"Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc mamma, svinēdama savu vārda dienu – viņu sauc par Mārīti, nekad nav īsti priecīga. Atmodas laikā viņa man visu izstāstīja: mamma piedzima 1949. gada 1. februārī, un pēc nepilniem diviem mēnešiem viņa kopā ar tēvu un māti tika izsūtīta uz Sibīriju, uz Tomsku.
Tāpēc 25. marts – mammas vārdadiena – viņai vienmēr saistīsies ar 1949. gada šo pašu datumu, kad deportēja tūkstošiem latviešu. Es nevaru piedot šo pārestību. Tās ir bezspēcīgas sāpes, kuras nekad nenorimst. Un tajā pašā laikā – svēta mīlestība uz Latviju," jauna cilvēka dziļu nopietnību atklāj Mārtiņš Burke-Burkevics, Kuldīgas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās baznīcas palīgmācītājs.
Ir novembris, un divos datumos – 11. un 18. – mūsu logos iedegsies sveču gaismiņas, cerīgi meklējot ceļu tumsā. Arī Mārtiņš būs viens no gaismas meklētājiem.
Piemin trīs brāļus
"Es esmu patriots. Simtprocentīgs," iesāk Mārtiņš. "Patriotisms – tā ir mūsu ģimenes lieta. Padomju laikos par šādu tēmu neviens ar mani nerunāja: biju apaļš oktobrēns un pionieris. Un tad, kad sākās Atmoda, man rokās nonāca grāmata Baigais gads. Man bija sajūta, it kā es būtu piedzīvojis klīnisko nāvi, pamodies un sapratis: tā dzīvot tālāk vairs nevar. Man bija tikai 11 gadu."
Lāsi pa lāsei pildījās bērna un pēc tam pusaudža zināšanu un izjūtu kauss, un katrā lāsē varēja redzēt jūras daudzveidību. Mārtiņš, pavisam mazs būdams, jautāja vectēvam: vai viņš ir karojis? Jā, atbildēja vectēvs. Bet kāpēc tev nav medaļu? Vai tad slikti karoji? Vectēvs tikai smaidīja: vēl nebija pienācis laiks pastāstīt, cik slikti viņš karojis.
Vēlāk Mārtiņš uzzināja, ka viņa vectēvs Kārlis bija latviešu leģionārs, viņš karoja 15. divīzijas sastāvā, pie Veļikajas upes viņu ievainoja, atveda uz Rīgu, pēc tam viņš nokļuva Dancigā, vēlāk – Pomerānijā. "Bet vistraģiskākais bija tas, ka divi vectēva brāļi – Žanis un Visvaldis – nokļuva Štuthofas nometnē, jo bija dezertējuši no leģiona. Abi nevis muka no karošanas, bet gan iestājās ģenerāļa Jāņa Kureļa grupā. Jānis Kurelis, kā atceramies no vēstures, bija cilvēks, kurš vēlējās atbrīvoties no visiem okupantiem – gan no brūnajiem, gan sarkanajiem. Un tā, kamēr abi jaunākie brāļi bija Štuthofā, vecākais – Kārlis – atradās Dancigā – blakus, trīsdesmit kilometru attālumā. Vecaistēvs to nezināja. Tā viņi arī nesatikās: abi brāļi gāja bojā, kad Štuthofas nometni evakuēja uz aizmuguri. Kārlis gan atgriezās Latvijā. Par saviem brāļiem viņš uzzināja tikai 1980. gadā no publikācijas žurnālā Liesma, kur bija nodrukāti visu Štuthofā ieslodzīto vārdi. Nu pieminu visus trīs brāļus – gan 11. novembrī – Lāčplēša dienā, gan 16. martā, leģionāru dienā. Tās ir enerģētiski spēcīgas dienas."
Vecaistēvs 1990. gadā iebrauca mežā, nogāza visgarāko priedi, nomizoja to un uztaisīja karoga mastu. Tas bija pirmais Latvijas karogs Upesgrīvā, kur vectēvam bija māja, un karogs šajā mastā plīvo vēl šobaltdien. Tā bija pavisam cita krāsa, tik silta un tuva, kas plandījās masta galā, ne tāda kā ierastie padomju karogi, un puikam Mārtiņam vēl vajadzēja iemācīties ar sirdi sajust divu sarkano krāsu atšķirību. Kad Mārtiņš iestājās pionieros, viņš atnāca mājās un lepni rādīja vectēvam koši sarkano zīda trijstūri – daļu no padomju sarkanā karoga, kas rotāja puikas balto kreklu. "Smuki, vai ne?" jautāja zēns. Vectēvs nosmīnēja vien. "Un tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, kas viņā iekšā vārījās! Noskatoties filmu Es visu atceros, Ričard, kur Eduards Pāvuls Brāļu kapos teic: "Kad es ieraudzīju tās sarkanās lupatas, kaukt gribējās" – es sapratu, ko tobrīd domāja un juta mans vectēvs."
Vecais vīrs negribēja daudz stāstīt par savām kara gaitām. "Karš taču ir briesmīgs, un patosu no tā taisīt – tas ir nekrietni," domā Mārtiņš. "Atceries Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni: krievs gāja no ierakumiem ārā, bļaudams urā, gatavs pretinieku ar cepurēm nomētāt, bet latvietis gāja, zobus sakodis. Latvietis negrib lielīties ar kara gaitām, tas drīzāk ir smagums, kas dvēselē palicis no kara lauka."
Cieni mani arī!
Vectēvs aizgāja 1996. gadā. "Talsu slimnīcas dakteris Lācarus ar apbrīnu runāja par mūsu vectēvu: kaut arī mirstot viņu mocīja briesmīgas sāpes, viņš neizdvesa nevienu vaidu. Pēdējās stundās slimnīcā mēs visi bijām apkārt. Vectēvs brīdi pa brīdim atvēra acis, palūkojās uz mums, un man šķita, ka viņš domā: nē, es vēl nevaru mirt, visi vēl nav atnākuši. Viens no dēliem dzīvoja Salacgrīvā. Kad viņš atbrauca, vectēvs atkal atvēra acis, ieraudzīja dēlu, mūžība paņēma pēdējo minūti un... vectēvs aizgāja. Viņa spītīgums, taisna muguras turēšana – tas man no vectēva," Mārtiņš atzīst.
"Kad ome vēl bija dzīva, mēs Jāņus svinējām Upesgrīvā," atceras Mārtiņš, "bet kaimiņos dzīvoja atvaļināts krievu pulkvedis. Mēs ar brāli jau esam iedzēruši alu, dziedam patriotiskas dziesmas, arvien vairāk uzkurināmies, pēkšņi abi reizē pieceļamies kājās, pagriežamies uz pulkveža mājas pusi un – kaut kas ir jādara, tūlīt pat! Bet ome, mūs tādus ieraudzījusi, bargi mums uzkliedz: "Puikas! Mierā! Gulēt!" Mēs ausis nolaidām un palikām mierīgi... Vairs negājām nekādus vārtus gāzt."
Mārtiņš prāto: "Kad galvā ir alus, tad parādās bravūra, zūd kontrole un tu vairs nezini, vai tas, ko tu gribi parādīt un pierādīt, ir konstruktīvi vai destruktīvi. Tad tu riskē sevi kompromitēt. Bet skaidrā runāt ar to apakšpulkvedi – tas ir tikai normāli, turklāt viņš tīri labi saprot latviešu valodu." Mārtiņš ar prieku konstatē, ka Kurzemes nacionālajā vidē, sevišķi Talsu apkaimē, daudzi krievi ir labi iemācījušies latviešu valodu, turklāt nevis piespiedu kārtā, bet viņiem tas gluži labi patīk – runāt latviski. "Viņi taču gadu gadiem tur dzīvo, kā tad lai nerunā? Rīgā krievs var nerunāt latviski, lielpilsētas diemžēl kultivē šo etnisko bezkaunību, un tad, kad es parunājos ar saviem Talsu vai Kuldīgas krieviem, viņiem par Rīgas krieviem ir nevis kauns, bet viņi dusmojas uz tiem. Mūsējie patiešām ir patrioti. Ja es pārlieku par kaut ko sašujos, mans Talsu draugs Vasīlijs man saka: paga, paga, cieni mani arī, es esmu krievs! Viņš apzinās savu tautību un saknes, viņš no tā nekaunas, bet tajā pašā laikā viņš ir ļoti lojāls Latvijai un visam latviskajam. Un neviens arī neprasa, lai krievs pārtaptu par latvieti."
Atver sirdi saknēm
Mīlīgi un daiļi zemē ieklājas Upesgrīvas mierīgais zaļums no vienas puses, jūra – no otras. Tāda latviska seģene ar zaļi brūniem un pelēki mirdzošiem rakstiem. Pati daba aicina: ieklausies, iejūties Latvijā. Mamma reiz stāstījusi Mārtiņam par savām izjūtām, kas saistās ar atgriešanos no Sibīrijas izsūtījuma: no tālās zemes viņa neatceras gandrīz neko, atceras tikai atgriešanos, to brīnišķīgo priežu smaržu, kas kā glāsmains plīvurs apņēmis jau te, Latvijā.
"Ome piedeva saviem pāridarītājiem," atceroties sarunas ar vecmāmiņu, stāsta Mārtiņš, "es gan to sevī gan nevaru, kā mēdz teikt, pārvārīt – to nodarījumu manai ģimenei, zemei, tautai. Bet ome teica: ja tur, Sibīrijā, nebūtu tādu krievu – īsto krievu, tad mēs tur neizdzīvotu. Ome neizjuta pret krieviem nekādu naidu. Un tad es domāju par piedošanu: cik tas ir svarīgi – nedalīt tautības, bet saprast, ko tas otrs cilvēks elpo. Ome bija ļoti vieda sieviete."
Dzimtenes mīlestība un vēstures patikšana Mārtiņam bija kā pamudinājums 11. novembrī, Lāčplēša dienā, Kuldīgā rīkot lāpu gājienu. "Tie, kuri no mūsu draudzes vēlas, piedalās šajā gājienā, kas virzās uz Annas kapiem, kur pārapbedīti latviešu nacionālie partizāni. Šogad 11. novembris iekrīt ceturtdienā, tas nozīmē, ka vispirms mums būs dievkalpojums," tā Mārtiņš. Ceturtdienas Mārtiņa dievnamā ir īpašas: dievkalpojums notiek sveču gaismā. Sākums gan bijis gluži prozaisks: pārtrūka elektrība. "Bet vai elektrības dēļ mums dievkalpojums nenotiks? Protams, notiks," smaida Mārtiņš, "mēs iededzām sveces, un viss bija pat vēl skaistāk nekā parasti. Tik brīnumains bija klusums baznīcā, kad nedūca ne ērģeles, ne mikrofoni. Tagad katru ceturtdienu mums ir sveču dievkalpojums. Sākumā ceturtdienās bija visai maz cilvēku, sak, garmatains mācītājs, ko no tāda var sagaidīt... Tagad ir krietni vairāk. Varbūt ne katrs cilvēks ir draudzē, taču viņi nāk, iespējams, viņi grib izrauties no rutīnas, grib piedzīvot ko jaunu, grib satikties ar sajūtu, ko sniedz Dievs. Jāatver sirds tam visam. Tāpat ir ar patriotismu: ja tu neatver sirdi savām saknēm, tad patriotisms būs tikai kārtējā štellīte, ar kuras palīdzību kāds varēs ar tevi manipulēt."
Vienā elpā mīlēt Latviju
Kādas nesen notikušas interneta aptaujas rezultāti iedūrās kā duncis miesā. Ko jūs darīsiet garajās valsts svētku brīvdienās, kas būs mums visiem uzdāvinātas no 18. līdz 21. novembrim? – jautāja jautātāji. Ko nu kurš grasījās veikt: atpūsties, ceļot, dziedāt valsts himnu kopā ar visiem, gatavot svētku vakariņas... Savukārt 25% atbildēja: man šie svētki nenozīmē neko. "Cilvēki, kas tā apgalvo, uzspļauj savām mātēm un tēviem, saviem vecvecākiem un vēl senākiem senčiem, kas mīlējuši šo zemi un cīnījušies par to. Arī tu personiski sajūti šo nicīgo attieksmi, un tas ir saprotams: tev Latvija bija un ir dārga. Bet latvieši ir tik sašķelti, ka nespēj pat vienā elpā mīlēt savu Latviju. Drīzāk jau nodos cits citu, nevis domās, kā vienoties. Kā tad bija deportācijās? Viens otrs pakalpīgs letiņš norādīja, kur dzīvo tas un tas budzis, jo letiņam pašam gribējās pievākt budža labi iekopto īpašumu... Kārlis Ulmanis 30. gados mēģināja izbeigt tautas sadrumstalotību – cepuri nost tam, ko viņš darīja! Taču laiks izrādījās par īsu, un latvietis tik vienkārši nav pāraudzināms. Kad sākās okupācija, bija daudz vienaldzīgo: nu kas tas tur sevišķs, viss plūst savu gaitu, Tautas saeima ievēlēta, nevienu nešauj un nemoka... Nu un tad, ka viss notiek krieviski un nevienam nav intereses par latviskumu un patriotismu? Ir labi! Kad sākās sliktumi, bija jau par vēlu domāt: ak, kas tad ir noticis?! Domāju, ka viss sliktais, kas noticis, patiesībā balstījies uz vienaldzīgajiem."
Bet varbūt patriotismu tautai mācīt ar PR speciālistu palīdzību? Gan jau tie pratīs nomanipulēt ar masu apziņu, un mēs visi pēkšņi kļūsim izteikti patriotiski? "Nu nezinu. Varbūt. Tagad tik daudzi brauc prom, daudzi pārdod savus īpašumus un zemes, bet jūs, pārdevēji, aizejiet uz muzeju un paskatieties, kas notika pagājušā gadsimta sākumā, kādos apstākļos dzīvoja jūsu vecvecvecāki! Un tagad jūs viņu sūri kopto zemi, kas iegūta nevis par naudu, bet ar asinīm, pārdodat un dodaties prom, svešumā – it kā tur jūs kāds gaidītu! Par to vienmēr jādomā. Bet šodienas bērni runā savu vecāku valodā: bērni nereti saka – man tā sūda Latvija nav vajadzīga! Ja tāda ir gaisotne mājās, tad tu vari runāt, cik gribi, aicināt PR speciālistus kaut vai bataljoniem, nekas nemainīsies. Jā, lielai jaunās paaudzes daļai tiešām ir svarīga neatkarība, bet nevis neatkarība no režīma, bet neatkarība pirkt un pārdot. Kad visu šo nejēdzību sāc apjaust, tad sažņaudzas ne tikai sirds, bet arī dūre. Bet tad tu pats saproti, ka tas bērns, pusaudzis, jaunietis taču nav vainīgs, ka ģimene viņā nav ielikusi dzimtenes mīlestību, patriotismu un sakņu sajūtu."
Vairāk sveču liesmiņu
Mārtiņam ir 33 gadi. Jēzus Kristus krustā sišanas laiks. Sāpīgs svešu (savējo?) grēku uzņemšanās mirklis, kas dod ne tikai mācību, bet arī norūda. Mārtiņš nespēlē vispareizāko un svētsvinīgāko mācītāju, viņš ir drīzāk nepareizais, kura rīcība neierobežojas reliģisko dogmu un ētisko normu kokainajos rāmjos. Vai mācītājs drīkst piedalīties TV dziesmu šovā? Jā, kāpēc ne? Kas gan slikts šajā savienojumā – TV un šovs? Taču ir, protams, cilvēki, kuri uzskata, ka tas ir amorāli un ka mācītājs drīkst tikai dievbijīgi pasmaidīt un eņģeliskā balsī nodziedāt kādu korāli.
Taču, pirms piedāvāt Mārtiņam piedalīties šovā Dziedi ar zvaigzni, šova rīkotāji zvanīja Baznīcas vadībai: tā atļāva uzrunāt kādu no mācītājiem, piedāvājot tieši Mārtiņu. "Es zvanīju mācītājam Pāvilam Brūverim: ko viņš saka par to? Beigu beigās – es taču esmu arī šķīries, nu vēl arī TV šovs... Tas taču būs tik gards kumoss dzeltenajai presei! Vai Baznīcai tas būs labi? Bet mans milzīgais ieguvums bija kontakti ar šova cilvēkiem – ar Uldi Marhileviču, Niku Matvejevu un citiem. Vai man būtu jāizliekas svētākam par Romas pāvestu? Ko Kristus saka par liekulību? Katram ir sava skabarga, kas izliekas, ka tās viņam nav – liekuļo. Jā, es esmu arī šķīries, bet man ar to nav jālielās: tā ir manas dzīves traģēdija. Taču – vai man tagad vajadzētu klusēt par kaut kādām lietām? Vai man jāuzvelk maiss uz galvas un sevi jāšausta? Dievs caur Kristu tieši tāpēc ir devis mums savu žēlastību, lai cilvēki sevi tik briesmīgi nešaustītu. Tas, protams, nenozīmē, ka tagad varu darīt visu – Kristus manā vietā grēkus izpircis! Man pašam jādomā, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt."
Mārtiņš ir pārliecināts, ka, vēlreiz nonākot tajā pašā situācijā, piekristu piedalīties šovā Dziedi ar zvaigzni. Jo viņš jūt, ka ieguvis neatsveramu pieredzi un vairākus cilvēkus, kurus nu sāk uzskatīt par draugiem. "Bet ja man pajautātu: vai tu šķirtos no savas sievas Ingas, ja atkal nonāktu tādā pašā situācijā? Es nezinu. Nezinu! Katrs zaudējums ir jauns ieguvums, tā ir mana jauna pieredze. Skarba un skaudra, bet manējā." Mārtiņš domā, ka šķiršanās no sievas Ingas bija likumsakarīga: viņš vairāk vaino sevi, jo "manis vienmēr bija par maz". Vienmēr ceļā, vienmēr darbā. Kad pēc bezcerīga strīda Inga izmeta, ka rīt iesniegšot šķiršanās dokumentus, Mārtiņš klusēja. Nākamajā dienā viņš tikai pajautāja: "Vai iesniedzi?" Inga atbildēja, ka nē. "Nu tad es iesniegšu," Mārtiņš noteica un tā arī izdarīja. Šķiet, šo skarbo soli Mārtiņš nožēlo joprojām. Taču, kad pēc laika viņš mēģināja atkal tuvoties bijušajai sievai (nu, varbūt tomēr to saplīsušo krūzi var salīmēt?...), Inga par to nebija sajūsmā. Krūzes lauskas vairs kopā neturējās.
...Vistumšākajā laikā dzimst gaisma. Lūk, pavisam drīz 11. un 18. novembra sveces un lāpas dedzīgi bikstīs tumsas ķēmus, pavisam drīz jau saulīte atspersies pret debesu malu, lai atkal sāktu ceļu uz pavasari. Jo vairāk mūsu logos būs sveču liesmiņu, jo stiprāki mēs būsim. Tad ne dūre, ne sirds vairs nesažņaugsies. Tad dūre atplauks siltā plaukstā, bet sirds atvērsies mīlestībai.
Elita Veidemane
