«Dzīvē tā notiek – kad tev kaut kas tiek atņemts, kaut kas cits tiek iedots vietā. Man dzīve atņēma vīru – viņš, paldies Dievam, ir dzīvs, bet viņš negribēja turpināt ģimenes attiecības – un iedeva iespēju gleznot,» saka pazīstamā flamenko dejotāja, horeogrāfe un deju centra Alegria vadītāja Ilze Zariņa. Ropažu Kultūras centrā atklāta viņas pirmā gleznu izstāde Ziedi.
«Atbraucot no Ēģiptes, man parādījās vēlēšanās gleznot. Es sāku pati, mājās, ar guašu. Un tad kādā dzeltenās preses izdevumā izlasīju, ka Einars Repše ir uzgleznojis aktu, ka viņam Pedantā ir izstāde. «Mākslas studija Pedants» [to vada mākslinieks Kaspars Zariņš] – tas man palika atmiņā, un pēc pusgada es to uzmeklēju. Nezin kāpēc, bet mani uzņēma, un es sāku mācīties gleznot,» stāsta Ilze Zariņa, piebilstot, ka tas bija pirms trīsarpus gadiem. «Ar eļļas krāsām nebiju gleznojusi, tāpēc, kad man iedeva audeklu un uzreiz lika gleznot kluso dabu, man tas bija baigais pārbaudījums. Nenormāls stress. Ar ogli to kluso dabu uzgleznoju, bet... kā to pirmo krāsu uzlikt uz audekla... Man bija tik ļoti bail. Tas ir līdzīgi kā nevainības zaudēšana,» Ilze pasmaida un atzīstas, ka viņai bija ārkārtīgi liela pietāte pret gleznošanu ar eļļu – jo viņai likās, ka ar eļļas krāsām var gleznot tikai izredzētie, ka tās ir nesasniedzamas virsotnes.
Flamenko dejotāja atklāj, ka uz mākslas studiju devusies ar konkrētu mērķi: iemācīties gleznot ziedus, konkrēti – rozes. «Es esmu meitene no laukiem, mana vecmāmiņa bija dārzniece, un ziedi mani ārkārtīgi fascinē. Ziedi ir arī ļoti sievišķīgi, pat seksuāli uzmundrinoši. Tāpēc, manuprāt, tie ir ne tikai jāglezno, bet arī jābauda dzīvi, jo tiem piemīt fantastiska dzīvības enerģija.»
Taujāta, vai ir jau iemācījusies uzgleznot rozes, Ilze neslēpj, ka laikam vēl baidās. «Tādas, kā gribu, vēl neesmu uzgleznojusi, bet tas ir tikai laika jautājums,» viņa domā un atklāj, ka izstādē Ziedi visplašāk pārstāvēti ir īrisi.
Iekritusi Venēcijas kanālā
«Man dzīvē viss nāk vēlāk: savu individuālo dejotājas karjeru sāku trīsdesmit piecu gadu vecumā, bet četrdesmit piecos gados pēkšņi sāku gleznot. Gleznošana prasa baigo inteliģenci, un tas, ko pa šiem trīsarpus gadiem pie Kaspara esmu iemācījusies, ir māka domāt,» stāsta Ilze. Viņa gan atzīstas, ka jau agrā jaunībā sapņojusi par studijām Mākslas akadēmijā, taču sagatavošanās kursi bijuši vienā dienā ar dejošanas mēģinājumiem, bet dejošana Rotaļā Ilzei tolaik bija ļoti svarīga. «Mākslas akadēmija bija kā neaizsniedzams sapnis, jo tolaik man likās: lai tur tiktu, jābūt no mākslinieku aprindām. Nē, man nav žēl, ka nepamēģināju,» viņa nosaka. Arī Kaspars Zariņš nomierinājis, sakot, ka Mākslas akadēmijā ir jāmokās piecus gadus, un, to pabeidzot, viss iemācītais jāaizmirst un jāsāk radīt kaut kas savs. «Tad nu es lēnām urbināšu tāpat. Okei, es šobrīd esmu mākslinieks amatnieks, bet varbūt pat mazlietiņ garšīgs.»
Ar Ziediem Ilzes gleznošanas karjera neapstāsies. Viņa jau zina, ka nākamās izstādes tēma būs ūdens, pat nosaukumu jau izdomājusi – Ūdens tuvums. «Jūra, upe, Venēcija... Man jau ir pāris Venēcijas gleznas. Šī pilsēta mani ļoti uzrunā, kā jau visus māksliniekus un amatniekus,» Ilze atklāj un izstāsta, ka reiz iekritusi Venēcijas kanālā – varbūt tieši tas viņai devis veiksmi ūdens gleznošanā.
«Es gribētu iemācīties gleznot arī cilvēkus. Mani ļoti interesē arī akti. Vīriešu vai sieviešu? Drīzāk jau sieviešu estētiskais skaistums... Katrā ziņā, es gribu turpināt mācīties, jo mani ārkārtīgi fascinē Kaspara Zariņa personība un viņa māksla domāt.»
Mājās ir nekārtība
Flamenko un gleznošana ir Ilzes divas galvenās mūzas, nekam citam neatliek laika. «Mājās ir nekārtība, bet es neuzskatu par vajadzīgu tam pievērst uzmanību, jo neviens pie manis mājās nenāk. Ja man būtu vīrietis, es droši vien par to parūpētos, bet tagad tas man liekas mazsvarīgi,» Ilze atzīstas, piebilstot, ka tas nav mazsvarīgi tikai bērnu audzināšanā, jo saviem bērniem viņa gribētu būt piemērs.
Ilze atzīstas, ka arī par sevis skaistumkopšanu maz domā, jo nav personīgās dzīves. «Ja būtu vīrieša uzmanība, rūpētos vairāk. Jā, īstenībā esmu drusciņ palaidusies,» viņa secina, uzsverot, ka cilvēks izskatās tā, kā viņš dzīvo. Un tā, kā ēd. «Kad gribēju būt svaigēdājs un divas nedēļas ēdu tikai svaigu pārtiku, izskatījos labi. Uztaisīju asins analīzes – tās bija spīdošas, ar visu iekaisumu pēdā. Jā, viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu sevi mīli. Un, ja tu sevi mīli, ir ļoti jāskatās, ko ēst.»
Mīnus 10 kilogrami
Ilze smej: vienubrīd izdomājusi, ka būs vegāns. Arī nesanāca, jo zivis viņu reizēm tomēr uzrunā. Bet viņa ir atteikusies no piena produktiem, arī gaļu tikpat kā neēd, nelieto cukuru un balto miltu izstrādājumus. «Tikko nometu desmit kilogramus, vēl pirms pāris mēnešiem man bija deviņdesmit trīs,» Ilze atklāj un izstāsta, kā viņai tas izdevies. «Kundalini un hatha joga ir trešais zirdziņš, ar ko es aizraujos. Man ir fantastisks skolotājs, numur viens Latvijā – Arnis Siliņš, ar kuru esmu pazīstama jau piecpadsmit gadus. Gadu mijā iepazinos ar ukraiņu skolotāju Sergeju Polovenko, kurš vada kundalini jogu un divas trīs reizes gadā brauc uz Latviju. Viņš ir vienkārši pērle, tāpat kā Siliņš,» Ilze sajūsmināti stāsta, sakot, ka gribējusi veselīgi sagaidīt gadu miju, tāpēc aizbraukusi uz kundalini jogas nometni Lietuvā. «Jaunais gads praktiski tika sagaidīts uz paklājiņiem, bez alkohola, ļoti veselīgi... Tas man arī palīdzēja uzsākt cīņu ar lieko svaru. Bet... man baigi gribas vakaros ēst,» Ilze nebaidās atzīsties savā vājumā. Viņa ļoti labi zina, kā ir jāēd, pati ir citiem to mācījusi, un tomēr. «Es esmu Vērsis, un Vēršiem nežēlīgi patīk ēst. Man viss garšo, man ēdiens liekas fantastisks, bet ir tāds teiciens, ka ēdiens nav bauda – ēdiens ir zāles. Tad nu tagad sev mēģinu iestāstīt, ka bauda ir dejot, gleznot, sarunas ar draugiem. Bauda varētu būt arī sekss. Bet ēdiens ir zāles! Jā, viss sākas ar pašiedvesmu.
