Daudzi bērnības laiku notikumi gadu gaitā izdziest, aizmirstas, izplūst, taču viens man ir palicis atmiņā tik spilgti, ka šobaltdien acu priekšā to redzu līdz pat sīkām detaļām: milzīga gruvešu kaudze, smagās tehnikas darba troksnis, kas palaikam mijas ar pilnīga klusuma brīžiem, satraukti, izmisuši cilvēki.
Kaut kur trešā stāva augstumā pie zaļganām tapetēm aplīmētas sienas karājās brūns koka sienas pulkstenis ar pendeli. Man kā piecgadīgam puikam tas šķita pagalam ērmīgi – ko tas pulkstenis tur dara, tik augstu?
Tas bija 1969. gada 12. janvārī Jelgavā, Raiņa ielā, kur gāzes sprādzienā bija nogruvusi daļa Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēju dzīvojamās mājas un bojā bija gājuši uzreiz 39 cilvēki. 11 bija ievainoti, un no tiem divi drīz vien nomira slimnīcā. Briesmīgākais, ka starp bojā gājušajiem bija 14 bērni, tajā skaitā arī meitenīte no manas bērnudārza grupiņas Spīdola. Spīdolu atceros kā ļoti mīlīgu – ar gariem, bieziem, brūniem matiem.
Kaut arī biju mazs, sapratu, ka ir notikusi baisa, nelabojama nelaime – sajūta bija tāda, ka bez skaņas skanēdamas un neredzami vibrēdamas vienlaikus debesīs ceļas daudzas dvēseles un tām nopakaļ skan dzīvi palikušo piederīgo vaidi. «Tad lūk kā mēdz notikt,» pie sevis atskārtu, «cilvēki mirst, un arī bērni var nomirt!»
Tieši šo pašu sajūtu, un domāju, ka līdzīgi tas bija arī daudziem citiem, piedzīvoju otrreiz tagad, kad dažas minūtes pēc otrā nogruvuma ieraudzīju glābējus, gruvešus, prožektoru gaismas Zolitūdē pie Maxima. Ātrās palīdzības mašīnā steigšus tika nogādāts kāds ugunsdzēsējs ar apsaitētu kāju. Nodomāju, ka glābējs paslīdējis vai uz kā asa uzkāpis, taču vēlāk izrādījās, ka viņš ir tikai viens no daudziem ievainotajiem ugunsdzēsējiem, bet trīs viņa kolēģi ir gājuši bojā otrajā nogruvumā.
Ap sabrukušo veikalu ļaužu pūļi, televīzijas kanāli jau pilnā gaitā strādā; sākumā zināms, ka bojā gājis viens cilvēks, pēc tam nāve sāk savu bezkaislīgo rēķinu – 4, 18, 29... Top skaidrs, ka traģēdija ir milzīga. Kāda pusmūža sieviete, kurai nav ziņu par kādu savu tuvinieku, sniedz interviju LTV žurnālistei, bet pēc tam izplūst asarās. Žurnāliste viņu mīļi apkampj un ļauj izraudāties uz pleca, mierinot, ka būs jau labi. Bet nu diezin vai būs labi. To saprotam.
Sastopu arī pazīstamu bijušo Saeimas deputātu Imantu. Izrādās, ka viņa dēls tieši pirms sešiem aizgājis iepirkties uz Maxima un nav ziņu, kas ar viņu noticis. Vēlāk, nākamajā rītā, sastapu Imantu vēlreiz, un viņš joprojām gaidīja savu dēlu. Imants, kad aktīvi darbojās politikā, bija kolorīts personāžs – esmu savulaik viņu gan intervējis, gan apsmējis satīriskos šaržos, bet tagad man viņa ir bezgala žēl. Imants cenšas uzturēt možu sarunu par šodienas iekšpolitiku – vērtē Dombrovska, Pabrika darbību, taču redzu, ka pašlaik viņam ir vienalga, par ko runāt – viņam vajag pakulstīt mēli, lai tikai kaut uz mirkli izdzītu no prāta drūmās nojausmas.
Visvairāk žēl divu pusauga meiteņu – televīzijas kameras priekšā viņas turas braši, stāstot, ka mamma iegājusi veikalā nopirkt ko garšīgu, bet pie kasēm viņai pāri pārgāzušies betona gabali. Pēc intervijas viņas izplūst nevaldāmās raudās. To redzot, pat skarbi vīri, kas dzīvē pieredzējuši daudz ko, nespēj parunāt – kaklā kamols un acīs asaras. Lai arī cerību nav nekādu, šīs meitenes cerēja un gaidīja mammu pārnākam visu vakaru, visu nakti, visu nākamo dienu un nākamo vakaru.
Kāda cita meitene visu laiku sēž, ne acu nenolaižot no ieejas, pa kuru iekšā iet glābēji un palaikam izved ar zilu polietilēna plēvi pārklātus bojāgājušos. Ik pa desmit minūtēm viņa raud, tad rimstas, tad atkal raud.
Necik sen Krievijā, Tatarstānā, Kazaņā, stāvus zemē ietriecās lidmašīna un 50 cilvēku gāja bojā vienā acumirklī.
Arī briesmīga traģēdija, bet ļaudis pūlī salīdzina un vērtē, ka šeit viss ir daudz riebīgāk – pēc lidmašīnas katastrofas diezgan ātri uzzina, kas ir noticis, bet šeit tik daudziem cilvēkiem gaidīšana ir īpaši spīdzinoša – stunda, divas, 24 stundas, 48 stundas, bet joprojām nav ziņu. Izmisums mijas ar brīžiem, kad uzplaiksnī cerību stariņš – varbūt māte, dēls, sieva tomēr ir iekritusi kādā tukšumā starp betona bluķiem, salauztām letēm un ventilācijas caurulēm? Vienai sievietei tieši tā paveicās – drazas pārkrita viņai pāri, uztaisot tādu kā jumtiņu. Lai ar traumētu kāju, bet citādi vesela, viņa pat piezvanīja meitai no gruvešu apakšas un izstāstīja, kur apmēram atrodas. Glābējiem tad bija vieglāk viņu atrast.
Kāds vīrietis, ne dzīvs, ne miris, klīdis gar nožogojumiem gandrīz divas diennaktis, meklējot savu sievu un meitu, bet izrādījies, ka viņas visu laiku bijušas turpat netālu – pieteikušās brīvprātīgajos, kas iznēsā siltas segas un tēju. Laime. Vismaz viens no simtiem sagaidīja. Jocīgi jau ir, ka mobilo tālruņu laikmetā neizdodas sazināties, bet arī tā gadās.
Narvesen pārdevēja izglābusies tāpēc, ka tieši nogruvuma brīdī izgājusi ārā uzsmēķēt; kāda pārdevēja stāsta, ka viņai bijis jāstrādā tieši katastrofas laikā, bet viņa samainījusies ar kolēģi, kura nu gājusi bojā. Kādam veicas, bet citiem nē – kāds bērns palicis bez abiem vecākiem, kādam vīram zem gruvešiem palikusi visa ģimene, vēl cits šausminās, ka starp mirušajiem saskaitījis piecus draugus un paziņas. Pats arī taisījies tā kā iet iepirkties, bet glābusi nabadzība – saskaitījis, cik makā naudas, un nospriedis to pietaupīt un atlikt iepirkšanos uz rītdienu. Līdzīgi zosāda metas vai katram rīdziniekam – pat ja nedzīvo tieši Zolitūdē, varēja gadīties, ka nejauši garāmejot vai garāmbraucot varēja ieklīst šajā lielveikalā iepirkties. Tagadējā kontekstā kaut kā rēgaini skan sauklis «Par visu padomāts». Kaut ko tādu neviens nevarēja ne padomāt, ne iedomāties.
Kāds vecāks vīrietis ar vienu kāju un kruķiem ir atnācis pie Maxima un skaļi izkliedz nesakarīgus lāstus sabrukušā veikala – slepkavas virzienā. Var redzēt, ka cilvēks no regulāri lietota alkohola ir palicis ar visai mazām prāta spējām, bet pēc saskaršanās ar traģēdijas vietā valdošo stresu prāts viņu pametis pavisam. Viņš kādu laiku paklaigā, bet tad pienāk divi kristīgi priesteri lēnīgi cienīgām sejām un sāk viņu mierināt. Tas palīdz – viņš apklust, tā kā apskaidrojas un aizklibo projām.
Turpat netālu uz spēļu zāles Fēnikss iekšā saucošo krāsaino reklāmu fona darbojas pareizticīgo pops ar garu bārdu un talārā. Visu laiku viņš aizlūdz, kvēpina vīraku, mierina satrauktos cilvēkus. Viņš nepamet savu posteni ne rītā, ne vakarā.
Trīs jaunieši pūlī ir laikam pateikuši ko stulbu, palaiduši kādu joku vai smējušies. Cits padsmitgadīgs puika, asarām acīs mirdzot un kvēlā sašutumā metas viņiem virsū un cenšas iesist. Trijotne sākumā agresīvi metas pretī, bet tad atkāpjas. Kautiņš gan nesanāk, jo vairākas sievietes metas vidū un neļauj konfliktam tālāk eskalēties. Vainīgā trijotne tikmēr klusi notinas. Viņus nelamā, jo pieaugušie saprot, ka melnais humors un smiešanās nav bijusi no ļauna prāta, bet muļķīga reakcija uz redzētajām šausmām.
Vienubrīd arī man pasprūk ironizēšana – pabrāļojoties ar ārzemju žurnālistiem un izpalīdzot viņiem ar dažiem svarīgu amatpersonu tālruņa numuriem, indīgi apvaicājos, vai arī viņi reportāžas no Rīgas sāk ar vārdiem «Bijusī PSRS republika Latvija», kā BBC, vai arī pēc CNN parauga – «vienā no trūcīgākajām Eiropas Savienības valstīm Latvijā»? Viņi nopietni nodievojas, ka ar šādām frāzēm savus rakstus nemēdzot sākt – kā nebūt citādi izskaidrošot savai auditorijai, kur ir Latvija un kas ir noticis.
Vakarā televīzijas tiešajā ēterā diktorei un glābšanas darbu vadītājam aiz muguras ar baisu troksni un putekļu mākoni lejā nonāk trešais nogruvums. Pēc tam ziņo, ka glābšanas darbi tiek pārtraukti līdz rītam.
Kamēr top šis raksts, blakusistabā dēls miegā palaikam iekliedzas. Viņam tāds darbs, ka pusotru diennakti bija jādežurē pie Maxima. Tagad viņš laikam sapnī redz, kā ratiņos izved zilos polietilēna maisos ietīstītus ķermeņus un kā dvēseles ceļas uz debesīm. Tiem, kas gājuši bojā, nekas vairs nesāp. Bet sāp mums, palicējiem.