Bez vienaldzības

Auces pilī tolaik notika lieli un krāšņi koncerti, un Rīgas mākslinieki pēc tiem nereti nāca ciemoties pie Zanes Dombrovskas tēva – arī muzikanta.

Mazā meitene ar interesi sekoja sarunām, kuras uzsildīja arī kāda stiprāka dzēriena malks. Taču vairāk par visu Zanei patika klausīties mūziku – to, kuru radīja šie mākslinieki. Viņa neatceras pat pasakas, kuras, protams, lasīja mamma un omītes, viņa jau kopš atminamas bērnības sevi pildīja ar mūziku. Tas bija tik nenovēršami, ka četrpadsmit gadu vecumā Zane, "puspabeigusi skolu un mūzikas skolu", aizbrauca uz Rīgu, lai mācītos Rīgas Doma kora skolā. "Man ļoti gribējās spēlēt klavieres," jaunā sieviete smaidot atceras, "bet es kaut kā nepamanīju, ka tā ir tieši kora, nevis klavieru skola... Tā es pievērsos dziedāšanai, un tas arī bija labi."

Zane Dombrovska, dzidrā mecosoprāna īpašniece, ir komponista Zigmara Liepiņa zvaigzne. "Liktenīgu, loģisku nejaušību – vai likumsakarību? – rezultātā es tagad esmu tur, kur esmu: Kārļa Ulmaņa mīļotās sievietes Marijas lomā Zigmara Liepiņa muzikālajā drāmā Vadonis," stāsta Zane, un viņas balsī var nojaust jaunam cilvēkam neraksturīgu dziļas un mierīgas laimes apjausmu. Atceros Zani dziedam Silavas valsi, kas pirms vairākiem gadu desmitiem skanēja Ventas Vīgantes lugā Palmas zaļo vienmēr: šķiet, ka Zane ir izkāpusi no tiem senajiem laikiem, kurus tik jauni cilvēki vienkārši nezina un nejūt. Bet Zanē ir kāda īpaša vēsturiskā atmiņa, kas palīdz viņai iemiesoties senos tēlos.

Tu esi tāda retromeitene. Tevī ir kaut kas no senatnes, no 30. gadiem, un man šķiet, tev piestāv dziedāt senas dziesmas. Silavas valsi, piemēram. Kā gan tas nākas?

– Tas droši vien no tā, ka kopš bērnības esmu bijusi kopā ar seniem cilvēkiem – omītēm, opīšiem. Dzīvoju laukos – mazā pilsētiņā Aucē. Vienmēr tā ir bijis: interesantāk man ir sarunāties ar vecākiem cilvēkiem, viņiem cita valoda, viņiem ir citas vērtības... Šobrīd gan ir modernais laiks, jaunieši grib dzīvot šeit, tūlīt un tagad. Bet arī no tiem laikiem mums ir jāpaņem līdzi tas vērtīgākais, kas bijis. Manas omes ir nodzīvojušas līdz simts gadiem, un tad var tikai iedomāties, cik milzīga ir viņu dzīves pieredze.

Kā tu atnāci uz Rīgu?

– Man kāds pateica, ka Rīgā ir tāda Doma kora skola. Toreiz man bija iespēja tikt uz Rīgu, un es to izmantoju, kaut arī līdz Rīgai pirms tam nebiju tikusi... Dzīvoju skolas kopmītnēs. Tas bija jocīgi: lūk, skolas koridors, bet aiz durvīm jau kopmītne. Īstenībā tas bija ļoti grūti. Naudas bija maz, nekur īpaši negāju, tāpēc – ko citu darīsi? Jāmācās! Mamma man deva nedēļā desmit latus, ceļam – kādi divi lati, ar pārējo vajadzēja iztikt. Ja kādam skolasbiedram gadījās dzimšanas diena, tad līdz nedēļas beigām naudas nepietika... Bet labi bija tas, ka kopmītnēs mēs kooperējāmies: no laukiem vedām speķīti, visādus citādus labumus, tad likām kopīgā katlā un taisījām ēst. Tā bija jauka kopības izjūta. Kad aizbraucu mājās, omītes man mēģināja kabatā pa latiņam ielikt, lai bērns, kā saka, būtu labi paēdis.

Izklausās, ka omītes un opīši tev raksturu arī veidojuši.

– Jā, noteikti. Biju vienīgais bērns un mazbērns mūsu ģimenē, mani mīlēja un lutināja: biju omīšu un mammas mīļumiņš, taču tajā pašā laikā mani audzināja ļoti stingri. Bija daudzas neapspriežamas lietas, piemēram, pēc ēšanas vienmēr janomazgā savi trauki. Viena no omītēm man mēdza piekodināt: kad izej no mājas, vienmēr paskaties uz lietām – kur tās novietotas, kā novietotas. Tas bija tāds vecāka cilvēka prātīgums: ja nu kāds tavas prombūtnes laikā bijis tavā mājvietā?

Vai tu atceries grāmatas, kuras tev lasīja omītes un mamma?

– Zini, es tagad lasu daudz, bet bērnībā... Goda vārds, neatceros. Tāpēc, ka lielākoties mūsu mājā skanēja mūzika: tēvs visu laiku lika plates. Bet skolas laikā es, protams, godīgi lasīju visu, ko vajadzēja lasīt. Un omītes man laiku pa laikam deva baznīcas grāmatiņas... Taču dziedāšana notika visu laiku: kad pie manis nāca draugi un draudzenes, visi zināja, ka būs jādzied. Un visās jubilejās vajadzēja dziedāt. Itāliešu Picolo amore, latviešu Uzsniga sniedziņš balts, Es neesmu Džeina Fonda – tās visas bija dziesmu dziesmas. Kad Rīgas mākslinieki nāca pēc koncertiem pie mums paciemoties, man bija lielie prieki; rīdzinieki nekad netaisīja no sevis iedomīgus ģēnijus, un man tas tik ļoti patika... Pirms tam klausījos viņu mūziku, un nu viņi sēž mūsu mājā! Man šķiet, ka atceros Olgu Rajecku. Citus – vecākus dziedātājus – gan neatceros, jo tā ir cita paaudze.

Un kā tevi atrada Zigmars Liepiņš?

– Pareizāk laikam būtu teikt, ka mani atrada Mirdza Zīvere...

2004. gadā, kad grupa Cosmos uzaicināja Zani pievienoties koncertturnejā pa Latviju, viņai vajadzēja dziedāt Ulda Marhilēviča dziesmu Lūgums. Jaunā meitene, protams, zināja, ka šo dziesmu savulaik dziedājusi Mirdza Zīvere, un labāk par viņu, šķiet, neviens vairs nevarētu nodziedāt... Zane ļoti atbildīgi izjuta savu pienākumu dziedāt Mirdzas izpildīto skaņdarbu. Varbūt kādam varētu šķist: trīs minūtes pabūt uz skatuves un kaut ko nodziedāt – kas gan var būt vienkāršāks? Taču Zane domāja citādi: viņa gribēja ar šo dziesmu izteikt sevi. Un tas jau bija sarežģītāk nekā kādreiz mūzikas skolas 6. klasē, kad Zane uz klavierēm spēlēja šo dziesmu. Vai gan viņa varēja iedomāties, ka pēc daudziem gadiem satiks Mirdzu Zīveri, kuras izpildījums nav pārspēts?

Mirdza mazliet arī paspēja paskolot Zani: kas jāpielabo dziedājumā, kur uzlikt kādu akcentiņu, kā pareizi elpot... Pēc tam ieskaņota Ziemassvētku dziesma, un pie šā skaņdarba radīšanas roku jau bija pielicis Zigmars Liepiņš.

Kad dzima Zigmara Liepiņa muzikālā drāma Adata, Zane, protams, vēlējās tajā piedalīties, taču neviens, arī Mirdza, neredzēja lomu klāstā neko tādu, kas piestāvētu Zanei. "Ja būs kādas proves, es varbūt varētu atnākt," toreiz iejautājusies Zane. Un liktenim patiešām labpatikās nokārtot visas lietas tā, ka Zane tomēr iekļuva izrādē kā galvenās lomas spēlētāja. "Viss izveidojās tik loģiski, tik organiski, ka es pat nepaspēju izbrīnīties par savu veiksmi. Jā, es priecājos par to, bet tik un tā kušināju sevi – nevajag par daudz sapriecāties, vēl jau esmu tikai ceļa sākumā," smaida jaunā dziedātāja.

Adata nu jau beigusi savu skatuves dzīvi. Vai atceries, kāda bija tava pēdējā izrāde?

– Ak, jā, atceros gan! Man bija lauzta kāja, un es nevarēju piedalīties pēdējā izrādē. Es biju ļoti bēdīga, es gandrīz vai nevarēju skatīties, kas notiek uz skatuves. Izrādes beigās es ar visiem kruķiem uzkāpu uz skatuves, un acīs bija asaras... Tas bija tik sāpīgi, ka nevaru piedalīties pēdējā izrādē.

Bet kā sanāca ar Vadoni?

– Man iedeva notis – ar piebildi: nu, tev te būs viens mazs gabaliņš, kaut ko iedziedāsi, pamēģināsim, un tad jau redzēs. Man tik ļoti gribējās piedalīties Vadonī, tas pat nebija vārdiem izsakāms. Un tad... Kad sēdējām Nacionālā teātra zālē un klausījāmies lomu sadalījumu, es pēkšņi sadzirdēju savu vārdu: es spēlēšu Vadonī Marijas Vizbulītes lomu! Un šis paziņojums notika man ļoti īpašā mirklī – manā dzimšanas dienā.

Tagad ik dienu dzirdam tevi dziedam pa radio – kopā ar Donu. Bet izrādē taču Dona nav!

– Man tiešām kopā ar Donu vajadzēja iedziedāt izrādes tituldziesmu. Tad man šķita: nu, skaidrs, dziesmas iedzied mūziķi, bet uz skatuves ir tikai aktieri. Bet, redz, kā dzīvē viss sakārtojās: šajā izrādē uz skatuves tiešām būs tikai Nacionālā teātra aktieri un Kultūras akadēmijas aktieru 3. kursa studenti. Un es esmu 3. kursa studente!

Kā tu izjūti Marijas Vizbulītes lomus? Vai tā ir tavējā?

– Jā. Jā! Šī loma man ļoti patīk. Kad spēlēju Adatā, tas bija kā rokkoncerts: tur vajadzēja darīt visu, sākot ar lēkšanu, ārdīšanos un beidzot ar liriku. Tagad Vadonī... Tā ir cita grūtību un atziņu pakāpe. Tā ir vēsture, kas man ļoti patīk. Turklāt šajā lomā man jābūt tik dažādai: pirmajā reizē, kad uzkāpju uz skatuves, man ir divdesmit gadu, pēc tam esmu daudz vecāka. Man ir daudz skaistu, senu lietu – man ir īpaši tērpi, cepures, lai es izskatītos atbilstoša laikmetam. Ir ļoti grūti spēlēt sievieti dažādos gados; tas nav koncerts, kad tu izej uz skatuves un nodziedi vairākas trīs minūšu dziesmiņas. Man šajā izrādē ir jāizdzīvo vesels mūžs. Salīdzinot ar Adatu, Vadonī ir pilnīgi citi spēles noteikumi. Adatā es mētājos pa skatuvi, es miru fiziski. Savukārt Vadonī Marija atdod savu dzīvi savam mīļotajam.

Marija saglabāja mīlestību uz Kārli visu savu mūžu.

– Jā. Un tā nebija tāda vienkārša romantiska mīlestība, tas bija pavisam kas cits, Marija nevarēja un negribēja Kārli vienkārši raustīt kā lelli; sak", mums ir mīla, tagad tu nāksi ar mani. Marija zināja, ka viņai būs jāpietiek pašai ar sevi, jo Kārlim būs cita mīļotā – Latvija, un Marija saprata, ka tas, ko dara Kārlis, ir ļoti, ļoti nozīmīgi. Un tomēr Marija visu laiku gaidīja Kārli.

Vai tu pati tā varētu: ieraudzījusi otrā cilvēkā lielu personību, ļaut viņam iet un darīt to, kas pirmām kārtām ir svarīgs nevis jums abiem, bet gan valstij?

– Nezinu. Tagad vēl nezinu. Jo cilvēks jau nekad nevar paredzēt, ko viņš kādreiz iemīlēs. Es kā Marija Vizbulīte zinu: es to darītu. Bet kā Zane – vēl nezinu. Es tik ļoti dziļi izjutu to epizodi, kad Kārlis bija atnācis atvadīties no Marijas. Kad viņš gāja prom, man viņa bija tik ļoti žēl... Dvēsele raudāja. Man vajadzēja pateikt: "Ej! Ej pie savas Latvijas!" Bez naida, bez nožēlas – par to, ka mana dzīve ir daudz nenozīmīgāka par Latvijas dzīvi. Es zinu, ka Marijai bija nepieciešams milzīgs spēks, lai viņam to pateiktu. Kad mēs mēģinājām šo lomu, man pašai vajadzēja daudz ko savā galvā izdomāt un izsvērt. Nepietiek tikai ar to, ka man tiek uzlikts grims, kad spēlēju jau vecāku palikušo Mariju, man jākļūst pavisam citai, man jāatmet jaunas meitenes vieglums un draiskums.

Marija, šķiet, jau uzreiz saprot: Kārlim būs visa Latvija, viņai – tikai vizbuļu grava.

– Marija ar to vēlas viņam pateikt, ka mīl viņu tik un tā. Un viņa zina: tā vienkārši notiek, tas ir viņas liktenis. Protams, Marija viņam saka: varbūt tu vari nebraukt uz to Ameriku, bet pati labi saprot – viņam jābrauc, nav citu variantu. Viņam jāmācās, lai pēc tam palīdzētu Latvijai.

Par Marijas un Kārļa attiecībām joprojām ir daudz spekulāciju. Kaut arī Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālā drāma Vadonis nav vēstures grāmatas skatuviskais atspoguļojums, daudzi droši vien tik un tā vēlēsies šajā izrādē redzēt perfektu dokumentalitāti, kas, protams, nebūs iespējama. Par Kārļa Ulmaņa politisko darbību ir ļoti daudz atspoguļojumu un versiju, taču gandrīz nekā nav par viņa intīmo, personisko dzīvi. Viens gan ir skaidrs: Marija Veinberga ir pilnīgi reāla persona, un Ulmaņa dzimtas mājas Pikšu muzeja mājaslapā ir gan Marijas, gan viņas dēla Andreja fotoattēli. Ar simtprocentīgu pārliecību gan neviens neņemas apgalvot, ka Andrejs ir Kārļa dēls, taču visas pazīmes par to liecina. Kaut arī Kārlis neapprecēja Mariju, par zēnu gan viņš vienmēr esot rūpējies, un to zināja `teikt arī Pikšu saimnieks Gunārs Ulmanis.

Visu rakstu lasiet 19. septembra izdevumā.