«Ļoti jautra, smieklīga un arī nopietna. Tajā ir daudz dažādu garšu, tāpēc arī programmas nosaukums ir Barčiks, jo bāriņā var ienākt jebkurš – prezidents un bomzis, tieši barčikā var būt milzīga kontrastu pasaule,» saka horeogrāfs Agris Daņiļēvičs.
Par godu savai 50. dzimšanas dienai veidoto programmu viņš nedaudz pārveidojis, un nu kopā ar Dzirnām to izrāda daudzviet Latvijā. Un jau 16. februārī kultūras pilī Ziemeļblāzma notiks Rīgas Muzikālā teātra jauniestudējums – Niko Dostāla operete Klīvija, kurai viņš kopā ar Vitu Bekmani veidojis horeogrāfiju.
Atgriešanās uz skatuves
Horeogrāfs Agris Daņiļēvičs stāsta, ka programma Barčiks sākotnēji tapusi kā paša apaļās jubilejas programma. «Manas 50. dzimšanas dienas svinībās uzdejojām liderīgu un nenopietnu, un, kā jau latviešiem ierasts – gana sentimentālu programmiņu ar nosaukumu Barčiks. Patiesībā diezgan daudz darba tajā ieguldījām un, kā latvieši saka – negribējās palaist vējā darbu un materiālu. Tie, kas programmu skatījās, atzina to par labu, un mēs nolēmām noņemt sentimentu nost un no atmiņu Barčika uztaisīt kreizī jeb dullo Barčiku,» stāsta Agris Daņiļēvičs. Lai gan jubileja atzīmēta pērnajā rudenī, tieši šobrīd ar šo programmu tiek aktīvi koncertēts Latvijā. Ar šo programmu jau būts Siguldā, Limbažos, Liepājā un Raganā. «Un visur – uz urrā! Līdz 4. maijam kopumā būs 30 koncerti, iespējams – arī Rīgā. Rudenī atsāksim – kartē ir salikti vēl 30 punkti.» Horeogrāfs šo programmu raksturo kā «siļķi ar putukrējumu jeb absolūti neprognozējami deju salikumi». Barčikā iekļautas gan jaunas, gan senākas dejas, kas izdzīvojušas līdz mūsdienām, jo, «protams, tās ir izdzīvojušas tāpēc, ka tās ir labas. Mēs mēģinājām programmu veidot tādu, lai cilvēki nespēj prognozēt, kas būs tālāk un uz ko tas viss aizvilks. Tajā ir daudz dažādu garšu kopā, tāpēc arī programmas nosaukums ir Barčiks».
Šī programma izceļas arī ar faktu, ka pēc desmit gadu pārtraukuma uz skatuves atgriežas dejotājs Agris Daņiļēvičs, un pats atzīst – kolēģu piespiests. Ķermenis jau esot mazliet šokēts par šādu notikumu pavērsienu, jo pēdējos gados neesot sanācis paša ķermeni mīlēt tā, kā būtu vajadzīgs. «Vajadzētu ķermenim ļaut pakustēties. Nevis skatīties, kā bērni sporto un dejo, bet pašam sportot un dejot līdzi. Mazliet vairāk ir sevi jāmīl. Laikam neesmu gana egoistisks,» saka Agris Daņiļevičs. Tomēr viņš arī neesot pārliecināts, ka šī ir pēdējā programma, kurā viņu varēšot redzēt uz skatuves kā dejotāju, jo pašsajūta sakot – ja atrastos drusku vairāk laika pašam priekš sevis, drusku mazāk darba un vienlaikus – drusku vairāk naudas... «Sarežģīta kombinācija,» smaidot nosaka horeogrāfs. «Es neizslēdzu, ka arī pēc 10 gadiem es varētu dejot, kāpēc ne? Viss ir vienkārši – ir jākustas. Man ir gana daudz kolēģu un draugu, kas ar kustību un sportu ir uz tu, es zinu, ka tas ir iespējams. Es neizslēdzu, ka arī uz 60 gadu jubileju varētu dejot.»
Paļauties un uzticēties
Pēdējā laikā darba esot tik daudz, ka diemžēl nedaudz malā nolikta paša dibinātā deju studija, lai gan viņš ir apņēmības pilns atsākt stundu pasniegšanu jau tuvākajās nedēļās. «Nu jau iestrādes ir palaistas, lielākais darbs apdarīts, tagad atliks visam salikt punktus uz i jeb medus maize, jo atspēriens jau ir noticis konkrētajā virzienā,» saka Agris Daņiļēvičs. Viņa darbu uzskaitījums ir apjomīgs – ansambļa Lielupe jubilejas koncertam sagatavoti 12 jauni numuri, «uz Valmieras jaunrades deju skati arī palaistas trīs dejas. Tās dabūja pirmās vietas katra savā nominācijā, vēl pienākumi ir pie 2015. gada skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Tad vēl liels projekts ar bērniem no sociālajiem centriem kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri, kas notiks pirms Jāņiem. Pirms Jāņiem notiek arī pasākums Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros Lec, saulīte! – liels gabals Mežaparka estrādē, tur strādāju kopā ar Jāņiem – Purviņu un Ērgli. Un tad vēl pasaules koru olimpiādes pasākums, kas 9. jūlija sākumā notiks Arēnā Rīga – tur jāpalaiž astoņu minūšu horeogrāfija, kurai es vēl neesmu pieķēries. Savukārt 10. jūlijā Arēnā Rīga – Karla Dženkinsa Adiemus, ko savulaik izpildīja apmēram 40 meitenes no grupas Dzirnas, bet šoreiz plānota sadarbība ar Horeogrāfijas vidusskolu, ar Zitas Errsas studiju, ar Tāļa Sila studiju, Tatjanas Pavļeņinas studiju, un tas nozīmē – iestudējumā varētu būt tuvu pie simt meitenēm. Horeogrāfiski lipināt nupat pabeidzām vērienīgu pasākumu, kas 7. martā notiks Siguldas pilsētas trasē – Latvijas ziemas olimpisko spēļu atklāšanu, kurā piedalīsies kādi 500 dejotāji, 100 kalnu slēpotāji, tarzānisti, frīstailisti, snovbordisti, aerodiumisti...,» Agris Daņiļēvičs uzskaita plānus tuvākajam pusgadam.
Tieši milzīgā darba apjoma dēļ viņam nācies ierobežot savu līdzdalību operetes Klīvija iestudēšanā, jo tās producenti pārāk ilgi domājuši – kas, ko un kā. Klīvijā viņš klāt ir «uz ceturtdaļslodzi», visu pamatu izdarījusi kolēģe Vita Bekmane. «Atklāti sakot – visos projektos man palīdz kāds no Dzirnu pedagogiem. Bez viņiem būtu bezcerīgi, es jau sen būtu zem ūdens,» smaidot saka Agris Daņiļēvičs. Tieši tas arī esot pēdējā laika piespiedu atklājums – prasme uzticēties. «Jau pirms kāda laika es sapratu – pats visu neizvilkšu, un tas arī nav vajadzīgs. Priecājos, ka arī manai sievai Singitai mazā meitiņa Emīlija piespieda uzticēties un deleģēt pienākumus, jo arī viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi gan parakstīt nopietnus līgumus, gan vienlaikus paši, teiksim, špaktelēt sienas un skolā mazajām meitenēm pīt bizītes, ja tas nepieciešams. Darba apjoms ir tāds, ka agri vai vēlu sāc lūzt nost. Un mazā Emīlija vienkārši pateica – nē, mammu, tu būsi ar mani, mēs kādu laiciņu padzīvosimies pa māju. 10. martā meitiņai būs gads, un skola joprojām funkcionē, jo mums ir lieliski kolēģi. Ceru, ka Singita būs iemācījusies vairs neiejūgties darbos, jo viņai šobrīd ir ļoti laba skolotāja,» saka Agris Daņiļēvičs.
Slidas gaida
«Viss rit savu gaidu. Kamēr neskatās spogulī uz sevi, tikmēr ir baigi forši. Vajadzētu jau sabalansēt naudas pelnīšanu ar aktīvu dzīvesveidu, bet – ej nu sabalansē! Dejotāji man saka – labi, izdarīsi kādu darbu, nopelnīsi naudu, bet pēc tam daļu no tās tērēsi, ārstēdams sev kaut kādas vainas, tāpēc labāk ej kustēties, un tev nebūs vainas jāārstē. Un tā ir taisnība. Es jau arī mēģinu parosīties, teiksim, malku izvest no meža, mazliet malku paskaldīt, pa ezeru paslidot... Man draugs uzdāvināja slidas, esmu tās pat uzasinājis, es tikai gaidu mirkli, kad varēšu uz tām uzkāpt,» stāsta Agris Daņiļēvičs un piebilst, ka slidošana uz ezera, kas ir turpat pie mājas, reiz jau pat bijusi ieplānota, taču dienu iepriekš idilliskā iecere mainījusies.
Un patiesībā lielāko daļu no sava brīvā laika viņš mēģinot veltīt bērniem. Visprasīgākā ir jaunākā atvase – meitiņa Emīlija, taču arī vecākajiem bērniem – Rūdolfam, Katrīnai un Kristapam tētis nedrīkstot pazust no apvāršņa. «Abi vecākie – Katrīna un Kristaps jau ir savā dzīvē, bet viņiem tāpat vajag kaut mazumiņu tēta. Man jau patīk, ka viņi piezvana, viņiem – ka piezvanu es, gribas arī satikties,» saka četru bērnu tēvs. Vecākais dēls Kristaps, kurš pirms kāda laika «mazliet paskrējis pa pasauli, meklējot darba iespējas», bijis gan Anglijā, gan Ķīnā, reiz tētim atrakstījis ārkārtīgi skaistu epastu. «Es sapratu, ka man ir iespēja dēlam piedāvāt darbu – šobrīd viņš ir profesionālās vienības Dzirnas menedžeris. Savukārt Dzirnu «tehniskais vīrs» ir manas sievas brālis Reinis Kalniņš, un, kamēr Singita ir mājās ar Emīliju, viņas māsa Alīna Kalniņa vada Dzirnu deju skolu. Sanācis tāds ģimenes uzņēmums. Turklāt man ir ļoti paveicies ar kolēģiem, ne velti varēju pusgadu palikt nostāk no skolas, un tajā pašā laikā – tur viss darbs notiek.» Vecākā meita Katrīna studē medicīnu, bet jaunākais dēls Rūdolfs «dara visu pēc kārtas, un viņam arī viss sanāk. Kalnu slēpošana, mūzikas skola, bungu spēlēšana, dejošana un vēl lidošanas treniņi Aerodium... Rūdolfam diezgan viegli arī viss nāk, jo viņš baigi nepiepūlas. Protams, pienāks brīdis, kad viņam vajadzēs piepūlēties un arī izšķirties par kaut ko, bet pagaidām...».
Savukārt visjaunākā atvase Emīlija tēti piespiedusi... dziedāt. «Es sen nebiju tik daudz mājās dziedājis, tagad man jādzied viss repertuārs, ko vien māku. Un Rūdolfs spēlē bungas un marimbu. Jā, mēs visi mājās vairāk muzicējam un dziedam.»
