«Mums katram dzīvē ir savi mērķi, uz ko tiecamies, un tieši tad, kad šķiet, ka kaut kas nav iespējams, rodas azarts un izaicinājums to padarīt par iespējamu. Katrai labai lietai pamatā ir mīlestība, un, ja mēs kaut ko darām ar mīlestību, tad pat šķietami neiespējamais kļūst iespējams,» sapratusi pazīstamā rotu dizainere Anna Fanigina.
Līdz 30. aprīlim 19. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla ietvaros Mākslas telpā Aspazijas 20 apskatāma izstāde L’amour de l’impossible – tā ir instalācija ar 38 viņas radītām sudraba brošām.
Annas Faniginas radītajās rotās izmantotas fotogrāfijas, dārgakmeņi, vintāžas stikli un veclaicīgas bižutērijas fragmentu jaunie iemiesojumi – sava veida citāti, kas rada saikni ar pagātnes estētiku. Šis projekts ir tapis paralēli ar baleta Romeo un Džuljeta iestudēšanu maestro Načo Duato vadībā Mihailova teātrī Sanktpēterburgā, un izstādē apskatāmas arī piecas melnbaltas lielformāta fotogrāfijas, ko jauniestudējuma mēģinājumu procesā fotografējis Krievijas Valsts Ermitāžas fotogrāfs mākslinieks Jurijs Molodkovecs. Tās veidotas īpašā tehnikā, kur savienojas impulsīva gaisma, gara kadra ekspozīcija un spēle ar pietuvinājuma maiņu un kameras kustību.
Savu pirmizrādi šis projekts piedzīvoja vienlaikus ar baleta jauniestudējuma pirmizrādi 2012. gada decembrī. Izstāde ar panākumiem notikusi Maskavā, bet 2013. gada novembrī brošu kolekcija tika prezentēta arī starptautiskajā mūsdienu rotu izstādē SIERAAD Amsterdamā. Un beidzot šis projekts tiek atrādīts arī Rīgas publikai speciāli šai izstādei radītā mākslas telpā.
Aiznest līdzi
Savā rotu kolekcijā L’amour de l’impossible (Mīlestība pret neiespējamo – tulk. no franču val.) māksliniece turpina pētīt brošu tēmu. Viņasprāt, broša ir īpaša rota, kam ir tiesības uz ielaušanos mūsu personīgajā telpā un kas simbolizē spilgtu un dvēseli caurdurošu iespaidu. «Šoreiz šīs saasinātās sajūtas un vienreizējie pārdzīvojumi, ko mums dāvā balets, nepārtraukti paplašinot iespējamā robežas, rada vēlmi piespraust tos pie sirds un aiznest sev līdzi, saglabāt uz ilgu laiku, dalīties ar citiem un iedvesmoties neiespējamajam. Mīlestība pret neiespējamo ir spēks, kas ļauj nereālajam kļūt par reālo,» uzskata Anna Fanigina.
Savukārt foto mākslinieks Jurijs Molodkovecs atzīst, ka viņam šai projektā bija jāatrisina divi uzdevumi – radīt augstvērtīgas mākslas fotogrāfijas, kurām jābūt arī pietiekami dekoratīvām, jo tām jākļūst par izsmalcinātu rotu elementu. Un, otrkārt, mērķis bija izstāstīt pasaules skumjāko mīlas stāstu ar fotogrāfiju palīdzību. «Līdzdarbojoties mēģinājumu procesā, centos nofotografēt varoņus tā, lai tie pārvēršas par zīmēm un tēliem, pat par piktogrammām, kas pilnas ar dziļu jēgu.»
Sadzirdēt akmeni
Anna Fanigina ir viena no pazīstamākajām jaunās paaudzes rotu māksliniecēm, kurai ir ļoti pazīstams rokraksts – uz katras viņas radītās rotas, kas, viņasprāt, ir cilvēku jūtu, domu un filozofijas nesējas, ir kāds īpašs vēstījums latīņu valodā. «Es tos neizdomāju pati, es citēju – tikai to, kam pati piekrītu,» viņa paskaidro, sakot, ka neuzņemas atbildību latīniski pati ko izdomāt.
Kas ir pirmais – trāpīgs citāts vai materiāls rotai? «Vispirms ir akmens, un tad es domāju, ko šis akmens varētu pateikt. Viņš jau pats tev kaut ko čukst, vajag tikai mācēt to sadzirdēt,» stāsta rotu māksliniece, piebilstot, ka viņas jaunā kolekcija, kas apskatāma 19. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla ietvaros un ir veltīta baletam, izņēmuma kārtā ir franču valodā, jo, viņasprāt, latīņu valoda trauslajai un gaisīgajai baleta mākslai ir par smagu.
Rotu dizainere pati ir trausla un smalka kā balerīna. Interesanti, baleta tēma viņu interesē tikai rotās vai varbūt pati bērnībā sapņojusi kļūt par balerīnu? Anna pasmaida un saka, ka bērnībā viņa vispirms gribēja kļūt par rakstnieci, pēc tam par mākslinieci un tad – par ģeoloģi. «Zināmā mērā mani sapņi ir piepildījušies,» viņa secina, sakot, ka vienīgi rakstniece viņa nav. «Lai arī es negleznoju, es esmu māksliniece, un, strādājot ar akmeņiem, jūtos gandrīz kā ģeologs.»
Un tomēr Anna atzīstas, ka balets viņai ir ļoti tuvs. Absolūti neatkarīgi no baleta projekta L’amour de l’impossible viņa pirms pāris gadiem nokļuva baleta studijā, kur baleta mākslu apgūst pieaugušie bez iepriekšējas pieredzes. «Es apzinos, ka nekad nebūšu balerīna, nekad nedejošu tā, kā dejo baletā, bet es gribēju savā dzīvē to vismaz pamēģināt. Iespaidi ir kolosāli!» viņa sajūsmināti stāsta, uzsverot, ka baleta māksla nemaz nav viegla, taču viņa ir gatava sevi mocīt un pārvarēt, lai tikai varētu būt tai pasaulē. «Tā ir skaistuma deja,» viņa piebilst un nu jau ir pārliecināta, ka sporta zāle pavisam noteikti viņu neinteresē. Šobrīd gan māksliniece baleta nodarbības uz laiku ir pametusi, jo jaunais projekts, kas ceļojis no Pēterburgas uz Maskavu, tālāk uz Amsterdamu un tagad ir Rīgā, prasīja daudz laika. «Bet es atgriezīšos,» Anna apņēmīgi nosaka.
Rotas nedāvina
Pilna apņēmības apgūt fizikas un matemātikas zinības, Anna tūlīt pēc vidusskolas beigšanas iestājās Latvijas Universitātē, taču, to pabeigusi, apjauta, ka tas tomēr nav viņas ceļš. «Tai brīdī ļoti nopietni sāku meklēt ko citu un diezgan ātri sapratu, ka gribu nodarboties ar mākslu. Atradu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, taču sākumā nesapratu, kuru nodaļu izvēlēties, bet, tā kā mani piesaistīja metāls, izvēlējos metālapstrādi,» Anna atklāj, kāds bijis viņas ceļš līdz rotām. Visai drīz viņa izveidoja pati savu zīmolu Verba, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē Vārdi, un atvēra darbnīcu. Kopš tā laika viņas ikdiena paiet darbnīcā, strādājot ar klientiem un koordinējot savus palīgus. Vai māksliniecei sanāk laiks rotāties arī pašai? «Agrāk man bija vairāk laika sev ko uztaisīt, bet tagad tiešām man svarīgāki ir klienti. Un tomēr es cenšos arī sevi ar kaut ko iepriecināt. Piemēram, šobrīd rindā stāv viena pērle, ko mamma man uzdāvināja dzimšanas dienā, būs jāuztaisa gredzentiņš.»
Taujāta, vai kāds viņai dāvina rotas, Anna smej: «Paldies dievam, nē.» Taču māksliniece priecājas par saviem klientiem vīriešiem, kuri savām mīļotajām sievietēm, viņām par to nezinot, pasūta pie viņas rotas. «Tad gan domāju: cik viņas ir laimīgas... man arī tā gribētos... Un tai pašā laikā es saprotu, ka tas ir neiespējami, jo – es esmu sev iegādājusies citu mākslinieku veidotas rotas, taču ļoti reti tās uzlieku. Savējās tomēr ir tuvākas.»
Saprasties bez vārdiem
Ne tikai balets Annu valdzina un aizrauj – viņa dejo arī tango. «Tango nav tikai deja – daudziem tas ir dzīvesveids, tas ir arī komunicēšanās veids. Tā kā man patīk arī ceļot, es šo savu vaļasprieku varu baudīt jebkurā pasaules malā, jo jebkurā pilsētā noteikti ir milongas klubiņš. Un, lai arī es šos cilvēkus redzu pirmo reizi, mēs uzreiz kļūstam tuvi, jo kontaktējamies pavisam citā līmenī, jo saprotamies pat bez vārdiem – tango valodā. Tas ir brīnišķīgs veids, kā iepazīt jaunus cilvēkus un iegūt jaunus draugus,» sapratusi rotu dizainere.
Anna stāsta, ka viņai ģimenē ir tradīcija – ik gadu pavasarī kaut kur aizbraukt kopā ar mammu, māsu un māsas meitu. «Tas ir ļoti vērtīgi, jo beidzot mums ir laiks visām kopā. Mēs dzīvojam atsevišķi, katrai ir sava dzīve, bet ceļojumā mums ir laiks parunāties, kopā papriecāties un sajust ģimenisku tuvību.» Šim pavasarim ceļojums vēl tiek plānots, un, visticamāk, tas būs uz Itāliju, Anna domā.
Savukārt vasarā rotu dizainere plāno doties arheologu ekspedīcijā uz Krimu. Vēl gan nav zināms, vai sarežģītās politiskās situācijas dēļ ekspedīcija notiks. Jā, arheoloģija ir vēl viena Annas aizraušanās – jau divus gadus kopā ar arheologiem no Sanktpēterburgas viņi rok sengrieķu pilsētu. «Es beidzot saprotu, ko gribu – es gribu pētīt kaut ko antīku un būt tajā visā līdzās,» Annas acis, stāstot par arheologu ekspedīciju, burtiski mirdz. Taujāta, kā viņa nokļuva šai komandā, māksliniece atteic, ka garām ejot. Izrādās, viņa bijusi Krimā pavisam citās darīšanās, ieraudzījusi arheologu ekspedīciju, gājusi klāt un teikusi: «Es gribu būt ar jums!» Ekspedīcijas vadītāja atteikusi, ka rindā pie viņiem cilvēki stāv gadiem, taču, uzzinājusi, ka Anna beigusi mākslas skolu, priecīgi noteikusi, ka zīmētāji gan viņiem vienmēr ir vajadzīgi. «Es zīmēju atrastās keramikas lauskas. Mākslas skolā iegūtās zināšanas beidzot noder,» Anna priecīgi stāsta un ļoti cer, ka arheologu ekspedīcijā uz Krimu sanāks aizbraukt arī šovasar.
