«Izrādes tēma man ir ļoti personīga, un, par to runājot, es mēģinu būt godīga. Es ticu, ka arī esmu līdz galam godīga. Man ir svarīgi atklāties un pārvarēt robežas, un šajā izrādē es tiešām esmu maksimāli atklāta,» saka horeogrāfe un dejotāja Kristīne Vismane.
Dienā, kad visā pasaulē tiks atzīmēta Starptautiskā Sieviešu diena, Koka Rīgā (Grīziņkalnā, Krāsotāju ielā 12) pulksten 19 pirmizrādi piedzīvos latviešu un igauņu mākslinieku kopprojekts Intervija ar Madonnu, kas veidots sadarbībā ar komponistu Jēkabu Nīmani un scenogrāfi un video mākslinieci Epp Kubu (Igaunija). Nākamās izrādes: 9. martā, 11. un 15. maijā.
Kāds bija iemesls? Kādēļ tev nebija tēva? Kur viņš ir? Kādēļ tu guli ar vīrieti, no kura nevēlies bērnus? Kādēļ tu audzini viena? Kur viņš ir?... Tie ir jaunās horeogrāfes Kristīnes Vismanes intuitīvie meklējumi par tēmu, ko nozīmē būt vientuļai mātei. Ar interviju, attēlu, kustības, teksta, mūzikas, simbolu un diskusiju palīdzību izrādes radošā komanda mēģina izprast iemeslus, kādēļ sievietes audzina bērnus vienas.
Labāk vienai
«Veidojot izrādi, man ir ļoti svarīgi runāt par lietām, kas mani visvairāk satrauc. Tā ir tāda kā publiskā dienasgrāmata, un publiska tā kļūst tad, ja es spēju atbildēt uz jautājumu, kādēļ par to vajadzētu runāt,» saka Kristīne Vismane. Viņas radošo darbību spilgti raksturo horeogrāfija kā dzīvesveids, kur impulsi ņemti tikai no pašas redzētā, pieredzētā, no sajūtām un domām.
«Man bija divdesmit pieci gadi, kad sāku domāt par to, ka vēlos bērnu, bet es jutu, ka kaut kas nav kārtībā – jo es nevēlos sev blakus vīrieti... Kāpēc? Šis jautājums bija labs iemesls, lai aizietu pie psihoterapeita,» stāsta jaunā horeogrāfe. Sarunās ar Viesturu Rudzīti ātri rasta atbilde. Tā ir viņas pašas ģimenes pieredze: jo vecāki nebija saticīgi. Kāpēc? Tas ir «dziļāks stāsts», bet tas jaunajai sievietei radīja sajūtu: labāk vienai, tā būs drošāk... «Un tālāk jau attiecīgi radās jautājumi, ko tad īsti nozīmē audzināt bērnu vienai, kādas sekas tas atstāj uz bērnu? Un, kamēr meklēju šīs atbildes, es satiku savu dzīvesdraugu Pēteri Brīniņu...» Kristīnes acis iemirdzas, un viņa laimīgi piebilst: «Pateicoties viņam, esmu atradusi mieru sevī. Es esmu atradusi ticību ģimenei. Bet, redzot vientuļās sievietes un viņu bērnus, man ir svarīgi šo tēmu turpināt. Nevis meklēt atbildes, bet pievērst uzmanību.»
Kristīne stāsta: izrādes saturs veidots no intervijām ar vientuļajām mātēm, kuras atradusi, ievietojot informāciju sociālajā tīklā facebook.com – aicinot padalīties savā pieredzē. «Atsaucās diezgan daudzas, un es izrunājos ar vienpadsmit māmiņām Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, tādējādi tēmas izzināšanas procesā varēju salīdzināt vienu situāciju dažādās, bet līdzās pastāvošās valstīs.»
Starp miesisko un sakrālo
Lūgta atšifrēt jaunās dejas izrādes nosaukumu, Kristīne pasmaida un saka, ka gaidīja šo jautājumu. «Es ļauju notikt asociāciju virknei. Iespējams, kādam pirmais iespaids ir popzvaigzne Madonna, bet kādam – Dievmāte. Izrādes kontekstā ir Dievmāte, bet tai tā var būt arī dziedātāja, kura arī ir sieviete un kura arī audzina bērnus. Kāpēc tieši Jaunava Marija? Tāpēc, ka viņa ir viena. Jā, tēvs ir klātesošs – garīgi, bet tā ir visharmoniskākā bilde mātei ar bērnu. Un, skatoties uz šo bildi, man radās jautājums: kas bija šī sieviete un kā viņai bija audzināt bērnu? Man gribējās šo garīgo tēlu padarīt ikdienišķu...»
Horeogrāfe atklāj: lai vairāk iepazītu Madonnu, viņa devās intervēt teologu, kurš apstiprinājis, ka viņas intuitīvā izvēle par labu Madonnai kā sievietesmātes prototipam ir ļoti pareiza, jo katrā sievietē ir Madonna, katrā sievietē ir Dievmāte.
«Es neesmu māte, es nezinu, ko tas nozīmē, bet šis Dievmātes tēls ir harmonija, uz ko es tiecos. Tas ir ļoti intuitīvi, bet tādi ir mani meklējumi – starp miesisko un sakrālo,» Kristīne ir ļoti atklāta. Tā kā izrādes tēma viņai ir ļoti personīga, viņa mēģina par to runāt ļoti godīgi. «Man ir svarīgi atklāties un pārvarēt robežas, un šajā izrādē es arī esmu maksimāli atklāta. Tēma ir nopietna, daudzi stāsti ir traģiski, bet – tie nav mani stāsti. Mans mērķis nav manipulēt ar citu cilvēku traģēdiju. Izrādes formāts ir saruna. Tā ir dalīšanās. Ar cerību, ka šī saruna kādam ko dos.»
Jādejo un jādzied
Dejot – tā nebija Kristīnes mērķtiecīga izvēle. Cik viņa sevi atceras, vienmēr ir dejojusi, tāpēc loģiska bijusi mammas izvēle sūtīt meitu mācīties uz baletskolu. «Takas, pa kurām šai virzienā gāju, bija ļoti dažādas. Baletskolu nepabeidzu, jo bija veselības problēmas, arī psiholoģiski man tur bija ļoti smagi. Tas ir laiks, kad bērnam veidojas viedoklis par sevi, bet, ja tevi pazemo... Katrā ziņā pēc baletskolas man ļoti bija jācīnās par ticību sev, pie tā ļoti bija jāstrādā vēl tad, kad jau iestājos Kultūras akadēmijā,» atzīst talantīgā jaunā horeogrāfe. Studējot horeogrāfos, viņas motivācija bija parādīt: es varu! «Es uzstādīju sev mērķi, ka būšu labākā. Es ļoti daudz strādāju, un man arī padevās, tiku pat budžetā. Un tad notika lūzums: kā vārdā es to daru, kāpēc man kādam kas jāpierāda?! Vairs nesapratu, kāpēc to daru,» Kristīne vaļsirdīgi atzīstas, piebilstot, ka intuitīvi jutusi, ka tā ir daļa no viņas pašas, ka dejot – tas viņai ir dabiski.
Un tad nāca piedāvājums braukt uz Ņujorku, kur rezidences programmas Movement Research ietvaros Kristīne publiski prezentēja savu jaunāko veikumu – izrādi Intervija ar Madonnu. «Pēc izrādes bija ļoti labas atsauksmes, un es sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa,» Kristīne ir gandarīta. «Uzreiz pēc Ņujorkas devos uz Bolīviju, kur satiku kādu šamani, kuram jautāju, kāpēc esmu tik ļoti emocionāla, kāpēc visu tik ļoti ņemu pie sirds... Uz ko viņš man atbildēja: «Tev ir jādejo un jādzied!» Pēc šīs sarunas man vispār vairs nav jautājumu, kāpēc es to daru. Tāpēc, ka man tas ir jādara, jo tas nepieciešams manam garam,» Kristīne ir atradusi iekšēju mieru.
Bliež ar pilnu jaudu
Satikusi savu dzīvesdraugu, Kristīne atradusi arī jaunu aizraušanos. «Viņš mani iepazīstināja ar sērfošanu, un man ne tikai patīk, bet arī padodas!» viņa priecīgi stāsta, sakot, ka grib ar to nodarboties arī tāpēc, ka ļoti baidās no ūdens, no dziļuma, un, viņasprāt, sērfošana ir lielisks veids, kā šīs bailes pārvarēt.
Vēl Kristīnei ļoti patīk fotografēt, un arī šo mākslu viņa gribētu apgūt profesionālāk. Tāpat kā klavieru spēli, ko mazliet apguvusi baletskolā, vēlāk mācījusies arī mūzikas skolā Rīdze. «Mani tik daudz neinteresē iemācīties nospēlēt kādu skaņdarbu no notīm, cik pašai improvizēt. Bet es jūtu, ka man vēl pietrūkst zināšanu. Varbūt privātstundas jāpaņem?» Kristīne aizdomājas un tad saka, ka arī klavierspēle, tāpat kā deja, viņai vajadzīga, lai izpaustu savas emocijas.
Vai profesionālai dejotājai vēl vajadzīgs skolotājs arī dejā? Kristīne atbild apstiprinoši, sakot, ka tāpēc viņa dodas uz dažādām meistarklasēm, jo tikai tur pa īstam var saprast, ko tu spēj. «Ņujorkā redzēju arī daudzas dejas izrādes, redzēju, kā tur strādā dejotāji. Viņi bliež. Viņi tiešām bliež ar pilnu jaudu. Viņi sevi necenzē un nemeklē kompromisu, viņi nebaidās no tā, ko dara, un vienlaikus viņi uz skatuves ir ļoti godīgi un atklāti. Jā, izrādes ir provocējošas, jo jebkura atklātība ir provocējoša, bet ne jau provocēt ir viņu mērķis. Mērķis ir pateikt to, ko viņi domā, un pateikt to līdz galam. Tu vari to pieņemt, tu vari nepieņemt, tas ir tavā ziņā, bet tu nevari pārmest otram to, kas viņš ir,» sapratusi jaunā horeogrāfe. Arī viņas Intervija ar Madonnu ir godīga līdz galam.
