7.mai 2015
Latgalē no laika gala, šķiet, nav nevienas saimnieces, kura nebūtu sējusi balto sieru. Arī mana babiņa to prata, un viņas siers, saulītē nokaltis, ciets kā krama gabals, mums, bērniem, bija ikdienas našķis. Gards našķis, kuru garšas kārpiņas reanimē joprojām: ar naža un mazā āmurīša palīdzību no lielā rituļa atskaldītais siera kriksītis, aiz vaiga aizstūķēts, deva gan sāta sajūtu, gan aizstāja konfekšu neesamību, gan dievīgi garšoja. Laiki mainās, laiki iet, taču balto sieru Latgalē īstas saimnieces sien joprojām. To veco labo, visiem zināmo, un izdomā arī kādu jaunu, mūsdienīgu variāciju!