«Viss sākās ar nokļūšanu slimnīcā, kur nācās pagulēt krietnu brīdi. Biju daudz uzrakstījis, bet, mājās pārlasot, sapratu, ka, šādi turpinot, grāmatu nekad nebeigšu un rezultātā taps kaut kas līdzīgs Dimā kopotajiem rakstiem. Bija jāraksta citādi, un izlēmu – rakstīšu par tiem dzīvnieciņiem, kas ir manā lauku mājas pagalmā vai varētu būt draugu māju pagalmā,» tā Ingmārs Līdaka komentē savas pirmās grāmatas Zoodārzs manā pagalmā tapšanas vēsturi.
«Šī grāmata ir visiem, kuri grib iepazīt dzīvniekus, kas dzīvo līdzās cilvēkam,» tā savu pirmo grāmatu raksturo Ingmārs Līdaka. Ļoti daudz kas arī palicis ārpus apjomīgajā vēstījuma par dzīvo dabu mums apkārt. Tur nav neviena vārda par autora mīļākajiem dzīvniekiem bebriem, arī ne vārda par dabas pētniekam tuvajiem putniem gulbjiem, tomēr šajā izdevumā ir arī apraksti par dzīvniekiem, kas nekad nav iebriduši viņa lauku māju pagalmā, piemēram, lāci, taču daudzās lauku mājās tas nav tik reta parādība. «Grāmatā nav ne vārda par, teiksim, lielo ķīri vai tārtiņu, jo tie vienkārši pagalmā nekad nebūs,» skaidro Ingmārs Līdaka. «Man ir tāda daba, ka es nevaru norimties un sēdēt mierā, neesmu no tiem, kas caurām dienām var skatīties televizoru un par to justies apmierināts,» atklāj Ingmārs Līdaka, skaidrojot, kāpēc tad, kad pārrautas Ahilleja cīpslas dēļ nācies rēķināties ar dzīvi uz kruķiem trīs mēnešu garumā, viņš ķēries klāt rakstīšanai. «Pluss tam – īsu brīdī pirms pārrāvu Ahilleja cīpslu, Latvijas sabiedriskā televīzija slēdza raidījumu Dabas grāmata, jo uzskatīja, ka raidījums ir novecojis un nemoderns, un nevienam nevajadzīgs. Daudzus gadus biju pieradis visu brīvo laiku ziedot šim raidījumam. Tā viss sasummējās,» apstākļu kopumu raksturo grāmatas autors. «Nu kāda izjūta var būt aktīvam cilvēkam? Gulēju mājās, skatījos pa logu uz savu lielo tūju un netiku līdz tai, lai paskatītos, kas tur būrītī ligzdo?»
Ingmārs Līdaka atceras laiku, kad piedalījies balvas Sējējs žūrijā, kopā ar Māru Svīri un Vari Vētru izvērtējis nominācijas Ģimene lauku sētā pretendentus un ciemojies arī tajās lauku sētās, kas nodarbojas ar lauku tūrismu. Daudzviet kā neiztrūkstoša sastāvdaļa pakalpojumu klāstā bija internets un satelīta televīzija, bet, kad reiz kādā vietā viņš priecājies, ka ozolā ligzdo melnais erickiņš, saimnieki neizpratnē vaicājuši: «Kas, kas, kas?» Grāmatas autors uzskata, ka mēs nenovērtējam tās vērtības, kas ir Latvijā. «Ja paši apzināsimies mūsu dabas bagātības, tad arī lauki tukši nepaliks. Tad arī cilvēki sapratīs, ka māja nav tikai četras sienas, bet viss, kas tai apkārt. Man nav nekādu ambīciju kādam kaut ko skaidrot vai apliecināt; iespējams, ar šo grāmatu es arī pašam sev rodu motivāciju, kāpēc palikt pie savām lauku mājām Skari, ar šo izdevumu es savdabīgā veidā tām paceļu vērtību. Pienāks brīdis, kad mani vecāki vairs nevarēs uzturēt šīs mājas, kurās es dzīvoju 47 gadus, bet galvenais jau ir, lai es tur paliktu un arī mani bērni atbalstītu domu, ka lauku viensēta, nevis dzīvoklis Rīgā ir mūsu mājas,» saka Ingmārs Līdaka.
Šobrīd Ingmāram Līdakam esot «āķis lūpā» nevis rakstīt grāmatas turpinājumu, bet doties mežā. Jo pagājušajā pavasarī un arī vasarā mežā praktiski nav būts un šobrīd esot nepieciešamība atgūt nokavēto. Ingmārs Līdaka stāsta: «Pagājušās nedēļas nogalē izbraukāju Kurzemi un Zemgali. Meklēju pavasari, bet secināju – pavasara īsti vēl nav, zosis drusku ir, arī ziemeļu gulbji daži ir, bet mājas strazdu nav, cielaviņu nav pat Kurzemē, tātad – pavasara vēl nav. Šogad āķis lūpā man ir nevis rakstīt grāmatu, bet atkal būt dabā. Kaut vai savā pagalmā.
