Mācību gada sākums, jauna izglītības iestāde, jauna kārtība, jauni draugi – daudzi jaunieši par to visu pagaidām ir sajūsmā. Bet vecāki reizēm noskaņoti skeptiski, jo bērns šķiet pārāk nenobriedis, lai izvēlētos savu dzīves ceļu, vai arī vecāki kopš bērnības ir virzījuši viņu uz pavisam citu profesiju.
"Ja mazais kādu dienu „dakterē” lelli, vecākiem nav jāsteidzas pasludināt, ka viņš būs ārsts," saka psiholoģijas zinātņu maģistre Nora Kalnmale. „Tāpat arī dungošana savā nodabā vēl nenorāda, ka bērns būs operdziedātājs, vai dancošana pa istabu – ka tur izaugs ģeniāls baleta mākslinieks. Vecāki, kuri steidzas ar šādiem secinājumiem, bieži vien grib realizēt bērnā savus bērnībā un jaunībā nepiepildītos sapņus. Tas ir vistīrākais egoisms – bruģēt savam bērnam ceļu uz darbu, kurš nesniegs prieku un gandarījumu.
Daļa cilvēku ir pateicīga saviem vecākiem par to, ka viņus bērnībā spieda apmeklēt treniņus, mūzikas vai mākslas skolu, savukārt citi nebeidz vecākiem to pārmest. Lai kļūtu par kādā jomā ievērojamu cilvēku, vajadzīgi 5% talanta un 95% smaga darba. Ja mamma, piemēram, spieda spēlēt klavieres un tagad tu esi viņai par to pateicīgs – tas nozīmē, ka tev šie pieci procenti talanta ir bijuši un māte ar savu instinktu ir to sajutusi, rezultātā ir ieguldīta enerģija un spēks, lai talants tiktu pilnveidots. Gadījumos, kad bērni vēlāk pārmet vecākiem viņu uzstājību, liekot apmeklēt nodarbības, acīmredzot nav bijis šo piecu procentu talanta.”
Vairāk lasiet žurnāla "Patiesie Stāsti" 11. septembra numurā
