"Es šobrīd jūtos ļoti līdzsvarota. Man ir sajūta, ka ap mani ir tāds kā kupols, kas neļauj apkārtējām negācijām mani iespaidot. Kādreiz es biju daudz uzvilktāka, es pat skaļi runāju. Man ļoti grūtais periods vilkās ilgi – četrus gadus. Es apzinos, ka man izturēt palīdzēja tieši darbs.
Citām sievietēm, kuras palikušas vienas ar mazu bērnu, klājas grūtāk. Es nenodzēros, nesāku smēķēt, biju tik ļoti koncentrējusies darbam un pienākumiem, gluži kā tāds zaldātiņš, kas gatavs uz visu... Nu jau mans dēls ir liela personība, jo pieci gadi tomēr nav tas pats, kas pieci mēneši... Tajā laikā es pieļāvu arī profesionālu kļūdu – es lomas uzlaikoju savai dzīvei, piemērīju tai. Lomām nepieciešamās emocijas var ņemt no personiskās dzīves, tikai lomās nedrīkst iedzīvoties... Ceru, ka esmu ielāgojusi dzīves mācības, nu man gribas vien saglabāt līdzsvaru, kurā atrodos," smaidot saka Margarita Demjanoka – Latvijas Nacionālās operas prīma, kas atgriezusies no Honkongas, kur gadu strādājusi baleta trupā.
– Kā jūs aizbraucāt? Pati meklējāt iespējas?
– Kas meklē, tas vienmēr atrod. Viss tomēr bija ļoti vienkārši – kompānijai Honkongā bija nepieciešami dejotāji. Sagadījās, ka manu priekšnesumu bija redzējuši internetā, konkrēti – fragmentus no baleta Dons Kihots. Mēs kopā ar Uvi Azizovu, kas dzimis Azerbaidžānā, uzstājāmies Baku, un viņa draugi šo uzstāšanos bija nofilmējuši un ielikuši lielajā tīmeklī, YouTube lapā.
– Ko jums nozīmēja šis piedāvājums profesionāli un cilvēciski?
– Uzzināt un izmēģināt kaut ko jaunu, arī – iepazīt Āziju. Protams, tā bija arī milzīga atzinība un arī atbildība, jo mani trupā paņēma uzreiz vadošajās pozīcijās.
– Ko likāt teorētiskajos svaru kausos – ko iegūsiet un ko zaudēsiet, pieņemot šādu piedāvājumu, jo Honkonga tomēr nav Stokholma, no kurienes uz Latviju var braukt gluži vai katru nedēļas nogali?
– Es īpaši neko neapsvēru. Tāda ir prakse baleta pasaulē – dejotājus var uzaicināt jebkura trupa pasaulē uz pilnu vai daļēju kontraktu. Mēs ar to rēķināmies.
Šobrīd man līgums ir pagarināts uz trim gadiem, tur būšu trīs mēnešus gadā. Un man tas patīk labāk, jo svešā valstī labāk ir būt ciemiņam, nekā strādāt pastāvīgi.
– Kāpēc?
– Man ne tik ļoti patīk Ķīna, lai es tajā dzīvotu nepārtraukti vai pat visu dzīvi.
– To jūs, kas jau bijāt viesojusies Ķīnā, sapratāt tikai pēc gada dzīvošanas Honkongā?
– Es šo zemi biju iepazinusi tikai kā tūriste – īslaicīgi un virspusēji. Kad citā valstī sāc strādāt, tad ikdiena parāda to, ko nav iespējams ieraudzīt kā ciemiņam. Tur ir pavisam cita mentalitāte.
– Jūs esat dzimusi Kaukāzā, bērnība pagājusi pārsimts kilometru no Čečenijas robežas, Stavropolē. Jums taču bija jāpārzina austrumtautu mentalitāte.
– Honkongā dzīvojošajiem nav austrumnieku, bet gan aziātu mentalitāte! Āzija... Laikam ne velti tā atrodas otrā pasaules malā, ļoti tālu no Eiropas. Tur valda citi dzīves un darba principi. Honkonga ir biznesmeņu pilsēta, darba citadele. Tur pat sabiedriskā vide nav piemērota bērniem, jo tur viņi netiek paredzēti, jebšu tiek tikai pieļauti... Tur viss ir pakļauts darbam un naudas pelnīšanai. Piemēram, Honkongas baleta trupā nevienam dejotājam nav ģimenes, nevienam nav bērnu, turklāt neprecēti un bez bērniem ir pat apkalpojošais personāls! Šajā ziņā tikai es un trupas direktore bijām izņēmums...
– Tāda ir trupas politika?
– Domāju, ka tā nav politika, to sekmē dzīves stils un arī izdzīvošanas grūtības. Es gāju uz darbu astoņos no rīta un mājās atgriezos pēc 12 stundām – astoņos vakarā, bet dienās, kad bija izrādes, – ap pusnakti. Cik daudz laika tad paliek ģimenei?
– Vai tādēļ dēlu neņēmāt līdzi?
– Es gadu pavadīju bez dēla līdzās, un es tikai tagad zinu, kādu spriedzi rada atšķirtība no bērna. Jo neviens tehnikas brīnums, tajā skaitā skaips, nevar kompensēt reālu saskarsmi ar cilvēku. Un nomācoši ir arī visu laiku runāt svešā valodā!
– Mēdz teikt, ka mēs paši pievelkam sev notikumus dzīvē. Vai tagad varat pateikt, kāpēc jums bija nepieciešams viens gads Honkongā, prom no sev ierastās vides?
– Nekad nekas mūsu dzīvē nenotiek tāpat vien – esmu par to pārliecināta. Man gribējās jaunu pieredzi. Tur es strādāju ar lieliskiem profesionāļiem, guvu jaunu radošu praksi. Turklāt tur valda cits darba stils. Viens aspekts gan mani pat sarūgtināja – tur trupa strādā bez emocijām, kā roboti. Viņi katru dienu trenējas līdz spēku izsīkumam un, izejot uz skatuves, galvenais ir "atstrādāt materiālu".
Tomēr nenoliedzami es tur ieguvu milzīgu enerģijas lādiņu, bet, iespējams, tādēļ, ka pārāk arī netērēju savas emocijas – kā tas ar mani notiek mūsu teātrī.
Pie pozitīvās pieredzes jāpieskaita arī tas, ka es ik dienu redzēju, kā viņi saudzē cits citu, rūpējas, ir uzmanīgi un iejūtīgi ne tikai ģimenē, bet arī darbā, sak, lai tikai nenodara ko ļaunu, pat neviļus neieriebj kādam... Ne fiziski, ne morāli.
– Varbūt tāpēc, ka viņi baidās sabojāt savu karmu?
– Iespējams, bet es gan domāju, ka tas ir vispārējās audzināšanas jautājums – nepieļaut domu par to, ka kādam var nodarīt sliktu. Jāatzīst, ka man patika atrasties šādu cilvēku sabiedrībā.
Nenoliedzami, ka tieši tur es arī iepazinu dzelžainu disciplīnu, kādu līdz šim nekur citur nebiju pieredzējusi. Viņi visi strādā līdz spēku izsīkumam, turklāt no visiem arī prasa vienādi – gan no prīmas, gan no kordebaleta pēdējās rindas dejotājas.
– Varbūt viņi arī saņem milzīgu naudu, kas arī ir motivācija tā strādāt?
– Viņiem milzīga motivācija ir izkļūšana no kordebaleta. Viņi strādā, saņem paaugstinājumu uz nākamo pakāpi, atkal strādā, atkal saņem paaugstinājumu...
– Un ja nesaņem paaugstinājumu?
– Tad atlaiž.
– Citas iespējas nav?
– Nē. Ja ilgi atrodies stagnējošā stāvoklī, tad trupa izvēlēsies jaunu dejotāju, kas progresēs. Turklāt šāda sistēma ir itin visur, ne tikai baletā, tā ir ķīniešu biznesa domāšana – vai nu attīsties, vai izstājies.
– Vai tiešām gadu neredzējāt dēlu?
– Divas reizes apciemoju. Viņš dzīvoja kopā ar maniem vecākiem Krievijā. Es parasti vasaru ļauju dēlam pavadīt kopā ar maniem vecākiem Krievijā, tā bija arī pagājušajā gadā, kad man tika izteikts šis piedāvājums. Toreiz viss notika tik strauji, ka es sākotnēji nepaspēju pēc viņa aizbraukt, bet pēc tam es sapratu, ka es tur nespēšu dzīvot. Honkongas trupā janvārī ar katru no trupas dejotājiem notiek pārrunas, tad ikviens arī uzzina, vai līgums tiek vai netiek pagarināts un – ar kādiem noteikumiem. Man piedāvāja līgumu uz trim gadiem, bet ar noteikumu, ka man nebūs ļauts izbraukt no valsts ar saviem personiskiem projektiem. Tad es pat necentos dēlu dabūt turp, es jau gatavojos atgriezties...
– Tomēr tieši pirms gada, vēl pirms piedāvājuma no Honkongas, jūs teicāt, ka labi apzināties – esat finiša taisnē savā profesijā.
– Jā, es negribu iziet uz skatuves ar vecuma maisiņiem zem acīm... Skatuve ir vieta, kur uzstājas skaisti cilvēki – to uzskatu par cieņas izrādīšanu publikai. Šovasar es iestājos Mūzikas akadēmijā, studēšu horeogrāfiju. Arī šis lēmums – pamatu ielikšana nākotnei – bija vēl viens arguments, lai atgrieztos. Protams, es jau varēju studēt arī tur, bet Latvijas diploms labāk kotējas Eiropā.
– Kāpēc gribējāt atgriezties tieši Latvijā, jo jums taču bija arī piedāvājumi no citām trupām?
– Mani aicināja gan poļi, gan austrieši, bet man labāk patīk Latvijā.
– Ar ko?
– Mājām. Un man ir vienalga, ka man saka – tu jau te esi iebraucēja, ne iedzimtā. Man Latvija ir mājas, un es esmu atgriezusies mājās. Principā skaisti skan – Vīne un Varšava, bet ikvienā trupā ir savas problēmas....
– Vispirms braucāt uz Krieviju, pēc dēla?
– Kad aizbraucu, viņš tik noteica: "Brauksim mājās?"
– Par ko jūs domājāt, kad tuvojāties Rīgai?
– Es baidījos vilties. Ķīnā, lai arī uzspēlēti, visi smaida. Un man bija bailes te ieraudzīt pelēkas un drūmas sejas, ļaudis sliktā noskaņojumā. Es ielidoju agrā rītā, cilvēki visapkārt smaidīja. Pie sevis nodomāju, ka nu gan esmu sevi saskrūvējusi, te nav nekādas morālas depresijas! Es vienmēr esmu bijusi optimiste un mēģinājusi tāda būt pat tad, ja man kāds dara sliktu, jo pat tādos brīžos es mēģinu atrast attaisnojumu šādai rīcībai.
– Ko būtisku jums iemācīja Honkonga?
– To, ka nekas nav mūsu asaru vērts. Un pats galvenais dzīvē ir ģimene un tuvi cilvēki. Jā, vēl pirms pāris gadiem es noteikti būtu minējusi vēl kādas svarīgas sastāvdaļas, taču šobrīd zinu – tikai ģimene un tuvi cilvēki. Jo viss pārējais nāk un aiziet... Un vēl man Āzijas cilvēku mentalitāte iemācīja to, ka cilvēkam vispār jābūt daudz mierīgākam. Jo rāmāk mēs skatāmies uz situācijām, notiekošo un cilvēkiem, jo skaidrāk un adekvātāk spējam visu novērtēt. Jābūt mierīgākam. Tāda es cenšos būt.
Jā, un vēl vienu atziņu es tur guvu – ja kāds nodara pāri, nevajag ne nosodīt, ne piedot, bet vienkārši nav vairs jāsatiekas ar šo cilvēku... Pēdējos gados Latvijā man visapkārt bija cilvēki, kas mani vienkārši izmantoja. Šobrīd esmu samazinājusi savu paziņu loku, jo tieši mana dzīvošana Honkongā skaidri parādīja, kurš kādu motīvu dēļ ar mani bija kontaktējies. Īsi formulējot to, kas ar mani notika šā gada laikā, jāteic – lielā tīrīšana.
– Savā mājā arī veicāt lielo ģenerāltīrīšanu?
– Jā. Turklāt es grasos mainīt dzīvesvietu, tas arī mudināja veikt revīziju, izmest ārā veco. Turklāt es, braucot prom uz gadu, paņēmu līdzi vien 20 kilogramu mantu. Kā izrādījās, nemaz tik daudz nav nepieciešams. Es paņēmu līdzi datoru un ļoti daudz fotogrāfiju, un nevis digitālā versijā. Un ļoti daudz bērnu grāmatu, jo es jau sākotnēji domāju, ka dēls brauks uz turieni.
– Jūs droši vien zināt viedokli – lai iegūtu jauno, jātiek vaļā no vecā?
– Zinu gan. Lai cik skarbi tas arī neskanētu, šī formula skar ne tikai mantu, bet arī cilvēkus. Man nācās ļoti strauji pārtraukt attiecības ar savu bijušo vīru, lai pēc tam satiktu savu dzīves vīrieti. Un līdz ko no manām domām bija prom bijušais vīrs, es satiku... Tas nozīmē, ka mums ir jātiek vaļā no tā, kas mūs sāpina, nav izdevies, piepildījies, un tikai tad liktenis mums dāvina vēl vienu iespēju. Krieviem ir tāda dziesma, kurā ir vārdi – no mājām izmest grabažas var tikai ļoti stiprs cilvēks. Un tomēr vienu reizi ir jāsaņemas un jāiztīra savas domas, savu dzīvi. Tas man gan notika piespiedu kārtā, bet labi, ka tā vispār notika.
Pie šīs tēmas gribas piebilst vien to, ka tieši Honkongā es atkal no jauna iemācījos vēl vienu likumu – cilvēka privātā dzīve ir neaizskarama! Par to ne ar vienu nav jādalās! Iespējams, mana kļūda bija tā, ka savulaik es pārāk bieži stāstīju par savu ģimeni, attiecībām... Un tā man patiešām ir ļoti nozīmīga, lai gan arī ļoti sāpīga mācība. Ceru, ka esmu to sekmīgi apguvusi, jo liktenis man ne tikai deva iespēju satikt savu otro pusīti, bet vēl parūpējās, lai arī viņš varētu braukt kopā ar mani – arī viņam tur bija līgumdarbs. Atceroties to laiku pirms aizbraukšanas, viss sakrita. Tikai viena elementa pietrūka, lai teiktu - perfekti, respektīvi – dēla blakus.
– Varbūt šis laiks bija nepieciešams jums diviem?
– Lai iepazītu vienam otru, arī pārbaudījumos, jo bija jau visādi...
Atskatoties, man jāatzīst, ka es pati nepieliku ne mazākās pūles, lai sekmētu notikumus. Kāds tur augšā man to bija lēmis, es tikai soli pa solim sekoju šim maršrutam. Reizēm dzīve sagādā pārsteigumus...
– Vai tomēr dāvanas?
– Nu... Mūsu trupā Honkongā strādāja arī viena baletdejotāja no Lietuvas, arī Kristīne atgriezās mājās. Kad runājām par šo tēmu, viņa man atzina, ka šis gads viņai bijis ļoti nepieciešams, un es atzinu, ka man tieši tāpat. Lai iepazītu sevi, īpaši jau pavisam citā vidē, apstākļos, situācijās...
– Kā jūs tagad jūtaties, atgriežoties mūsu trupā?
– Daži cilvēki ir pārstājuši ar mani kontaktēties... Mans paziņu loks ir nomainījies. Šis gads kā lakmusa papīrs parādīja, kas pret mani bijis patiess, kurš – uzspēlēts. Godīgi sakot – man tas ir vienalga, jo man galvenais ir mana ģimene. Mēģināt un spēlēt izrādes varu kopā ar visiem kolēģiem, jo es viņus visus cienu, tikai – līdz šim es pārāk bieži citu intereses atzinu par svarīgākām, tagad es vairs nepiekāpšos šķietamu draugu interesēm. Esmu mainījusies, kļuvusi cietāka.
– Varbūt egoistiskāka?
– Arī. Tomēr tas ir piespiedu egoisms. Jo esmu mainījusies, un pret dažiem cilvēkiem man radies mazs aizvainojums, pret dažiem – milzīga pateicība. Tomēr pateicīga es esmu visiem, bet jo īpaši – manai pedagoģei Sarmītei Jaksei, kura man zvanīja katru nedēļu!
– Jūs zinājāt, ka spējat būt egoistiskāka?
– Nē. Ja tā padomā, tad egoisms ir daļa sievišķības...
– Pirms brauciena uz Honkongu jūs teicāt, ka liktenim ir bijis kāds plāns, atvedot jūs uz Latviju, ka te jūs sagaida kas īpašs. Joprojām tā domājat?
– Es vispār uzskatu, ka ikviens cilvēks ir radīts kādai īpašai vietai uz zemes, viņš ir tur pierakstīts. Ikvienā no mums ir ceļotāja gars, mūs kaut kur velk. Honkongā satiku vienu latvieti, kurš teica, ka nekur citur nevēlas dzīvot, kā vien šajā pilsētā. Kad es pirms pāris mēnešiem atgriezos Latvijā, man pat rokas trīcēja aiz satraukuma... Mani velk uz Latviju, man te vienkārši ir labi elpot.
