Recenzija

Šovakar Dons sāk savu septiņu koncertu triecienciklu „Palladium” zālē, prezentējot savu jaunāko albumu „Sibīrija” – to izvērtēt bijis pamaz laika, taču diez vai viedoklis varētu mainīties.

Norvēģijas pilsētā Tronheimā pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidotā grupa „Manes” savulaik, kā jau tas kārtīgiem norvēģiem piedienas, blieza „black metal”. Šādi bliežot viņi pat izdeva pāris albumus, bet tad laikam saprata, ka ar „metālmūziku” tālu netiksi un pārprofilējās, taču pavisam mistiskā virzienā – pašlaik šī grupa spēlē kaut ko, kas varētu būt liekams elektroniskās mūzikas vai kādā psihedēliskā triphopa lauciņā. Šīs grupas virzītājspēks ir ģitārists un taustiņnieks Tors-Helge Skejs, kurš vienīgais ir „Manes” rindās no pašiem tās darbības pirmsākumiem. Savukārt pašai darbībai ir pat trīs posmi, jo grupa ik pa laikam paziņojusi par pašķīšanu un pēc tam atkal par atjaunošanos: no 1993. gada līdz 1999., tad atkal no 2002. līdz 2011. gadam, bet tad vēl no 2013. gada līdz grūti pārskatāmai nākotnei. Jokains džeks tas Tors-Helge Skejs, ko te vēl piebilst...

Slavenais šokrokeris Merilins Mensons šo gadu iesācis ar jaunu studijas albumu – savā karjerā pēc skaita jau devīto. Tas pieejams visdažādākajās versijās, bet standarta variantā faniem tiek liktas priekšā desmit jaunas kompozīcijas. Pats mūziķis vēl pirms diska izdošanas šo savu garadarbu raksturoja kā „kinematogrāfisku” un solīja, ka notikšot atgriešanās pie saknēm, proti, šajā skaņu materiālā atkal būšot blūzroka stilā ieturēta vokāla mikslis ar smago mūziku. Ko ar to bija domājis Mensons, droši vien zināms tikai viņam pašam...

Šī nedēļa smagās mūzikas cienītājiem solās būt nudien smaga. Piektdien, 13. datumā, kā jau tas ierasts, pie sevis aicina klubs „Melnā piektdiena” – tur uzstāsies pašmāju brigādes „Diseim” un „Urskumug”, arī Sovvaļnīks, igauņu „Aghor” un citi. Dienu pirms tam šajā pat klubā uz skatuves kāps progresīvie islandieši „Solstafir”, kurus iesildīs latvju grupa „Omerta” un norvēģu „Dominanz”. Savukārt vēl dienu iepriekš, 11. februārī, ir vērts aizkājot uz „Nabaklab”, kur spēlēs pat trīs vērā ņemamas ārzemju „black metal” blices: kolumbiešu „Inquisition”, itāļu „Voltumna” un norvēģu „Dominanz”.

Iespējams, ka līdz „Muzikālās bankas ‘2014” noslēguma ceremonijas Ventspilī vērošanai TV ekrānos liela daļa auditorijas nemaz nezināja par tādas grupas kā „Dabasu Durovys” eksistenci, lai gan šī latgaliešu blice pastāv jau no 2006. gada sākuma, uzstājusies dažādos festivālos un ar koncertiem izbraukājusi teju visu Latviju, turklāt paciemojusies tuvākās un tālākās ārzemēs (pat Austrālijā).

Arī Daugavpilī spēlē rokmūziku, tikai žēl, ka par viņiem reti var uzzināt kaut ko vairāk – labi, ka šādu iespēju dod Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balva „Zelta mikrofons”. Jau no 1993. gada pastāvošo rokveterānu disks tika iesniegts labākā roka un „metāla” albumu nominācijā, taču piecniekā diemžēl netika.

Džonija Salamandera vārds komentārus neprasa – latvju smagā roka veterāns ir uz lielās skatuves jau vairāk nekā trīs gadu desmitus. „Tā kā vējš” ir viņa piektais soloalbums, kas seko pirms gada izdotajai mazajai platītei „Oranžs”.

Ieraugot dziedātāju Jenny May tandēmā ar Roberto mistiskajā konkursā „Supernova” (viņai gan tur diez ko labi neklājās), pēkšņi ienāca prātā, ka no Maijas frontes jau kādu laiku nav dzirdēti nekādi muzikālie jaunumi. Izrādās, ka šobrīd viņai ierakstu studijā top jauna dziesma, taču lielākie plāni saistās ar vasaru.

Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas „Zelta mikrofons” nominantus vērtējot, patrāpījās arī šī mazā platīte ar sešām dziesmām – izrādījās, ka „Moontalk” ir kādreizējā „100. debijas” dalībnieka Modra Skaistkalna jaunais projekts.

Šajās dienās savu otro singlu no jaunā albuma laidusi klajā pašmāju mūziķu apvienība "Flame & The Rolltones'' - dziesmai "Crying For You'' ir izveidota arī video versija.

Pagājušajā nedēļā nosaukto Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta mikrofons 2014” nomināciju Top 5 sarakstos ir vairāki pārsteigumi, bet viens no lielākajiem laikam gan ir „The Big Bluff” tikšana labākā metāla un roka albumu labāko pieciniekā, apsteidzot tādus izpildītājus kā Johnny Salamander, „Kiss Of The Dolls”, „Art Of Keeping Secrets”, „Deodium”, „Preternatural” un citus. Jāpiebilst, ka pirmajā pieciniekā šajā nominācijā bez „The Big Bluff” vēl tikuši arī „Colt”, Fēlikss Ķiģelis, Ainars Virga un „Green Novice”.

Pēc pagājušā gada nogalē notikušās koncertsērijas pa latvju klubiem dziedātājs Miks Dukurs uz laiku paņēmis pauzi – vismaz sociālajos tīklos nav nekas lasāms par viņa tuvākajiem koncertplāniem, un ne velti Miks kopā ar „PeR” bītbokseri Edmundu Rasmani varēja uzņemties „Muzikālās bankas” fināla ceremonijas Ventspilī vadību.

Rakstītam ticēt – šis tiešām ir pirms pieciem gadiem izveidotās grupas „Martas Asinis” sestais albums. Taču uz CD vāciņa uzfotografētajam gan neticēt: šajā blicē ir nevis divas dāmas, bet divi puiši – ģitārists, vokālists un taustiņnieks Filips Derums un bundzinieks Aigars Valdmanis (abi muzicē arī „Bērnības milicijā”), kuriem relatīvi nesen pievienojies vēl viens ģitārists, taustiņnieks un speciālefektu meistars Reinis Jākobsons. Par savu stilu viņi sauc „alternative indie dance”, bet jauno albumu - par soli tuvāku patiesībai.

Pagājušā gada nogalē mūzikas ierakstu veikalu plauktos parādījās Liepājas roka pārstāvja Fēliksa Ķiģeļa jaunākais albums, kurš, pēc paša mūziķa veiktās uzskaites datiem, esot viņa karjerā jau vienpadsmitais (!).

Šīs nedēļas nogalē, 24. janvārī, Olimpiskajā centrā „Ventspils” risināsies Latvijas Radio 2 rīkotās dziesmu aptaujas „Muzikālā banka” fināls, kurā tiks noskaidrota pagājušā gada vērtīgākā dziesma.

Dž. Dž. Džilindžera Saules bērni Dailes teātrī var pārsteigt skatītājus, kas pieraduši pie šā režisora spilgtās formas inscenējumiem. Lielajā zālē iestudējot čehoviskāko Maksima Gorkija lugu, režisors atgriezies pie reālpsiholoģiskā teātra. Kaut pirmizrādē polifoniskais plūdums vēl bija nevienmērīgs, galvenokārt atšķirīgas aktierdarba kvalitātes dēļ, Saules bērni ir veiksme.

Pavirši uzmetot šo ripuli uz CD atskaņotāja un padzirdot tikai pirmās kompozīcijas sākuma akordus, varētu sūri un grūti nopūsties – ak, nē, kārtējais zviedru „pauermetāls”... Taču nē, šis ir krietni labāks smagās mūzikas produkts!

Ieraugot šīs britu dziedātājas vārdu, ataust atmiņā 80. gadu vidus padomjlaiku tirgi, kad modē bija lielizmēra fotogrāfijas ar jauniņajiem filmu varoņiem Silvestru Stalloni, Arnoldu Švarcenēgeru, Brūsu Lī un citiem, savukārt dziedātāju frontē savu kuplo krūšu dēļ dominēja Samanta Foksa un itāliete Sabrina (protams, arī Madonna un simpātiskā vāciete Sandra). Pašlaik Samantai Foksai ir 48 gadi, un visi viņas centieni atgriezties uz lielās skatuves (tiesa, tie nebija diez ko nopietni) palika 90. gados. Jāpiebilst gan, ka arī šajā gadsimtā var uziet divus Foksas studijas albumus, proti, „Watching Me Watching You” (2002) un „Angel With An Attitude” (2005), taču par to komerciālajiem panākumiem runāt būtu, maigi izsakoties nenopietni.

Savulaik superpopulārās „grunge” grupas „Nirvana” pārpalikušo dalībnieku ceļi pēc tās līdera Kurta Kobeina pašnāvības bijuši dažādi: par ģitāristu Krisu Novoseliču mūzikas jomā praktiski nekas nav dzirdams, toties bundzinieks Deivs Grols strādā kā traks.

Pie folkmūziķiem pieskaitāmais īru dziesminieks un cilvēktiesību aizstāvis Demiens Raiss ir viens no tiem nedaudzajiem, kas var atļauties gadiem neko nekomponēt, bet klausītāji dīvainā kārtā viņu vienalga nebūs aizmirsuši, lai gan šajā nišā ir pietiekami daudz līdzvērtīgu izpildītāju.