākai sadarbībai, lai ierakstītu albumu. Tā bija motivācija turpināt iesākto, labs atspēriena punkts turpmākajai attīstībai,” šodien secina Ralfs Rubenis. Viņš gan atgādina, ka tolaik muzicējuši kā grupa “PEA”.

“PEA jeb feniletilamīns ir saīsinājums - viela, kas izstrādājas cilvēka smadzenēs, kad viņš ir iemīlējies. Jā, ideja skaista, bet skan tā - ne visai. Tāpēc, kad bija gatavs mūsu pirmais albums, izdevējs lika grupas nosaukumu nomainīt. Palikām pie Alda dziesmas „Tranzīts” nosaukuma. Kad 1995. gadā pēc albuma ierakstīšanas ar Aldi izšķīrāmies un es paliku viens, gribēju atgriezties uz skatuves kā Ralfs Rubenis, bet izdevējs nepiekrita. Mazliet gan paspirinājos pretī, bet tad sapratu, ka neko darīt. Patiesībā jau man tas der,” viņš smaidot atzīst.

Vienam smagāka atbildības nasta

Taujāts, kuri bija grupas ziedu laiki, visaktīvākais koncertu laiks, Ralfs Rubenis atteic, ka tāds ir šobrīd. “Kopš pēc kovida viss atkal “atvērās”, mums ir tik daudz koncertu kā nekad grupas pastāvēšanas vēsturē. Tā nav bijis absolūti nekad, un tas ir lieliski! Es esmu laimīgs, jūtos novērtēts,” atzīst Ralfs Rubenis.

Viņš stāsta, ka koncertē gan viens (privātos pasākumos), gan kopā ar dejotājiem - gan ar čaļiem, gan meitenēm. “Man ir jaudīga “aizmugure”, un ar tādu uz skatuves ir emocionāli vieglāk. Kad esmu viens, ir smagāka atbildības nasta,” viņš saka, piebilstot, ka arī uz VEF Kultūras pils skatuves būs kopā ar dejotājiem.

“Man gan labāk patīk koncerti, kuros klausītāji nevis sēž, bet var dejot līdzi - tādās ballītēs savus klausītājus varu vieglāk “nolasīt”. Zinu, ka daudziem mūziķiem patīk lielie festivālu koncerti, kur uzstājas dažādas grupas, man gan ne pārāk. Jo, ja redzu, ka meitenes, sakāpušas uz barjerām, žāvājas un gaida “Bermudu Divstūri”, ir tā, kā ir. Lai gan vienmēr ir arī daudz fanu, par kuriem zinu, ka viņi ieradušies veselām ģimenēm un gaida tieši mūs. Un par to ir gandarījums.”

VASARA JAU SAPLĀNOTA. Ralfs Rubenis negrib izklausīties iedomīgs, bet “Tranzītam” vasarā brīvas ir vairs tikai divas piektdienas augustā. “Tas arī ir iemesls, kāpēc nav jaunu dziesmu, jo koncertēšana paņem ļoti daudz laika” / Dana Marija GULBE

Negrib mānīt savu klausītāju

Šodien grupa “Tranzīts” brauc un koncertē pa visu Latviju, drīz sāksies koncerti brīvdabas estrādēs, pilsētu svētkos, šovasar būs jāspēlē arī divās kāzās.

“Mani “nopērk” arī kā dāvanu dzimšanas dienā. Kad mani aicināja dziedāt kādas dāmas 50 gadu jubilejā, domāju, ka viņa gribēs, lai nodziedu “Cik labi tu šovakar izskaties” vai “Septiņas dienas” - tie ir “sieviešu gabali”, vīriešiem ir “Nevaru būt balts” vai “Zelta būrītis”. Bet - jubilāre gribēja “Burvi”… Es tiešām biju pārsteigts, tas bija jauki,” atzīst Ralfs Rubenis.

“Aktīvā koncertdzīve arī ir iemesls, kāpēc nav jaunu dziesmu, jo koncertēšana paņem ļoti daudz laika. Dziesmu rakstīšanā ir jāiedziļinās un, ja es būtu organizatoriskāka būtne, varētu jau saorganizēt arī jauno dziesmu ierakstīšanu, bet, piedodiet, es neesmu. Pa kādai jaunai dziesmai jau ir, tās spēlējam koncertos un ir prieks, ka tās “aiziet”. Jā, tās būtu arī jāieraksta, jālaiž tautās, bet - man patīk arī koncerti, jo tieši, esot uz skatuves, es saņemu atzinību un rodu piepildījumu. Un, protams, es esmu ļoti priecīgs, ka esmu novērtēts.”

Ar ko, viņaprāt, skaidrojama grupas panākumi jau teju 30 gadu garumā?

“Mēs neesam bijuši lutināti ar bildēm uz žurnālu vākiem, ar intervijām televīzijā. Rīgas grupām bija vieglāk, bet, ja esi Ralfs no Stāmerienas… Tāpēc mums bieži jautāja, kur esam pazuduši. Bet mēs nebijām pazuduši - mēs paši organizējām sev koncertus, paši kūlāmies uz priekšu, un šis ceļš nekad nav bijis viegls. Bet “Tranzīta” panākumu atslēga, manuprāt, slēpjas tajā, ka es esmu patiess - ja man nav ko teikt, es neko arī nesaku. Manās dziesmās nav ne abstrakciju, ne kādu apzināti veidotu konstrukciju. Es dziedu par to, kas mani uztrauc. Es esmu godīgs un patiess pret sevi un arī savu klausītāju mānīt negribu.”

FANIEM PAR PRIEKU. “Ja grupas fani man pirms koncerta uzraksta, lūdzot izpildīt kādas konkrētas dziesmas, mēs pat speciāli tās sagatavojam,” saka grupas “Tranzīts” solists Ralfs Rubenis / Dana Marija GULBE

Forši mēs dzīvojam

Ralfs joprojām dzīvo Stāmerienā, lieliskā vietā, ko ieskauj trīs ezeri. “Ir tikko atklāta laivu sezona - no 1. maija drīkst makšķerēt no laivām, bet es neesmu makšķernieks,” viņš pasmaida un atklāj, ka savulaik, tikko ieradies Stāmerienā, viņš nopirka, kā pats saka, “pīcku”, apskraidīja visus ezerus un saprata, ka makšķerēšana nebūs viņa aizraušanās.

Mūziķim ir citas aizraušanās, piemēram, jauni mūzikas instrumenti, kas gan ir dārgs hobijs, un - fotografēšana. “Labprāt kaut ko darītu ar močiem,” viņš saka un izstāsta, ka bērnībā brālis viņu uzsēdinājis uz mopēda. Un tā ir “bērnības trauma”, kas tā īsti nav pārgājusi.

“Līdz 1989. gadam es braucu motokrosā, bet, kad tumsā, pretimnbraucošās mašīnas apžilbināts, ar “Jawa” iebraucu zirga pajūgā - tolaik pajūgiem nebija gabarītu signāli -, es ar traumām gulēju slimnīcā un domāju, kur ieguldīt apdrošināšanas naudu. Bija izvēle - iegādāties kādu jaunu detaļu krosa motociklam vai pirmās tumbiņas dīdžejošanai. Un mana izvēle krita par labu tumbiņām. Un tā tas joprojām turpinās,” stāsta Ralfs Rubenis.

LAIMĪGS. “Kopš pēc kovida viss atkal “atvērās”, mums ir tik daudz koncertu kā nekad grupas pastāvēšanas vēsturē. Tā nav bijis absolūti nekad, un tas ir lieliski! Es esmu laimīgs, jūtos novērtēts,” atzīst Ralfs Rubenis / NO RALFA RUBEŅA PERSONISKĀ ARHĪVA

Mūziķis atklāj, ka kovida laiks iemācīja un tagad arī Ukrainā notiekošais karš māca neko tālu uz priekšu dzīvē neplānot, bet darīt tik, cik var izdarīt šodien. Un no šodienas paņemt tik, cik iespējams.

“Es to nedomāju naudas izteiksmē, bet gan emocionāli un cilvēcīgi. Protams, arī nauda nav mazsvarīga, jo īpaši, mums, sienāzīšiem, kuri barības ķēdē, ko krīzes laikā apcērp, ir pirmie -, jo mēs necepam maizi un netirgojam degvielu. Kovida laiks to uzskatāmi pierādīja,” saka mūziķis, piebilstot, ka viņam kovida laiks pagāja salīdzinoši mierīgi - bija beidzot laiks salikt “Tranzīta” dziesmas mūzikas straumēšanas vietnē “Spotify”, kas pirms tam nebija izdarīts.

“Es tiešām šodien esmu priecīgs un par visu bezgala pateicīgs. Atceros, kā pagājušogad, kad atkal bija atsākusies iespēja koncertēt, es nācu no kalniņa lejā uz māju un domāju: cik forši mēs tomēr dzīvojam… Es, mana ģimene, mani trīs kaķi un arī mans sunītis Ričards, pekinietis, kuram jau septiņpadsmitais gads…”

Dzīvesstils

Ātrs un drošs veids, par kuru jūs pat nezināt, bet ko ir pārbaudījušas mājsaimnieces. Kaļķakmens tējkannā ir problēma, ar ko saskaras daudzas mājsaimnieces. Viss ūdens, filtrēts vai nefiltrēts, satur zināmu daudzumu sāļu, metālu un oglekļa dioksīda.

Svarīgākais