RECENZIJA: Marilyn Manson - "The Pale Emperor”

Slavenais šokrokeris Merilins Mensons šo gadu iesācis ar jaunu studijas albumu – savā karjerā pēc skaita jau devīto. Tas pieejams visdažādākajās versijās, bet standarta variantā faniem tiek liktas priekšā desmit jaunas kompozīcijas. Pats mūziķis vēl pirms diska izdošanas šo savu garadarbu raksturoja kā „kinematogrāfisku” un solīja, ka notikšot atgriešanās pie saknēm, proti, šajā skaņu materiālā atkal būšot blūzroka stilā ieturēta vokāla mikslis ar smago mūziku. Ko ar to bija domājis Mensons, droši vien zināms tikai viņam pašam...

Jāatgādina, ka iepriekšējais skandalozā kunga studijas darbs „Born Villain” izdots 2012. gadā. Šoreiz Mensona radošā pārinieka lomā iejuties ģitāru un basa pavēlnieks, arī taustiņu un programmēšanas speciālists Tailers Beitss, bet pārējie šajā albumā tiek pieteikti tikai kā viesmuzikanti. Merilins Mensons jeb šajā gadījumā Braiens Hjūzs Vorners (tāds ir viņa īstais vārds) veltījis albumu savai mātei, kas nesen zaudēja astoņus gadus ilgo cīniņu ar Alcheimera slimību un demenci... Kritiķi šo garadarbu vērtējuši samērā atzinīgi („Metal Hammer” – 7/10, „NME” – 6/10), klausītāji – arī (Amerikas topā astotā pozīcija).

PAR. Noklausoties šo albumu vairākkārt un gūstot par to savu viedokli, apskatnieks intereses pēc palūkojās, ko internetā par to saka Mensona cienītāji šeit un tuvākajās kaimiņvalstīs. Pārsteidzošā kārtā atsauksmes lielākoties bija sajūsminātas un ārkārtīgi pozitīvas, ieskaitot pat tādus epitetus, ka „Mensons no jauna izgudrojis pats sevi”, tas ir, atgriezies uz 90. gadu beigu panākumu takas. Par to „sevis izgudrošanu” gan, šķiet, ir krietni pārspīlēts, taču jāatzīst, ka kaut kas šajā darbā ir. Piemēram, tādas dziesmas kā „Deep Six”, „Warship My Wreck” vai „Slave Only Dreams To Be King” (vai vēl kāda) noteikti nepabojās Mensona labāko dziesmu izlasi, ja tāda tuvākajos gados tiks izdota. Ir gan „mensoniski” atbilstoša atmosfēra, gan stilistika, gan pārējais, kas Mensonu padara par Mensonu. Šokrokera daiļrades cienītājiem šis ripulis patiks.

PRET. Protams, neviens no Mensona sen vairs negaida „Antichrist Superstar” (1996) un „Mechanical Animals” (1998) kalibra darbus, taču vismaz līdz albuma „The Golden Age Of Grotesque”(2003) līmenim jau nu vajadzētu aizsniegties. Arī šoreiz neaizsniedzās. Iespējams, ka jaunais disks tiešām ir labāks par tā pēdējās desmitgades kuslajiem priekštečiem, tomēr šeit ir viens liels mīnuss – absolūti neviens gabals neiemauc pa galvu tā, lai paliktu atmiņā. To līdz šim Mensons vēl pieprata, nu laikam arī šīs spējas ir zudušas.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.