RECENZIJA: Dons - "Sibīrija”
Šovakar Dons sāk savu septiņu koncertu triecienciklu „Palladium” zālē, prezentējot savu jaunāko albumu „Sibīrija” – to izvērtēt bijis pamaz laika, taču diez vai viedoklis varētu mainīties.
Albumā iekļautas 11 dziesmas, tas tapis vairāk nekā 25 000 kilometru garā ceļojuma līdz pasaules malai, proti, Vladivostokai un iepriekšējā albumā piesauktajai Indijas vecākajai pilsētai, svētvietai Varanasi laikā. “Vai noteikti kaut kur jābrauc, lai uzrakstītu albumu? Nē, es rakstu arī mājās, sēžot istabā pie klavierēm, bet domas vieglāk sakopot un atšķetināt koncertos iegūtās emocijas, izkāpjot no savas komforta zonas un paskatoties uz dzīvi caur citu prizmu,” saka Dons. Visu albumā iekļauto dziesmu tekstu autors ir Ingus Bērziņš, ar kuru mūziķim izveidojusies stabila sadarbība. Jāpiebilst, ka klajā nācis arī Dona videoklips dziesmai "Pašā ielas galā". Tas tapis Latvijā, tā režisors ir Kaspars Roga. "Klipa ideja radās uzreiz, noklausoties dziesmu. Viss dzīvē sākas ar vienkāršu līniju - tava iela, tava dzīve un tad tā tevi izved cauri saviem līkločiem un Tev atliek vienīgi ļauties," par klipa ideju saka Roga. "Man svarīgi, ka klips tapis tepat Latvijā, ka mūsu cilvēki var realizēt tādas idejas. Es pilnībā ļāvos režisora redzējumam un idejai un redzot rezultātu, zinu, ka šī bija pareizā izvēle," tā savukārt Dons. Teju uz visiem septiņiem Dona koncertiem biļetes jau ir izpārdotas, tomēr uz nākamās nedēļas sākumā notiekošajiem pasākumiem iespēja tikt vēl ir. Interesanti, ka Dons šajos koncertos negrasās bāzēties tikai uz „Sibīrijas” repertuāra. „Aptuveni puse dziesmu būs no jaunā albuma, taču būs gabali arī no iepriekšējiem albumiem, turklāt tādi, kurus es iepriekš „dzīvajā” nekad neesmu spēlējis. No „Sibīrijas” ieplānots spēlēt tikai kādas piecas dziesmas. Pērn taču arī – izdevām „Varanasi”, bet koncertā no šī albuma nospēlēju tikai kādas četras dziesmas. Es taču nevaru nenospēlēt, piemēram, „Pēdējo vēstuli” vai „Signālu”, arī „Ja es būtu vējš”! Man patīk šo dziesmu radītās sajūtas uz skatuves izdzīvot vēl un vēlreiz. Mēs spēlēsim visu to labāko, lai ir foršs vakars!”
PAR. No diskā iekļauto kompozīciju viedokļa šis nenoliedzami ir labākais no Dona pēdējos trīs gados izdotās „trīsvienības”. Apzināti vai neapzināti, bet Dons beidzot perfekti izspēlējis savu galveno kārti – balsi - pēc pilnas programmas: šāda tembra latvju zemē nav nevienam, šāda tās spēka laikam arī ne. Interesanti ir arī eksperimenti elektroniskās mūzikas lauciņā (iespējams, ka tas ir Rūdolfa Budzes pirksts) – dziesmas „Vilks”, „Noklausies” un „Citādi nesanāks” ir superīgas, tā turpināt!
PRET. Neesmu „uzēdies”, droši vien tas ir subjektīvi, taču – Bērziņa teksti ir šausmu ieleja. Palasiet, CD bukletā tie ir pieejami. „Trusi, nemūc alā. Nav labi nīkt apakšā!”, „Tavas tumšās krūšu zīles/Gaišas dara manas domas/Nesot sveci naktij cauri, iejutīšos mūža lomā”, „Ja man pateikt lūgtu, ko es gribu skūpstīt, uzreiz smaidot teiktu: to vienu vardi, kas princese būs. Kad man pavēl vaktēt kaut kur dārza kaktā un kaut resno pūķi, es bēgu, zinot, ka smiekli man nāks.” Un vēl... Nu labi, pietiks.
Sandris Vanzovičs