Māris Krautmanis / Autori

Tiesībsargs ideālā variantā būtu stingrs vīrs vai šerpa sieva, kas izskata cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ievērošanas jautājumus. Tiesībsargam būtu jābūt tādam kā starpniekam, kurš izlīdzina konfliktus starp ierēdņiem, amatvīriem, iestādēm un cilvēkiem.

Lai gan saskaņā ar Satversmi Valsts prezidenta funkcijas ir diezgan ierobežotas, jebkurai politiskajai partijai iedabūt par prezidentu savu domubiedru vai paklausīgu personāžu ir kārdinošs kumoss. Maz ticams, ka Vienotības frontāli virzīts prezidenta amata kandidāts varētu gūt pārējās Saeimas atbalstu. Taču sapņot nevienam nav aizliegts. Vienotībai ir padomā pāris apvedceļu, lai nebūtu jāiebrauc pa taisno.

Nupat nesen krievu miljardierim Romānam Abramovičam piederošais Anglijas futbola premjerlīgas klubs Londonas Chelsea iegādājās līdzšinējo Liverpool uzbrucēju Fernando Torresu. Par Spānijas futbolistu Chelsea samaksājusi 50 miljonus mārciņu jeb 40,95 miljonus latu. Šī gan ir tikai trešā lielākā summa futbola vēsturē – portugālis Krištianu Ronaldu Madrides Real īpašniekiem 2009. gadā izmaksāja 80 miljonus mārciņu.

Deviņdesmito sākumā, ar pilnu krūti ieelpojot brīvību, kopā ar jaunajām Rietumu civilizācijas vēsmām Latvija ievilka plaušās arī azartspēles. Ļaudīm tas deva iespēju brīvi lemt, ko darīt ar saviem ienākumiem – tērēt sev, savai ģimenei vai arī aizkustinoši rūpēties par azartspēļu organizētāju labklājību – lai viņi var braukt ar jaudīgiem sporta auto, nežņaudzoties pirkt savām sievām un mīļākajām jaunus kažokus, snorkelēt Barbadosā, apjūsmot Akonkagvas ledājus, makšķerēt Nīlas asarus.

Krievijā pēc asiņainā terora akta Domodedovas lidostā ripo galvas – amatus ir zaudējušas vairākas amatpersonas no tiesībsargājošajām un lidošanas drošības atbildīgajām struktūrām. Tas ir parastais kaimiņvalsts stils – tiklīdz notiek kāds nelāgs notikums, amatu zaudēšana un skarbi sodi skar pārmijniekus, lai augstākās amatpersonas un valsts politiskā vadība sabiedrības acīs turpinātu palikt kā labie un gaišie tēli.

Latvija tiesiskuma jomā ir nonākusi paradoksālā situācijā – patlaban tiesībsargājošajām iestādēm ir lielākas iespējas nekā padomju laikā pētīt personu privāto dzīvi, novērot, izsekot un noklausīties indivīdu tālruņa sarunas.

Pirms diviem gadiem, 2009. gada 13. janvārī, Vecrīgā saniknotu ļaužu pūlis sarīkoja nekārtības – ar akmeņiem, olām un pudelēm tika apmētāts Saeimas nams, brašie revolucionāri aplaupīja dzērienu veikalu, nodarīja bojājumus policijas transportam, Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Parex bankas, bibliotēkas ēkām.

Pēc ilga un sviedraina darba, kas agrāk bieži vien palika bez cerētā rezultāta, aizvadītajā, 2010., gadā miljardiera Džordža Sorosa finansētajam Latvijas tīklojumam ir sācis veikties.

Pašā Ziemassvētku vakarā portālā WikīLīks ir parādījies konfidenciāls dokuments, kas, iespējams, skar Latviju. Izrādās, kāda speciālā dienesta darbinieki pagājušā gada Ziemassvētku naktī izvietojuši noklausīšanās ierīces kādā zirgu stallī un pēcāk nosūtījuši ziņojumu kādai ārzemju vēstniecībai.

Tas, ka Latvijā vēl izdod grāmatas, ka ir diezgan daudz grāmatnīcu, ka cilvēki lasa grāmatas, ir brīnums. Brīnums, ko vajadzētu kopt kā vāru, sārtu ziediņu ziemas salā, sildot to un sargājot no asā vēja.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki arī ir cilvēki, un arī viņiem taču gribas dzīvot siltumā un paēdušiem, gribas spožu auto un plakano televizoru, gribas atvaļinājumā iemalkot kokteili pie okeāna palmu ēnā, gribas dzīvokļus un namiņus, izdevīgus aizdevumus tēva šķirnes zirgu biznesam.

Arī bez WikiLeaks publikācijām sen zināms, ka starp daudziem Latvijas politiskās elites pārstāvjiem un ASV diplomātiem ir sulaiņu un kungu attiecības – mūsējie pie amerikāņiem dodas salīkušu muguriņu, savukārt amerikāņiem nekas cits neatliek, kā vien padevīgos aborigēnus izrīkot.

Latvju zemes plašsaziņas līdzekļu darbiniekus aplidojusi līksma vēsts – slavenais miljardieris Džordžs Soross ir atcerējies par mazo Latviju un tās ekonomiskās krīzes apstākļos fiskāli izkonsolidēto mediju bēdām un dāvā mazliet iepriecinājuma. 8. decembrī kafejnīcā – lasītavā Pastnieks zvana divreiz notiks viņa finansēts Rīgas preses kluba atklāšanas pasākums.

Norises drošības struktūrās ir ar septiņiem slepenības zieģeļiem aizzieģelētas, tomēr no lielā noslēpumu maisa palaikam izduras ārā pa kādam īlenam. Pēdējā laikā īlenu ir jau tik daudz, ka maiss sāk atgādināt ezi, un pa caurumiem izbirst nepievilcīgi skandāli, kuros galvenajās lomās ir augsta ranga slepeno dienestu darbinieki.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka Normunda Vilnīša un viņa apakšnieku domstarpībām sen vairs nebūtu bijis jābūt problēmai, ja vien politiskā vide nebūtu ļengana, iebiedējama un manipulējama.

Latvijas plašsaziņas līdzekļi ekonomikas krīzes laikā sastopas ar finansiālajām grūtībām, kas to īpašniekiem liek meklēt, kā atbrīvoties no nelikvīdajiem aktīviem un pārdot laikrakstus kādam, kam interese par darbošanos preses izdevumu sfērā lielāka un tauku slānis grūto laiku pārlaišanai pietiekami biezs.

Pēc tikšanās ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Normundu Vilnīti premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) ir pārsūtījis KNAB ķildu problēmu uz starpinstitucionālo komisiju, kas vasarā tika izveidota Vilnīša iecerēto biroja reformu vērtēšanai.

1789. gadā uz Britu impērijas kuģa Bounty notika sacelšanās un dumpinieki kapteini Viljamu Blaju kopā ar viņam lojālajiem jūrniekiem iesēdināja mazā laiviņā un palaida. Blajs neticamā kārtā pārpeldēja pāri okeānam, nokļuva Filipīnās un pēc tam Eiropā.

Valda Dombrovska valdības deklarācijā solījumos tieslietu un korupcijas apkarošanas jomā ierakstīta frāze: "Nodrošināsim Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbības neatkarību." Tiesa gan, nav paskaidrots, no kā īsti KNAB būtu jābūt neatkarīgam, taču var iztēloties, ka ar to varētu būt domāta neatkarība no dažādiem politekonomiskiem grupējumiem, ka KNAB pret saviem klientiem būs bezkaislīgi objektīvs un vienlīdz bargs, neatkarīgi no tā, ar kuru partiju koruptants saistīts.

Latvijas tauta ar lielu atvieglojumu sirdī var tagad priecāties, ka pēc dīvainām peripetijām koalīcijas veidošanā un nežēlīga kašķa valdošākās politiskās apvienības Vienotība iekšienē beidzot ir izveidota valdība ar Valdi Dombrovski priekšgalā, šai valdībai ir deklarācija, ir arī jauns Saeimas prezidijs, līdz ar to politiskā vide var sākt ieņemt konstruktīva darba pozu.

Pēc 10. Saeimas vēlēšanām ar jaunu sparu atsācies senais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadošo darbinieku kašķis pret savu priekšnieku Normundu Vilnīti. Vilnīša vietnieki Juta Strīķe un Alvis Vilks, kā arī seši nodaļu vadītāji premjeram Valdim Dombrovskim un starpinstitūcijas komisijas priekšsēdētājam, prokuroram Arvīdam Kalniņam nosūtījuši vēstuli, kurā pauž žēlabas par Vilnīša iecerētajiem KNAB reorganizācijas plāniem.

Noticot partiju apvienības Vienotība nosaukumam, lozungiem un Valda Dombrovska gaišajam tēlam, milzīgs skaits Latvijas pilsoņu vēlēšanās nobalsoja par šo politisko veidojumu.