Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba savā līdzšinējā karjerā ir gājusi caur sudraba birzi un ne zariņa nav nolauzusi – reti gadās tāda amatpersona, kurai nevar pārmest negodprātību, slinkumu, alkatību vai nekompetenci.
Tas ir jauki un brīnišķi, tāpēc ir liels entuziasms ļaužu masās, gaidot, ka Sudraba nāks par premjeri un taisīs jaunu, skaistu partiju – nu tik būs par ko balsot!
Pagaidām Sudraba ir uztaisījusi tautas kustību, preses konferencē tik ļoti emocionāli saviļņojoties, ka pat paģība. Bet varbūt telpā vienkārši bija par maz gaisa.
Arī politiskajā telpā pašlaik ir maz gaisa. Politiskā telpa pašlaik ir treju «tiesiskuma un reformu» koalīcijas partiju smakas piegānīta, un vajag plaši atvērt logus. Sudrabas misija ir šo telpu izvēdināt, un dod, Dievs, viņai šajā grūtajā darbā sekmes! Ir ļaudis, kas jau laikus cenšas arī Sudrabai uzvilt virsū zaļganmelnu sūbējumu. Tīši vai netīši, bet miljonārs Jūlijs Krūmiņš ar naudas piesolīšanu Sudrabai diez ko nesekmē viņas triumfa gājienu. Ja arī Jūlim pašam šķiet, ka viņš ir feins vecis, liela daļa sabiedrības Sudrabas un Krūmiņa naudiskās attiecības var novērtēt kā nevainības zaudēšanu.
Sudraba ir fenomens, kādam līdzīga nav bijis. Pelēka grāmatvediska pele, kas pētījusi valsts naudas izlietošanas papīrus, ir ieguvusi milzīgu sabiedrības uzticības kredītu vēl pirms kādas manifestēšanās un paziņojumiem par iešanu politikā. Tas pats par sevi nav slikti. Sudraba dod cerības.
Bēda ir tikai tā, ka šīs cerības ir pārāk lielas, neadekvāti milzīgas. Kad izrādīsies, ka arī Sudraba nespēj vienā dienā likt krist no debesīm mannai, neprot padarīt visus turīgus un atdzīvināt Maxima traģēdijā bojāgājušos, būs vilšanās. Vilšanās būs tieši tikpat liela kā nepamatoti pārmērīgais uzticības kredīts, ko Sudraba pašlaik bauda. Tā ir likumsakarība. Neba nu Sudraba tad būs pirmā. Pēdējo 20 gadu laikā ļaužu masas ir neadekvāti iemīlējušās, bet pēc tam tikpat neadekvāti ienīdušas Einaru Repši, Andri Šķēli, Joahimu Zīgeristu, Ziedoni Čeveru, Valdi Zatleru un daudzus citus, kas pārāk augstu ir uzšāvušies un pēc tam attiecīgi ļoti zemu krituši.
Sudrabai, šo skumjo vēsturi zinot, pār vari būtu jācenšas neiekļūt tādā pašā spirālē, kas nākotnē neko labu nesola. Arī sabiedrībai vajadzētu uz Sudrabu vērties reālistiskāk, noņemot aklas mīlas rozā brilles – vērtējot, ko jauntopošā politiķe un viņas topošais politiskais spēks vispār var darīt, ko nevar.
Jaunai partijai būs ļoti švaki ar kadriem. Relatīvi nesen tapusī Zatlera Reformu partija jau ir noslaukusi daļu cilvēkresursa. Sudrabai gan ir tā priekšrocība, ka savu tautas kustēšanas iniciatīvu viņa sākusi agrāk, nevis pēdējā brīdī uz buj-duj, kā Zatlers. Tas ļauj cerēt, ka jaunajā partijā pulcēsies mazāk nejaušu garāmgājēju un sprūdžu, kas vienā dienā piepeši no nekurienes kļūst par deputātiem un ministriem.
Ļoti cerams, ka Sudrabai ies labi. Bet jāatceras, ka brīnumi notiek tikai pasakās. Sudraba nav burvju māksliniece, un nevajag no viņas gaidīt brīnumus!