Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: Slucka, Roga, Šmits un Kalita, Krēmers, Bagele un Muktupāvels, Brauns un Kainaize
Trešdien, 10. maijā, pirmizrāde Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē - Džuzepes Verdi, Edgara Mākena, Aleksandra Dimā (dēla), Evarta Melnalkšņa un Ināras Sluckas melodrāma “La Kritusī”.
Violeta Valerī, pazīstama kā “traviata” jeb kritusī, ir noslēpumaina varone. Liekas, viņa itin kā cenšas slēpties aiz dārgām tilla šallēm, kamēliju ziediem un smagām rotaslietām, lai neļautu sevi atklāt un iepazīt. Tas ir emblemātisks 19. gadsimta tēls, ko radījis vīrieša skatiens.
Izrādes radošais kodols - režisore Ināra Slucka, komponists Edgars Mākens un dramaturgs Evarts Melnalksnis - centušies atbrīvot varoni no daudzajiem uzslāņojumiem un atrast Violetas Valerī harizmas iemeslu, pārceļot pazīstamo stāstu uz mūsdienu Parīzi.
Kas ir tās īpašības, kas padara Violetu tik magnētisku? Atslēga uz operas popularitātes iemeslu un varones dvēseli ir ierakstīta Verdi mūzikā. Tajā komponists šo sievieti raksturo ļoti daudzslāņaini - kā spožu sabiedrības spīdekli, kā šaubu mocītu sava ceļa meklētāju, kā nihilisti un dzīves baudītāju, kā ilgošanās pilnu, mīlestību alkstošu un ziedoties gatavu cilvēku, kas sastopas ar pašas nedziedināmo slimību.
Verdi mūzika kalpojusi par impulsu arī jaunā iestudējuma “La Kritusī” satura radīšanā: ar teātra līdzekļiem Violetas raksturs atklāts plašāk un spilgtāk, atceļot “vērtīgā iekāres objekta” statusu un nokļūstot tuvāk viņas noslēpumainās personības būtībai. Tas paveikts, veidojot jaunu, klasiskajā stāstā balstītu teksta dramaturģiju un pārradot skaistākos fragmentus no labi pazīstamās mūzikas.
“Pat ja mēs esam nodrošināti vai pašpietiekami, pat ja mēs noliedzam mīlestības nepieciešamību, vairumā gadījumu cilvēks vēlas būt mīlēts un mīlēt pats. Brīdis, kad sastopam mīlestību, mūs vienmēr pārsteidz, tāpat kā vienmēr mūs pārsteidz nāve, un nākas maksāt ar to, kā dzīve nodzīvota. Esošais stājas ceļā vēlamajam un kļūst par neiespējamo,” uzsver režisore Ināra Slucka.
“Verdi “Traviata” ir Nr.1 opera pasaulē. Kā raksta operas speciālisti, tas tāpēc, ka Verdi savās operās strādā ar vispārcilvēciski saprotamām pamatemocijām: mīlestību, greizsirdību, dusmām, naidu, nāvi. “Traviata” ir arī ļoti aktieriska opera. Ir tādi autori, kuri apgalvo, ka Violetai šajā operā ir jānospēlē četras dažādas varones, un tas pa spēkam ir reti kurai dziedātājai. Šis arī manā uztverē viens no iemesliem, kāpēc ir vērts “Traviatas” motīvus pārcelt uz teātra skatuves. Un, protams, galvenie motīvi ir nevis sižetiskie, bet melodiskie. Man ir pilnīgi skaidrs, ka “Traviatas” galvenais panākumu iemesls ir tieši melodijas. Verdi mīl Violetas tēlu, viņš tai šajā operā ir iedevis tik daudz izcili skaistu tēmu, cik viens otrs cits slavens komponists nav uzrakstījis visās savās operās kopā. Kā arī operas īpašā krāsa (“tinta” - kā to sauc pats Verdi): daudzie stīgu tremolo un kamermūzikas skaņa - “Traviatas” orķestris bieži skan kā kamersastāvs, kas padara pārlikumu ansamblim iespējamu un interesantu. Nacionālais teātris vienmēr ir bijis muzikāls un vokāli ļoti attīstīts teātris. “La Kritusī” ir nākamais pakāpiens vokālo sasniegumu un ieguldītā darba ziņā,” uzskata komponists Edgars Mākens.
Radošā komanda: režisore un dramaturģe Ināra Slucka, dramaturgs Evarts Melnalksnis, komponists Edgars Mākens, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Keita, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, horeogrāfe Anna Abalikhina
Lomās: Dita Lūriņa (attēlā) vai Kitija Mināte, Raimonds Celms vai Mārtiņš Brūveris, Mārcis Maņjakovs vai Juris Hiršs, Daiga Gaismiņa vai Maija Doveika, Uldis Anže, Gundars Grasbergs, Uldis Siliņš, Ieva Aniņa, Elizabete Skrastiņa, Ainārs Ančevskis, Ance Kukule-Sniķere.
Mūziķi: Raitis Viļums, Viktors Veļičko, Dace Zālīte Zilberte, Pēteris Trasuns, Laima Ratniece-Miltiņa, Andis Klučnieks, Edgars Mākens.
